Melnādainais latgalietis

Bezapziņā snaudošais fakts, ka vienam no Nenotveramajiem atriebējiem pirmskara versijā bija melna ādas krāsa (jaunākajās filmas versijās viņš tika aizstāts ar čigānu), Latvijas krievu presi vedina uz domām, ka Beness Aijo noteikti nokļūs kapitālistiskās Latvijas cietumā.

Pēdējā pusgada laikā televīzijā un presē publikācijās par nacionālboļševiku aktivitātēm Latvijā arvien biežāk par ilustrāciju tiek izmantots kāda melnādaina jaunieša portrets. Sejas īpašnieks ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes 3. kursa students Beness Aijo. Šī gada 3. februāra avīzē Vesti gan apgalvots, ka Beness esot bijušais students, jo izslēgts par saviem politiskajiem uzskatiem. LU Bioloģijas fakultātes dekanāts šo ziņu noliedza: “Tās ir absolūtas muļķības, tikko mēs viņu piereģistrējām 3. kursa 2. semestrim. Mēs netaisāmies kādam pārmest viņa uzskatus vai ādas krāsu.” Taču avīze Vesti šo safabricējumu izmantoja, lai pierādītu, ka Latvijā pastāv ne tikai nacionālais, bet arī rasu naids. Benesa Aijo politiski pretrunīgo tēlu ir izmantojušas arī avīzes Čas un Subbota.

Pats Beness, jautāts par savu saistību ar Eduarda Ļimonova vadīto nacionālboļševiku apvienību, saka, ka neesot šīs organizācijas biedrs, taču viņam esot pieņemami šīs kustības sabiedriski politiskie uzskati.

Pirmajā brīdī var likties, ka sarunas biedrs pirms pāris gadiem atbraucis studēt no kādas eksotiskas Āfrikas valsts un, dezorientēts pašreizējā politiskajā situācijā, nonācis ļimonoviešu nagos. Patiesībā Benesa dzimtene ir Latvija, konkrētāk — Latgale un Rēzeknes pilsēta, kur viņš piedzimis un uzaudzis. Neapstrīdamas statistikas mūsu rīcībā nav, taču šķiet, ka viņš ir vienīgais Latgales nēģeris. Atceroties pirmos iespaidus, Beness stāsta, ka viņa pagalma bērniem īpašu jautājumu nav bijis. Tuvākajā apkārtnē gandrīz visi zinājuši par viņa izcelsmi. Benesa tēvs bija Ugandā cienījams lauksaimniecības un bioloģijas zinātnieks, kurš ilgu laiku strādāja un papildināja zināšanas Maskavas un Rīgas institūtos. Savu tēvu Beness zin tikai pēc fotogrāfijām. Atgriežoties Ugandā, tēvs smagi saslimis un nomiris. Saikni ar tēva dzimteni Beness uztur joprojām, viņš sarakstās ar saviem Āfrikas brālēniem un māsīcām. Jautāts par attiecībām ar vienaudžiem skolā, viņš izvairīgi atbild, ka viss esot bijis normāli.

Jau no agras bērnības viņam bijusi interese par dzīvniekiem un dabu. Pirms iestāšanās Bioloģijas fakultātē viņš mājās turējis daudzus abiniekus, rāpuļus, grauzējus, dažādus putnus un zivis. Tā vien šķiet, ka kontaktu viņam vieglāk bijis rast dzīvnieku nevis cilvēku pasaulē. Beness atzīst, ka ir ļoti interesanti pētīt dažādu dzīvnieku attīstību, uzvedību un savstarpējās attiecības. Ļoti daudzas šādi iegūtas atziņas varot attiecināt arī uz cilvēku pasauli. Kopš Beness studē Rīgā, viņa aprūpē esot daudz mazāk dzīvnieciņu nekā iepriekš. “Mājās atstāju tikai tos, kas neprasa īpaši rūpīgu kopšanu,” saka Beness. Dažus viņš mēģinājis turēt arī Tālivalža ielas kopmītnēs, taču kāds viņa istabas biedrs, Filozofijas fakultātes students, pret to kategoriski iebildis. Pēc brīža viņam radušās nepārvaramas pretenzijas arī pret pašu Benesu, kas traucējis apskaidrību meklējošā jaunieša meditācijas. Kopš tā laika Beness dzīvo Valdemāra ielas kopmītnēs. Bioloģija viņu interesē tikpat stipri kā agrāk, viņš nolēmis iet sava tēva pēdās un kļūt par zinātnieku. Par došanos uz sava tēva dzimteni Ugandu viņš saka, ka kādreiz varētu arī aizbraukt, tikai tam vajadzīga nauda. Benesam patīkot Latvija un viņš to uzskatot par savu dzimteni. Vai viņš iestājas par Latviju Krievijas sastāvā? Uz to Beness atbild ar Ļeņina citātu par mazu nāciju tiesībām uz neatkarību un pašnoteikšanos. Viņš uzskata, ja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta neatkarības ideju, tad nekas nedrīkst traucēt šī mērķa īstenošanai. Pēdējā pusgada laikā paralēli bioloģijas literatūrai viņš izlasījis 35 Ļeņina rakstu sējumus un visus galvenos F. Engelsa un K. Marksa darbus. Komunistiski uzskati viņam esot jau kopš bērnības, jo tādā valsts iekārtā viņš esot piedzimis. Arī šodien pēc Benesa ieskata kapitālisms nav ilgtspējīga valsts politiski ekonomiskā forma. Nepieļaujama esot situācija, kad augstākā šķira iedzīvojas uz strādnieku un sīko ražotāju darba rēķina, pērk greznas automašīnas, būvē mitekļus daudz lielākus, nekā nepieciešams. Beness domā, ka peļņa jāsadala līdzīgi starp visiem ražošanas ķēdes locekļiem un, lai izvairītos no pārprodukcijas un tai sekojošās krīzes, jākontrolē attiecīgā produkta tirgus pieprasījums. Tas, ka lielie kapitāla turētāji arvien cenšas palielināt ietekmes zonas, izcērt lietusmežus, piesārņo ūdeņus, gaisu, viņaprāt, esot novedis pasauli uz globālas ekoloģiskas katastrofas sliekšņa. Likumsakarību, ka dzīvnieku pasaulē suga, lai izdzīvotu, cenšas palielināt īpatņu skaitu un teritoriju, uz cilvēkiem nevarot attiecināt. Cilvēks esot pārāk augsti attīstīta būtne, kurai praktiski nav līdzvērtīgu konkurentu un dabisko ienaidnieku, uzskata Beness.

Viņa iepazīšanās ar nacionālboļševiku kustību notikusi nejauši. Viņš izlasījis nacionālboļševiku aģitācijas materiālus un saticis viņu cilvēkus. Tad uzaicināts piedalīties 9. maija demonstrācijā Uzvaras laukumā un vēlāk arī demonstrācijā pret NATO pie ASV vēstniecības. Sekojis aicinājums braukt uz Maskavu un piedalīties mītiņā pret Nazarbajevu un krievvalodīgo apspiešanu Kazahijā. Tieši šī mītiņa laikā kāds nacionālboļševiks kinorežisoram Ņikitam Mihalkovam iemeta ar jēlu olu. Trāpīgā metiena autors tika notverts un pievests pie Mihalkova, kurš tikpat trāpīgi no visa spēka tam iespēris ar kāju. Maskavas vizītes laikā Beness iepazīstināts ar pašu Eduardu Ļimonovu. Šī mītiņa laikā Benesam, kā vienīgajam ar dabu saistītajam aktīvistam, ticis uzdots noorganizēt kamieli, ar kuru jāt demonstrācijas laikā. Beness devies pie Maskavas zoodārza direktora, kuram principiālu iebildumu pret kamieļa iznomāšanu nacionālboļševikiem neesot bijis, taču izrādījies, ka kamielis ir nevadāms un no šīs idejas nācies atteikties. Latvijā nacionālboļševiku apvienība pulcējot ap 200 cilvēku, no kuriem lielākā daļa esot jaunieši. Tautībai šajā internacionālajā organizācijā neesot nozīmes, tādēļ Beness nesaprotot tās nosaukuma — “nacionālboļševiki” jēgu. Īstu krievu šajā apvienībā esot ļoti maz, galvenokārt baltkrievi, ukraiņi un jauktās ģimenēs dzimušie.

Iztikas līdzekļus Beness pelna, strādājot dažādus gadījuma darbus. Kādu laiku viņš strādājis Matīsa tirgū uz atkritumu savācēja transporta, tad makdonaldā, vēlāk Lido. Par darbu ātrās ēdināšanas uzņēmumos viņš nav sajūsmā, jo tur esot ļoti augstas prasības pret darba apjomu un kvalitāti, toties maksājot ļoti maz. Daudzi jaunie darbinieki, nostrādājuši nedēļu vai divas, tiek atlaisti kā nepiemēroti šim darbam un viņu vietā pieņemti citi. Makdonaldu tīklā viņš saskata vienu no negatīvākajām kapitālisma iezīmēm — izmantojot lētu darbaspēku, sagatavot un par dārgu naudu pārdot zemas kvalitātes produktu.

Par attiecībām ar drošībsargājošajām iestādēm Beness nav sajūsmā. Uzzinājuši par viņa līdzdalību komunistu un boļševiku organizētajos pasākumos, Rēzeknes policijas darbinieki mēģina vilkt paralēles arī ar vairākiem Rēzeknē notikušiem huligānisma aktiem. Benesam mēģināts inkriminēt dažādu saukļu rakstīšanu uz Rēzeknes māju sienām. Pēdējā laika skaļākā izmeklēšana saistīta ar bijušā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa stādīto ozolu zāģēšanu. Savukārt krievu prese policijas izteiktās aizdomas kārtējo reizi izmantoja, lai mēģinātu pasaules un Latvijas sabiedrībai iestāstīt, ka mūsu valstī rasisti pārkāpj cilvēktiesības. Paši ļimonovieši sajūsmā spurdz, stāstot, ka daži no viņu pārsimt cilvēku lielās kustības sēž kapitālistiskās Latvijas cietumos. Taču Beness Ulmaņa ozolu sakarā uzsvēra, ka viņš neesot nevienas politiskas organizācijas biedrs, ka viņam neesot pieņemami kaut ko demolēt, bojāt un dedzināt, turklāt dabu viņš ļoti mīl.