Merilina

No 1956. līdz 1961. gadam amerikāņu dramaturgs Arturs Millers bija precējies ar Merilinu Monro. Savā biogrāfijā viņš raksta par iepazīšanos ar Merilinu un aizrautības noslēpumu

Holivuda uz visiem laikiem man paliks atmiņā ar dīvaino smaržu sajaukumu. Mīlestības miklā un spēcīgā smarža sievietes miesas tīrajās ielocēs jaucās ar jūras smaržu, neatkārtojamais jūrasbrauciena aromāts — ar kinopaviljona nedzīvo ozonu, izplūdes gāzes un lūpu krāsa, baseina hlors un bezsmaržas plastmasas rododendroni un oleandri, kas neauga kalnos, bet dižojās šajā paštaisītajā tuksnesī ar savām mūžzaļajām mākslīgajām lapām, izceļot Losandželosas nospiedošo pilnību.

Es tā arī nekad neesmu spējis sev atbildēt uz jautājumu, vai Holivuda nav vienkārši atdzīvojies Ešera zīmējums, aiz kura nekā nav? Visi, ko es šeit sastapu, sevi uzskatīja par nepiederīgiem, gluži kā politiķi Vašingtonā, kas tur uzturējās tikai uz laiku. Katru vakaru tika rīkotas “pieņemšanas”. Parasti uz vakaru ieradās kādi astoņi desmit cilvēki. Vietējie tikumi sajūsmināja un izbrīnīja.

Pat ja viesi ieradās pāros, noskaidrojās, ka viņi ir tikko pazīstami, reizēm ne ilgāk par stundu. Lielākā daļa no sievietēm cieta no “zvaigžņu slimības”, un atbraukušas, viņas ilgi nekāpa ārā no mašīnām. Man bija nepieciešams laiks, līdz es sapratu, ka dažas no viņām bija domātas man. Pēc vakariņām kompānijas izvietojās vai nu istabā ar lieliskām zemām mēbelēm, vai arī devās uz baseinu intīmākām sarunām; kurš gribēja, varēja dejot laba džeza pavadībā. Reiz es dejoju ar elegantu, slaidu, jaunu dāmu, kas, kā man teica, bija saņēmusi lielu mantojumu, un atbraukusi uz Holivudu, lai kļūtu par kinozvaigzni. Grūti spriest, kas izraisīja viņas nepārvaramo klusēšanu — nicinājums vai varbūt sajūsma, vai jaunās situācijas pēkšņums… Visas sarunas bija veltītas tikai divām tēmām — seksam un darbam. Vēlāk, domājot par to jau nobriedušākā vecumā, es to salīdzināju ar Ludviķa XIV galmu, ar tā nemierpilno rosību, kas cēlās no cilvēku vēlmes uzminēt varas maiņas trajektoriju. Taču Versaļā diezgan bieži valdīja sievietes, kamēr Holivudā viņām bija atļauts varai vien pieskarties, lai pēc tam vecumdienās lolotu sevi ar atmiņām. Es nekad iepriekš nebiju piedzīvojis, ka sekss tik ierasti tiek uzskatīts kā balva par panākumiem: pie varas esošo mūžīgās tiesības izvēlēties sev sievieti, no kā nav atteicies neviens vīrietis, šeit bija celtas kūtra pienākuma rangā, kas gan situācijām nelaupīja provocējošu pikantumu.

Vienā no šiem vakariem uzmanības centrā nonāca jauna sieviete, ko neilgi pirms tam man bija stādījis priekšā Kazans. Klātesošo sejās es ievēroju vieglus smaidiņus. Viņas aizbildnis un draugs Džonijs Haids nesen bija miris, paspēdams viņu nodrošināt ar pāris nelielām lomām, pēc tam viņa bija filmējusies Džona Hjūstona Asfalta džungļos, spēlējot Lūisa Kelherna mīļāko. Loma bija gandrīz bez vārdiem, tomēr aktrise iespiedās atmiņā: viņa bija ļoti dabiska, bez kādas uzspēles un kaut kā nemanāmi, ironiski nomāca Kelherna neīsto kārtīgumu un sabiedrisko varenību — noslēpumaina, klusējoša blondīne sabojāta aprindu varoņa rokās. Istabā pulcējās aktrises un ietekmīgu ierēdņu sievas, kas ar saviem tērpiem un uzvedību centās uzsvērt, ka ir pats sievišķības iemiesojums.

Uz viņu fona Merilina šķita neticami pikanta, kāds ļoti dīvains putns šajā sprostā. Iespējams, ka šis iespaids radās no kleitas, kas cieši iekļāva viņas augumu, drīzāk izceļot, nekā slēpjot ķermeņa līniju skaistumu, ar kuru šeit sacensties nevarēja neviena. Viņa izskatījās jaunāka nekā tad, kad es viņu ieraudzīju pirmo reizi, pavisam vēl meitene. Feldmaņa vakara sieviešu aizspriedumainība pret viņu kļuva arvien redzamāka. Vienīgā, kas no tās izvairījās, bija aktrise Evelīna Keisa, Hjūstona bijusī sieva, kam izdevās šo saspringumu mazināt, apsēžoties uz dīvāna ar Merilinu papļāpāt. Vēlāk, skatoties, kā viņa ar kādu dejo, Evelīna man pačukstēja: “Viņi to apēdīs dzīvu.” Mans skatiens dejas laikā neveiksmīgi mēģināja atrast kaut vai mazāko trūkumu viņas auguma aprisēs. Tāda pilnība uzstājīgi prasījās pēc kādas neatbilstības, lai papildinātu kopējo ainu. Un vēl tā izsauca stipru vēlēšanos pasargāt. Lai arī es nespēju atbrīvoties no domas par to, kas gan šai sievietei bijis jāizcieš, lai spētu ne vien šeit noturēties, bet arī gūt zināmus panākumus. Bet tajā brīdī viņa bija pilnīgi vientuļa.

Lidlaukā mēs trīs — Kazans, Merilina un es — gaidījām iekāpšanu. Tuvojās vakars. Es piegāju pie reģistrācijas letes, lai pārbaudītu lidojuma laiku. Merilina nāca man līdzi, taču, tā kā dežuranta nebija, viņa devās to meklēt, bet pēc tam atgriezās. Attālāk kādi divpadsmit cilvēki, gaidot reisu, nenolaida no viņas acis. Viņa bija bēšīgos svārkos un baltā atlasa blūzītē, mati, saķemmēti uz kreiso pusi, sniedzās līdz pleciem. Kaut kas viņā man izraisīja sāpes un es sapratu, ka man jāatdodas liktenim bez apdomas. Neraugoties uz viņas starojošo tēlu, Merilinu apņēma tumsas mākonis, un tas mani mulsināja.

Lai cik asprātīga un ārēji bezrūpīga Merilina likās, viņu pastāvīgi pavadīja nāve, un, pilnīgi iespējams, ka tās neapzinātā klātbūtne piešķīra šai sievietei īpašu brīnišķumu, spiežot balansēt uz neesamības malas. Šajā ziņā viņa bija dzimusi freidiste: viņas runā nebija nejaušību vai pārteikšanās, katrs vārds vai kustība liecināja par apzinātu vai neapzinātu iekšēju tieksmi un šķietami nevainīga piezīme varēja saturēt drūmus draudus.

Es nespēju iedomāties, ka manā kautrīgumā viņa saskata glābiņu, atbrīvošanos no savas vientuļās, bezjēdzīgās un neaizsargātās dzīves. Tikmēr es sevi lādēju par savu mūžīgo nedrošību, saprotot, ka kaut ko mainīt ir par vēlu. Atvadīdamies es noskūpstīju viņu uz vaiga, un no izbrīna viņa dziļi nopūtās. Es pajokoju, ka viņa to lieliski notēlojusi, taču kaut kas viņas acīs piespieda mani nožēlot savus vārdus un es aizsteidzos uz lidmašīnu. Mani spieda ne tikai pienākums — man vajadzēja paslēpties no viņas bērnišķīgās nepiesātinātības, kas man atgādināja paša nepārvaramo tieksmi pēc vēlmju piepildījuma, kurš, no vienas puses, bija mans radošais pamats, bet, no otras, smacēja mani ar bezatbildības murgu. Ja arī pastāvēja kāds drauds, tad nevis īstumam, bet tikumības pamatiem. Aizlidojot, es glabāju uz savām plaukstām viņas smaržu, skaidri saprazdams, ka mana nevainība ir nosacīta. Tas mocīja dvēseli, taču lika pamosties cerībai, ka es tomēr spēju just. Šis atklājums mani caururba kā gaismas stars, un es sapratu, ka vēl rakstīšu.

Man viņa bija dzīvs gaismas avots, mīkla, vilinošs noslēpums, te paklīdene no ielas, te jūtīga, poētiska būtne, kas saglabājusi tādu nepastarpinātību, par kādu, pārkāpjot jaunības slieksni, var tikai sapņot. Reizēm šķita, ka visi vīrieši viņai ir zēni, puikas, kas kļuvuši traki aiz vēlēšanās, un viņa šo vēlēšanos var apmierināt, bet viņas pieaugušais “es” to visu vēro no malas. Vīrieši bija viņas pastāvīgās un vienlaikus svētās rūpes. Viņa varēja aizrautīgi stāstīt, kā kādā vakarā divi no viesiem centušies viņu ievilkt gultā un kā viņa, pēc viņas vārdiem, no šī likteņa izvairījusies. Sižets parasti bija banāls, un tas bija mazāk interesants, nekā viņas neparastā spēja skatīties uz sevi no malas. Pie tam viņa nenosodīja vaininiekus. Atrasties viņai blakus nozīmēja savā ziņā būt “pielaistam”, it kā tevi būtu apspīdējusi kādas citas dzīves dievišķā gaisma, kurā aizdomīgumu neviens neuzskatīja par veselo saprātu. Tas viņai vispār nepiemita, tomēr ar kādas augstākas, īpašas sapratnes palīdzību viņa klusībā apzinājās: cilvēki ir trūkums un sāpes. Mazāk par visu viņa gribēja tiesāt — no viņas skaistuma apstulbinātajiem un tādēļ pret viņas cilvēcīgumu kurlajiem vīriešiem viņa sapņoja iegūt atzinību par savu sentimentālo un cietsirdīgo profesiju.

Viņa bija karaliene un klaidone, te pielūdzot savu ķermeni, te krītot izmisumā par to, ka viņai tas pieder. “Bet apkārt taču ir tik daudz skaistu meiteņu!” — viņa izsaucās, atbildot uz kāda sajūsmināto mēmumu, it kā viņas skaistums būtu nepārvarams šķērslis nopietnai attieksmei pret viņu. Tas viss nepakļāvās manam saprātam — mani bija ievilcis atvars, tajā nebija ne pamata, ne atelpas.

Es nezinu, kā tas notika, ka Merilina man kļuva par īstenuma etalonu. Vīriešiem pietika ar vienu skatienu uz viņu, lai zaudētu jebkādu savaldību, sievietes žņaudza nost ļauna nenovīdība, sadzīves nosacījumi bruka kopā, bet viņas ķermenis kļuva par gaišu patiesības staru. Viņa zināja, ka, viņai parādoties jebkurā kompānijā, katrā ziņā izcelsies sajukums, viņas smaids varēja izjaukt visciešākās saites un viņa ļāvās savai varai, taču nekad neaizmirsa seno drūmo patiesību: nekas nav mūžīgs. Šī vara aprija arī viņu pašu, taču ne toreiz, bet vēlāk.

Bija grūti saprast, ko viņa grib, jo ārēji viņa it kā gribēja tikai to, lai mierīgi paiet šī diena. Ar viņas parādīšanos nākotne pagaisa — šķita, ka viņa neko negaida, un tas līdzinājās brīvībai. No otras puses, tam visam piemita kāda noslēpumainība, un tas mūsu attiecībām piešķīra nezināmības garšu.

Reiz mēs sēdējām, skatoties lejup uz vakara pilsētu, un viņa pēkšņi atcerējās savu veco “krustmāti” Enu. Kad Merilinai bija kādi četrpadsmit gadi, šī gudrā un labā sieviete, kas sludināja “kristīgo zinātni”, saslima un nomira. Kādu laiku tā bija viņas labprātīgs aizbildnis, jo bija meiteni iemīlējusi, un Merilina bija ļoti pieradusi pie viņas palīdzības. Vēsts par viņas nāvi Merilinu satrieca. “Nākošajā dienā es aizgāju uz viņas dzīvokli un iegūlos gultā, kurā viņa bija nomirusi… Vienkārši pagulēju uz viņas spilvena. Pēc tam aizgāju uz kapsētu. Tur raka kapu un kaprači bija bedrē. Es palūdzu, vai es arī nevarētu turp nolaisties, viņi atļāva, es nokāpu, nogūlos zemē un sāku skatīties uz mākoņiem. Šo skatu es nekad neaizmirsīšu. Zeme no muguras stindzināja. Tad viņi sāka smieties, es tiku ārā, un viņi mani nesagrāba. Bija labi cilvēki, vienīgi jokoja, kamēr es aizgāju.”

Es vēl nebiju šķīries, bet Merilinai neļāva pat degunu izbāzt no viesnīcas numura, lai viņu nenofotografētu, tāpēc mums daudz laika nācās pavadīt nesteidzīgās sarunās, par ko mēs diez vai varētu sapņot, ja katrs no mums būtu kaut mazliet brīvāks. Klusēšana saistīja saitēm, kas bija ne mazāk ciešas un noslēpumainas par juteklisko pārdzīvojumu tiešumu. Raugoties lejup uz naksnīgās pilsētas ugunīm, bija grūti atbrīvoties no domas, ka tas viss ir tikai sapnis. Attiecības bija trauslas, mēs acīmredzami nebijām piemēroti viens otram, it kā būtu nākuši no dažādām klimatiskajām zonām. Taču aiz šīs dažādības pletās bezvārdu esamības tumšums, un tajā mēs abi bijām brīvībā. Ikviens no mums otru redzēja neskaidri, it kā no malas, tēli izplūda. Sākumā mēs vērāmies viens otrā aiz ziņkārības, tad — cerot otrā kaut ko mainīt, mūs vilka vienu pie otra, kā gaisma tiecas pretī tumsai, bet tumsa pretī gaismai. Par šo vakaru klusējošo jūtu mulsumu, kad nebija ne pagātnes, ne nākotnes, tikai un vienīgi šī esības mirkļa prieks, pēc daudziem gadiem man atgādināja pilnīgās dievietes ar vainagotajām galvām, kuru akmens reljefi ar sastingušajiem skatieniem un visuzinošajiem netveramajiem smaidiem rotāja Angkorvatas tempļus Kambodžā. Vienā no šādiem brīžiem es teicu: “Tu esi pati skumjākā meitene pasaulē.”

Fragmenti no Artura Millera grāmatas

Laika cilpas (Timebends: A Life. — Grove, 1987),

tulkojis Uldis Tīrons