Mīļotā, bez tevis es nespēju dzīvot

Cilvēki vēl aizvien atstāj zīmītes un vēstules uz viduslaiku filozofa Pjēra Abelāra un viņa iemīļotās Eloīzes kapa Parīzes Perlašēzas kapsētā. Viņu vārdi ir romantiskas mīlestības simbols, viņu kaps - šo jūtu bieži vien bezcerīgās idejas templis. Senāk stāsts par Abelāru un Eloīzi man ļoti patika; tajā bija visi patiesi lielas mīlestības elementi - proti, tas bija traģisks. Abelāru par šo mīlas dēku sodīja kastrējot, bet Eloīze kļuva par mūķeni. Abelārs vēlāk sarakstīja savu Historia calamitatum, apgarotu vēstījumu par vīrieša ciešanām, bet Eloīzes daiļrunīgās mīlestības vēstules savam nelaimīgajam einuham ne mazāk dramatiski vēstīja par to, kā cietusi sieviete.

Daudz nesenākos laikos Holivuda saražojusi neskaitāmus mīlas stāstus, bet tikai daži no tiem ir traģiski. Mīlestība ir vienīgi laimīgās beigas, līdz kurām abi mīlētāji nonāk, pārvarējuši pārpratumus un šķēršļus. Bērnībā, kad mēs ar māti skatījāmies kādu romantisku Holivudas filmu, viņa, finālā sagaidījusi mīlētāju skūpstu un beigu titrus, allaž uzdeva ļoti vienkāršu, taču nebūt ne aplamu jautājumu: “Jā, bet kas būs tālāk?”

Viņas skepse manā prātā atbalsojas cauri gadiem. Ik reizi, kad kārtējā filma beidzas ar ainu, kurā mīlētāji paveras viens otra acīs un ceremoniāli saplūst skūpstā, es sevi pieķeru lauzām galvu par to, kas gan ar viņiem notiks pēc nozušanas no ekrāna. Cik ilgi viņi vēl būs laimīgi? Cik drīz vienam no viņiem sāks krist uz nerviem tas, kā otrs ēd? Pēc cik ilga laika viņu dzīvē iemetīsies rutīnas puve? Kad vienam no viņiem sāks riebties otra kāju pēdas?

Taču nesen manu uzmanību piesaistīja mīlas stāsts, kas jau pirmajā acumirklī satrieca ar savu nevainojamo pilnību. Tas sākās ar skaistu sākumu un beidzās ar nepārspējamas pašcieņas pilnām beigām. Oho, es nodomāju. Tas tik ir mīlas stāsts!

2007. gada 24. septembrī savās lauku mājās Vononā, 80 jūdzes uz austrumiem no Parīzes, dubultpašnāvībā ar nāvējošas injekcijas palīdzību savu dzīvi beidza rakstnieks un filozofs Andrē Gorcs un viņa sieva Dorīna. Tā - vismaz tai nemainīgajā versijā, kādā tas tika izplatīts - sākās šis stāsts.

84 gadus vecais Andrē un 83 gadus vecā Dorīna atstāja zīmīti apkopējai, brīdinot, lai sieviete nekāpj augšstāvā, bet nekavējoties ziņo policijai. Uz naktsgaldiņa viņi nolika kaudzīti vēstuļu, kurās atvadījās no draugiem un deva norādījumus par savu kopīgo kremāciju. Viena no vēstulēm bija adresēta Vononas mērei, kura pārim vienlaikus bija arī tuva draudzene: “Dārgā Eliāna, mēs vienmēr esam zinājuši, ka vēlamies beigt savu dzīvi reizē. Piedod, ka atstājam Tavā ziņā šādus nepatīkamus pienākumus.” Tad viņi apgūlās gultā, lai nomirtu - viens otram līdzās un sadevušies rokās. Tā bija, citējot kāda žurnālista efektīgo frāzi, “pēdējā nodaļa viņu smeldzīgajā mīlas stāstā”.

Andrē un Dorīna nolēma izdarīt pašnāvību, jo nevēlējās viens bez otra dzīvot. Dorīna bija smagi slima, un neārstējamā kaite, kas viņu mocīja jau daudzus gadus, sagādāja lielas sāpes. Taču ar šo pašcieņas pilno aiziešanu no dzīves pāra stāsts savā ziņā vēl tikai sākās.

Gadu pirms tam Gorcs publicēja “Vēstuli D. jeb Kāda mīlas stāsta vēsturi” (Lettre q D: Histoire d’un Amour), 75 lappuses garu atklātu mīlestības vēstuli Dorīnai. Tūlīt pēc iznākšanas grāmata saņēma cildinošas kritiķu atsauksmes un tika arī tīri labi pirkta. Taču pēc ziņas par pāra nāvi tā kļuva par bestselleru.

Grāmata sākas ar vārdiem: “Drīz Tev būs 82 gadi. Tu esi sarukusi par sešiem centimetriem, sver ne vairāk par 45 kilogramiem un vēl joprojām esi skaista, gracioza un iekārojama. Nu jau mēs esam kopā 58 gadus. Es Tevi mīlu vairāk nekā jebkad.”

Gorcs pedantiski izseko šīs mīlestības ceļiem, kas viņa izpratnē nav nošķirami no paša mūža. Un tā nu tas ir pa daļai stāsts, pa daļai vēsture: “Man jārekonstruē mūsu mīlestības vēsture, lai saprastu to no visām pusēm. Tieši tā ļāvusi mums kļūt par tiem cilvēkiem, kas mēs esam, vienam caur otru, vienam otra labā. Es Tev rakstu, lai saprastu, ko mēs abi kopā esam izdzīvojuši.”

Nav gan īpaši jābrīnās, ka “Vēstule D. jeb Kāda mīlas stāsta vēsture” pēc pāra pašnāvības piesaistīja tādu ievērību. Mīlas stāstu pasaulē ir papilnam, taču reti kura dēļ būtu vērts tērēt papīru. Taču šis bija “stāsts iz dzīves”, kas aizskāra kādu reti sastopamu mītisku stīgu. Tas vēstīja par mīlestību kā glābiņu, jēgu, pestīšanu, par metafizisku mīlestību - sauciet to, kā gribat. Fakts, ka stāsts likās tik tradicionāls, padarīja to vēl jo neparastāku.

Gorcs bija cienījams autors un domātājs, kurš daudz rakstīja par politiskiem tematiem. Viņš bija tuvs Žana Pola Sartra draugs un ievērojama figūra franču intelektuālajās aprindās. Ilgus gadus Gorcs bija lojāls marksists, lai gan vēlāk atšķēlās no ortodoksālā marksisma un pievērsās praktiskākam, taču tik un tā tālredzīgam skatījumam uz kapitālisma pašiznīcinošo racionalitāti.

Pēc savas polemiskās grāmatas “Ardievas proletariātam” iznākšanas 1983. gadā Gorcs kādā intervijā ļāva dziļāk ielūkoties marksisma spēcīgajā valdzinājumā: “Pirms trīsdesmit gadiem, kad es pirmo reizi sāku prātot, kāpēc komunisma idejas un strādnieku šķira jauniem intelektuāļiem, ieskaitot mani pašu, šķiet tik grēcīgi vilinošas, man nācās atzīt, ka tas ir kaut kas līdzīgs reliģiskam kārdinājumam. Marksisms savās dažādajās vēsturiskajās formās allaž nācis pie proletariāta ar savu reliģiju. Krustā sišana, augšāmcelšanās, pestīšana caur ticību - tas viss mūsu domāšanā ir bijis.”

Lai gan Gorcs bija ietekmīgs kreiso intelektuāļu pārstāvis, kura darbi nozīmīgi ietekmējuši pēdējo gadu desmitu mūžam mainīgās politiskās paradigmas, laikam gan visilgāk filozofu atcerēsies par vienkāršo mīlestības vēstuli, ko viņš uzrakstīja sievietei, kuru mīlēja 60 gadus - vēstuli, kuras dievinošajās rindās jaušas reliģiozas pielūgsmes un ticības pieskaņa.

Sākums

Gorcs un Dorīna iepazinās 1947. gadā kādā kāršu spēles partijā Lozannā. Viņa, rudmataina angliete vārdā Dorīna Kīra, nāca no izjukušas ģimenes un kontinentālajā Eiropā bija ieradusies piedzīvojumu meklējumos. Viņš bija Žerārs Horsts, nesen diplomu saņēmis jauns ķīmiķis, kurš pats sevi aprakstīja kā “Austrijas ebreju bez plika graša pie dvēseles”. Tovakar ārā stipri sniga. Vēlāk kautrīgais jauneklis uzlūdza “nepārspējamo, skaisto, asprātīgo” Dorīnu uz deju. Abi bērnībā bija saņēmuši vienlīdz nožēlojamu audzināšanu un iepazīšanās brīdī bija pilnīgi bez pamata zem kājām. Horsts bija aizbēdzis no Austrijas, glābjoties no kara, bet Dorīnu bērnībā bija pametusi māte. Neskaitāmajos nekrologos, kas publicēti pēc pāra pašnāvības, teikts, ka tas abiem palīdzējis veidot saprašanos, kas vienojusi uz mūžu.

Viņi apprecējās 1949. gadā un drīz pēc tam pārcēlās uz Parīzi, lai būtu tuvāk Sartram, ar kuru Horsts bija iepazinies Šveicē, un atrastos toreizējā Rietumeiropas kreisā spārna intelektuālo aprindu centrā. 1949. gadā, pieteicies franču naturalizācijas dokumentu saņemšanai, Horsts nolēma pieņemt pseidonīmu Andrē Gorcs, bet Dorīna mainīja sava vārda rakstību no angļu Doreen uz francisko Dorine. Jau pašā laulības sākumā pāris nolēma, ka bērnu viņiem nebūs. Kādā intervijā gadu pirms pašnāvības Gorcs skaidroja: “Es uzskatu, ka par labiem tēviem kļūst vīrieši, kuriem pašiem bērnībā bijis vajadzīgs tēvs. Es nevēlējos kļūt par tēvu, jo pats savu nekad nebiju mīlējis. Ja mums būtu bijuši bērni, es Dorīnas dēļ būtu bijis uz viņiem greizsirdīgs. Es labāk gribēju, lai viņa ir tikai mana.”

20. gadsimta 50. un 60. gadi bija vētrains laiks - intelektuāli, ideoloģiski, sociāli, seksuāli - sauciet to, kā vēlaties. Sartram un de Bovuārai katram bija vesela virkne mīļāko, kurus viņi pat netaisījās slēpt; dažos gadījumos viņiem bija mīlas dēkas trijatā, piemēram, ar kādu nabaga studenti, kura vēlāk sarakstīja rūgtuma pilnas atmiņas par šajās attiecībās piedzīvoto.

Rauls Vanegems, tāpat kā Gorcs, bija ietekmīga figūra laikā pirms 1968. gada studentu nemieriem. Savā brīnišķīgi ekstravagantajā “Ikdienas dzīves revolūcijā” viņš rakstīja: “Nepārprotami pats vienkāršākais erotiskais modelis ir tā saucamais ass pāris. [..] Šai spožajai vienkāršībai piemīt visa incesta burvība.

Viņu kopīgās pieredzes bagātība var novest vienīgi pie brāļa un māsas attiecībām. Lielā mīlestībā vienmēr ir kaut kas no asinsgrēka, un tas liek domāt, ka brāļa un māsas mīlestība jau sākotnēji bijusi īpaši izredzēta un būtu visādā veidā atbalstāma. Ir pēdējais laiks atbrīvoties no šī muļķīgā un senā tabu. Es ļoti gribētu sievu un māsu vienā personā, un visas viņas draudzenes arī būtu manas sievas un māsas.”

Par spīti saviem radikālajiem politiskajiem uzskatiem, Gorcs un Dorīna bija tipisks “ass pāris”. Ar savu nesatricināmi monogāmo savstarpējo pieķeršanos viņi tajos laikos varēja šķist teju vai reakcionāri. Tomēr tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, gandrīz radikāla šķiet tieši Gorca un Dorīnas mīlestība visa mūža garumā. Citējot Vanegema krietni saprātīgāko vērojumu tajā pašā sacerējumā: “Revolūcijas vienmēr agri vai vēlu ir pavērsušās pret sevi un pašu rotācijas ātrumā sevi iznīcinājušas.” 60. gadu skurbinošie impulsi tik tiešām vēlāk vērsās paši pret sevi, tajā skaitā arī attiecībā uz tā saucamās seksuālās emancipācijas sekām.

Laika gaitā izpētīti visi iespējamie “ass pāra” modeļa varianti un paveidi, pa ceļam izceļot dienasgaismā dažādas interesantas variācijas, tādas kā, piemēram, pornogrāfiska vienas sievietes un 500 vīriešu kombinācija. Taču cilvēki atkal, atkal un atkal mūžam atgriežas pie cerībām atrast patiesu mīlestību vienā cilvēkā, tātad divos, tātad manī caur tevi.

“Tev tikko apritēja 82. [...] Pēdējā laikā es Tevī esmu no jauna iemīlējies un atkal nēsāju sevī to griezīgo tukšumu, ko iespējams aizpildīt vienīgi, Tavam augumam piekļaujoties manējam,” Gorcs raksta savā “Vēstulē D. jeb Kādā mīlas stāsta vēsturē”. Šis “pēdējā laikā” pastāsta ļoti daudz. Mūžam nemiera dzītais mīlētājs reti izjūt mīlestību kā statisku esamības stāvokli. Tās drīzāk ir nemitīgas svārstības, šaubas un apstiprinājumi valodas līmenī. Šajā ziņā tie ir filozofiski meklējumi vārda klasiskākajā izpratnē - tiesa gan, apvienojumā ar reliģisku ticību. Klasiskā mīlestības sintakse ir subjekta un objekta attiecības. Iespējams, mūsdienās mīlestība tik bieži ir neveiksmei lemts pārdzīvojums un sagādā tādu vilšanos tieši tāpēc, ka tiek izdzīvota objekta un objekta attiecībās, kurās mīlētājiem atliek vienīgi neauglīgi triekties vienam pret otru ar saviem vārdiem.

Neviens autors (manuprāt) par netveramo mīlestības tematu nav rakstījis tik iespaidīgi kā Rolāns Barts savā “Mīlētāja diskursā”. Viņa rindās atbalsojas tāda mīlestības mīlestība, ka es akli iemīlos viņa vārdos un jūtos apskurbis ik reizi, kad izlasu kādu no viņa nopūtu pilnajiem teikumiem. Viņš pats to pasaka daudz daiļrunīgāk: “Savā mūžā es sastopu miljoniem ķermeņu. No šiem miljoniem es varu iekārot dažus simtus, taču mīlēt no šiem simtiem - tikai vienu. Tas otrs, kuru es mīlu, man nozīmē manas iekāres neatkārtojamību.”

“Vēstule D. jeb Kāda mīlas stāsta vēsture” gandrīz varētu kalpot par “Mīlētāja diskursa” pielikumu, tikai ar vienu būtisku atšķirību. Barta darbs bija abstrakts fragmentāru izjūtu leksikons. Gorca grāmatai ir sakarīgi veidots sākums, vidus un beigas. Tieši tāpēc tā ir tāds retums.

Vidus

Cilvēki cildina kaut cik nozīmīgu laiku kopā palikušu pāru pacietību un noturību, it kā viņi piedalītos kaut kādā episka mēroga izturības pārbaudē. Kopība kļūst par līdzāspastāvēšanu. Romantiskas jūtas kļūst par iecietību. Kaisle pārvēršas par pieradumu. Fakts, ka cilvēki palikuši kopā “pēc visiem šiem gadiem”, pats par sevi tiek uzlūkots kā pārsteidzošs sasniegums.

Ja divu cilvēku mīlestība visa mūža garumā ir tāds retums un pēc tās tomēr tik ļoti tiecas, jājautā, kāpēc tad tā. Laulība ir loģisks “nākamais solis” pēc iemīlēšanās, un tomēr, par spīti līgavas un līgavaiņa svinīgajam zvērestam mīlēt, cienīt un klausīt vienam otru, līdz nāve tos šķirs, izdzīvo tikai nedaudzas laulības. Lielākā daļa beidzas diezgan neglīti un nelaimīgi ar pilnīgu mīlestības sakāvi. Pārāk bieži laulātie, kuri reiz mīlējuši viens otru, nonāk tik tālu, ka skatās viens uz otru kā uz svešiniekiem.

Lai to saprastu, vispirms jāizprot romantiskas mīlestības tendenciozās saknes. Mīlestība parastajā mūsdienu izpratnē sākās kā uz mīlas priekiem noskaņotu aristokrātu vaļasprieks; augstmaņi mēdza sacerēt absurdi pārspīlētas rīmes, lai aplidotu sievietes, ar kurām vēlējās pārgulēt. Sievietes mūžam tika pielīdzinātas ziediem, kas gaida, kamēr tiks noplūkti, citiem vārdiem - viņas bija skaistas, patīkami smaržojošas būtnes, kuras gaida, kad viņas kāds izdrāzīs.

Romantikas vārdā groteski pārspīlētā bardu un trubadūru valoda nebija nekas daudz vairāk par pavedināšanas vajadzībām izkoptu daiļrunību. Tomēr šie kaisles pārpilnie vārdu plūdi kļuva par pamatu mīlestības ideālam, kas dzīvs vēl šobaltdien.

Lielajam vairumam trubadūru laikā dzīvojošo cilvēku laulība bija funkcionāls pasākums, kas noveda pie bērnu bariņa un silta pavarda, pie kura paēst pusdienas. Nav šaubu, ka daudzi no šiem “pāriem” viens otru mīlēja, kad viņiem pietika laika un enerģijas mīlēt, taču šīs jūtas nekādā gadījumā nebūtu atradušas izpausmi ekstravagantās metaforās un līdzībās. Laulība bija pati ērtākā mikroekonomikas vienība, ar kuras palīdzību varēja strukturēt un saglabāt arvien sarežģītāko sabiedrību. Kā tādu kultūra to romantizēja un valsts - institucionalizēja. Apprecēties bija vienkārši. Šķirties bija sarežģīti, dārgi un apkaunojoši. Šis noturīgais romantiskas mīlestības un laulības ideāls plaši izplatīts vēl šodien, lai gan radikālās pārmaiņas kultūrā to nopietni iedragājušas. Izvēles brīvība un seksuāla bauda tiek atbalstītas ik uz soļa, un nevarētu teikt, ka tas īpaši veicinātu laulāto savstarpējo pieķeršanos un uzticību. Un tomēr “patiesas” mīlestības valdzinājumam vēl aizvien irārkārtīgi liela vara. Tas iemieso dažas no mūsu pagurušās un daudzcietušās valodas spēcīgākajām dziņām, no kurām nebūt ne pati mazsvarīgākā ir ilgas tikt atsvabinātiem no savas patības.

Kādā sevišķi aizkustinošā “Vēstules D. jeb Kāda mīlas stāsta vēstures” rindkopā Gorcs apraksta, kā 60 gadu vecumā priekšlaicīgi aizgājis pensijā, lai pavadītu vairāk laika kopā ar Dorīnu, kuras veselība strauji pasliktinājās: “Es biju sasniedzis vecumu, kad cilvēks sev vaicā, ko viņš savā dzīvē izdarījis un ko vēl gribētu paveikt. Man bija tāds iespaids, ka es savu dzīvi nemaz neesmu dzīvojis, tikai vienmēr it kā iztālēm vērojis - ka esmu attīstījis tikai vienu savas personības pusi un kā cilvēks esmu ļoti trūcīgs. Tu biji un vienmēr esi bijusi bagātāka nekā es. Tu biji uzplaukusi un augusi visdažādākajās dimensijās. Tu savā dzīvē juties kā mājās, turpretim es allaž steidzos ķerties pie nākamā uzdevuma, it kā domātu, ka mūsu dzīve tā pa īstam sāksies tikai kaut kad vēlāk.” Gorca un Dorīnas stāstā īpaši aizraujošs šķiet fakts, ka lielāko mūža daļu viņi pavadīja, cīnoties par garīgi veselāku, taisnīgāku un saprātīgāku sabiedrību - kā viņi to izprata. Daudzu cilvēku acīs tās jau pašas par sevi bija romantiskas blēņas.

Gorcu īpaši nodarbināja jautājums par darbu un to, kā kapitālistiskajai sabiedrībai izdevies normalizēt priekšstatu par “darba ētiku” “uz darba balstītā” sabiedrībā.

Bieži mēdz sacīt, ka attiecības ir “smags darbs”. Kad precēti pāri saprot, ka viņu laulībā “radušās problēmas” un tā “draud izjukt”, viņiem parasti saka, ka vajadzēs “neatlaidīgāk strādāt”, lai to saglābtu. Laulība jau sen kļuvusi par vājprātīgu pašas iemiesotās sabiedrības mikrokosmu. Šajā izpratnē mūsdienu proletariātu varētu uzskatīt par vidusmēra precētu pāri, kurš, neraugoties uz situācijas bezcerību, vaiga sviedros strādā, lai saglabātu savas attiecības (un tiktu galā ar hipotēku un kredītkaršu maksājumiem, kā arī neskaitāmiem citiem tā sauktajiem “dzīvesveida tēriņiem”).

Savā lieliskajā grāmatā “Ekonomiskā prāta kritika”, kas nāca klajā 1989. gadā, Gorcs rūpīgi iedziļinājās ekonomiskajos maldos, kas likti postindustriālo brīvā tirgus sabiedrību pamatos. Viņš kaismīgi iestājās par ievērojamu darba laika saīsināšanu, piedāvājot pārliecinošus argumentus par labu viedoklim, ka ražīgumu tas ne vien neapdraudētu, bet pat veicinātu.

Gorca darbi savos plašajos centienos radīt labāku sabiedrību visiem allaž bijuši utopiski, lai gan zināmās niansēs tie atšķīrās no citu kreisā spārna domātāju uzskatiem. Ar savām tālredzīgajām domām par globalizāciju un tās katastrofālo ietekmi uz apkārtējo vidi viņš savā ziņā apsteidza laikabiedrus. Gorcs nevis tiecās pēc atbrīvošanās caur darbu, bet gribēja atrast ceļus, kā atbrīvot cilvēkus no darba. Viņš apgalvoja, ka darbs tā pārņēmis cilvēku dzīvi, ka pat viņu tik augstu vērtētais un sūri grūti nopelnītais brīvais laiks pats neviļus kļuvis par sava veida darbu.

Ja ņemam vērā, ka “brīvais laiks” savā būtībā ir plaša un neizmērojami ienesīga industrija, tad jāatzīst, ka palaikam tiešām grūti saprast, kur sākas darbs un beidzas brīvais laiks. Teiksim, man brīvdienu ceļojumi šķiet tikpat nogurdinoši kā pamatīgi nostrādāta darba nedēļa. Tirdzniecības centra apmeklējums jau bīstami tuvojas manas garīgās izturības robežām. Taču brīvais laiks ir krietni vairāk nekā tikai iepirkšanās, brīvdienu ceļojumi vai pusdienas restorānā. Mūsdienās tas par cilvēkiem pasaka tikpat daudz, cik darbs, ko viņi ikdienā strādā. Brīvais laiks ir cilvēka dzīvesveida mēraukla.

Šis jēdziens - “dzīvesveids” - mūsu valodā ielavījies gandrīz nepamanīts, taču tas ir sociālo šķiru mūsdienu ekvivalents. Viens no visuresošās un visu pārņemošās dzīvesveida idejas ģeniālākajiem aspektiem ir tas, ka tā barojas no attēla instinktīvā ietekmes spēka. Šī viennozīmīgā valoda, ar ko nobārstīti reklāmas plakāti un ekrāni visā pasaulē, ir nesalīdzināmi iedarbīgāka nekā šķiru cīņas primitīvā ideoloģiskā saukļu atkārtošana un transparentu vicināšana.

Bet kā tas viss iespaido “ass pāri”? Dzīvesveids, kā pats termins bez mazākās kautrēšanās pasaka priekšā, ir realitātes šķietamība. Tieši tas jebkuram konkrētam dzīvesveidam ļauj pacelties cienījamos augstumos, iztēlojot sevi par brīvu izvēli - mūsu laikmetā, kad izvēle ir visa vienojošais pamatprincips, tā ir absolūta nepieciešamība.

Neraugoties uz to, dzīvesveids ir darba paveids - sauciet to par eksistences darbu, par šķituma darbu, vienalga. Industriālais kapitālisms starp darbavietu un mājām bija atstājis bīstami tukšu sociālo telpu; par dzīvesveidu neko tamlīdzīgu nevar teikt. Dzīvesveids taču ir tas, kas tu esi, ko tu dari, kā tu to dari, kur tu to dari un ar ko tu to dari.

Tradicionālais melnā darba strādnieks jau sen izzudis un piedzimis no jauna sekretāres, biroja administratora, pārdošanas konsultanta vai datortehniķa veidolā. Valoda strauji devusies tālāk, atstājot visus ar mašīneļļu notraipītos aizvainojumus un pārestības aiz muguras. Galvenais, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu gūt panākumus savā “izraudzītajā” karjerā, ir gatavība pārliecinoši spēlēt savu lomu.

Šī lomu spēle - un tas tik tiešām ir vienīgais atbilstošais apzīmējums - viltīgi ielavījusies pašā personības idejā kā tādā. Šausminoši daudz cilvēku savu identitātes un pašvērtības apziņu gūst no pašā būtībā bezjēdzīgajām darba lomām. Tas ir ne vienu vien attiecību šaubīgais pamats - lomu spēle šī vārda balagāniskākajā nozīmē.

Metas baisi, vērojot, cik daudzi pāri ķeras pie finanšu metaforām, lai raksturotu savas attiecības. Viņi “iegulda” viens otrā laiku un cer, ka tas galu galā “atmaksāsies”. Visatbaidošākais šāda domāšanas veida piemērs ir plaši izplatītais vārda “partneris” lietojums, runājot par dzīvesbiedru vai mīļāko. Laimīgā kārtā Gorcam šādu problēmu nebija. Viņš Dorīnai aprakstīja, kā juties, pēc daudziem smaga darba gadiem aizejot no Le Nouvel Observateur,kreisas orientācijas nedēļas izdevuma, ko pats bija dibinājis 1964. gadā:

“Jutos pārsteigts, ka aiziešana no žurnāla pēc 20 sadarbības gadiem nesāpināja ne mani, ne citus. Atceros reiz kaut kur rakstījis, ka dziļākajā būtībā man svarīgs tikai viens - būt kopā ar Tevi. Es nespēju iedomāties, ka varētu turpināt rakstīt, ja Tevis vairs nebūtu. Tu man esi tas būtiskais, bez kā viss pārējais, lai cik svarīgs tas man liktos, kad līdzās esi Tu, zaudētu savu jēgu un nozīmi.”

Iespējams, ka Gorca mūža iespaidīgākais sasniegums bija tas, ka viņš “visus šos gadus” nodzīvoja kopā ar vienu un to pašu sievieti, kuru ļoti mīlēja. Viņa dzīve, mīlestība un darbs nebija nošķirami. Tas bija pats iedvesmojošākais apliecinājums tam, ka viņš dzīvoja saskaņā ar paša sludinātajiem principiem - daudz iedarbīgāks par tiem miljoniem vārdu, ko viņš sarakstīja.

Beigas

Lasot “Vēstuli D. jeb Kāda mīlas stāsta vēsturi”, vispārsteidzošākās liekas attiecības, kādas pastāv starp Gorcu un šo “Tu” jeb Dorīnu. Viņš raksta: “Pagājuši divdesmit trīs gadi, kopš mēs pārcēlāmies uz dzīvi laukos - vispirms ‘Tavā” mājā, kura izstaroja apcerīgu harmoniju. Šo harmoniju gan mēs baudījām tikai trīs gadus. Netālu no mājas sāka būvēt atomelektrostaciju, un tas mums lika šo vietu pamest. Mēs atradām sev citu māju - ļoti vecu, vasarā vēsu un ziemā siltu; ap to bija liels zemes gabals. Tā bija vieta, kurā Tu varēji būt laimīga.”

Tajā, kā Gorcs no abu kopīgās pagātnes veido stāstījumu, ir kaut kas savādi samākslots. Jādomā, ka Dorīna lieliski atcerējās, kā “netālu no mājas sāka būvēt atomelektrostaciju”, taču viņš izvēlas šo situāciju viņai objektīvi izskaidrot, nevis subjektīvi aprakstīt. Būtībā Gorcs stāsta viņai par viņu.

Vēstuli Gorcs rakstīja tikai Dorīnai, taču pēc rūpīgām pārdomām nolēma, ka tā pelnījusi nonākt pie plašāka lasītāju loka. “Mēs acumirklī apjautām šī darba diženumu un skaistumu,” sacīja Mišels Delorms, Gorca izdevējs no apgāda Éditions Galilée. Dorīna, kurai tolaik bija 82 gadi, piekrita vēstules publicēšanai, taču ar noteikumu, ka Lielbritānijā grāmata iznāks tikai pēc viņas nāves.

Pret Gorca iemesliem publiskot savu “mīlestības vēsturi” es sākumā izturējos skeptiski. Galu galā, vēstule bija domāta Dorīnas acīm. Vai tam nevajadzēja palikt intīmam mīlestības apliecinājumam, kas veltīts sievietei, ar kuru viņš tik ilgi dzīvojis un ar kuru kopā tik daudz pieredzējis? Taču tad man ienāca prātā, ka varbūt mīlestība bez lieciniekiem ir ne-mīlestība, tāpat kā stāsts bez lasītāja - ne-stāsts?

Barts savā “Mīlētāja diskursā” raksta: “Saviem spēkiem es (kā iemīlējies subjekts) nespēju līdz galam uzbūvēt savas mīlestības stāstu. Es esmu tā dzejnieks (bards) tikai stāsta sākumā; beigas, tāpat kā mana nāve, pieder citiem. Viņu ziņā paliek beletristika - ārējais, mītiskais naratīvs.”

Mīlestība ir mītiska valoda, kas mūžam sacer stāstus - vai nu nolecot no tilta, vai izgaistot naktī. Vienādi vai otrādi, tā allaž sniedzas pēc spalvas, lai mēģinātu pierādīt savu taisnību.

“Vēstule D. jeb Kāda mīlas stāsta vēsture” palaikam var likties samākslota, reizēm pat ne pārāk godīga, taču tas bija stāsts, kas pamazām tuvojās savām lepnajām beigām:

“Pie mums ciemojušies viesi no visiem pasaules nostūriem; es esmu sniedzis desmitiem interviju. Nekādi nevaru teikt, ka būtu izpildījis pirms 30 gadiem dzimušo apņemšanos: dzīvot, pilnībā jūtoties kā mājās tagadnē, vairāk par visu citu allaž paturot prātā to, kāda bagātība ir mūsu kopīgā dzīve. Šobrīd es no jauna izdzīvoju tos mirkļus, kad ar tādu neatliekamības sajūtu nonācu pie šīs apņemšanās. Man patlaban nav ieplānots neviens svarīgs darbs. Es vairs nevēlos “atlikt dzīvi uz vēlāku laiku”, kā sacītu Žoržs Batajs. [..] Tavu klātbūtni es šobrīd apzinos tikpat skaidri kā mūsu agrīnajās dienās, un es vēlētos, lai Tu to sajūti. Tu man esi veltījusi visu savu dzīvi un sevi visu. Tajā laikā, kas mums vēl atlicis, es arī gribētu Tev veltīt sevi visu.”

Domas par Gorca un Dorīnas mūža pēdējiem brīžiem man liekas mierinošas. Par viņu pašnāvību plaši ziņoja mediji. Presē parādījās neskaitāmi nekrologi un garāki raksti, un visos atkārtojās komentārs par to, cik “smeldzīgs” un “aizkustinošs” ir viņu stāsts. Šīs publikācijas atgādināja nevainojamu mīlas romānu, kas akurāti apbūvēts apkārt citātiem no “Vēstules D. jeb Kāda mīlas stāsta vēstures” (nevar nepamanīt, ka atsauču uz Gorca pārliecinošajiem argumentiem par labu īsākai darba nedēļai bija visai maz).

Viņam bija 84, viņai - 83. Kopā viņi bija nodzīvojuši 60 gadus. Jādomā, ka viens otra ķermeni viņi pazina tikpat labi (vai pat vēl labāk) nekā katrs savējo. Viņš droši vien varēja aizvērt acis un visos sīkumos iztēloties viņas elkoni, kāju pirkstus vai skaustu. Viņa noteikti spēja pēc acu izteiksmes vai balss toņa acumirklī nolasīt viņa garastāvokli.

Diez vai viņi sakārtoja māju pirms aizgāja no dzīves? Vai viņi torīt ieturēja īpašas brokastis? Vai kopā izdzēra beidzamo tējas tasi? Vai nomazgāja pēdējos traukus, kam bija gadījies palikt netīriem? Kādi bija pēdējie vārdi, ko viņi viens otram pateica pirms injekcijas, kas abus ātri un viegli nogalināja?

“Neviens no mums abiem nevēlas nodzīvot ilgāk par otru,” rakstīja Gorcs. “Mēs esam viens otram sacījuši, ka, ja gluži neiespējamā kārtā mums tiktu dāvāta otra dzīve, mēs vēlētos to nodzīvot kopā.”

Dorīna bija slima jau ilgus gadus, sākot no 1965. gada, kad viņai bija nepieciešama gluži ikdienišķa muguras operācija. Pirms tās rentgena caurskates laikā galvaskausā aizķērās kontrastvielas lipiodola daļiņas; tās vēlāk izraisīja dzemdes kakla cistas unsaspiestus nervus, kas savukārt sagādāja mokošas sāpes.

Viņas veselība pamazām kļuva arvien sliktāka, un mūža beigās slimība sagādāja smagas ciešanas. Tieši tas pamudināja abus pieņemt lēmumu par pašnāvību, lai nevienam no viņiem nenāktos “nodzīvot ilgāk par otru” - dzīvot bez sava tik būtiskā, tik ļoti mīlētā “tu”.

Gluži tāpat kā Gorcs nespēja iztēloties, ka bez Dorīnas varētu rakstīt, tāpat viņam neiedomājami likās bez viņas dzīvot. Pēc nāves draugi Gorcu raksturoja kā kautrīgu zinātnieka tipu, cilvēku no citas pasaules, bet Dorīna esot bijusi viņa kontrapunkts, viņa saite ar reālo pasauli. “Runāšanu Dorīna lielākoties atstāja Gorca ziņā, bet viņa bija tā, kura palaikam lika viņam atgriezties ar abām kājām uz zemes un kurai bija lielāks priekšstats par praktisko dzīvi,” sacīja Seržs Laforī, tuvs ģimenes draugs.

Šie fakti ir laba viela skaistai beletristikai. Veidā, kā Gorcs un Dorīna aizgāja no dzīves, atstājot savas mīlestības mantojumu plānā un maigā grāmatiņā, ir kaut kas neviltoti iedvesmojošs. Kāds tur brīnums, ka šis stāsts aizskāra kādu romantisku stīgu tik daudzu cilvēku sirdīs? Tas tik tiešām ir neikdienišķi romantisks stāsts tik ikdienišķi neromantiskā laikmetā.

Ar Andrē Gorca darbiem es pirmo reizi sastapos pirms daudziem gadiem, kad pelējuma apsēstā, bet mājīgā Londonas pagrabstāva dzīvoklītī izlasīju “Ekonomiskā prāta kritiku”. Grāmata ideāli atbilda manam tālaika noskaņojumam. Biju nolēmis paņemt garākas brīvdienas no visu aprijošajām prasībām, ko izvirzīja darbs. Es kaismīgi vēlējos domāt, just, būt - sauciet to, kā vēlaties. Man patika to dēvēt par dzīvi. Grūti aprakstīt, cik daudzkārt vairāk es tolaik pārdzīvoju situāciju pasaulē. Es gribēju saprast, kāpēc viss ir tā, kā tas ir, un vai pastāv kaut kādas reālas cerības to visu mainīt uz labo pusi. Taču drīz vien mani pieveica apātija un vilšanās, piesegtas ar filozofiskas rezignācijas plīvuru.

Gorcs drīz vien pazuda manu grāmatplauktu aizmirstības dzīlēs. Brīžos, kad es pie tiem stāvēju, lepni pārlaižot skatu daudzajām saspiestajām muguriņām, šim vārdam acis pārlēca pāri tik viegli, it kā es būtu pārkāpis pāri viņa kapam. Manos grāmatplauktos veidojās un arvien krāšņāk uzplauka ideju kapsēta. Taču, izlasījis par Gorca pašnāvību un rāmo pēdējo gadu dzīvi, audzējot dārzeņus un dzerot pēcpusdienas tēju ar Dorīnu, es pēkšņi sajutu krūšu kreisajā pusē dziļi nostalģisku smeldzi.

Gorcs bija gudrs domātājs, kurš niansēti izprata pasaules viegli veidojamo dabu un valodu, kas piešķir tai apveidus. Un tomēr viņš tīšuprāt rakstīja tik vienkārši un viegli uztverami, cik vien spēja. Palaikam no viņa rindām staroja bērnišķīgs entuziasms - piemēram, sekojošajā, diezgan apburošajā rindkopā:

“Saikne starp “vairāk” un “labāk” ir sarauta.

Nepieciešamība pēc daudziem produktiem un pakalpojumiem jau ir vairāk nekā pienācīgi apmierināta, un daudzas no mūsu pagaidām vēl nepiepildītajām vajadzībām būs iespējams apmierināt, nevis ražojot vairāk, bet ražojot citādi, ražojot kaut ko citu vai pat ražojot mazāk. Tas īpaši attiecas uz mūsu vajadzībām pēc gaisa, ūdens, telpas, klusuma, skaistuma, laika un cilvēciskas saskares.” Visasākais Gorcs bija savā brīvā tirgus domāšanas racionalitātes kritikā. Vārdu “racionalitāte” viņš izmantoja tautoloģiski, lai izvilinātu dienasgaismā tajā apslēpto absolūto iracionalitāti. Tomēr viņa, tāpat kā neskaitāmu izcilu laikabiedru darbs būtībā nav devis nekādus rezultātus. Pasaule godināja Gorcu - romantisko vīru, taču viņa visu mūžu ilgusī mīlas dēka ar kreiso ideāliem izpelnījās krietni skopākas uzslavas.

Gorcs bija apveltīts ar pārāk asu prātu, lai pievērstu īpašu uzmanību primitīvām kreiso un labējo politiskajām dihotomijām. Mūža nogalē viņš noteikti apzinājās, ka atšķirība starp tām ir tā izplūdusi un izkurtējusi, ka kļuvusi gandrīz bezjēdzīga. Taču viņa un Dorīnas nenogurdināmā neatlaidība, sekojot saviem politiskajiem un sociālajiem ideāliem, romantikas ziņā ne drusciņas neatpaliek no attiecībām, kādas viņiem bija kā vīrietim ar sievieti. Dzīvojot Rīgā, man diezgan nopietni apnicis cinisms, apātija un nepamatotā augstprātība, ko demonstrē tie daudzie, kuri garlaikoti parausta plecus par visu un visiem. Gorcam bija taisnība, kad viņš sociālismu salīdzināja ar kristietību. Taču galvenais nav morālās cīņas terminoloģija - kamēr vien valoda tiks reducēta līdz dažādiem kategoriskiem -ismiem, tā turpinās ciest no visu sašķeļošām shizmām.

Esmu pārliecināts, ka to zināja arī Gorcs un Dorīna - mīlestība ir absolūtā filozofija. Tā dzīvo, tā cīnās, tā bezgalīgi runā pati sev pretī, tā tiecas - vairāk par visu tā tiecas. Taču tai vajadzīgs laiks - ļoti, ļoti daudz laika -, lai radītu skaistu stāstu. Mīlestībai jāšķērso viss valodas spektrs, tā sakot, jānonāk no viena pola līdz otram, lai tā spētu ieskicēt pati savas kontūras. Tikai tad “es” varu mīlēt “tevi”. Tikai tad “visi šie gadi” var likties kā viens acumirklis.

Iespējams, Gorca un Dorīnas kaps būtu varējis kļūt par tādu pašu slavenu romantiskas mīlestības simbolu kā Abelāra un Eloīzes atdusas vieta. Varbūt cilvēki ar salauztām sirdīm būtu to apciemojuši, aizdeguši kādu sveci vai atstājuši zīmīti. Varbūt pie kapa, rokās sadevušies, būtu stāvējuši mīlētāji un nodevušies apbrīnas pilnām pārdomām par šiem diviem, kas tik laimīgi dzīvoja kopā, pirms brīvprātīgi aizgāja no dzīves.

Taču Gorcs un Dorīna pēc pašu vēlēšanās tika kremēti, un viņu pelni ir izkaisīti abu lauku mājas dārzā. Viņu vienīgā epitāfija ir šī plānā, maigā grāmatiņa - stāsts ar sākumu, vidu un beigām, stāsts par diviem cilvēkiem, kuri mīlēja viens otru, cik vien tas bija viņu spēkos. ®

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola