Mīts par bibliotēku

Sākumā, iespējams, ir nepieciešami daži paskaidrojumi tiem lasītājiem, kas žurnālu atvērs pēc ilgāka ārzemju ceļojuma vai lasīs to pavisam attālā nākotnē — kad mūsu provinciālās problēmiņas būs aizmirsušās un izdzēstas no interneta serveriem. Bet tagad, 2000. gada pavasarī Latvijas sabiedrība ir pamatīgi noraizējusies par savu nespēju izlemt — celt jaunu Nacionālo bibliotēku vai necelt. Vieni to uzskata par politisku jautājumu, citi — par principiālu pienākumu, trešie — par galīgo murgu. Lai gan eksistē reāls projekts, izstrādāti tā realizācijas plāni, teorētiski pat atrasta nauda, ieilgušās diskusijas aizvien vairāk attālina Bibliotēku no elementārākajiem eksistences nosacījumiem. Jo dīvaināk šādā situācijā ir konstatēt, ka vienas sabiedrības daļas apziņā Bibliotēka eksistē pavisam konkrēti, to ir iespējams aprakstīt, izjust un mīlēt. Šie priekšstati, bez šaubām, ir mitoloģiski, taču ir kāds aspekts, kas liek ar tiem rēķināties. Bibliotēka, par kuru tiks runāts tālākajā tekstā, eksistē Latvijas skolēnu apziņā. Nākotnē.

Bibliotēka kā iniciācijas rituāla vieta

“Reiz es nolēmu doties uz bibliotēku. Es sasitu savu krājkasīti un paņēmu visu naudu no tās. Paķēru savu sarkano jaku un varēju doties ceļā.” To raksta sestās klases skolniece. Bibliotēka vilina un sauc kā vieta, kurā iespējama pārvērtība — pieskaršanās pieaugušo dzīves sakrālākajiem noslēpumiem. Tās dēļ ir jāatsakās un jāziedo iepriekšējās pasaules vērtības (visa nauda no krājkasītes), ir jāaiziet no mājām tā, it kā aizietu uz neatgriešanos, līdzi ņemot tikai vispersoniskāko (“sarkano jaku”). Bibliotēka paver jaunas iespējas, kas principā ir bezgalīgas, tā ir “došanās ceļā”, vienlaikus biedējot un piedāvājot drošības sajūtu. Bibliotēka ļauj atbrīvoties no vecāku aizbildniecības, dodot tiesības pašam izvēlēties, lemt, domāt. “Katrs cilvēks ir tiesīgs izlemt, vai viņš lasīs grāmatas vai nelasīs.” Šīs paaudzes priekšstatos praktiski ir izmiris padomju laikā varmācīgi aktualizētais stereotips par visspēcīgo vārtu sargu — bibliotekāru, kas atļauj vai neatļauj lasīt kādu grāmatu. Ir izveidojies cits šablons — iespēju diferenciācija un bibliotēka kā potenciāls šo iespēju atbrīvotājs. “Materiālo apstākļu spiesti, arvien biežāk mēs nevaram iegādāties jaunākās grāmatas.” Emancipācijai, kas atraisās izvēles brīdī, nav nekāda sakara ar vienlīdzības un kolektīvisma sociālajām utopijām. Tā ir personiska, intīma un egoistiska. “Cilvēkam ir ne tikai tiesības lasīt,

bet arī brīvi domāt, pierakstīt vai atcerēties

visu vajadzīgo... cilvēkam bibliotēkas ēkā

ir tiesības palikt vienam ar savām domām un idejām.” Nav šaubu, ka Bibliotēkā notiek

kaut kas svarīgs, personiski svarīgs un neatgriezenisks. Tāpēc arī vietai ir jābūt īpašai.

Šo priekšstatu nav spējusi iznīcināt skolu bibliotēku nabadzība, pelējuma pēdas uz sienām un grāmatu vākiem, obligātās literatūras

nomācošā didaktika un bezpersoniskums.

Īstā Bibliotēka ir slepena dārgumu krātuve.

“Vai tad cilvēks nav īpaša būtne? Tās dēļ

taču ir vērts pacensties, vai ne?”

Gaismas pils sakralizācija

“Vārds “bibliotēka” ir skaists...” Tikai absolutizējot mītu par Gaismas pili, ir iespējams uzrakstīt kaut ko tādu. Kādā sacerējumā tika analizēti atsevišķi šī vārda burti, katrā no tiem atrodot kādu slēptu nozīmi. B — brīvība, i — izvēle, l — laime... Kriptonīmu un mīklu pilna pasaule. Ikdienas apziņas līmenī neko skaistu šajā bubinošajā vārdā saskatīt nav iespējams, bet Bibliotēka sevī koncentrē tādu maģisku potenciālu, ka tā aprakstīšanai nepieciešami pasaku tēli. “Šī bibliotēka bija apburta un tās darbinieki pārvērsti par kaķiem. Burvestību noņemt varēja cilvēks, kurš nenobīsies...” Nav īsti skaidrs, kāpēc šajā teikā figurē tieši kaķi, taču baiļu pārvarēšanas un varoņa tēma nebūt nav nejauša. Bibliotēkas reanimatoloģijas motīvi ir tik ierasti un lietoti kopš pašiem projekta pirmsākumiem, ka mēs tiem pat nepievēršam uzmanību. Gaismas pils augšāmcelšanās, miklās zemes-matērijas pretīstāvēšana stikla, betona un gara spēkam — tas viss ietilpst katastrofu laikmeta vēsturiskajā apziņā. Par Bibliotēku nemaz savādāk nav iespējams runāt kā vien gadsimtu mērogā. “Apmēram pirms 200 gadiem mūsu tēvu tēvi Daugavas upes kreisajā krastā starp Dzelzceļa un Akmens tiltiem cēla jaunu Nacionālo bibliotēku. Uzcēla, bet, neilgu laiku kalpojusi, tā aizgāja bojā...” Bibliotēkas izcelšana no zemes dzīlēm, pacelšana uz augšu — pretim debesīm un gaismai ir kosmogoniska misija, kas izpaužas nemitīgā cīņā starp labo un ļauno. Neatkarīgi no konkrētā arhitektoniskā risinājuma pastāv absolūti skaidrs priekšstats par ēku kā simbolu. “...jau iztālēm redzu gaismas starus...” “Bibliotēka... Tik varena.” “Diženā ēka. Liels dārzs ar zaļiem kokiem un soliņiem, apkārt strūklakas.” “Piecpadsmitstāvu ēka un visa no stikla.”

Tuvošanās noslēpumam

Bibliotēkas durvīm skolēnu sacerējumos ir atvēlēta īpaša loma. Tiesa gan, tikai vienā vietā to atvēršana ir saistīta ar šķēršļu pārvarēšanu: “diezgan masīvas un cieši aizvērtas - jāpagrūž ar plecu”. Biežāk durvju aprakstā izmantots tehnoloģiskais mīts, kura izcelsme sakņojas vissenākajos arhetipos (“Sezam, atveries!”). Lai arī cik trivializēts un ierasts, šis efekts turpina diktēt ne tikai veikalu un banku durvju stilistiku, bet arī zinātniskās fantastikas filmu žanru. “Durvis pašas atveras...” “Tās durvis bija automātiskās...” “Lai iekļūtu iekšā, durvis nav jāver, jo tās pašas atveras...” “Pirmajā mirklī nav jāpielieto savu roku spēks, jo durvis pašas padevīgi atveras...” Cilvēka uzvara pār auksto matēriju ir notikusi un manifestējas jau pirmajā saskarsmes brīdī ar Bibliotēku. Nedrīkst aizmirst, ka Bibliotēkas mītā itin visam ir simboliska nozīme. Arī izjūtām, kas pārņem ienācēju pirmajā brīdī. Tām ir jānoskaņo noteiktai darbībai un noteiktam apziņas stāvoklim, tātad, jāveic noteikts rituāls. Tāpēc nav brīnums, ka augstu tehnoloģiju piepildītajai ēkai ir nepieciešama senatnīguma atmosfēra. “Iekšpusē bibliotēka izskatījās vecmodīgi, bet tajā pašā laikā moderni...” “Diezgan mājīgi, taču bezgala baisi — kā vecā pilī...” “Īpatnēji smaržoja grāmatu plauktu sienas. Atgādināja slapjas kūdras smaržu...” Pēc ienākšanas, kas principā ir brīva un atklāta, noslēpumainā vide sagādā pārsteigumus. Bibliotēka slēpj sevī noslēpumu, kura atrisināšana dod iespēju iegūt slepenās zināšanas — veikt iniciācijas aktu. Nereti tas ir saistīts ar nejaušību, veiksmi, tātad — ar izredzētību. Te ir skaidri saskatāms divpusīgais priekšstats par zināšanām kā tiesībām un brīvību no vienas puses un zināšanām kā iespēju personiskai izaugsmei, aristokrātiskai vientulībai. Ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kur Bibliotēkā atrodams “plaukts ar slepenu eju, kas atveras, kad grāmata tiek iespiesta dziļāk” vai “spogulis, kuram var iziet cauri un atrasties tunelī.” Var pat teikt, ka Bibliotēka (tāpat kā pasaule kopumā) satur divu veidu zināšanas: atklātās, kas atrodamas plašās, izgaismotās telpās un slepenās, kas glabājas pazemes ejās vai pagrabos.

Augšupejošais mīts

Pilnīgi visos skolēnu sacerējumos kā neatņemama Bibliotēkas sastāvdaļa (tātad — ar īpašu simbolisku nozīmi) minētas kāpnes. Dažkārt paralēli liftiem, taču pildot to pašu funkciju. “Lielas un skaistas kāpnes...” “Lielas kāpnes, kas ved uz augšu...”

Vismaz pirmajā stāvā tās noteikti ir ārkārtīgi platas. “Es uzkāpju uz pirmā pakāpiena, sirsniņa man trīc un raujas čokurā, tomēr es izbaudu šo mirkli, jo tas ir vienreizēji salds un reibinošs. Tāds plašums man apkārt, kā tajā dienā, kad piedzimu...” Kāpnes ne tikai rāda ceļu uz augšu, bet arī skaidri strukturē Bibliotēkas hierarhisko uzbūvi. Katram stāvam šajā celtnē tiek dota sava funkcija, kas nepārprotami saistīta ar atrašanos augstāk vai zemāk attiecībā pret citiem. “...es paceļos nākošajā stāvā...” — šim iniciācijas elementam ir būtiska nozīme pasaules kārtības apgūšanai. Iepazīstot Bibliotēkas nodaļu izvietojumu un stāvu attiecības, lasītājs kā daudzpakāpju raķete izdzīvo un atmet “nesošās informācijas” blokus. Tie var būt sadalīti pa kontinentiem un valstīm, var hronoloģiski aptvert cilvēces vēsturi, var tematizēt esamību pēc kādas augstākas, pirmajā brīdī neizprotamas struktūras nosacījumiem. Runājot par Bibliotēkas stāviem, īpaši tiek izcelts pēdējais, augšējais stāvs, kas, ievērojot hierarhiskās struktūras likumus, ir vismazākais. “Mākoņu istaba...” Tā ir viena maza, tukša istabiņa, kurā ir tikai logs, galds un krēsls. Šajā istabā ir iespējams pabūt vienam un padomāt. Ievērojiet, augšējā līmenī nav vajadzīgas grāmatas. “Bibliotēkā būs arī viens stāvs, pilns ar vadiem. Tas būs datorstāvs, kurā varēs mierīgi rakāties pa internetu.” Šajā citātā ir ārkārtīgi zīmīgs it kā nejauši iesprukušais vārdiņš “mierīgi”. Kā refrēns tas atkārtojas neskaitāmos sacerējumos: netraucēti, brīvi, viens pats, tikai es un grāmata. Privātuma deficīts, intimitātes alkas burtiski kliedz no skolēnu uzrakstītā. Un tas, ka intimitātes iespējas tiek saskatītas milzīgajā, publiskajā Bibliotēkas ēkā, ir būtiski. Iniciācija arī tad, ja tā notiek kolektīvi, ir personisks pārdzīvojums. Attiecības ar grāmatu ir personiskas un lielā mērā (piedodiet) erotiskas attiecības.

Divvientulības vilinājums

“Katra cilvēka individuālajā fantāzijā kādreiz ir uzplaiksnījusi doma par to, ka varētu netraucēti palasīt grāmatu kādā jaukā, gaišā vietā.”

Attiecības ar grāmatu nepārprotami tiek idealizētas. Gluži tāpat kā attiecības starp vīrieti un sievieti. Mēs labi zinām, ka pastāv ideālo attiecību modelis, kuru sasniegt praktiski nav iespējams, bet kura eksistence ļauj īpašā veidā izjust, saprast un izbaudīt katru visikdienišķāko pieskārienu. Arī grāmata dod iespēju tai pieskarties, just. “Manas rokas pārskrien pāri milzīgajai čūskai uz vāka, un mani pārņem dīvainas izjūtas.” Varat pat necensties minēt, kas tās ir par izjūtām. Saskaršanās ar noslēpumu, personisks kontakts, atklāšanās un uzticēšanās, bez šaubām, ir erotisks pārdzīvojums. “Lūk tā grāmata mani ieveda pieneņu pļavā, bet tā otra lika man raudāt, jo atcerējos manu kaķēnu, kas pazuda sniegā...” Interesanti, ka grāmatas spējas dāvāt intimitāti nemazina tas, cik daudziem grāmata ir pieejama. Tiesa, lasītāju pārņem kaut kas līdzīgs greizsirdībai, kad grāmata, kuru viņš bija lasījis iepriekš, izrādās atdota citam un nepieejama, taču šīs izjūtas ātri vien pazūd. Kontakts, ko piedāvā grāmata, notiek citā, paralēlā apziņas līmenī. Būtu banāli to dēvēt vienkārši par fantāziju.

“Reālā pasaule izbālē, saplūst, un drīz tā jau kļuvusi par necaurredzamu miglu. Palieku tikai es. Es un mana grāmata. Kā viens, nedalāms veselums. Kā viena, nedalāma mīlestība.” Šī bēgšana citā realitātē nav tikai cenšanās izlauzties no neapmierinošās ikdienas plakanības. Kontakts ar grāmatu piepilda lasītāju, pārvērš un uzlādē. Visbrīnumainākajā un maģiskākajā veidā. “Un es vairs nedomāju, kāpēc to daru. Es vienkarši lasu. Lasu, grimstot arvien dziļāk šajā burvība, šajā bezgalīgajā piepildījumā, kas aizrauj elpu, reibina sirdi un paņem savā varā dvēseli.” Viegli ievērot, ka šajā gadījumā nav svarīgi, kas tā ir par grāmatu — žanru, tēmu un laikmetu robežas ir nesvarīgas. Par “labu” grāmatu var kļūt jebkura, ja tā ir sava. Ja tai ir ko dot. “Es saritinos gultā un pieveru acis. Dvēsele vēl skaidri jūt tikko piedzīvoto, neaprakstāmo — jā, piepildījumu.”

Tiesības lasīt

“Kāpēc tieksme lasīt nepāriet, bet pieaug no paaudzes paaudzē? Tas ir ļoti grūti izskaidrojams; varētu teikt, ka tas ir fenomens, ko zinātnieki nav spējuši atklāt pat līdz mūsdienām...”

Lasīšana, atšķirībā no daudzām citām “prasmēm”, ko iemāca skolā, ir tā, ko iespējams izmantot savrupi. Tā ir pašpietiekama un pašuzlādējoša prasme, kas ar laiku sāk izvirzīt savas prasības. Tā organiski iekļaujas cilvēka dabisko vajadzību skaitā kopā ar runāšanas un domāšanas funkcijām. Analfabētisms ir kļuvs par leģendu. “...ja visi mācētu lasīt, tad nebūtu nekādu noslēpumu, nekādu Lielo Franču revolūciju...” Tikai vienā no sacerējumiem tiek apspēlēta futūristiskā anekdote par informācijas saņemšanu bez lasīšanas: “Uzliku galvā ķiveri un apskatīju visu vizuāli, bet pēc tam man caur vēnu injicēja teoriju...” Lielākā daļa autoru izvirza nepārpotamas prasības — realizēt savas tiesības lasīt tādā līmenī, kādā viņi to vēlas.

“Ir vajadzīgas ērtas, plašas, gaišas [telpas], ar modernu interjeru, mūsdienīgām, ērtām mēbelēm, ar jaunāko, vajadzīgāko literatūru, ar apkalpošanu Eiropas līmenī, ar iespēju viegli, ātri orientēties lielajā grāmatu klāstā. Jābūt iespējai apskatīt, paturēt rokās seno laiku grāmatas.” Grāmatai savukārt ir tiesības uz īpašu vidi. Dikensu vajag lasīt, dzerot tēju pie kamīna, bet Mērnieku laikus — pie liela ozolkoka saimes galda. Mīts par Bibliotēku nosoda lasīšanas utilitārismu — lasīt tikai tāpēc, ka tas ir uzdots skolā, ir slikti. Tā ir tukša, pazemojoša un necienīga nodarbošanās. “Šobrīd šīs grāmatas tiek tikai anatomiski izķidātas studentu kārīgajās roķelēs pusstundas laikā, lai pie to uzbūves analīzes ķertos nākošais atrakstīties gribētājs. Bet cilvēkam, kas grāmatu apmīļotu vakara krēslā un izlasītu bez piezīmēm uz tukšās lapas strēmeles gar malām, šī literatūra ir praktiski nepieejama. Studenti un pasniedzēji “stiepj” mājās nokopētās lapeles vai žigli šķir pa piecām lapaspusēm uz priekšu, grābjot, ko var, kamēr cits vēl nav atņēmis.” Atšķirība starp “labo lasīšanu” un “slikto lasīšanu” ir mitoloģiska. Tāpat kā atšķirība starp labo un ļauno, pareizo un nepareizo. Ikdienas sarunās cilvēki nezina, vai viņiem vajag to Bibliotēku vai nevajag. Ļaudis mulst no politiķu argumentiem, naudas summām, laika nesamērojamības — tik dīvaini ir skatīties, kā gadsimtu mērogiem domātā ideja sašķīst kaut kur tepat un tagad, visiem pie kājām. Bet patiesībā Bibliotēka jau sen ir uzcelta. Sacerējumos, kas šeit citēti, tā ir aprakstīta pilnīgi precīzi. Līdz vissīkākajai detaļai. Līdz asinsvadiem.

“Bibliotēku vajag. Lielu, gaišu, pieblīvētu ar grāmatām. Ja ne citiem, tad man vajag.” Tā raksta kāds Latvijas skolēns, un atliek tikai minēt, kas tie tādi par “citiem”...

Māksla dzīvot

Tors un rūnu lasīšanas māksla

Ilmārs Šlāpins

Vienīgais, ko mēs par rūnām zinām pilnīgi droši, ir tas, ka Odins atrada rūnas mētājamies zemē pie koka Igdrasila, kurā viņš deviņas naktis karājās piesprausts ar šķēpu. Taisnības labad jāsaka, ka piesprauda viņš sevi tur pats, upurējot sevi sev pašam. Senāko 24 rūnu komplektu cilvēki nosauca par Futharku, jo tieši tā skan pirmās sešas šī dīvainā alfabēta zīmes. Katrai rūnai ir savs nosaukums, sava nozīme un neskaitāmi iespējamie interpretācijas varianti. Atliek cerēt, ka vismaz Odins zināja, ko paceļ, jo divu gadu tūkstošu laikā rūnu tulkotāji spējuši saredzēt tajās pilnīgi visu. Ņemot vērā to, ka ikvienas rūnas izlasīšana un, vēl jo vairāk — uzrakstīšana ir maģiska darbība, kas spēj mainīt pasauli un lietu gaitu tajā, mēs šobrīd dzīvojam pamatīgi sapiņķerētā pasaulē. Ko, atklāti sakot, var manīt.

Senākajā Edā tiek stāstīts par valkīras Sigrdrivas padomiem varonim Sigurdam. Jau tajos visas rūnas tiek sadalītas astoņās maģiskās grupās, no kurām katra spēj uzlabot dzīvi vienam vai sabojāt otram. Viss atkarīgs no tā, cik prasmīgi tās izmantojam. Ieskrāpējot sliktās rūnas ienaidnieka automašīnas durvīs, mēs nolemjam viņu ātrai un vieglai nāvei, bet uzrakstot ar lodīšu pildspalvu sev uz rokas labās rūnas, varam bez bēdām nolikt naturalizācijas eksāmenu vai iziet naktī cauri Vērmaņdārzam. Tiesa gan, valkīra dod padomus visai poētiskā formā, taču strukturālās analīzes cienītāji itin vienkārši spēs papildināt skaidrojumus paši ar saviem novērojumiem.

fht

Uzvaras rūnas (Sig-Runor)

Maģiskajā uzvaras formulā ietilpst bagātības rūna, krusas rūna un kara dieva Tīra rūna. Ieteicams rakstīt uz zobena roktura vai automašīnas priekšējā stikla (antiradara vietā), pēdējo rūnu atkārtojot vairākkārt.

unb

Alus rūnas (Ol-Runor)

Sumbrs, trūkums, bērzs — simbolu grupa, kas pasargā no fiziskām briesmām, acu apmāna, piedzirdīšanas. Centrālo šī grupas rūnu ieteicams uzrakstīt uz īkšķa naga — gadījumam, ja iepērkaties Centrāltirgū.

Tie

Burvju jeb troļļu rūnas (Thurs-Runor)

Trollis, ledus, zirgs — maģiskā grupa, kas saistīta ar garu izsaukšanu, nākotnes zīlēšanu, buršanos un citām materiāli ienesīgām, bet krimināli sodāmām darbībām. Galvenā šīs grupas rūna atgādina Tora cirvi un ir ērti lietojama lāsta uzlikšanai kaimiņu dzīvokļa durvīm.

ajm

Dzemdību rūnas (Biarg-Runor)

Šo rūnu nosaukumi runā paši par sevi — Dievs, raža un cilvēks, taču tas nenozīmē, ka pielietojums aprobežotos tikai ar grūtnieču sāpju remdēšanu. Iezīmējiet savu rūpju pilno datoru ar attiecīgu līmpapīrīti un uzreiz sajutīsiet, ka rakstīt kļūst vieglāk.

rIl

Krasta bangu rūnas (Brun-Runor)

Ceļa, aizsardzības un straumes rūnas ir paredzētas laivu celtspējas un pasažieru drošības paaugstināšanai, taču lieti noder arī santehnikas ierīču aprakstīšanai, ievirzot niķelētos paisuma viļņus pareizā gultnē. Pamēģiniet iezīmēt savu logu palodzes — lai pavasara plūdi nenāk pa logiem iekšā.

kpN

Dziedinošās rūnas (Lim-Runor)

Ārkārtīgi spēcīga maģiskā grupa, kuras

iedarbība ne reizi vien spējusi atdzīvināt bojāgājušos un augšāmcelt pamirušos. Uguns, atdzimšanas un auglības rūnas ir iegravējamas šļirču adatās, gumijas žņaugos un elektrošoka spilventiņos.

gzo

Valodas rūnas (Mal-Runor)

Aizkustinošā seno rūnu meistaru attieksme pret valodu izpaužas dāvanas, drošības un mantojuma rūnu izvēlē, komplektējot šo grupu. Nav šaubu, ka attiecīgajām zīmēm būtu jāatrodas uz katra valodas inspekcijas darbinieka žaketes atloka.

wsd

Domas rūnas (Hug-Runor)

Pavisam negaidīta ir to rūnu izvēle, kas personificē Odina kraukli Huginu — prieks, saule un diena. Šī maģiskā grupa, šķiet, atstāta pašu rūnu rakstītāju sargāšanai un tonizēšanai. Prāta gaišums un skaidrība ir to maģiskās iedarbības mērķis. Lietot XTC kokteiļu vietā.

[1] Šeit un turpmāk tekstā izmantoti fragmenti no Latvijas skolēnu sacerējumiem, kas iesūtīti LNB celtniecības atbalsta fonda rīkotajam konkursam 2000. gada pavasarī.