Moceklis parūkā

"ASV mūzikas producents Fils Spektors notiesāts uz vismaz 19 gadiem ieslodzījumā par aktrises nogalināšanu 2003. gadā. 69 gadus veco producentu, kas kļuva slavens ar savu The Wall of Sound ierakstu tehniku, pirms mēneša atzina par vainīgu Lanas Klārksones nošaušanā viņa Kalifornijas mājā."

BBC, 2009. gada 29. maijā

2003. gada 3. februārī, samaksājis par glāzīti naktsklubā Blues House, viņš atstāja oficiantei Lanai nedzirdētu dzeramnaudu - 450 dolārus. Diez vai šī stipri dzerošā sieviete ar, kā rakstīja senos romānos, “bijušā skaistuma pēdām sejā”, beidzamā laikā bija turējusi rokās tik daudz skaidras naudas. Kādreiz, 80. gadu vidū, naudas viņai bija papilnam - Lana Klārksone filmējās populārā seriālā un pat spīdēja lubu kino šedevrā “Barbarian Queen”. Taču tas viss bija tālā pagātnē, tagad dienaskārtībā bija vecums, alkohols un vieta pie bāra letes. Tādēļ viņa arī pieņēma sava mūža pēdējo piedāvājumu - pavizināties greznā mašīnā ar šoferi un apciemot dīvaino večuku dīvainajā parūkā. Ja dzeramnauda par 13 dolāru vērtu dzērienu bija 450 dolāru, cik gan varētu nopelnīt par mazliet būtiskāku pakalpojumu?

Viņš dzīvoja muižā, ko pretenciozi sauca par Pireneju pili, un tā atradās apdzīvotā vietā Kalifornijā, kam bija tikpat pretenciozs nosaukums Alhambra. Dažus mēnešus pirms šiem notikumiem viņš bija sniedzis interviju britu Daily Telegraph un nosaucis sevi par “pusjukušu”. Stāsta, ka viņam bijis paradums skraidīt pa māju Betmena apmetnī, kas pārmests pār kailu miesu. Alkohols, antidepresanti, nomierinošie līdzekļi un miega zāles, pretsāpju tabletes - visi šie mother’s little helpers, kā kādreiz dziedāja viņa seni paziņas Rolling Stones, viņa eksistenci bija pārvērtuši divās fāzēs - in un out - pieslēdzies vai atslēdzies. Kurā fāzē viņš atradās 3. februāra rītā, grūti pateikt. Taču detektīvi, kas bija atbraukuši uz Pireneju pili pēc brazīlieša šofera izsaukuma, ieraudzīja skatu no film noir vai no seriāla par policijas leitnantu Kolombo: Klārksone sēdēja krēslā, somiņa pār plecu, galvaskauss cauršauts, pistole mētājās pie kājām.

Uz aveņkrāsas paklāja - asins traips, ko kāds neveiksmīgi mēģinājis notīrīt ar linu salveti. Spektoru arestēja un pēc kāda laika atbrīvoja pret 1 miljonu dolāru drošības naudu.

2009. gada maija beigās Fils Spektors, viens no slavenākajiem producentiem popmūzikas vēsturē, acīmredzot uz visiem laikiem izzuda no šīs pasaules. Bija vajadzīgi veseli seši gadi un divi tiesas procesi, lai zvērinātie atzītu viņu par vainīgu otrās pakāpes slepkavībā. 29. maijā viņam piesprieda 19 gadus cietumsoda, tā kā diez vai 69 gadus vecais psihs un alkoholiķis kādreiz iznāks brīvībā. Un svītra pavilkta arī zem viņa diskogrāfijas.

Bet šī diskogrāfija ir interesanta un pamācoša. Cēlies no ebreju ģimenes Bronksā (vectēvs, kā jau tas parasts, bija emigrants no Krievijas), viņš agri sāka savu muzikālo karjeru un jau 60. gadu sākumā kļuva par zvaigzni - vispirms lokālu, spēlējot grupā Teddy Bears, bet pēc tam - starptautisku, taču jau taisot skaņu, nevis izvilinot to no instrumenta. Spektora panākumus nodrošināja mūzikas ieraksti - tostarp tagad jau aizmirstie The Ronettes, The Crystals, Darlene Love, toreiz vēl mazpazīstamie Aiks un Tīna Tērneri, un, protams, svarīgākais izgudrojums popmūzikā 60. gados, tā sauktais “skaņas mūris” (The Wall of Sound). Joks slēpās idejā, kā eleganti izteicās toreiz vēl pie sajēgas esošais izgudrotājs, izmantot “Vāgnera pieeju rokenrolam, lai radītu mazas simfonijas bērniem”. Ierakstiem Spektors sapulcēja studiju mūziķu barus, pie tam akustiskās un elektriskās ģitāras dublēja vienas un tās pašas partijas. Rezultāts bija varens un garšīgs; tajā pirmssintezatoru laikmetā - uz rokenrolistu un agrīno rokgrupu patukšo skaņu ainavu fona - “mūris” iedvesa cieņu un vēlmi tūlīt pat atvērt maciņu, lai nopirktu plati. Jaunais skanējums ideāli derēja radiostacijām un mūzikas automātiem bāros. Pat vēl tagad The Wall of Sound spēj viduvēju albumu pārvērst zeltā - kā lai neatceras Coldplay pēdējo plati “Viva la Vida or Death and All His Friends”.

Fils Spektors savu varoņlaikmetu atklāja 60. gadu beigās, kad viņš jau pašķīdušajiem bītliem paglāba muzikālo materiālu, sameistarojot no tā “Let It Be”. Makartnijs tā arī nekad nepiedeva Spektoram asaraino orķestra pavadījumu dziesmai “The Long and Winding Road”; toties Lenons un Harisons bija apmierināti un pat uzticēja viņam producēt savus izcilos soloalbumus: “Imagine” un “All Things Must Pass”. Faktiski psihopāts un slepkava Fils Spektors paliks mūsu atmiņā kā cilvēks, kas uztaisīja “Imagine”.

Stāsta, ka viņš spējis pārdzert pašu Džonu Lenonu. Albuma “Rock’n’Roll” ieraksta laikā aptrakušais Spektors, tērpies ķirurga halātā, iedrāzās studijā ar pistoli rokā, izšāva gaisā un pazuda, paķēris līdzi visas lentes. Pēc kāda brīža trakojošais producents iekļuva autoavārijā un nonāca komā. Lenona menedžerim par 90 000 dolāru izpirkšanas maksu izdevās atdabūt lentes, “Rock’n’Roll” tomēr pabeidza, un uz šīs 70. gadu vidū modīgās plates ar nostalģiskām kaverversijām vāka Fila Spektora un Džona Lenona vārdi atrodas blakus. Spektors veiksmīgi izkļuva no komas un 70. gadu otrajā pusē atgriezās pie producēšanas - un pie ārprāta.

Sešu gadu laikā tiesas sēdēs šis skaņas speciālists neizdvesa ne skaņas. Toties Spektors bieži mainīja parūkas - fotogrāfi iemūžinājuši večukiņu ar susļika ģīmīti, kuram pāri slienas kaut kas neiedomājams, varenas matu šļakatas, nevaldāmi friziermeistarības ūdenskritumi. Vienīgo savu versiju par notikušo ar Lanu Klārksoni viņš piedāvāja žurnālam Esquire; šajā versijā ir trīs vārdi: “She kissed the gun”, un tā satur norādi uz agrīno Spektora dziesmiņu “He Hit Me (It Felt Like a Kiss)”. Tikmēr Fila Spektora advokātu komandas versija bija sekojoša: nelaimīgā Lana, nokļuvusi mājās pie pusjukušā dzērāja, kuru bija pirmo reizi dzīvē satikusi pirms pāris stundām, nolēma nokārtot rēķinus ar savu neizdevušos dzīvi. “Kāpēc gan viņa to nolēma izdarīt?” - svinīgi uzdeva jautājumu Spektora advokāti, ar to cenšoties aizvietot patieso jautājumu “kurš to izdarīja?” Un, šķiet, viņiem tas izdevās - pirmā tiesa beidzās ar 10:2 apsūdzības labā, taču Kalifornijā šādās lietās nepieciešama zvērināto vienprātība. Nenogurdināmā Temīda sarīkoja otru tiesu, un slepkavu tomēr nosauca par slepkavu. Jāpiebilst, ka attaisnojoša sprieduma gadījumā Spektoram gan vairs neiznāktu atgriezties pie savām pils pastaigām Betmena tērpā uz kailas miesas - tiesas seši gadi miljonāru pilnīgi izputinājuši; ālēties, jāsaka, vairs nav kur.

Ja arī šim nožēlojamajam stāstam ir morāle, tad tā ir šāda. Fils Spektors ir īsts popkultūras moceklis. Viņš savu mūžu veltījis sauklim “Sex, Drugs and Rock’n’Roll”, un rezultāts izrādījās iespaidīgs. Rokenrols Spektoram padevās gluži labs (lai gan Harisons daudzus gadus vēlāk žēlojies, ka “All Things Must Past” esot “drusku par daudz atbalss”), ar seksu - vārda burtiskā nozīmē - viņam, šķiet, bija zināmi sarežģījumi, bet tie tika veiksmīgi risināti ar cita komponenta, narkotiku palīdzību (tiesa, nevajadzētu novērtēt par zemu arī veco labo alkoholu). Un to vajadzēja pierādīt: savu dzīvi Fils Spektors sapostīja (nav izslēgts, ka arī dažu apkārtējo dzīves), Holivudas neveiksminieci - nogalināja, ļāva nopelnīt veselai rindai netīru advokātu, pārdesmit tabloīdu skricelētājiem un paparaci, un, visbeidzot, cienījamai publikai deva bagātīgu vielu pārdomām. Bet tā dēļ jau arī popkultūra pastāv.