Mosties, Hugo, mosties!

Rīgas Laiks: Vai režisors apzinās un uzņemas atbildību par sava aktiera “sabiedrisko tēlu” — zinot, cik lielā mērā skatītāji identificē aktieri un lomu?

Jānis Streičs: Tā notiek vienmēr, un tā tas turpināsies un būs, un tā ir nelaime, un cilvēki nezina, ka daudzi tie, kas uz ekrāna spēlē gudrus cilvēkus un varoņus, dzīvē ir gļēvi un dumji! Pat īsti zābaki. Kā saka, podarok domohozjaike, dāvana namamātei. Un otrādi — tie, kurus cilvēki gatavi nolinčot par kādu negatīvu lomu, ir izcili gudri un labi cilvēki. (Smejas.) Viens no tādiem bija krievu aktieris Andrejs Faits, viņš atgādināja Valentīnu Skulmi, tāds klasiskais aristokrāts. Tātad — štampainais “vācietis”, kas spēlē visas iespējamās dienesta pakāpes no zaldāta līdz feldmaršalam. Tad ziniet, šis nabaga cilvēks Maskavā bija spiests mainīt dzīvokļus, jo puikas viņu apmētāja ar akmeņiem un bija gatavi nosist, tāpēc, ka viņš spēlēja šos riebīgos vāciešus, kādus tos pasniedza pēckara padomju kino. Bija tāda filma Drosmīgie ļaudis, šo filmu ļoti mīlēja Josifs Visarionovičs Staļins. Tur Faits ir tas riebeklis, kas zirgu atņem pozitīvajam varonim. Nu, mīļais, viņam dzīves nebija! Un tā daudziem aktieriem... Jā, to man jau Vera Baļuna mācīja: ir gudri, sirdsgudri aktieri un ir dumji kā zābaki.

RL: Ar kuriem labāk strādāt?

Streičs: Vienalga! Nav jau jābūt ļoti gudram aktierim, lai būtu izcils talants! Aktierim jābūt ģeniālam tukšumam, lai tur varētu ieliet Šekspīru, Čehovu, Blaumani un citus Putniņus. (Smejas.) Bet tas, ka skatītāji domā, ka aktierim cilvēciski ir tādas pašas īpašības — jā, cik uziet, raksta vēstules, grib saņemt gudrus padomus...

RL: Jūs intervijās veltījāt ļoti sirsnīgus vārdus saviem aktieriem — ka jūs katru no viņiem ļoti mīlat. Bet varbūt viņi tagad būs nelaimīgi, varbūt Āboliņš līdz mūža galam būs “tas, kurš izdzēra mīzalu pudeli”, Bērziņš, ja arī nedzers — vienalga būs “dzērājs”, Kalniņš — pilnīgs idiots, turklāt maniaks un bērnu mocītājs...

Streičs: Es tā nedomāju. Es brīnos, kā tā var saprast. Tas ir kino, tā ir spēle, cilvēki taču ir gudri! Nu, redziet, cilvēki pavisam citādi uztver. Es esmu pārsteigts... ne par cilvēkiem, ne par jaunatni, bet par vienu tādu cilvēku daļu. Ne patlaban, varbūt ir par agru runāt, nesapratīs, varbūt vēlāk, es ceru, ka pēc kāda gada... par šo, šo, kā saka, tautas... (Nopūšas.) Par mentalitāti, par šī brīža mentalitāti. Pie tam ne visas tautas, ne visas tautas... Ir viena dīvaina paaudze, viens vecums, kas to nevar pieņemt. Ar jauniem domstarpību nav.

RL: Bet jautājums bija tikai par to, kas pielīp vai nepielīp aktieriem.

Streičs: Grūti pateikt. Tauta saprot, ka tā ir spēlēšana.

RL: Kāpēc tad dauzīja logus krievu aktierim?

Streičs: Tikko bija karš beidzies! Tad nu tiešām vēl visi, kā saka, personificēja, ka tas tiešām tā arī ir. Pat Staļins — pasauca pie sevis Sergeju Gurzo, aktieri, kas spēlē galveno varoni un kopā ar viņu nez kuro reizi skatījās filmu. Varonis aulekšo uz zirga, Staļins uzsit viņam uz pleca un saka: malacis, džigits, lieliski uz zirga tu sēdi! Un viņš, gribēdams izpatikt, atklāt kaut kādus kino noslēpumus, saka: Josif Visarionovič, es jau neesmu uz zirga, es uz taburetes, tas ir “krupešņiks”, tuvplāns, un pēc tam “rirprojekcija”. Šis paskatās, drūms — ak “rirprojekcija”? Pieceļas un aiziet! Un Gurzo vairs pie lomas netika, karjera bija cauri aktierim. Mīļais Dievs, Latīņamerikas valstīs ir bijis, ka teātrī nošauj aktieri, kurš spēlē ļauno, un tā tālāk. Bet mēs to esam izgājuši, es brīnos, no kurienes pat tādas domas var rasties, tas man ir brīnums!!! Kur piepeši pamostas kaut kas tik arhaisks! Tik, tik vecmodīgs! Tik, es nezinu, velns viņ’ zin no kādiem laikiem šeit! Un, ka tas pamostas tādos jaunos cilvēkos! Tajos, kas uzskata sevi par jauniem! — Es nevaru saprast, mīļie, man jāpadomā! Es tik ātri nevaru rast atbildi. Tāpat kā es nevarēju rast atbildi, kāpēc jaunatne pieņēma Likteņdzirnas, lai gan par jaunatni es domāju vismazāk? Pēc laba laika es sapratu — tāpēc, ka es runāju viņu valodā. Jaunatne prot uzņemt daudz informācijas vienlaicīgi. Manās filmās ir pārslogots ar informāciju. Vienkārši plīst pušu! Es nemaz necīnos, cīnās pret mani, es, kā saka, stāvu malā un smaidu! Man nav ko cīnīties. Manā pusē ir visa jaunība, manā pusē ir visa... nu ja, jaunība — un jaunībai pieder nākotne. Stādīt savu paaudzi priekšā — ārprāts, tās ir lielākās muļķības, kādas var būt. Viņiem vienmēr būs taisnība — tāpēc, ka viņi dzīvos! Viņiem ir nākotne, manis nebūs, viņi būs, viņiem ir taisnība, nevis man. Kāpēc man uztraukties?

RL: Kas konkrēti ir “tauta”?

Streičs: Redziet, tauta ir process. Laiks... Tauta nav pūlis... publika... pūlis nav tauta... Tas ir process. Personības darbs, kas ir paliekošs, kas ieiet laikā. Ir vietas kultūra un laika kultūra, mums pārmet, ka mēs dzīvojam vietas kultūrā, jā, mums ir vietas kompleksi, bet jaunatnei vairs nav, jaunatne būs brīva no šī vietas kompleksa, no mazvērtības kompleksa, kas daudzus moka. (Uzbrūkoši.) Šerrrmuļi skrien pa kauliem, kad runā: mūsu mazā tauta, mūsu mazā Latvija... Tad es esmu gatavs lekt augšā un kauties, nav, nav tāda jēdziena, nevar pateikt — maza, liela! Redziet, šodien mēs runājam — mums te Lī Pens... (triumfāli) traucē iebraukt manai mašīnai! Lī Pens; un es smejos — viņš tiksies ar manu jaunības draugu Rihardu Pīku. Kāda te mazā! Mēs esam pasaule! Tauta ir Dieva dots jēdziens, tas ir Dieva dots lielums — kur mēs esam sākušies, mēs cenšamies noskaidrot, un kur aiziet mūsu ceļš, (liriski) Dievs to zina, tā ir tāda izjūta, šī procesa izjūta — tauta kā tāda kopība, kā gaita, nevis pūlis, kas šodien te... patīk vienam vai otram... Man no svara gudri cilvēki, no svara tie cilvēki, ar kuriem es rēķinos, kuri kaut ko tiešām rada — un radīšana jau nav tikai intelektuālais darbs vien, radītāji ir varbūt arī šoferis, varbūt mehāniķis, varbūt maizes cepējs, kurpnieks, tās ir radošas, (uzsvērti) radošas personības, var teikt; un man — lai cik dīvaini, man nav daudz draugu starp tā saucamajiem radošajiem, bet man daudz draugu ir starp citiem, man draugs ir Jurīts Utmanis, kas prot visus darbus, man draugs ir Antons, kas tagad jau pensijā aizgāja, bij’ Ķekavā, strādāja, tas, kas bij’ lielisks šoferis; starp citu, tāda tradīcija bija Rīgas kinostudijā, kas bija ļoti noturīgs un labs kolektīvs, saliedēts, tur bija šī tradīcija — mēs vērtējām augstāk par visu krietnu darba darītāju (atvelk elpu)... pret jebkuru izturējāmies kā pret radošu personību, operatori draudzējās ar strādniekiem, ar šoferiem, ar elektriķiem, (uzvaroši) mums nebija tāda radošo kasta, kā ir citur!

RL: Kā iespējams zināt, vai konkrēts cilvēks ietilpst kategorijā “tauta”?

Streičs: Nē, nevar nekad tā būt, mīļie! Ikviens ietilpst!

RL: Bet kā tad varēja rasties tāds pretnostatījums — tie, kas mani nesaprot, un tauta, kas mani saprot?

Streičs: Nu, tas drīzāk ir neprecīzs apgalvojums. Es pajautāju, bija tāda viena meitene, kas teica — nedod, Dievs, ka tauta ieraudzīs! Es viņai pajautāju — bet kas tu esi, ja ne tauta? Kas tad ir citi? Kas tad ir šie te valdības vīri, ja ne tauta? Es esmu dzīvē tik daudz redzējis, ja sāk domāt, ak, Dievs, cik daudz es esmu redzējis varenos! (Ar riebumu.) Kuri iet uz ielas tagad un stāv, un smaida, un sveicina, un kuri novēršas un pazūd...

RL: Bet, ja Čepānis nejauši nebūtu gadījies jūsu vietā un ievēlēts par PSRS tautas deputātu — varbūt arī jūs tagad tur stāvētu un smaidītu?

Streičs: Ārkārtīgi liktenis mani bīdīja nost! Bija tādas iespējas — jā, es brīžiem apceru šo jautājumu.

RL: Un kas jūs būtu, ja vara nebūtu mainījusies? Tagad jūs esat Latviešu biedrības priekšsēdētājs.

Streičs: PSRS Tautas mākslinieks būtu bijis. Nu, kas vēl? (Pauze.) Man negribas minēt, tāpēc, ka es to negribu un tam nav nekādas nozīmes tagad. Būtu kaut kāda garantija, ka būtu vienmēr pie darba, būtu, tā sakot, šī sistēma, jā. Un es varētu arvien vairāk vienmēr kaut ko izsist un sākt! Bet tik un tā es nevarētu uzņemt tādu filmu kā šo, par kuru te strīdas un laužas, un daudzi mani nolād. (Nikni.) Un arī pilnīgi noraksta! Tādu filmu es nevarētu uzfilmēt. Un viņi, tie, kas mani tagad noraksta, būtu spiesti mani slavēt! (Dramatiski.) To draņķi — ja es uztaisītu vienu tādu čuguna gabalu un paliktu arvien treknāks, man iepatiktos treknākam būt, un ar ordeņiem staigāt un taisīt tos čuguna gabalus — tad tie, kas tagad mani lamā, man glaimotu un dziedātu man slavas dziesmas — tā būtu! Jā! (Smejas.) Bet es tā negribu! Redziet, es gaidīju šo neatkarību... Neticēju, ka es sagaidīšu, gribēju redzēt tikai virzību. Jo, redziet — man taču visu dzīvi sajauca, izšķīra ģimeni, man tēvs mira tur, Anglijā.

RL: Ar ko jums nācās maksāt par to, ka tēvs bija Anglijā?

Streičs: Es nekad neprasījos uz ārzemēm, neprasījos, zināju, ka nevajag. Vienreiz — bet tas ir gari jāstāsta, bija tāda ķecerīga doma tur aizbraukt un palikt pie tēva, bet tad tie darbi... Vienu vienīgo reizi bija — kad pēc fakultātes mūs, labākos stu­den­tus, gribēja paņemt televīzija, viņiem bija vajadzīgi asistenti. Es netiku biogrāfijas dēļ. To es smagi pārdzīvoju un skrēju meklēt patiesību. Tad lielā amatā bija Katrīnītes tēvs Pasternaks Jāzeps, es aiz­skrēju pie viņa. Nebiju pazīstams, es pat neatceros, kas viņš īsti bija, varbūt kaut kādas mākslas lietu pārvaldes priekš­nieks, tad man bija maz sajēgas, varbūt, ka es nebiju pēc adreses. Šis krietnais vīrs aizslēdza durvis, runāja ar mani ilgi zem četrām acīm un atklāja visu patiesību.

RL: Kāda bija patiesība?

Streičs: Ka tā tas ir, jo visi man meloja. Minēja citus iemeslus, tikai ne to.

RL: Bet tikšana pie darba, iespēja taisīt filmas jums, cilvēkam ar tik sliktu biogrāfiju, nemaksāja neko?

Streičs: Padomājiet, kādi laiki sākās, bija jau sācies Hruščova laiks, atkusnis, man laimējās, tieši tad es beidzu mācības un nokļuvu kinostudijā. Man (smejas) kaut kā vienmēr laimējas pareizā laikā.

RL: Vai arī tas tikai laimējās, ka sakrita Nopelniem bagātā nosaukuma piešķiršana ar partijā uzņemšanu? Vai arī bija tā — ja neiestāsies, tad nedabūsi?

Streičs: Nē! Muļķības! Daudzi muld. Mums taču Rolands Kalniņš bija bezpartejiskais! Redziet, mākslā varēja, zinātnē tas laikam bija citādi. Mani, tā sakot, mudināja, steidzināja daudzi kolēģi, varbūt viņi uzskatīs, ka tas viņus aizvaino, tāpēc vārdus es neminēšu, — ka tas ir jādara, ka noteikti tad varēs vairāk kaut ko izdarīt. Bet tā bija muļķība, tieši otrādi — lielāka partijas kontrole bija. Iepūt man! — Bet partijas biedram varēja iepūst, bija kur iepūst, bija aiz kā pieķerties. Nedod Dievs, ja tevi no turienes izmet, tad tu esi norakstīts cilvēks. Un viņi centās visus tos cilvēkus, kas sāk izcelties, dabūt savās rindās — lai tevi var pārbaudīt, lai tevi var regulēt. Nevis tā, ka tev ir lielākas iespējas. Bet toreiz es to neapzinājos. Pirmais lielais trieciens man nāca tajā pašā 1976. gadā, bija mums gadskārtējais kongress, bija jāievēl valde. Tiek sasaukta partijas grupa, un es kā kandidāts arī piedalos. Un ko jūs domājat (skarbi) — biedrs no cekas nolasa mums nākošās valdes sastāvu! Es biju sašauts! Ka tas jau centrālkomitejā sastādīts, ka to visu izlemj centrālkomiteja! Rezolūcija uzrakstīta, viss tikai teātris. Labi, nerunāsim par radošo, bet par tīri sadzīvisko. Kad mēs Maskavā, kultūras dienās attīstījām tādu bohēmu — nelaiķis Brenčs un Franks, un Streičs un Brasla — ka Rudņevs un Lepeško dabūja panikā mukt uz Rīgu valdības autiņā, nesagaidot ne vilcienu, ne lidmašīnu (smejas), tāpēc ka nevarēja vairs ar mums vienā kompānijā, tad pēc tam, protams, bija rājieni — izņemot tos, kuri nebija partijas biedri!

RL: Vai jūs bijāt labs katolis tajā laikā, kad gājāt uz partijas sapulcēm?

Streičs: Tas viens otru neizslēdza. Es savā dzimtajā Preiļu baznīcā gāju, citur ne, Preiļu baznīcā. To zina garīdznieks Alberts Budže, tagad viņš vairs nav Preiļos. Paldies Dievam, neviens neziņoja. Varbūt ziņoja, es nezinu.

RL: Kā jūs izvēlējāties seju “latviešu Dievmātei”?

Streičs: Tā bija nejaušība. Starp citu, Preiļos, altāra gleznā svētais Pāvils ir mans vectēva tēvs — mākslinieks meklēja prototipus no tautas un vectēva tēvu deviņsimtajā gadā Gaiļmuižā paņēma par svēto Pāvilu. Tāds melnīgsnējs. No kaut kāda kara laika, vaidu laika atradeņa es esmu cēlies. Vaidu laika atradenis... viņu atrada tādās drēbītēs noliktu, tā viņš izauga starp zemniekiem — melnīgsnējs, kādas tautības, nezinu. Svētais Pēteris bija kāds cits zemnieks. Vienmēr taču glezno pazīstamus. Pat ielasmeitas ir taisītas par svētajām. Es Kijevā vienā baznīcā griestos sevi ieraudzīju! Mans portrets, satriecoši līdzīgs, vedu cilvēkus skatīties — viņi apstulba ieraugot: es starp svētajiem.

RL: Ja, piemēram, Ingmāram Bergmanam spēcīgs negatīvs kairinājums, uz kuru viņš ar savu kino turpina reaģēt visu mūžu, ir bijis tēvs — varens baznīcas kancelē, bet vājš un neirotisks ģimenē. Kā jūsu kino varētu būt ietekmējis bāreņa liktenis?

Streičs: Man gan liekas, ka Bergmanam izdotos arī bez tēva. Bet man arī šajā ziņā... man laimējās vienmēr satikt labus cilvēkus. Es varu pateikt līdzību. Man ir tante Anniņa, kura necik sen pārcēlās no Preiļiem uz Jēkabpili. Tikko nopirkusi mājiņu, viņa man par kaimiņiem stāstīja to, ko pati bija dzirdējusi: tur dzīvo tāda un tāda, kurai ir tādas un tādas īpašības. Viņai stāstīts, raksturots. Tā viena pļāpīga, tā tur atkal skaudīga... Es domāju — ārprāts, kur mana Anniņa nokļuvusi. Paiet laiks, es aizbraucu, Anniņa man sajūsmā stāsta par kaimiņiem: kur viņai burvīgi kaimiņi! Raksturo pilnīgi pretēji! Cilvēki apkārt ir labi! Kad Anniņai nomira vīrs, ak, Dievs, tās bēres bija visai ielai, kad izvadīja Antonu! Tātad tie, kas stāstīja, bija vienos ieskatos, Anniņa citos ieskatos. Mēs redzam to, ko gribam redzēt un dzirdam to, ko gribam dzirdēt. Bet, ja Bergmanam nebūtu tāds tēvs, būtu kāds cits apstāklis.

RL: Ko jūs par tēvu domājāt, kad bijāt puika?

Streičs: Ziniet, tas ir kaut kas teiks­mains. Tas arī filmā ir iekšā: kad Bērziņš jautā, kāda ir sajūta puikam, kad viņam ir tēvs. Es bieži vien domāju, kāda ir šī sajū­ta. Man nebija. Ar laiku mātes arī nebija. Es domāju, cik tas ir jocīgi — aizbrauc mājās un tur ir tēvs, lielāks, gudrāks, man gribējās zināt, kāda ir sajūta.

RL: Tas it kā būtu jautājums par Dievu.

Streičs: Skaistāk nekā Tolstoja Grēksūdzē, man šķiet, nav iespējams pateikt. Mani nemoka kā Ļevu Nikolajeviču šīs Dieva esamības lietas, man liekas, ka pat viņš tajos laikos pārāk piezemēti Dievu saprata. Saskāries ar gūzmu pierādījumu, kas noliedz Dievu, viņš pazaudēja esamības jēgu, iegrima depresijā, līdz viens sapnis viņu izglāba, sapnis, kurā viņš guļ virs bezdibeņa ar pakausi uz vienas klints, ar papēžiem uz otras, apakšā ir bezdibenis, ja pakustēsies, kritīsi — bet kāpēc viņam jāceļas? Ja ļoti labi ir tā gulēt un nekustēties, ļoti labi. Starp jā un nē, starp zināšanu un nezināšanu. Par to gadu tūkstošiem rakstīts — (pārmetoši) un mēs te tādai tēmai pieskaramies...

RL: Tad uzreiz pieskarsimies vēl vienai. Vai jūs esat gatavs vecumam?

Streičs: Redziet... (Ilga pauze.) Lente iet, iet, iet... Dzīvo — un dzīvo, ko var, to var. Var paskriet pakaļ tramvajam — skrien. Nevar — vairs neskrien. Tā tas jebkuram ir, vai ne? Gatavs? Negatavs? Ko es neciešu — sevišķi sievietēs, kuras tā ārkārtīgi tam pretojas, grib izlikties, es neciešu šo te pārmērīgo izkrāsošanos, sievietes, kuras riebīgi savītušas un nokrāsotas. Neciešu plikus paurus, saķemmētus ar trijiem matiem pāri. Tas arī viss — ko tu vari, to tu dari. Nu, nevarēsi paskriet — neskriesi. Dzīve to pasaka. Pienāca laiks — kas to būtu domājis, ka es atmetīšu smēķēšanu, es vairs nevaru ciest dūmus, es — kurš nevarēja uzrakstīt ne rindu bez cigaretes, tas bija dzīvesveids, tas bija stereotips, lai strādātu! Nu jau ir otrs gads. Tiesa, es nevaru neko uzrakstīt, kaut arī man vajadzētu.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka nāvei ir kaut kā īpaši jāgatavojas? Kā teikuši grieķu filozofi — ka lielākā dzīves māksla ir māksla nomirt?

Streičs: Tam es pilnīgi piekrītu. Vai to viņi teica? Es pats to uztvēru... Par tādām lietām negribas nekad runāt, to sevī domā. (Pauze.) Vai tik švaki ar mani ir? (Enerģiski.) Vienreiz pie manis, es pastāstīšu, ieradās Ģirts Dzenītis. Es ar kuņģa čūlu iegūlos pirms astoņpadsmit gadiem slimnīcā. Es vispār eju ar lielu optimismu un ar lielu prieku slimnīcā, es neraudu. Es saku: slims es biju līdz vakardienai, šodien es ārstējos. Un ko jūs domājat — (dramatiski) paveras durvis, un pie manis svinīgi ienāk nu jau nelaiķis Ģirts Dzenītis, tumšā uzvalkā ar rozēm, bēdīgu ģīmi. Es sastingstu! Vai ar mani ir tik slikti? — Baumas laikam klīst pa pilsētu: nu, droši vien vēzis, nekas cits, kas var tādam ziedošam cilvēkam cits būt, kā vien ļaundabīgais audzējs. Bet es zinu, ka tā biopsija ir iztaisīta — nav nekas, viss kārtībā! Es sāku zviegt! Tāpēc, ka Ģirtam bija nelaime — (sarkastiski) viņš pēdējās intervijas ņēma. No visiem. Tā kā mācītājs pastaro svētību. Viņam bija hobijs, uzzinot, ka kāds no slaveniem cilvēkiem mirst, aiziet (berzē rokas) vēl pēdējo interviju no viņa paņemt. Dzenītis ieradies pie manis! — Katru dienu jābūt gatavam, mēs neviens nezinām, neviens nezinām, kad tā stunnnda nāks. Bet par to runāt... es to varētu, bet varbūt nav tas brīdis un nav patlaban tā reize. Tā ir pavisam cita lieta, kas jums radīja šo...

RL: Jūs domājat — jautājums radās saistībā ar filmu?

Streičs: Jā. Jā.

RL: Vai jums ir kāds skolnieks režijā?

Streičs: Grūti, grūti... Ļoti labs asistents bija, Valdis Liepiņš, asistents... tur ir dažādi, dažādi... Nē, tāda, ziniet, nav.

RL: Kāpēc jūs nemīlat sportu?

Streičs: Sportu? — Tas ir tāds stulbums manā dzīvē. Vajadzēja gan tiešām mīlēt. Bet tiešām tādu, kas veselību uztur. Bet ziniet, kas man sportā patīk — ka mūsu sportistiem tomēr ir pašcieņa lielāka nekā māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. Sportisti prot izcelt un pamatot savus sasniegumus, ko kultūrā nedara un baidās. Ja tu esi ieguvis balvu kādā festivālā, tad atradīsies šeit, kuri pateiks, ka tas ir nenozīmīgs festivāls, ka tas nav nekas. Ja tu saņemsi balvu par labāko režiju, uzrakstīs, ka tu esi apbalvots par veiksmīgu režiju, bet starp labāko un veiksmīgu ir atšķirība! Sportisti šo starpību zin!

RL: Vai jums dzīve ir nodarījusi pāri?

Streičs: Nē. Nu, pāri nodarīja kā visai Latvijai. Karš sajauca, izārdīja ģimeni. Vai tikai man? — Visiem. Tajā pašā laikā man laimējās sastapt labus cilvēkus. Man vienkārši laimējās, mana dzīve iegrozījās. Arī tas, ka no politikas paliku malā. Tomēr trīs filmas uzņemtas neatkarības laikā, kad citiem nav, es no visiem veciem kolēģiem varēju noturēties un šajā jaunajā laikā iegāju.

RL: Jūs kādā agrāko gadu intervijā sakāt, ka nesaprotat, kā mākslā var rādīt kaut ko riebīgu, ka rādīt slepkavības, varmācības, sadismu ir postoši cilvēcei. Kā jūs to tagad komentētu?

Streičs: Jā, piekrītu! Un šeit nav vardarbības! (Ar spēcīgu sašutumu.) Kur jūs šeit redzat? Vai tad tas ir?! Cik tas aizņem daudz? Kalniņš ar ironiju pasniegts viss! Vai tad to ironiju nemana?! Nemana, kāpēc tas viss ir? Es saprotu — ja par to tīksminās, ja sanāk Drakulu festivāls, kas apdzied Drakulu! Kas tikai par to vien. A man te Juziks — vai Juziks nav man? Mīļie! Es vienkārši, Inese, esmu šokēts! Nu, kā lai parāda uzlecam saulīti, ja nezīmē viņai ēnu? Nu, pret ko Juziks lai ceļas — viņš iet, viņu gāž — pret ko? Pret vēl labāku? Bezkonflikta teorijā? Kā Staļina laikos? Tas taču nav tas, par ko jūs runājat! (Sasit plaukstas.) Mīļā stundiņ... Marasms! Kā rodas šādi jautājumi! Kas pieraksta to, kā nav.

RL: Bet vai ir iespējama latviska māksla un kāda tā būtu?

Streičs: Ziniet, es daru savu un tādos jautājumos... Par zinātni var pateikt — tur 2x2 ir četri, nevar būt latviešiem pieci un igauņiem seši. Māksla tieši tāpēc ir māksla, ka to “2x2 ir četri” var pateikt... var likt četrus ābolīšus, četras pastaliņas, četrus dunčus, četras tautumeitas, četrus nēģerus, visu ko, viss ir iespējams. Mūžīgās patiesības... Latviska — tikai Latvijai? Es par to nedomāju, saprotiet. Nē, tas ir labs jautājums, parunāsim par mākslu. Es savās filmās esmu ziedojis, apzināti daudzreiz darījis, zinot, ka tas būs tikai Latvijai. It sevišķi tas attiecas uz dziesmām. Bet tādas lietas, kas otrajā, trešajā plānā, sadzīvi — sapratīs, nesapratīs? Uzskatīt, ka tādēļ filma tikai Latvijā saprotama, tā ir vislielākā muļķība. Es vakar uzmetu acis plaši atzītai filmai Maskava asarām netic. Un es ieraugu mūsu tā laika pazīšanās zīmes. Es labi zinu šīs dzeju lasīšanas pie pieminekļiem — Vozņesenskis, jauns Smoktunovskis — un vēl daudzas daudzas tā laika pazīšanās zīmes. Ārzemnieki par to neko nezin, mana meita pat nezin, ko tas nozīmē. Tu zini, es saku, kas tas ir — Džamaika, ko tur dzied? Tas ir Robertīno Loreti! Nezina — un kas par to? Mana meita skatās ar sajūsmību, kaut gan viņa šīs fineses nezin. Tāpat man visās filmās ir tas, kas raksturo laiku, Latviju.

Es nesen biju Pikšās — tā ir mūsu nacionālā varoņa piemiņas vieta, es pasvītroju, nacionālā varoņa! Mums ir jākopj šis mūsu nacionālā varoņa statuss — kas to darīs, pasakiet? Ar savu mocekļa nāvi, caur mocekļa ceļu — vai viņš nav to pelnījis? Krievija savu caru Nikolaju, asiņaino Nikolaju iecēla svēto kārtā, bet mums te strīdas, kādai partijai viņš ko darīja, kādu apvērsumu. Mīļie, tas ir grēks. Daudz ir pasaulē bijis: varonīga nāve paceļ svēto kārtā, jaunā kvalitātē. Kas pie dzīves bija Marija Antuanete, kas bija Marija Stjuarte?

RL: Vai, jūsuprāt, būtu atšķirība, ja Kārlim Ulmanim būtu izdevies aizbraukt, teiksim, uz Šveici?

Streičs: Es negribu runāt, kas būtu, kas nebūtu! Ir realitāte, un cilvēkiem ar to jārēķinās.

RL: Taču jūs teicāt, ka bez mocekļa nāves Ulmanis būtu kaut kas cits. Jautājums ir, vai jēdziens “varonis” pieprasa arī “varonīgu nāvi”?

Streičs: Ne tikai nāvi, arī dzīvi. Tāda bija viņa dzīve — ir taču zināms, ne kapitāla, nekā nebija Ulmanim, tikai tas, kas mugurā, kas portfelī, kas pilī kā valstsvīram. Viss! Uz onkuļa mājām brauca. Latvija, Latvija, Latvija! Nesavtīgāku cilvēku, valstsvīru es nezinu. Bet atrod partijas visādas vainas — redziet, iztaisīja apvērsumu, pret demokrātiju vērsās... Tāda ir mana pārliecība, tādu cilvēku ir daudz.

RL: Vai jūs aizkustina daudz cilvēku kopā, izsauc aizkustinājuma asaras?

Streičs: Nē. Sveši nekad, tikai savējie. Kad Pikšās dziedāja Dievs, svētī Latviju, es raudāju. Nu, asaras bija acīs, ne jau tā, ka šņukst un raud. Mums ir citās kategorijās daudz kas jāpaceļ Latvijā. Varoņiem jābūt tuvāk pie dieviem. Patlaban mums pie zemes tuvie varoņi ir populāri cilvēki. Bet varoņu kārtā tiek iekšā tikai pēc nāves, kad paceļas tuvāk dieviem.

RL: Jūs reiz esot bijis ievēlēts par Latvijas Jāni — ko tas nozīmē?

Streičs: Es nezinu. Un kas tie vēlētāji — tā jau tikai atrakcija. Mums nevajag ņemt atrak­cijas par pilnu. Pūli var aizraut ar atrak­cijām. Tautu nevar. Jo tauta ir gan tas, kas vakar bija, gan tas, kas rīt — lielāks jēdziens nekā “es esmu”.

Nupat Jaunajā avīzē bija minēti manas dzīves svarīgākie notikumi: piemēram, “parakstījis Tautas partijas manifestu”. Es pat aizmirsu, ko es tur parakstīju — bet kādam licies, ka tas ir svarīgi.

RL: Kas tad ir jūsu dzīves svarīgie notikumi?

Streičs: Es daudz ko esmu parakstījis! Es pat vienu papīru parakstīju, ko naktī veda uz Tallinu, nodeva Jeļcinam! Veidemane veda! Naktī! Jeļcinam! Vēl pa televīziju teica paldies — tur bija Raimonds parakstījis, biju es...

Tā mana runa Maskavā kinematogrāfistu 5. kongresā, kas, ja esat dzirdējusi, apvērsumu uztaisīja. Pirmā radošā savienība, un mana runa bija tā, kas uzspridzināja Kremli, runa, kas ilga pāri reglamentam, kad man kliedza, lai runā! Tā runa bija sagatavota, tā nebija improvizācija. Tā bija zvaigžņu stunda. Paliku populārs. Es braucu uz Ungāriju, aizvedu Svešās kaislības — mani sagaidīja kā varoni. Manas filmas nezināja, bet mani zināja no runas.

Ziniet, uzvaras kādreiz ir tādas, ka citiem gar to nav nekādas daļas. Man tādas arī ir bijušas. Piemēram, Franču licejā, kad sākās neatkarība un brīvlaišana, čaļi bija sadomājuši, ka vajag Ziemassvētkos dzert alu skolā. Viss pedagogu kolektīvs izmisumā — Skolēnu padome nolemj, ka vajag dzert alu. Visa cerība — ierodos es. (Lepni.) Es biju vienīgais no vecākiem Skolēnu padomē, vienīgais! Viņi mani kā progresīvu cilvēku... no vecākiem vienīgais bija Jānis Streičs! Un stādieties priekšā — es viņus pārliecināju! Un atteicās! Tā ir uzvara. Un es pārliecināju, armijā būdams, es pārliecināju, ka nedrīkst — un pārtrauca “gauptvahtā” lietot tos “ģedovščinas” paņēmienus, kur iekaustīja un tamlīdzīgi sadistiski rīkojās. Es pārliecināju, ar vārdiem — un pārtrauca! Tā ir uzvara!

RL: Bet vai jūs viņiem piedodat — filmas vecajam čekistam Gošam un visiem tiem čekistiem, un ziņu pienesējiem, kas nav nožēlojuši savus grēkus?

Streičs: Ir cietusi krahu viņu ideoloģija, viņu dzīves ir velti nodzīvotas, viņiem jāredz, kā te viss iet uz priekšu! Tad ko vairs nozīmē tāds vai cits sods? Un filmā, nu, saprotiet taču — tā ir spēle, mistērija.

RL: Pasaka, Kaupers un vilks.

Streičs: Pareizi, paldies! Neviens jau viņu nepāraudzinās, arī mirušo gari — un tomēr viņš grib pamosties: mosties, Hugo, mosties! Tā ir pasaka! Tā ir mana vēlēšanās, tas ir liels optimisms! Tas nelietis saka (tēlo): mosties, Hugo, mosties, ak, Dievs, mosties! Pamodīšos — nebūs visa tā! Un gaida rītu visi — kad viņš pamodīsies. Kur vēl lielāku ideālismu! Es izstāstīšu vēl vienu līdzību. Tas notika Lietuvā, sen, Čurļoņa dzīves laikā. Kauņā ir gleznu izstāde, ierodas viens tāds lauku paps, pelēkais barons, bagāts lietuvietis. Tam izrāda izstādi, viņš iet un visu kritizē (tēlo): vai tad tie ir lauki?! Vai tad tā ir māja?! Vai tad tā kāds māju zīmē! Vai tad tie ir koki?! Vai tad tās ir govis? Čurļonis stāv, drūmi skatās un domā — eh, tauta, tautai mālē, tautas dēļ dzīvo un cenšas, vai vērts savu dzīvi niekot un ziedot priekš tādām niecībām, kā šis te uzpūties lauķis... Tikmēr bagātais paps pienāk pie viņa gleznām, apstājas, skatās: nu re! — Te viss ir skaidrs! Uzreiz redzams — tā ir pasaka, to es saprotu! — Nu! Tāpat arī šeit, paldies, ka sapratāt! Prasa — kur ir īstenība?! Bet te ir pasaka! Ar slēptu dokumentālismu. Arī autors pats par sevi jau ir dokumentalitāte.

RL: Varbūt jūs gaidījāt vēl kādu jautājumu, kurš netika uzdots?

Streičs: Biju jau laikam kaut ko gaidījis. Neatceros... Arī tas pāries. (Pauze.) Man liekas, ka par pašu svarīgāko tā arī neparunājām. (Pauze.) Dievs, svētī Latviju! Lai jūs nedomātu, ka es jokoju, paskatieties (ieslēdz mobilo telefonu), viens, divi, trīs, četri, kods pieņemts, nu jūs redzat, tas parādās...