Mūsu mājas Pļavnieki

Pļavniekos, plašajos pagalmos un taisnajās ielās vējš vienmēr ir lielāks nekā Iekšrīgā. Pēc darba noguris Pļavnieku iemītnieks dodas mājup un, pārvarēdams pēdējo vēja pretestību, ieslīd samērā siltajā, bet tumšajā kāpņu telpā. Braucot liftā un veicot atlikušos soļus līdz dzīvokļa durvīm, viņš cenšas elpot retāk. Īpaši vēlā rudenī spēcīgā atkritumu un dzīvnieku urīna smaka padara nolupušo, aprakstīto un piemētāto kolektīvo iekštelpu vēl nepievilcīgāku. Aiz sasniegtā dzīvokļa durvīm sākas telpa, kurā viņš sajūtas piederīgs. Tikai dažādie kaimiņos radītie trokšņi — suņu rejas, ūdens šņākoņa un strīdos izkliegtās frāzes — atgādina, ka blakus ir līdzīgas, citiem cilvēkiem piederīgas telpas. Naktī var dzirdēt arī čīkstošo gultu vienmērīgos ritmus.

Par Pļavniekiem gandrīz nekur neraksta, tos neapjūsmo kā Āgenskalnu un piemin vēl retāk nekā Zolitūdi. Braucot ārā no Rīgas, garām nozib lielas daudzstāvu mājas, pilnas ar cilvēkiem. Taču kas ir tie, kas saka — mūsu mājas Pļavnieki?

Paneļi un romantika

Pļavnieki atrodas Rīgas austrumos — aiz Purvciema, Ulbrokas kapu un plaša rūpnīcu masīva ieskauti — un ir viens no pēdējiem Rīgā celtajiem mikro­rajoniem. Vēl 1974. gadā tā bija pilsētai nepiederoša lauksaimnieciski apstrādāta zeme. Tagad Pļavnieki ir mājvieta 60 tūkstošiem iedzīvotāju — tieši tik, cik, sākot celtniecību, bija ieplānots.

Pilsētbūvnieki vēlējās to izveidot pievilcīgāku par agrāk celtajiem. Septiņdesmito gadu prese raksta, ka Pļavniekos arhitekti skaistumu radīšot ar krāsu spēlēm — dažādu krāsu stikla flīzītēm māju blokos, mazākām ķieģeļu būvēm daudzstāvu māju pagalmos. Arhitekts Jānis Lejnieks atceras, kā arhitektu grupas vadītājs Ēvalds Fogelis, lai gan mikrorajons tika projektēts no tipveida mājām, mēģinājis inspirēt humānu vidi: “Piemēram, ielas viņš gribēja nosaukt strēlnieku vārdos, centās to nosaukumus romantizēt. Viņš bija vienojies ar pilsētas māksliniekiem, ka tiks uzceltas arī skulptūras.” Pļavniekos taisnas ir tikai galvenās ielas. Pārējās līkumo starp vienādajām mājām un bērzu birzīm, kas aizņem lielu Pļavnieku daļu, tomēr koptēls ir diezgan tuksnesīgs. Purvciemā starp lielajām mājām patvērušies mazi privāti namiņi ar saimnieku iekoptajiem dārziem, Pļavniekos tādu nav. Lielajos, neregulārajos pagalmos reti zem kura loga ierīkots puķu dārziņš, arī atsevišķu koku un krūmu tajos ir maz.

Pļavnieki sastāv galvenokārt no 119., 104. un 602. sērijas mājām, šie cipari joprojām parādās dzīvokļu pārdošanas un maiņas sludinājumos, mulsinot tos rīdziniekus, kam laimīgā kārtā trūkst zināšanu par tipveida projektiem. Īpašas cerības, uzsākot Pļavnieku celtniecību, tika liktas uz 119. sēriju — mājām bez šuvēm starp blokiem. Padomju Latvijas presē astoņdesmito gadu sākumā tās tika plaši aprakstītas kā celtniecības sasniegumu augstākais punkts. Turklāt šīs sērijas dzīvokļu plānojums palielo halli ļauj izmantot kā trešo vai ceturto istabu. Pļavniekos atrodas arī dažas speciālu projektu mājas, kas aizvien vēl izceļas arhitektoniskajā vienmuļībā. Divas tādas pašā mikrorajona nomalē savulaik tika celtas autobusu vadītājiem, taču atmodas gados pārtapa par Augstākās Padomes deputātu mājām un tā tiek sauktas joprojām. Ap šīm mājām ir kopts mauriņš, sakārtots bērnu rotaļlaukums ar svaigām smiltīm smilšukastē un kārtīgi asfaltētiem celiņiem.

Veidojot Pļavniekus, 70. gadu pilsētplānotāji bija domājuši par to, kā guļamrajonu atdzīvināt. “Tiek meklēts veids, kā tur iekšā radīt darba vietas turpat dzīvojošajiem — sabiedriskās ēdināšanas iestādes, bērnudārzi, veikali, ražotnes un sabiedriskie centri,” raksta žurnāla Zvaigzne korespondents 1980. gadā. “Pļavnieki nav tālu no savulaik ieplānotā tā saucamā Rīgas austrumu rajona sabiedriskā centra,” skaidro Jānis Lejnieks. “Dodoties no Mēbeļu nama uz Deglava ielas pusi, var redzēt pamestas būves. Pēc projekta tur bija paredzētas apmēram trīs viesnīcas Latvija — daudzstāvu mājas ofisiem. Tas būtu tas, ko mēs tagad saucam par IT. Bet padomju vara beidzās, īpašnieki zemes saņēma atpakaļ un viss apstājās. Tagad jau tādas biroju mājas būvē, bet ne Pļavniekos — šeit darbaspēks nav tik kvalificēts.”

Mikrorajons nosacīti iedalījies “tuvajos” un “tālajos” Pļavniekos. Prestižāka ir tā daļa, kur labāka satiksme — mājas gar Deglava ielu līdz Saharova ielai un vēl nedaudz tālāk, braucot pa trolejbusa maršrutu. Tur ir veikali, tirgi, ķīmiskās tīrītavas, frizētavas, kafejnīcas. Vietējā poliklīnika, plašais Lubānas tirgus un vairumtirdzniecības bāzes, kur nodarbināta liela daļa Pļavnieku iedzīvotāju, gan vairs nav pieskaitāmas “tuvajiem Pļavniekiem”, tomēr arī šī teritorija attīstītās transporta sistēmas un infrastruktūras dēļ dzīvokļu tirgū kotējas daudz augstāk. “Tālie Pļavnieki” atrodas pie pašas Rīgas robežas, vienīgais pilsētas transporta līdzeklis ir 52. autobuss, taču tur var nokļūt arī ar piepilsētas autobusiem. Šeit izveidota platā Ulbrokas iela, kur pēc plāna bija jāievelk trolejbusu līnija, lai savienotu Pļavniekus ar Dreiliņu masīvu. Ulbrokas iela ir neloģiski plata un satiksmes dzīvē līdz galam neizmantota, mašīnas pa to brauc samērā reti, bet nepabeigtais Dreiliņu masīvs, ko var izmantot tikai speciālo uzdevumu vienību treniņiem, gaida to dienu, kad, visticamāk, tiks uzspridzināts. Vismaz tā prognozē Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Karpovičs. Betona bloku veidnes ir sagrieztas metāllūžņos, bet jaunu izgatavošana būtu neracionāli dārga. Šoruden “tālajos Pļavniekos” atklāts pirmais lielveikals, kas izaudzis uz vienīgā, reizē ar guļamnamiem uzceltā pārtikas veikala bāzes. Blakus ir arī Dreiliņu tirgus, taču pircēju tur nav daudz. Kad 90. gadu vidū tirgu sāka celt, pilsētas plānos vēl ietilpa pabeigt Dreiliņu masīvu. Plašais Dreiliņu tirgus tā arī palicis neapgūts un pustukšs, bet vairums iedzīvotāju joprojām katru sestdienu dodas uz Lubānas tirgu vai uz vairumtirdzniecības bāzēm Pļavnieku nomalē — tur produkti ir daudz lētāki.

Uz Pļavniekiem ar Rubika zīmīti

Mikrorajona celtniecībai bija nepieciešami ļoti lieli līdzekļi, kurus piešķīra Maskava. Daļa līdzekļu nāca arī no uzņēmumu dalības maksas — par pilsētas izpildkomitejā iemaksātajiem līdzekļiem attiecīgā uzņēmuma darbinieki, kas stāvēja dzīvokļu rindā, varēja tikt pie dzīvojamās platības jaunajā rajonā.

Gaļina Bogdanova dzīvokli Pļavniekos dabūja pirms 14 gadiem, bet vēl joprojām to atceras ar šausmām. Viņa strādājusi rūpnīcā Cvetmet, stāvējusi uzņēmuma rindā un atbildusi padomju dzīvokļu piešķiršanas prasībām, jo ģimene četratā dzīvojusi 11 kvadrātmetros. Tomēr viņai nav gribējuši dzīvokli piešķirt, teikuši, ka nepienākas — Gaļina uzskata, ka iemesls bijis partijas biedrakartes trūkums. Pat pēc ievākšanās gribējuši viņu izmest ārā, vēl un vēl pārbaudījuši visus dokumentus. Gaļina ieslēgusi savus bērnus dzīvoklī un pieteikusi, lai nevienu nelaiž iekšā — gluži kā pasakā par kazu un septiņiem kazlēniem. Pļavniekos dzīvokļus saņēmuši vēl divi cilvēki no viņu rūpnīcas, kas bijuši rindā pirms Gaļinas. Viens no tiem, kompartijas funkcionārs, bijis pierakstīts kādā graustā, bet pēc jaunā dzīvokļa saņemšanas gada laikā to pārdevis. Otrais bijis ukrainis, kurš rindas augšgalā ticis jau pēc četriem Cvetmet nostrādātiem gadiem, lai gan oficiāli dzīvokli drīkstēja saņemt, ne mazāk kā piecus gadus nostrādājot Latvijas PSR.

Domnieks Karpovičs visus tā laika dzīvokļu ieguvējus Pļavniekos nosacīti iedala vairākās grupās: “10 procenti no visiem dzīvokļiem tika pensionētajiem virsniekiem, kam, ejot pensijā, bija tiesības izvēlēties jebkuru PSRS vietu. Daudzi izvēlējās Rīgu, kur dzīvo vēl joprojām. Par to bija iespējams pārliecināties pagājušogad, kad viņiem visiem vajadzēja pārreģistrēt īres līgumus un viņi straumēm nāca pie mums no Imigrācijas dienesta. 3–4 procenti dzīvokļu tika piešķirti izpildkomitejas cilvēkiem. Tad vēl liela daļa aizgāja zvana cilvēkiem. Esmu redzējis diezgan daudz tādu zīmīšu ar Alfrēda Rubika parakstu — “piešķirt dzīvokli”. Tie ir bijuši komunistiskās partijas funkcionāri, valdības funkcionāri.

Nu, un pārējie dzīvokļi tika tiem, kas stāvēja vai nu izpildkomitejas vai arī uzņēmuma rindā. Tur dokumenti tika skatīti diezgan rūpīgi. Īpaši jau uzņēmumu rindās. Ļoti daudz tieši Pļavniekos sacēla tā saucamās mazģimeņu kopmītnes — tas ir speciāls mājas plānojums, kur ir tikai labiekārtoti vienistabas dzīvokļi. Kāpēc tādas mājas taisīja? Kad celtniecībā vajadzēja strādniekus, tos vervēja no Baltkrievijas un Ukrainas profesionāli tehniskajām skolām. Īpaši aktīvi tas notika 80. gados, pēdējie vēl iebrauca 1986.gadā. Tādā veidā Latvijā nonāca 100 000 cilvēku. Viņi skaitījās jaunie speciālisti, ar vidējo speciālo vai pamatizglītību, pārsvarā virpotāji, metinātāji. Un visus šos jaunos speciālistus ielika speciālā ārpuskārtas jauno speciālistu rindā, kas tika izveidota, lai piesegtu situāciju, ka vieni dzīvokli gaida 10 gadus, bet iebraucējiem iedod uzreiz pēc gada. Šīs mājas sauca par mazģimeņu kopmītnēm, bet būtībā tie bija vienistabas dzīvokļi. Pļavniekos vismaz 20 procenti dzīvokļu ir iegūti šādā veidā.”

Šādā piecstāvu “mazģimeņu kopmītnē” Ulbrokas ielā mēs sastopam Zinaidu Kuzņecovu, kas Rīgas manufaktūrā nostrādājusi 40 gadus un pirms 13 gadiem, izstāvējusi rindu, saņēma dzīvokli.

Viņas tuvākā kaimiņiene ir Naģežda, kas Rīgas manufaktūrā nostrādājusi 15 gadus, saņēmusi dzīvokli un strādā tur vēl joprojām. Turpat tuvumā mīt daudzi citi viņu uzņēmuma darbinieki. Kopmītnes vārds mājai tomēr šķiet pavisam atbilstošs. Vienistabas dzīvokļi izvietoti abpus garam gaitenim un dzīve šeit kūsā daudz aktīvāk nekā tur, kur vienā stāvā dzīvo tikai četras ģimenes. Šovakar abas kaimiņienes palīdz vēl vienai savai kolēģei pārvākties no Mežciema uz Pļavniekiem.

Ārpus kārtas dzīvokļus Pļavniekos varēja iegūt arī tad, ja, būvējot ceļu vai jaunu masīvu, bija jānojauc vecās mājas. Piemēram, Biruta Pelne agrāk dzīvojusi privātā mājā Vestienas ielā. Kad pāri vilka elektrolīniju, lai palaistu 18. un 23. trolejbusu, māja izrādījās tieši zem tās. Pļavnieku “aristokrātiju” veido kooperatīvu mājas, kuru celtniecību apmaksāja nākamie iedzīvotāji. Šīs mājas gan padomju laikā, gan tagad atšķīrušās no pārējām ar daudz sakārtotāku vidi.

Ko saskaitīja skaitītājas

Tautas skaitītājas Jūlija un Larisa Kožinas apstaigājušas vairāk nekā tūkstoti Pļavnieku dzīvokļu. Vaiva Cērpiņa ar meitu tikpat. Saliekot viņu redzēto kopā, Pļavnieku bilde iznāk apmēram šāda — samērā daudz pensionāru, ģimenes ar vienu vai diviem bērniem, pavisam maz daudzbērnu ģimeņu, maz arī studentu. Ļoti nabadzīgi cilvēki dzīvo tikai mazģimeņu kopmītņu vienistabas dzīvokļos, citur pēc iedzīves redzams, ka cilvēkiem ir kaut kādi ienākumi. Taču uz jautājumu, kur strādā, viņi atbild nelabprāt. Dažiem ir privāts bizness, bet oficiāli viņi skaitoties bezdarbnieki. Daudzās mājās saglabājusies profesiju dominante, kas atbilst vienam vai otram uzņēmumam, piemēram, vienā no Vaivas Cērpiņas mājām gandrīz visi aptaujājamie bijuši saistīti ar kuģniecību un jūrniecību.

Māsu Kožinu apmeklētajās mājās vienādi daudz bijis gan latviski, gan krieviski runājošo, Vaiva lielākoties saskaitījusi ukraiņus, baltkrievus un krievus, latviešu bijis daudz mazāk.

Pļavniekos integrācija jau notikusi — uz ielas, transportlīdzekļos, tirdzniecības vietās, poliklīnikā biežāk dzirdama krievu valoda. Daudz retāk latviešu. Angļu nekad. Kafejnīcā skan krievu popmūzika, uzstādītais televizors rāda krievu seriālus. Cilvēks, kurš te pēkšņi nokristu no gaisa pēc līdakas pavēles, varētu labu laiku nodoties minējumiem, vai viņš atrodas Omskā, Kurskā vai Minskā. Vietējās kabeļtelevīzijas firmas piedāvājumā visplašākajā izvēlē ir krievu programmas, tiesa — viena ir arī ukraiņu valodā. Domnieks Karpovičs uzskata, ka citādi nevar būt, ņemot vērā to, kā dzīvokļi tika dalīti. Pļavnieku bibliotekāre Natālija Staršiņina, kas te dzīvo jau

13 gadus, piekrīt, ka sākumā krieviski runājošo bijis vairāk. Tomēr, vai arī tagad to ir vairāk, viņa šaubās. Piemēram, stāvā, kur viņa dzīvo, no četrām ģimenēm trīs esot latviešu, arī bibliotēkā varot redzēt, ka vienādi daudz ir to, kas lasa latviski un krieviski. Natālija atceras, ka pirms pāris gadiem ļoti bieži pie mājām stāvējuši furgoni un cilvēki tajos krāvuši mantas, lai pārceltos dzīvot uz Krieviju, Ukrainu, Vāciju. Arī Natālija uzskata, ka integrācija Pļavniekos jau ir notikusi, bet, viņasprāt, par to liecinot dziesmas, kas skan no pensionāru klubiņa Salna. Tas atrodas tieši zem bibliotēkas: kad tur tiek svinēta kāda dzimšanas vai vārda diena, viena aiz otras skanot krievu Kaķuša un latviešu tautas dziesma.

Sešpadsmitgadīgā Pļavnieku skolniece Olga Petrova pazīstot daudzus jauniešus, kas grib braukt uz Krieviju tikai tādēļ, lai varētu mācīties dzimtajā valodā. Viņa pati gribētu studēt vēsturi, bet uzskata, kas tas nav pilnvērtīgi, jo tik labi nezina latviešu valodu. Valodu jau varētu iemācīties ātri, Olga atzīst, bet “ikdienā tai nav pielietojuma”. Viņa pati nedomā braukt projām, “ja nepieņems tādus likumus, kas ir pret iedzīvotājiem, piemēram, likumu par to, ka skolā nevar mācīties dzimtajā valodā”. Tie, kas ir neapmierināti ar Latvijā notiekošo, mācās angļu vai vācu valodu un krāj naudu, lai no Pļavniekiem pārvāktos uz dzīvi ārzemēs, stāsta Olga.

Daudzi citi iedzīvotāji aktīvi migrē tepat mikrorajona un Rīgas robežās. Zinošas Pļavnieku sētnieces skaidro, ka Pļavnieku mikrorajons ir jauns un visi dzīvokļi labiekārtoti, tas īres maksu sadārdzina. Daļa iemītnieku, kas padomju laikā īri nomaksāja bez grūtībām, tagad to vairs nespēj un pārvācas uz lētākiem rajoniem — Sarkandaugavu, Maskavas forštati. Viņu vietā nāk bagātāki iemītnieki, kas spēj samaksāt īres parādus un “uztaisīt eiroremontu”. Daži pensionāri izīrē savu dzīvokli studentiem vai kādai jaunai ģimenei un paši pārvācas dzīvot pie lauku radiem, ierodoties pilsētā reizi mēnesī — pēc pensijas. Nekustamā īpašuma darījumu firmas Latio dzīvokļu un dzīvojamās platības nodaļas vadītāja Vita Gutkova ir sastapusi arī tādus Pļavnieku iedzīvotājus, kas pārceļas uz dārgākiem rajoniem vai speciālprojekta mājām, taču to ir maz. Viņa apgalvo, ka Pļavnieki ir “sabiedrības vidējā slāņa” dzīves vieta, tos var pielīdzināt Imantai. Teika, Iļģuciems, Krasta masīvs, Ķengarags tiekot vērtēti zemāk. “Potenciālie pircēji Pļavniekos pozitīvi novērtē to, ka nav koka apbūves un pats rajons ir samērā jauns. Savukārt negatīvi — rajona augsto noziedzības līmeni, nepievilcīgo un vienmuļo apbūvi, nesakopto vidi, kā arī salīdzinoši tālo ceļu līdz centram. Dzīvokļus Pļavniekos pērk tie, kas tos nevar atļauties pirkt centrā vai Purvciemā.”

Pļavniekos bijis pat tāds laiks, kad vienā diennaktī notikušas piecas, sešas dzīvokļu zādzības. Rīgas policijas galvenās pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieks Jānis Vonda atzīst, ka Pļavnieki pieder pie “četrinieka”, kur noziegumu ir visvairāk — Centra rajons, “Maskačka”, Ķengarags, Pļavnieki. Laupīšanā un nedrošībā uz ielām Pļavnieki ir otrajā vietā aiz centra. Šīs laupīšanas visbiežāk veicot jaunieši apmēram 14 gadu vecumā vai vēl jaunāki, un Vonda domā, ka tas esot saistīts ar sociālajām problēmām: “Mācīties viņi negrib vai arī nav vairs spējīgi, bet atpūsties gribas — kaut vai diskotēkas apmeklēt, bet neviens jau par velti iekšā nelaiž. Gribas nobaudīt alkoholu vai vēl sliktāk — narkotikas. Iesit pa galvu tantei, atņem somiņu un aizmūk.” Pļavnieku plašumos braucošu policijas mašīnu varot pamanīt jau pa lielu gabalu un laikus aizbēgt.

Strādnieku un dzejnieku ekoloģiskā niša

Daudzi Pļavnieku “iedzimtie” savu rajonu vērtē pozitīvāk — te esot ļoti svaigs gaiss, “zaļa vide”, daudzi apgalvo, ka negribētu dzīvot nekur citur. Strādniece Gaļina Bogdanova Pļavniekos jūtoties kā ārpus pilsētas — pa logu redzami zaļi lauki, “gluži kā sanatorijā”. Un tas viss, viņasprāt, pavisam netālu no centra.

Dzejniece Irēna Auziņa atceras precīzu datumu, kad tas notika — 1984. gada 13. augustā viņi pārcēlās uz dzīvi Pļavniekos. Pirms tam Irēna kopā ar vīru, dzejnieku Klāvu Elsbergu un bērniem dzīvojuši vecāku mājās — Vesetas ielā un Valdemāra ielā.

“Tā jocīgi jau likās, ka tagad iesim uz rajonu, kur mums nav nekādu ģimenes saišu, bet tas apstāklis, ka varēsim sākt patstāvīgu dzīvi atsevišķā dzīvoklī, mūs darīja laimīgus. Un mēs nemaz nenīgrojāmies par to, ka liktenis mums ir lēmis dzīvot kaut kādā caurumā. Tajā laikā bija pilnīga sadzīviska neiekārtotība, nerunājot par tādiem smalkumiem kā telefons vai veikals tuvējā apkārtnē. Vīrs pienu un maizi veda no centra. Mēs ar bērniem pēc produktiem gājām uz tādu tālāku veikaliņu. Ar bērnu ratiem pārvietoties pa Pļavnieku ielām bija ļoti grūti — riteņi nemitīgi lūza nost. Man kaut kur ir pierakstīta sajūsma 1984. gada rudenī, ka uz ielas ir ieviesti četri telefona automāti. Viens pat strādā. Protams, ka viss runā par labu 2000., nevis 1984. gadam. Bet būtībā jau diez vai kaut kas ir būtiski mainījies. No apkārtējās vides tāpat gribas paslēpties dzīvoklī. Piemēram, mana pirmā vēlēšanās ievācoties bija kārtīgi aizkari, lai gan pretējo māju toreiz nebija, tās vēl tikai būvēja. Tāda iekšēja sajūta bija, ka vajag aizkarus. Arī tagad man ir aizkari — pretēji propagandai, ka nekas nav jāslēpj, var taču dzīvot atklāti. Man tie ir gan dienu, gan nakti.

Atceros, reiz kāds vīriņš palīdzēja nest kartupeļu tīkliņu no 17. trolejbusa galapunkta uz manu galu. Un tad viņš jautāja, kur tad dzīvoju. Ā, tur viņi pagājušogad esot jāņojuši. Tur esot bijis ābeļu dārzs. Apbūve tad virzījās strauji uz priekšu. Draugi atnāca uz sālsmaizi un nosauca to par ekoloģisko nišu. Apzīmējums diezgan precīzs tādā ziņā, ka plānā galdiņa urbēji ir atraduši sev telpu, kaut nelielu, kur dzīvot, apgrozīties un vairoties.

Man patika, ko bija uzrakstījis viens arhitekts par Zolitūdi un par visiem šiem jaunajiem rajoniem — varbūt pat labi, ka betona sienās veidojas plaisas, tas piešķir kaut kādu individuālu vaibstu šīm mājām. Mēs ar Klāvu lasījām visādus populārzinātniskus žurnālus un šausminājāmies, jo zinātnieki atzina, ka bērni, kas aug šitādos rajonos, sāk zīmēt plakanus zīmējumus, viņiem nav dimensiju izjūtas. Mēs apzinājāmies, ka bērni ir biežāk jāved uz laukiem, uz Vecrīgu pastaigāties un centāmies to darīt. Bažījāmies un arī tagad es neesmu droša, vai tas neveido ļoti smagu iespaidu. Nekādas kultūras struktūras jau šeit nedarbojas. Nu, ir pie manas mājas bārs, bet tur man ir bail iet iekšā. Šeit nav neviena kino. Es četrus gadus mēģinu atrast kādu vietu, kur varētu kādreiz iziet, pasēdēt. Apsekoju piecas, sešas kafejnīcas. Viss ir briesmīgi. Vārdu sākot, tajos būceņos nesēžu.

Ja būtu iespēja, es, iespējams, ļoti labprāt pārvāktos. Bet, tā kā tādas iespējas nav, tad es tur dzīvoju. Aizvelku aizkarus, iededzu sveces, veikalā vīns ir, norobežojos no pasaules un lasu grāmatas. Reizēm tas pat ir ļoti labi, citādi ikdienas steigā nemaz nesanāk laika palasīt...”

Izrādās, Pļavniekos lasa arī aiz citiem aizkariem. Pirms desmit gadiem no Maskavas ielas uz četrstāvu ķieģeļu iebūvi blokmāju biezoknī pārcēla bibliotē­kas bērnu nodaļu, tagad tā pārvērtusies par lasītāju klubu Pļavnieki un aizņem trīs stāvus. Bibliotekāres ir saskaitījušas, ka vidēji katru dienu pie viņām nāk 100 no sešdesmit tūkstošiem Pļavnieku iedzīvotāju — 40 uz lasītavu un 60 uz abonēšanu. No rīta pensionāri atnāk izlasīt avīzes un žurnālus, pēcpusdienā parādās studenti. Lasītāju kluba dalības maksa gadā ir 50 santīmi, studentiem 20, bet pensionāriem tas ir bez maksas. Bibliotēkā pieņem arī CM reklama sludinājumus. Par sludinājumu pieņem­ša­nu sapelnīto naudu bibliotēkas darbinieces izman­to­jušas, lai nākošajam gadam pasūtītu žurnālus Itogi un Ogoņok no Krievijas, jo par Rīgas Domes kultū­ras pārvaldes piešķirto naudu tie nesanāk. Bērni lasītāju klubā var arī zīmēt un veidot, turpat zem lasītājiem rosās pensionāru klubs Salna, dejošanas, teikvondo, latviešu un angļu valodas pulciņi.

Pļavnieku komunālajā kultūras dzīvē ir vēl tikai dažas nozīmīgas vietas — četras latviešu un trīs krievu skolas, vēl viena latviešu un viena krievu skola uz robežas ar Purvciemu. Daļa bērnu brauc uz centra skolām.

Pļavnieku ģimnāzijas direktors Edvīns Ķilovs saka, ka skolā bērnus cenšoties nodarbināt līdz vēlai pēcpusdienai, lai tie neklaiņotu apkārt. Piemēram, skolēnu Dziesmu un deju svētkos no šīs ģimnāzijas, kas ir tikai piecus gadus veca, piedalījušies pieci kolektīvi. Vakarā ģimnāzijā var spēlēt tenisu un nodarboties ar citiem sporta veidiem.

Lai izklaidētos vai apmeklētu kādu kultūras pasākumu, no Pļavniekiem ir jādodas uz Rīgas centru. Tiem, kas dzīvo tuvāk Lubānas tirgum, populārākā atpūtas vieta ir krastmalas Lido. Pļavnieku jaunieši brauc uz Vernisāžu, Pepsi Forumu, Nautilusu, La Rocca. Pļavnieku piedāvātās izklaides iespējas aprobežojas ar McDonald’s, dažiem diskobāriem un daudzajām kafejnīcām, kur netrūkst spēļu automātu. Dzērienu un ēdienu cenas šeit ir nepieklājīgi zemas. Piemēram, Sudraba pakavs ir mazģimeņu kopmītnes vestibilā ierīkota strādnieku dzertuve ar trīs koka galdiem, diviem spēļu automātiem un leti. Nekam citam vietas nepietiek. Vīrieši, kas šeit ienāk pēc darba, izdzer kausu alus, 200 gramus šņabja un dodas mājup. Tie, kas atraduši kompāniju, aizsēžas ilgāk. Šīs vides stereotipiem neatbilst pavecās apkalpotājas tīrais priekšauts, kārtīgi saspraustie mati un mierīgā, labsirdīgā seja — viņa labāk iederētos pati savā virtuvē. Daudzas no kafejnīcām atrodas zem viena jumta ar diennakts pārtikas veikaliem, kas pēdējo četru gadu laikā izauguši no kādreizējām mazajām būdiņām. Tie, kam naudas nepietiek arī tādām izklaidēm, dodas uz dzīvokļos un garāžās ierīkotajām “točkām”, kur puslitrs dzēriena nopērkams par četrdesmit santīmiem. “Točku” klienti ir galvenokārt večuki pensionāri un bezpajumtnieki, kas dzīvo Pļavnieku kanalizācijas akās, pārtiek no atkritumu tvertnēs atrastajiem produktiem un lieto tur izmestās mantas. Veikalos blakus pārtikas un preses stendiem izliktas videokasetes, par kuru pirātisko izcelsmi nav jāšaubās.

Vakarā ejot pa Pļavniekiem, gandrīz katrā logā var redzēt zilgano televizora gaismu. Salnas ielā satikta sētniece atzīstas, ka uz centru braucot labi ja divreiz gadā. Atpūsties un izklaidēties viņa varot tepat Pļavniekos — sanāk kopā vairākas draudzenes, skatās televizoru un pļāpā. Neko vairāk arī nevajag. Arī strādniece Gaļina Bogdanova uz Rīgas centru brauc reti, bet tad tas esot “kā izstādes apmeklē­jums”, īpaši viņai patīkot rajons ap Centrālo staciju. Pilnvērtīgai dzīvei Pļavniekos, viņasprāt, trūkst tikai baznīcas un kinoteātra. Tiesa, katoļi šogad Ilūkstes ielā blakus makdonaldam sākuši celt pirmo baznīcu Pļavniekos.

Internets, narkotikas un teikvondo

Kopš šā gada maija Pļavniekos ir kļuvuši populāri internetklubi, un to ir daudz. Par santīmu minūtē tīklā var spēlēt kompjūterspēles, čatot vai rakņāties Latvijas mājas lapās, cena par ārzemju mājas lapu apmeklēšanu ir nedaudz augstāka. Pirmā Pļavnieku internetkluba īpašniece stāsta, ka pie viņiem regulāri nāk apmēram 100 jauniešu. Tuvējā apkārtnē ir vēl vismaz piecas tādas vietas. Klubs atrodas dzīvojamās mājas pirmā stāva dzīvoklī un strādā visu diennakti. Apmeklētāju vidū esot arī studenti un nākamie datorspeciālisti, kas apgūst Web lapu veidošanu un citas specifiskas lietas. Lai piesaistītu jauniešus, internetklubi sadarbojas un organizē counter strike sacensības, kurās vienlaikus var piedalīties vairākas komandas visā Rīgā.

Pēc kluba īpašnieces novērojumiem mājas dators Pļavnieku dzīvokļos sastopams retāk nekā Pļavnieku galvenajā atskaites sistēmā — Purvciemā un ne visiem, kam mājās ir dators, ir arī pieslēgums internetam, tāpēc jaunieši nāk pie viņiem. No decembra Pļavniekos iespējams pieslēgties radiolinkam, par internetu mēnesī maksājot 15 latus.

Jaunieši, kam tagad ap 20, stāsta, ka pusaudžu gados esot piedalījušies karos starp dažādiem rajoniem, tolaik svarīgi bijis apliecināt, kurš ir spēcīgāks, kura rajons ir labāks, bet tagad tādu kariņu pusaudžu vidū vairs neesot, “jo vairs nav ko sist, nesitīs taču to heroinizēto pauri”. Tagad jaunieši dalās trīs interešu grupās — tie, kas nodarbojas ar sportu, tie, kas aizraujas ar internetu un tie, kas lieto narkotikas. Pēdējo kļūst arvien vairāk, sētniecēm arvien biežāk kāpņu telpās nākoties saslaucīt šļirces, bet pavisam mazi puišeļi krūmos kondensētā piena bundžās regulāri vārot kaņepes. Teikvondo treniņā zēni stāsta, ka stundas laikā jebkurā Rīgas vietā, protams, arī Pļavniekos, varot dabūt narkotikas. Vajagot tikai atrast kādu, kurš iet galīgi sašļucis un pajautāt — kur? 2000. gada pasaules čempions teikvondo cīņā Deniss Volodinovs dzīvo Pļavniekos, strādā kādā firmā par ekspeditoru, bet vakaros vada teikvondo treniņus Pļavnieku bērniem. “Tagad zēni vai nu dzer, vai duras, vai arī nodarbojas ar sportu. Man bija divi labi skolnieki. Vienu iesēdināja cietumā, bet otrs sēž uz adatas. Viens no viņiem bija pat ļoti perspektīvs. Vairākās sacensībās uzvarēja un viņa vārdu jau daudzi zināja, nevarēja ar viņu nerēķināties, bet tagad praktiski cerību vairs nav. Pļavniekos narkomānija ir ļoti populāra. Sākumā naudu viņi dabū no vecākiem. Vienreiz, divreiz pamēģina. Bet pēc tam jau uz ielas uzbrūk neaizsargātākajiem — meitenēm, tantiņām. Agrāk bija daudz vairāk visādu pulciņu, tagad viss maksā naudu. Man ir tādi bērni, kas nevar maksāt visu summu — 11 latus mēnesī. Es no viņiem ņemu mazāk. Bet, lai apmaksātu skolas sporta zāles īri, man grupā ir nepieciešami vismaz 18 cilvēki. Tad man pašam paliek kādi 30 lati. Tas vairāk ir mans hobijs. Kad esam sacensībās un mūsējie dabū augstas vietas, tad es saprotu, ka viss nav bijis veltīgi. Kāpēc tik daudz jaunieši Pļavniekos nodarbojas tieši ar teikvondo? Tas ir interesants, skaists sporta veids, turklāt palīdz uz ielas, kad nepieciešams. Bet tas nenotiek bieži. Jo vairāk nodarbojies, jo retāk tas ir nepieciešams. Taču ļoti daudzi ar teikvondo sāk nodarboties tāpēc, ka viņus piekāvuši uz ielas.”

Cik ilgi stāvēs Pļavnieku mājas?

Rīgas domnieks Jānis Karpovičs šaubās, vai tiešām tās, kā Rīgā runā, 30 gadu laikā sabruks: “Es gan tā nedomāju. Es domāju, ka savus 150 gadus noturēsies. Viss atkarīgs no tā, kā metinājuma šuves ir uztaisītas. Metinājums speciāli tika pārklāts ar cinku, lai nerūsētu. Viss atkarīgs no tā laika celtnieku godaprāta, vai viņi to tiešām izdarīja — ja neizdarīja, tad šuves tagad rūsē. Un, ja māja celta nevis uz karkasa, bet uz konstrukcijas un paneļiem, tiklīdz viena šuve sagāzīsies, visa māja sabruks līdz ar to. Bet nav tik traki! Īpaši 119. sērija. Ātrāk no ierindas izies iekšējā santehnika, bet to jau var nomainīt.”

Arhitekts Jānis Lejnieks domā, ka sabiedrība pārāk agri negatīvi novērtē šos rajonus: “Ģimenei ar bēr­niem daudz labāk dzīvot šāda tipa rajonos, nekā centrā vai Sarkandaugavā, kur nav zaļumu un ir pārāk daudz iedzīvotāju, pārāk daudz vecas vai piedrazotas vides. Ārzemēs šādi rajoni nav ne par mata tiesu labāki, īpaši 70. gados celtie, bet tur ainavu arhitekts ir kārtīgi pastrādājis — sastādīti koki, krūmi un zālāji; tur ir soliņi un gaismas ķermeņi. Pļavnieki varbūt pat 100 gadus var nostāvēt. Cits jautājums — vajag jumtus lāpīt. Tikko metinājuma vietā, pie stiķiem tiks ūdens, tā šuves sāks rūsēt. Tāpēc mājā visām vietām jābūt apsaimnie­kotām, par visām vietām jābūt informācijai.”