Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lidojot no Rīgas caur Londonu uz Tanzāniju, sapņoju, kaut tikai es ieraudzītu vienu žirafi
Karibu Tanzania![2]
Mans safari sākas no Dāresalāmas, Tanzānijas galvaspilsētas, un vienīgais, ko pasākam, gaidot tā sākumu, ir māksliniecisko rokdarbu centra un Tanzānijas muzeja apciemojums, kur apskatām pārakmeņojušos cilvēku un Tanzānijas preču izstādi, starp tām kokgrebumus, audumus, grozus un kafiju. Akmeņainais Dāras krasts ir pārpildīts skārda jumtu būdām, kurās gan dzīvo, gan strādā. Tur pārdod visdažādākās preces — ēdienus, plastmasas sandales, kaltētas zivis un zobu pastu.
Jambo! Twende Selous! [3]
Agri no rīta ar šoferi Bilali esam ceļā uz Selusu. Tas ir piecu stundu brauciens, kas sākas no Dāresalāmas pilsētas nomales, kas šķiet nebeidzama būdu, veikaliņu un stendu virkne. Mums apstājoties pēc degvielas, visi vietējie puiši un vīri aplenc džipu un piedāvā kokosriekstu sulu, pienu, maizi un augļus. Nostājušies pie džipa logiem, viņi turpina uzbāzties ar savām precēm par spīti tam, ka viņiem saka “nē”. Pamazām pilsēta pārvēršas miestiņos, ko veido mazas sarkana māla ķieģeļu mājeles ar palmu jumtiem. Katra ciemata centrā ir aka; elektrības nav. Sievietes ģērbjas tradicionālajā tērpā, kangā — ap galvām un vidukļiem aptītās drānās. Ikviens gājējs, ko sastopam ceļā — vīri, sievietes, bērni — kaut ko nes: palmu koku lapas, malkas saiņus, ogles, augļus, banānus. Viss ir rūpīgi līdzsvarots nesējam uz galvas. Tikai mazi bērni, lai noturētu nastu uz galvas, piepalīdz ar rokām.
Galu galā ierodamies pie Selusas parka ieejas, kur mūs aplenc palmas, džungļi un ziloņu mēslu kaudzes. Mēs saprotam, ka dzīvnieki nevar būt tālu!
Twiga kulia!
Punda milia kushoto! [4]
Iebraucot parkā, mēs minam, kurus dzīvniekus ieraudzīsim pirmos, un uzminam pareizi, ka tie būs paviāni vai impalas. Nyani (paviāni) skraida pa krūmiem. Swala pala (impalas) metas prom no džipa. Ngiri (mežacūkas) pāris ar trim mazuļiem ieskrien mežā, astēm gaisā. Pēkšņi no kreisās puses negaidīti parādās desmit punda milia (zebras) un traucas pāri ceļam. Tad ieraugām arī twiga (žirafes), kas 10 metru attālumā graciozi aulekšo pa džungļiem. Viņu garās kājas un kakls kustas kā palēninātā filmā, taču vienalga tās pārvietojas ļoti ātri. Piebraucot pie ezera, mūs pārsteidz liels bars kiboko (nīlzirgi) un mamba (krokodili).
Mēs atveram džipa jumtu un esam gatavi safari!
Simba![5]
Dienas paiet dažādos safari — ar džipu, kājām un laivām. Kādu dienu tuvojamies līdumam, kas plešas starp kokiem. Zeme ir noklāta dzīvnieku mēsliem un kauliem. Tālumā ganās punda milia un twiga.
Pēkšņi mēs pamanām simba mbili (divas lauvas)! Pāris metru attālumā redzam arī viņu medījumu nyati (ūdens bifelis). Nyati jau daļēji apēsts, un viņa smirdīgās iekšas izvēlušās no atvērtā vēdera dobuma. Lauvas apmierināti atpūšas ēnā, viena — acīmredzot cīņā — ievainota. Netālu zem citiem krūmiem simba tatu (trīs lauvas) mierīgi laiza ķepas.
Nākamajā dienā atgriežamies pie likteņa piemeklētā nyati. Mēs atrodam tikai maitu putnu greizsirdīgi apsargātus kaulus. No lauvām ne smakas.
Niache![6]
Braucot pa palmām apaugušu līdzenumu,
mums uzbrūk tse tse mušu mākonis.
Bilali cenšas kaitinošās un agresīvās mušas apsist ar cepuri, vienlaikus turot automašīnas stūri; mašīna novirzās no šaurā zemes ceļa.
Izmisīgi vicinām rokas, lai aizdzītu mušas, bet nekas nelīdz. Tā nu mūs sakož tse tse mušas, miega slimības baciļu nesējas. Ceram, ka mušas nav inficētas.
Wapi choo?
Hakuna choo[7]
Protams, braucot safari, uzmanīgi kontrolējam izdzertā ūdens daudzumu. Ja nepieciešams, džips piestāj līdzenuma vidū, pēc iespējas tālu no krūmiem. Izkāpjam un aizejam līdz džipa aizmugures riepai, kur nokārtojam savas vajadzības. Jo neviens negrib sastapt simba, kad bikses ir pie potītēm!
Sipendi nyoka[8]
Ar čūskām sastopamies vairākkārt. Pie brokastīm dzeram nanasi (ananāsi) sulu un ēdam svaigus matunda (augļi). Aiz terases malas parādās koši zaļas nyoka (čūska) galva. Nyoka lokās pa labi, pa kreisi, mēle zibenīgi šaudās no mutes, bet netuvojas. Turpinām brokastot, pie blakus galda citi viesi vēl nav ieradušies, galds ir tukšs. Pēkšņi pamanām, ka zaļā nyoka ir ietinusies krēsla atzveltnē pie blakus galda!
Prasām apkalpotājam: “Kas tā par čūsku?” Neko nesakot, viņš saņem rokā mietu un sāk dauzīt krēslu. Nyoka noslīd uz grīdas. Kamēr nyoka slīd pa terasi, mēs atkāpjamies no galda un pat uzkāpjam uz krēsliem, pirms aptveram, ka čūska nav pele un varētu bez pūlēm uzslīdēt krēslā mums līdzās. Puisis vicina mietu, bet nyoka netrāpa. Ielīdusi stūrī, no kuras tai nav izejas, iesprostotā nyoka paceļ galvu un šņāc. Puisis atkal vicina mietu, taču atkal netrāpa. Nyoka ir gatava uzbrukumam. Puisis sit vēlreiz, un — WHAM! — nyoka ir beigta. Nosisto nyoka puisis aiznes uz upi, bet mēs atgriežamies pie brokastīm.
Vēlāk apciemojam čūsku parku, kur apskatām mambas, kobras, pitonus un zalkšus. Čūskas dzīvo aiz ieplīsušiem, ar indi apspļaudītiem stikla logiem ar atbaidošām, vairākkārt salīmētām spraugām. Gids stāsta: “Čūskām ir gan ievelkami, gan pastāvīgi zobi. Tās var spļaut indi, kam reizēm arī nav pretindes. Tādos gadījumos nāve pienāk ātri — 48 stundās, 24 stundās, pat stundā vai minūtēs.” Savā cieņā pret čūskām gids apgalvo, ka mirt varot arī no neindīgu čūsku kodumiem, lai gan tad nāve nepienākot uzreiz. Šāds kodiens radot gangrēnu, palielinoties asins spiediens, turklāt piepampstot vēnas, eksplodējot galva, un tad nāve esot klāt!
Boti safari na kiboko mia[9]
Kādu pēcpusdienu dodamies izbraukumā ar laivu. Krastmalā ganās tembo saba (septiņi ziloņi). Nobraucam gar dzeltenknābju stārķiem, izslēdzam laiviņas motoru un ļaujamies upes straumei. Pamazām ap mums visas upes platumā parādās kiboko ishirini (divdesmit nīlzirgu). Tie uzpeld un nogrimst, groza ausis helikoptera spārniem līdzīgos apļos un žāvājas, kā to māk tikai nīlzirgi.
Sākam ceļu atpakaļ uz nometni — mūs sagaida nu jau pilna upe ar kiboko, kuri stāv sardzē par savu teritoriju. Gids un kapteinis svahili valodā pārrunā dažādas iespējas un vienojas apbraukt kiboko aplenkumu gar upes tālāko krastu. Vientuļš, ievainots kiboko palicis krastā. Pēkšņi kiboko brūk virsū laivai, bet mēs paspējam attālināties, pirms lielais zvērs ienirst ūdenī tieši tur, kur tikko bija atradusies mūsu laiva. Wazungu watatu (trīs baltie cilvēki) nervozi iesmejas, gids un kapteinis ir nelaimīgi. Mēs turpinām safari klusumā.
Tembo George[10]
Vakaros bieži dzirdam, kā pa nometni klaiņo dzīvnieki. Kādu vakaru dzirdam, ka kaut kas auļo gar telti. Caur moskītu tīkliem ieraugām, ka starp teltīm rikšo swala pala kumi na tano (15 impalas). Kad swala pala aizskrien, iestājas klusums. Bet tad norimušo nometni pārņem kādas citas skaņas: sāk dziedāt putni, lai gan naktīs tie nekad nemēdz tā darīt. Gaiss kļūst smags, ar asu smaržu. Iestājas klusums kopā ar briesmu nojauta. Lēni saceļas mati. Piesardzīgi palūrot pa logu, mēs redzam, ka mums pretī stāv tembo kubwa (liels zilonis). Tā soļi ir klusi, jo porainās pēdas, atduroties pret zemi, nerada troksni. Tembo paiet garām teltij, ar snuķi apķer un purina palmu, cerībā, ka nokritīs kāds auglis. Viss mežs skan, no koku galotnes krīt lapas un zari. Tā tembo dzīvojas pa nometni visu nakti, aiziet līdz upei, paplunčājas ūdenī, dauzās gar laivām. Ar zemu, klusu dārdoņu viņš sarunājas ar savējiem.
Pēc negulētas nakts, kas pavadīta, skrienot no viena loga pie otra, pienāk rīts. Tembo turpat vien ir un turpina ar snuķi purināt palmas. Viņš pastaigājas pa terasi, kasoties paberzējas gar koka stumbru, uzēd no puķu dobēm stādus. Grumbains, saburzījies, spalvains un beidzot paēdis, Džordžs (kā tembo pazīstams starp vietējiem) nozūd džungļos.
Ruaha River Camp[11]
Ūdens līmenis Ruahas upē sausajā sezonā ir zems, un tā drīzāk atgādina peļķu virkni, nevis brīvi plūstošu upi. Upes krastos ir akmeņu grēdas, uz kurām tup viesu mājiņas — bandas.
Sēžot pie bandas durvīm, skatāmies kā nyati mia (100 ūdens bifeļi) nokāpj līdz ūdenim kā vienots veselums, lēnām laipojot ap laukakmeņiem. Tad paiet nostāk un cieši saspiežas vēsajā, bet pārmērīgi šaurajā baobub koka ēnā, lai pasargātos no karstās saules. Visi dzīvnieki pēc kārtas dodas pie atsvaidzinošā ūdens. Twiga (žirafes) izpleš kājas, lai ar garo kaklu varētu sasniegt ūdeni. Ngiri (mežacūkas) ar ilkņiem rakņājas pa mitro zemi, meklējot barību. Nyani (paviāni) mazuļi skraida pa akmeņiem, bet vecākie uzmanīgi vēro mazuļu spēles. Tembo (ziloņi) dodas gar krastmalu un dzenas pakaļ nyani, kas trakulīgi bēg no skaļajiem ziloņiem. Visapkārt skan daba — hiēnas rēcieni, ziloņu rūkšana, putnu dziesmas. Un aiz katra akmens vai koka, šķiet, slēpjas kāds mnyama (dzīvnieks).
Leo siku kwa chui na simba.
Safari nzuri sana.
Leo nimeona chui moja
na simba ishrini na moja.[12]
Agrā rītā saa moja (septiņos) ceļamies, lai ietu pastaigā pa džungļiem, pirms sāk karsēt saule. Mēs ejam watu watatu (trijatā), kopā ar gidu un reindžeri. Reindžeris ģērbies zaļā uniformā, sarkanās teniskurpēs un sarkanā beisbola cepurē. Frenča pogas knapi iet ciet virs lielā vēdera. Viņam līdzi ir šautene pēkšņu briesmu gadījumiem.
Sākas leopardu meklēšana. Kokā ieraugām šūpojamies swala pala galvaskausu. Chui (leopards) uzvelk medījumus kokā, lai novērstu citu dzīvnieku uzbrukumus un lai tie neaprij viņa medījumu. Pašu chui šodien nesastopam.
Nākamajā dienā dodamies safari ar džipu. Diena sākas ar reti sastopamo chui, kas savā nodabā iet gar ceļa malu. Mēs priecājamies, jo citiem safari braucējiem chui negadās redzēt. Tālāk simba sita (sešas lauvas) atpūšas pie sava medījuma — nyati (ūdens bifeļa), bet šakālis un maitas putni bauda lauvu atstātās medījumu atliekas.
Tembo! Hapana, mti.
Simba! Hapana, mawi.
Chui! Hapana, ngiri.[13]
Pēdējais safari brauciens beidzas ar saulrietu un mēness lēktu vienlaikus. Saulei rietot, sausie meži un kalni kļūst sarkani, šķiet, ka sarkans kļūst pats gaiss. Ielejas pildās ar tembo, punda milia un twiga, kas gatavojas naktij. Vientuļa fisi (hiēna) atpūšas zem baobub koka. Mudž Āfrikas bišu strops, kuram gids pievērš mūsu uzmanību, pirms bites sajūt mūsu klātbūtni.
Izmisīgi turpinām meklēt savu draugu chui, bet sastopam tikai ngiri.
Sitaki kwenda nyumbani.
Tanzania zuri sana.[14]
Zanzibāru atstājam ar prāmi. Sēžot uz klāja, vērojam salas un pretī braucošās laivas. Spīd spoža saule. Mēs uzsūcam sevī pēdējos Tanzānijas saules starus. Iebraucam Dāresalāmā, kur satraucies Bilali mūs sagaida ar vārdiem: “Jūs esat mainījušies! Jūsu krāsa ir mainījusies!” Wazungu (baltie cilvēki) ir pārāk ilgi sēdējuši ekvatoriālajā saulē bez aizsargkrēma. Pienācis laiks doties mājup.
[1] Es dodos ceļojumā uz Āfriku (šeit un turpmāk svahili val.)
[2] Apsveicam ar ierašanos Tanzānijā!
[3] Labrīt! Brauksim uz Selusu!
[4] Žirafe pa labi! Zebra pa kreisi!
[5] Lauva!
[6] Liecies mierā!
[7] Kur ir tualete? Nav tualetes
[8] Man nepatīk čūskas
[9] Izbraukums ar laivu un simtiem nīlzirgu
[10] Zilonis Džordžs
[11] Nometne pie upes
[12] Šodien ir leopardu un lauvu diena.
Mums bija ļoti labs safari.
Šodien es redzēju vienu leopardu
un divdesmit vienu lauvu.
[13] Zilonis!
Nē, koks.
Lauva! Nē, akmeņi.
Leopards! Nē, mežacūka.
[14] Es negribu doties mājās.
Tanzānija ir ļoti skaista.