NATO alternatīva - Austrumu fantoms

"Aptauja "Transatlantiskās tendences - 2009", kas veikta 11 Eiropas valstīs, kā arī Turcijā un ASV, ļauj secināt, ka Krievija ārzemēs tiek uztverta arvien sliktāk. [..] Aptaujātos satrauc Krievijas politika attiecībā pret kaimiņiem. [..] Pēc eksperta [Krievijas Zinātņu akadēmijas Starptautiskās drošības pētījumu centra vadītāja Alekseja Arbatova] domām "Krievijai vajag mazāk skaļu paziņojumu, draudu. Nav vērts klaigāt par to, kā izaugušas mūsu aizsardzības spējas. Vajag uzvesties klusi, bet darīt vairāk."

A. Terehovs. "Krievija aizvien vairāk satrauc eiropiešus un amerikāņus"

www.postsoviet.ru, 2009. gada 11. septembrī

Jaunās stratēģijas izstrāde, ko šovasar uzsāka Ziemeļatlantijas alianse, liecina, ka 28 NATO valstu līderi sākuši nopietni domāt par lomu, kas šim militārajam blokam būtu spēlējama mūsdienās. Patiešām, ir par ko padomāt. Šis laikmets, par kura īsto sākumu daudzi uzskata 2001. gada 11. septembri, vecajam blokam uzdod daudzus jaunus jautājumus. Viens no tiem ir attiecības ar Krieviju, kas jūtami sarežģījās prezidenta Putina laikā un ne par matu nav uzlabojušās, pie varas nākot viņa pēctecim Dmitrijam Medvedevam.
Rietumu analītiķi visi kā viens Maskavas ārpolitiku beidzamajos gados vērtē kā “daudz agresīvāku” - acīmredzot, salīdzinājumā ar Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina laiku. Agresivitātes pazīmju ir pietiekami: karš ar Gruziju, Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšana, biežie diplomātiskie konflikti un “gāzes kari” ar Ukrainu, mēģinājumi “nolikt pie vietas” Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko, kas sācis piesardzīgi dreifēt uz Eiropas pusi, nemitīgie strīdi ar Ukrainu, Poliju un Baltijas valstīm par Otro pasaules karu un citām vēstures problēmām... Maskava pasaulei demonstrē vēlmi savas intereses - kā viņa tās saprot un interpretē - aizstāvēt aktīvi. Daudzos gadījumos šī izpratne ir pretrunā ar Rietumu, tai skaitā NATO interesēm.
Bet vai Krievija tiešām spēj piedāvāt savu alternatīvu Rietumu kolektīvās drošības sistēmai?
Maskava jau sen mēģina kaut ko tādu uzsākt, un līdz šim vērienīgākais no mēģinājumiem ir Kolektīvās drošības līguma organizācija (Organizacia dogovora o kollektivnoi bezopasnosti - ODKB), ko Rietumos dažkārt dēvē par alternatīvo “Austrumu NATO”. ODKB pašreizējā veidolā tika nodibināta 2002. gadā, tās dalībvalstis ir Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Tadžikistāna un (kopš 2006. gada augusta) Uzbekistāna. Oficiāli ODKB ir aizsardzības struktūra, kas izveidota, citējot tās nolikumu, “lai aizsargātos no ārējiem agresoriem, starptautiskajiem teroristiem, kā arī lielām dabas katastrofām”, tā regulāri rīko militāras un pretterorisma mācības. Ir izveidoti arī nelieli kopīgi bruņoti spēki - ap 4000 militārpersonu, kas izvietotas armijas bāzēs Krievijā, Kazahstānā un Kirgizstānā. Jau šā gada jūnijā ODKB dalībvalstīm Maskavas samitā būtu bijusi jāapstiprina vienošanās par Kolektīvo operatīvās reaģēšanas spēku izveidi, taču Baltkrievijas pārstāvji atteicās parakstīt šos dokumentus - ekonomiska konflikta dēļ ar Krieviju.
No šās epizodes vien kļūst skaidrs, ka ODKB iekšienē trūkst vienotības, turklāt militāro un politisko struktūru attīstības līmeņa ziņā tā nespēj līdzināties NATO. ODKB galvenā problēma ir tā, ka organizācijas valstu ģeopolitiskās un ekonomiskās intereses patiesībā daudzos aspektos nesakrīt. Tadžikistānai un Uzbekistānai, kas atrodas tieši līdzās Afganistānai, ir svarīga sadarbība ar ASV un citām NATO valstīm, kuras pašlaik Afganistānā karo pret talibiem. Kazahstāna un Kirgizstāna savukārt nevar izvēlēties nepārprotamu ģeopolitisku orientāciju uz Krieviju, jo tām savā ārpolitikā nākas respektēt tiklab Rietumu, kā Ķīnas faktoru. Un visbeidzot Baltkrievija, kas vēl nesen bija Maskavas uzticamākais sabiedrotais un sava veida “buferis” starp Krieviju un NATO, pēdējā laikā ir izvēlējusies daudz līdzsvarotāku ārpolitisko kursu, 2009. gadā iesaistoties Eiropas Savienības Austrumu partnerības programmā. Līdz ar to Krievijai nav pamata uzskatīt ODKB par drošu instrumentu, ar kuru rīkojoties, tā varētu sev nodrošināt noturīgas ģeopolitiskas pozīcijas postpadomju telpā. Varbūt šī organizācija der, lai risinātu vienu otru lokālu situāciju, bet diez vai to var uzskatīt par pretsvaru Rietumu kolektīvās drošības sistēmai, kuras galvenais elements ir NATO. Turklāt ODKB ģeogrāfiski ir pārāk “nobīdīta” uz Centrālāziju, bet Krievijai ir aktīva interese par Eiropas austrumu rajoniem, Ziemeļkaukāzu un Dienvidkaukāzu. Pērnais karš ar Gruziju parādīja, ka šajos reģionos Maskavai tomēr nākas rīkoties vienai un nav pamata cerēt uz sabiedroto atbalstu. Neviena no ODKB valstīm nav sekojusi Krievijai un atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Postpadomju telpā Maskava, par spīti daudzajiem mēģinājumiem iegūt ietekmi bijušajās padomju republikās, paliek aizvien lielākā izolācijā.
Acīmredzot izskaidrojums tam meklējams Krievijas ārpolitikas īpatnībās. Pretendējot uz šo līdera lomu, Maskava joprojām nav iemācījusies rīkoties tik elastīgi, lai piedabūtu kaimiņus nostāties savā pusē. Krievijas ekonomiskais modelis balstās uz izejvielu eksportu, bet uz inovāciju attīstības ceļa Krievija, par spīti tās līderu izteiktajiem daudzkārtējiem aicinājumiem, tā arī nav īsti nostājusies. Tās ekonomiskā ietekme kaimiņzemēs aprobežojas ar daudzināto “trubu” un turpmāk saruks, kad īstenosies tādi alternatīvie naftas un gāzes projekti kā gāzesvads Nabucco. Maskavai paliks aizvien mazāk vietas politiskiem manevriem, kuros izejvielām pēdējos gados bijusi tik uzkrītoša loma. Šādos apstākļos “alternatīvā NATO” projekts diez vai jebkad no ģeopolitiska fantoma pārtaps realitātē.