Nāve kosmosā

Lai gan droši vien tuvāko 15–20 gadu laikā cilvēks nespers kāju uz Marsa, tie, kuri nodarbojas ar pirmās ekspedīcijas plānošanu, jau sāk risināt veselu lērumu unikālu metodoloģisku un ētisku problēmu, kas noteikti radīsies šādā ceļojumā. Kā komandai būtu jāizturas pret kolēģa nāvi ilgstoša lidojuma laikā? [..] Vai Marsa kolonistu līķus drīkst izmantot kompostam?

Daniels Oberhauss, Slate.com, 7. aprīlī

Trīsdesmit piekto ekspedīciju uz Starptautisko kosmosa staciju, kas notika 2013. gada pavasarī, vadīja kanādiešu kosmonauts Kriss Hadfīlds, kurš izcēlās ar spēju un vēlmi iesaistīties sociālajos medijos. Cita starpā viņš publiskoja lidojuma laikā ierakstītus video, kuros stāstīja par kosmonautu ikdienu – kā viņi guļ, kā skujas un tīra zobus, kā griež nagus un matus (skat. YouTube). Jurija Gagarina 1961. gada kosmiskais ceļojums ilga stundu un četrdesmit astoņas minūtes, viņam nebija laika ne noskūties, ne nogriezt nagus. Mūsdienu kosmonautu dzīve Zemes orbītā ir krietni ilgāka, komfortablāka, bet arī sarežģītāka. Hadfīlda video mani ieintriģēja nevis tehnoloģisko risinājumu dēļ, bet tāpēc, ka jādomā par to cilvēku grupu, kas vispirms ir mēģinājusi sastādīt vajadzīgo tehnoloģiju sarakstu. Tam jābūt kādam īpašam domas režīmam, kas prasa atsvešināšanos no ikdienas – tev jāpaskatās uz sevi no malas un jādomā, kas no visa tā, ko dari, patiešām ir vajadzīgs un kā to pašu izdarīt kosmiskā kuģa noslēgtajā vidē bezsvara stāvokļa apstākļos.

Lidojumam uz Marsu un atpakaļ saskaņā ar Daniela Oberhausa rakstīto portālā Slate.com vajadzīgi kādi četrpadsmit mēneši. Skaidrs, ka šajā laikā kāds no ceļotājiem var nomirt. Tāpēc nav brīnums, ka pētnieki mēģina izstrādāt instrukcijas un tehnoloģiskos risinājumus šādam nebaltam gadījumam. Vienīgi nav skaidrs, ko tie pētnieki ir darījuši līdz šim, jo iespēja, ka kāds no ekipāžas locekļiem nomirst, pastāv arī īsākos ceļojumos. Oberhauss gan norāda, ka no apmēram piecsimt kosmonautiem, kas devušies kosmosā, lidojuma laikā ir miruši tikai astoņpadsmit un līdz šim tikai pacelšanās vai nolaišanās laikā.

Problēmai ir gan praktiski, gan morāli aspekti. Protams, vispirms prātā nāk divi varianti: vest līķi līdzi vai ļaut tam aizplanēt plašajā kosmosā. Te rodas praktiskas problēmas. Skaidrs, ka, vedot līdzi, līķis kaut kā jāizolē. Hadfīlds kādā video stāsta par tualetes lietām – tā kā kosmosā gravitācija ir relatīvi vāja, tad nekas nekrīt “uz leju”; tas rada problēmas, jo pa kosmosa kuģi lidojošas fekāliju daļiņas ar tajās esošajām baktērijām var radīt dažādas veselības problēmas, tāpēc tualetes podos ir iestrādāti spēcīgi gaisa sūkņi, un visi atkritumi pēc tam tiek sasaldēti un galu galā izmesti atmosfērā, kur tie krītot sadeg. Arī trūdošs līķis varētu būt problēma, bet izveidot tādu kā mauzoleju līķu uzglabāšanai saskaņā ar Oberhausa teikto esot nepraktiski dārgi. Tāpēc zviedru uzņēmums esot izstrādājis tehnoloģiju, kas ļauj līķi ievietot speciālā maisā, ārpus kuģa sasaldēt, tad pārstrādāt to putekļos un nelielā konteinerā vadāt līdzi. Otra iespēja – palaist līķi kosmosā – neesot pieņemama, jo Apvienoto Nāciju noteikumi par kosmisko atkritumu samazināšanu to aizliedzot. Tas man nav īsti skaidrs, jo diez vai līķis atklātā kosmosā varētu ilgi saglabāties un piesārņot izplatījumu (pat ja nav atmosfēras, kurā sadegt), tomēr neņemos lietpratīgi spriest par šo jautājumu.

Vienlaikus patiešām var teikt, ka problēma ir ne tikai praktiska, bet arī ētiska, ja ar ētiku saprotam nevis kādas pašpietiekamas normas vai pienākumus, bet uzvedības principus, kurus nosaka vērtības, kas ir nozīmīgas cilvēkiem, kuri šajā kosmiskajā pasākumā iesaistās. Un tas ir interesants problēmas aspekts – pastāv kaut kāda nesaderība starp kosmisko kuģi kā cilvēka tehniskās varēšanas teju vai augstāko apliecinājumu un ļoti cilvēcisko mulsumu, kas rodas, kad kosmonautiem kaut kas jādara ar sava mirušā kolēģa līķi. Pēkšņi izrādās, ka tie nav abstrakti 21. gadsimta cilvēki, kuri dodas uz planētu Marss, bet parasti zemieši, kuri dzīvo kādā konkrētā vietā, kurā ir pieņemts, teiksim, līķi ievietot zārkā, kas rotāts ar melna auduma drapējumu, dziedāt pie kapa sērīgas dziesmas un bēru mielastu sākt ar kūkas gabaliņu. Vai varbūt to sadedzināt un pelnus izkaisīt upē, vai arī pēc zināma laika savākt kaulus un glabāt tos mājās. Lai kādas būtu detaļas, pastāv pareizais veids, kā to visu darīt, un, ja tā nav izdarīts, ir slikti. Funkcionālā izdarība pēkšņi atduras pret vērtībām, kuras grūti racionāli pamatot. Lai cik praktiski būtu līķi izmest pa lūku vai, nokļūstot uz Marsa, izmantot kompostam, tā pie mums nav pieņemts darīt, tāpēc līķis kaut vai pulvera veidā ir jāatved atpakaļ uz dzimto vietu.

Zīmīgi, ka Marsa kolonisti nav nemaz tik atšķirīgi no koloniālistiem. Arī tie uz Āfriku un Indiju veda līdzi savus uzvalkus, sporta spēles, likumus un visu ko, kas liktu justies kā mājās. Tāpat jāatceras Āfrikas apceļotājs un misionārs doktors Livingstons, kura līķi viņa uzticamie afrikāņu kalpi iesālīja, ietina buru audeklā, noklāja ar piķi un ar zināmām grūtībām nogādāja līdz Anglijai, ko viņi sasniedza vienpadsmit mēnešus pēc Livingstona nāves.

Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka šī robeža starp tradicionālo un pragmatisko ir skaidri novilkta. Ilustrācijai vēl viens praktisks variants, kā izmantot līķi, – apēšana.

Amerikāņu filozofe Kora Daiamonda rakstā “Ēdot gaļu un ēdot cilvēkus” kritizē pieņēmumu, ka dzīvnieku lietošana pārtikā nav pieļaujama, jo tādējādi dzīvniekiem tiekot nodarītas ciešanas. Pati būdama veģetāriete, viņa norāda, ka ar šo kritēriju nepietiek. Ja pietiktu, tad nebūtu skaidrs, kāpēc mēs neēdam cilvēkus, kuri gājuši bojā no zibens spēriena, vai amputētus cilvēku locekļus. Šī gaļa, kā viņa apgalvo, varētu būt pirmā labuma, un tās apēšana pati par sevi neradītu nekādas ciešanas. Pēc Daiamondas domām, mēs cilvēkus neēdam tāpēc, ka uzskatām cilvēkus par neēdamiem. Uzskatīt otru par cilvēku nozīmē uzskatīt viņu par neēdamu. Spēja šādi nodalīt cilvēku padara mūs par cilvēkiem – būtnēm, kas spējīgas rīkoties ētiski, ne tikai saskaņā ar savām vēlmēm vai vajadzībām.

Bet dzīvē nav tik vienkārši. Rumāņu filozofs Ketelins Avramesku grāmatā “Kanibālisma intelektuālā vēsture” raksta, ka attieksme pret kanibālismu Rietumu kultūrā ir visai neviennozīmīga. Piemēram, vairākos 19. gadsimta tiesas procesos par kanibālisma gadījumiem avarējušu jūrnieku vidū kolēģi apēdušie jūras vilki tika attaisnoti. Runa nav tikai par ekstrēmu situāciju, bet arī par sabiedrības izpratni par to, ko ar līķi var vai nevar darīt, un šī izpratne nav izsakāma ar viena vienkārša principa palīdzību. Pirmkārt, kā norāda Avramesku, utilitārie apsvērumi diskusijās par kanibālismu un izturēšanos pret līķiem parādās kopš antīkajiem laikiem, un, otrkārt, “pakļaujoties progresa prasībām, valsts izveido juridisko lauku, kurā cilvēka ķermenis iegūst precīzu praktisku funkciju”; tas izpaužas, piemēram, atļaujot līķus izmantot anatomijas studijām. Atbilstoši jautājumu par līķiem kosmosa kuģos nevajadzētu iztēloties tikai kā jautājumu par tradicionālo vērtību pielietošanu neparastā situācijā, bet arī kā jaunu problēmu, kura varbūt liks pārdomāt un pārformulēt pastāvošās vērtības.