Nebūsim antiņi!

Ludmila Uļicka, vairāku grāmatu autore un daudzu literāro prēmiju laureāte, šogad izteikusies, ka “pašreizējā politika pārvērš Krieviju barbaru zemē”, bet pati zeme ir “slima ar agresīvu tumsonību, nacionālismu un impērisku megalomāniju”.

Gribētos uzdot Ludmilai Uļickai jautājumus, bet ne tādēļ, ka viņa reiz kļuva par “Krievu Bukera” prēmijas laureāti. Un pat ne tādēļ, ka krievu literātei šogad piešķirta Austrijas valsts prēmija Eiropas literatūrā – Der Österreichische Staatspreis für Europäische Literatur. Uļickai šis augstais apbalvojums bija par iemeslu Austrijas un Zalcburgas apmeklējumam. Kā arī – viņas esejas “Mein Land krankt” (Mana zeme slimo) publikācijai vācu žurnālā Spiegel. Pati Ludmila Jevgeņjevna apgalvo, ka krievu oriģināls saucoties “Ardievu, Eiropa! (Zalcburgas iespaidi)”.

MVU Bioloģijas fakultātes absolvente, kura kopš 1970. gada, kā pati apgalvo, vairs nekad nav strādājusi valsts darbā, minētajā esejā raksta, ka “nenodarbojas ar politiku”. Tātad varētu gaidīt, ka Ludmila Jevgeņjevna par “slimu” mūsu zemē uzskata kultūru. Rakstniece pārdzīvo par krievu jeb, plašāk, Krievijas kultūru, kas rakstošam cilvēkam ir dabiski. Varbūt viņai derdzas huligāniskais izlēciens pareizticīgo baznīcā, ko sarīkoja meitenes balaklavās un kas izraisīja sašutumu visā zemē – un ne tikai starp ticīgajiem? Varbūt Uļicka neuzskata šo politisko demaršu vai “panku aizlūgumu” par subkultūru? Grūti pateikt, Ludmilas Uļickas esejā par to nav ne vārda.

Tādā gadījumā, varētu teikt labticīgais lasītājs, kurš nav lasījis Uļickas eseju, rakstniece droši vien ir sašutusi par karu pret Ļeņina pieminekļiem vai fašisma plosīšanos brālīgajā Ukrainā? [..] Atkal garām. Zalcburgas esejā Ukraina vispār nav pieminēta.

Pašreizējiem Krievijas politiķiem Uļicka pretnostāda ne vairāk un ne mazāk kā... Mocartu. Kādreizējo Donavas monarhiju Uļicka iepazīst ar Mocarta operas “Dons Žuans” starpniecību. Nebūsim antiņi, Austrijas impērija piedzima 17 gadus pēc Dramma giocoso, “jautrās drāmas” par slaveno izvirtuli, pirmizrādes. Krievijas impēriju, kas “Dona Žuana” sarakstīšanas brīdī, starp citu, jau bija piespiedusi Eiropu ar sevi rēķināties, Ludmila Jevgeņjevna nevēlas iepazīt ne no kādas puses. Pat no viņai vispievilcīgākās, proti – kultūras puses. Varēja taču atcerēties, ka tieši 1787. gadā, kad notika Mocarta operas pirmizrāde, Grigorijs Potjomkins ķeizarienei Katrīnai Lielajai rādīja slavenās “Potjomkina sādžas”. Varbūt Uļicka to vienkārši neatcerējās, bet varbūt kautrējās pieminēt Jaunkrieviju un Krimu, kur šīs “sādžas” it kā tikušas uzceltas.

Taču nelauzīsim galvu par to, no kā kautrējās Ludmila Uļicka. Viņa pati par to raksta un runā atklāti. Uļickas mūzas ausis aizskārusi padomju zemes himna – jo īpaši tās vārdi, kurus sarakstījis “galma” dzejnieks Sergejs Mihalkovs. “Un nodomāju,” raksta Uļicka, “labi gan jums, austriešiem, jūsu himnai ir Mocarta mūzika, bet vārdus tai 1947. gadā sarakstījusi cienījama dzejniece – Paula fon Preradoviča.” Kāpēc šāds pretnostatījums? Kāpēc rakstīt vārdus Mocarta, masonu ložu Zur Wohltätigkeit un Zur gekrönten Hoffnung biedra, mūzikai ir labi, bet Aleksandrova, Vissavienības radio padomju dziesmu ansambļa mākslinieciskā vadītāja, mūzikai – slikti? Izrādās, vien tāpēc, ka 1943. gadā dzejnieks Mihalkovs savā pret fašismu karojošās zemes himnā pieminēja Virspavēlnieka vārdu, turpretim frau Preradoviča 1947. gadā (ironiskā kārtā vēl pirms Austrijas suverenitātes pasludināšanas) piesauca tikai anonīmus “lielo tēvu brīvos dēlus” (Großer Väter freie Söhne). Cik “brīvi” var būt dēli, kad zemi okupējuši uzvarētāji, zina tikai rakstniece Uļicka. Vai tik “brīvu” viņa grib redzēt arī Krieviju?

[..]

Palūkojiet, ar ko Uļicka salīdzina mūsu skaisto himnu. Skaidra lieta, no 1797. līdz 1918. gadam Hābsburgu monarhijā spēlēja savu “Dievs, sargi caru” variantu. Es neko negribu teikt par Haidna melodiju, taču vārdi bija līdzīgi”: “Dievs, sargi ķeizaru Franci, utt.” (Gott erhalte Franz den Kaiser, zuletzt Gott erhalte, Gott beschütze.) Tā saucamajā Pirmajā republikā no 1920. līdz 1929. gadam neoficiālas himnas godā bija Rennera-Kincla (Renner-Kienzl) dziesma “Vācu Austrija, brīnišķā zeme” (Deutschösterreich, du herrliches Land). Pievērsiet uzmanību – nevis brīva vai neatkarīga, bet vācu! Bet himnas ar Preradovičas vārdiem tiešā priekštece pēc Austrijas anšlusa bija Horsta Vesela slavenā nacistu himna (Die Fahne hoch, die Reihen dicht geschlossen) vai ne mazāk slavenā “Vācu dziesma” ar ne mazāk slavenajām rindām: Deutschland, Deutschland über alles.

Austrijas himnas progress attiecībā pret PSRS himnas evolūciju, kā saka, ir acīmredzams. Vai tad nav labāk nomainīt savu “Staļinu” pret savu “partiju” un savu “Dievu” nekā gandrīz visu apzināto dzīvi apdziedāt te Vāciju, te trako Hitleru, bet beigās palikt pie Mocarta “Masonu kantātes” (Freimaurerkantate). Starp citu, Uļicka par to neraksta, taču Austrijas himnas vārdi arī šajā laikā ir laboti. Cita iemesla dēļ nekā pie mums. Austriešu feministes piespieda valsts himnas tekstā vārdus “tu esi lielo dēlu dzimtene” (Heimat bist du großer Söhne) aizstāt ar vārdiem “Dzimtenes lielajiem dēliem un meitām” (Heimat großer Töchter und Söhne), kā arī trešajā pantā vīriešu šovinismu apliecinošo vārdu Brüderchören (“brāļu koris”) aizstāt ar neitrālo Jubelchören (“gaviļu koris”). Domājams, ka “apolitiskā” Uļicka pilnībā piekristu šādām feministiskām korekcijām.