Nepakļaušanās

Biju pārsteigta, kad pēc neilgas meklēšanas nācās secināt, ka Velbeks jeb Velbeka varonis tiešām nekad iepriekš latviešu teātrī nav uzvests. Dramatiskā materiāla tam, manuprāt, netrūktu, un visi viņa romāni, izņemot pašu pirmo ar kaismīgo nosaukumu “Cīņas lauka paplašināšanās” (angliski tas tika tulkots kā “Whatever”, izsaucot daudzu frankofono lasītāju irgošanos), ir pieejami Dena Dimiņa tulkojumā. Dens par savu daiļliteratūras tulkotāja slavu lielā mērā var pateikties Velbekam, un es labi atceros laikus, kad viņš kādās nopietnu cilvēku saiešanās ne bez lepnuma un ironijas stādīja sevi priekšā kā “pornogrāfiskās literatūras tulkotāju”. Šie laiki gan, šķiet, ir pagājuši. Dens atzinies, ka no Velbeka esot noguris un vairs viņu netulkošot. Tāpat kā ir pagājuši laiki, kad mans draugs, kādreizējais literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori galvenais redaktors Reinis Tukišs, savā blogā publicēja impulsīvus, bet dziļdomīgus pārspriedumus par Velbeka romāniem, kas diemžēl ir pazuduši tajā pašā nebūtībā, par kuru rūpējas vispasaules tīmeklis.

Nebūtu aplam teikt, ka Mišels Velbeks man un daudziem maniem draugiem bija tāds kā nelūgts, bet galu galā vērtīgs pavadonis ne tikai jaunajā pasaulē, kas pavērās, pieslēdzoties minētajam tīmeklim 21. gadsimta sākumā, bet arī tālaika centienos ātri un izlēmīgi ieaugt eiropeiskajā kultūrā un, protams, baudīt labumus, ko šī ieaugšana solīja. Izmisīgi pesimistiskās “Elementārdaļiņas” es uzskatīju par ļoti labu romānu, “Platformu” – jo īpaši tās sakāpināto finālu – gandrīz par mūsdienu romantiskās literatūras šedevru. Esmu to vairākkārt pāršķirstījusi. “Cīņas lauka paplašināšanos” es izlasīju nedaudz vēlāk, vienā vakarā, un tas, manuprāt, varētu kalpot par teicamu paraugu, kā ievērot Čārlza Bukovska padomus topošajiem rakstniekiem: “Ja jūs varat nerakstīt – nerakstiet. Ja jums kaut kas no sevis ir jāizspiež – nerakstiet. Ja jums ir svarīgi, ko par jūsu uzrakstīto domās citi, – nerakstiet.”

Velbeks bija neviltots un intensīvs, bet ne uzmācīgs; viņa ētiskās un idejiskās nostājas palika apslēptas intriģējošā neskaidrības mākonī; viņš labi rakstīja, un arī cilvēki, kas savā personīgajā dzīvē nekādā mērā nejutās kā izslavētais Velbeka varonis – visos romānos viens un tas pats cilvēks – un necieta ne no viņa melanholijas, ne sadzīves nepatikšanām, kaut kādā mistiskā veidā spēja gandrīz simtprocentīgi ar viņu identificēties. Viņš atgādināja – šis nav mans salīdzinājums, bet gribu to lietot – kara reportieri, kurš ziņo no kādas šausmīgas vietas Irākā vai Afganistānā, bet šī šausmīgā vieta bija viņa paša dzīvoklis, kvartāls vai Eiropas pilsēta. Viņš bija kā depresīvs paziņa, kurš gadu gaitā no labu vēlošiem līdzpilsoņiem uzklausījis visus iespējamos padomus, kā kļūt laimīgam, bet par tiem tikai smīnējis. Visu ko viņam varēja pārmest, arī paviršību un atkārtošanos, – bet ne stulbumu. Un šo attiecību priekšvēstures dēļ nav mazsvarīgi arī tas, ka Velbeks, kurš gan stilistiski, gan tematiski atgādina, piemēram, Selīnu, bez mazākās aizķeršanās pārnesams tulkojumā. Savukārt Selīns, iztulkots latviski, zaudē gandrīz visu savas uzrunas tiešumu un spēku.

Ar to es gribu teikt, ka “Pakļaušanās” – stāsta par demokrātisku Francijas pakļaušanos šariatam – interpretācija un uztvere lielā mērā ir atkarīga no tā, vai lasītājam ir iepriekšēja pieredze ar Velbeku un vai viņš ir izveidojis savu viedokli par to, ar ko šis rakstnieks vispār nodarbojas. Pie pieredzes ar Velbeku es pieskaitu arī viņa teorētiskos tekstus. Piemēram, ievadu Ogista Konta “Vispārīgajai reliģijas teorijai”. Konts ir viens no pozitīvisma pamatlicējiem, viņš uzsver, ka jājautā “kā?”, nevis “kāpēc?”, un šis princips, iespējams, ir pats būtiskākais, lai saprastu Velbeku tā, kā viņš saprot pats sevi. Pie šīs pieredzes es pieskaitu arī viņa eseju par amerikāņu rakstnieku Hauardu Filipsu Lavkrāftu. Lavkrāfta rasisms (20. gs. 20. gados Ņujorkā) tajā analizēts kā eksistenciālu dimensiju sasniedzis sarūgtinājums par zaudētāja likteni sociālās sāncensības spēlē. Taču – pagaidiet! – Velbeks nesaka, ka Lavkrāftam nebūtu vajadzējis tā justies. Viņš saka, ka šīs zaudētāja sajūtas dēļ Lavkrāfts “pakāsa savu dzīvi”, bet radīja tekstus, kas Velbekam šķiet nepārspēti.

Tas man ir patiess iepriecinājums, ka šajā Velbeka karjeras posmā, kurā gan viņam pašam, gan lasītājiem principā visam jau bija jābūt skaidram, “Pakļaušanās” ir pietiekami labi izdevusies, lai varētu apgalvot, ka romāns kā literārs darbs noteikti pārdzīvos tā izraisīto viļņošanos – arī valsts premjerministra Manuela Valsa pausto nosodījumu. Pēc visvairāk lasītā franču rakstnieka pozīcijas noturēšanas divu desmitgažu garumā sešdesmit gadu vecumā uzrakstīt daiļliteratūras darbu, kas iznākšanas dienā saņem komentārus no valsts augstākajām amatpersonām, ir ticis iztulkots gandrīz visās iespējamajās valodās un savai dzimtenei, šai “noasiņojošajai”, “sprāgstošajai”, “mirstošajai” un tā tālāk Vecās Eiropas nācijai, nodrošina intelektuālās brīvdomības un brīvrunas citadeles starojumu pār visu kontinentu, – šāds sniegums tomēr izraisa cieņu.

Islamizācijas bieda dēļ autoram pēdējā gada laikā ir bijis grūtāk izvairīties no intervijām. Bet intervijas ar Velbeku, jo īpaši televīzijā, – tas pats par sevi ir vesels žanrs. Senāk, pirms “Pakļaušanās”, viņš sarunām ar žurnālistiem piegāja gandrīz vai Bukovska stilā, bez mazākās aiztures un mediju pieprasītās pretimnākšanas. Leģendārajā pelēkajā lietus jakā (viņš to pieminēja savā Gonkūru prēmijas saņemšanas runā!). Nereti iedzēris vai pat piedzēries. Izspūrušie mati pārlocīti pāri galvvidum. Amerikāņu multfilmas no viņa tēla varētu ietekmēties, zīmējot raganu. Vai ūpi. Pēdējā gada laikā Velbeka pacietība ir pieaugusi gandrīz vai proporcionāli saņemto komentāru nesakarībai. Rezignēti un pat mazliet skumji viņš nacionālās televīzijas vakara ziņu izlaidumā sacīja, ka vēl nesen Francijā (kura izglītībai – kā izlasījām romānā – atvēl lielāko sava budžeta daļu) saprata tādu elementāru lietu, ka literāra darba sarakstītāja viedoklis nav automātiski vienādojams ar galvenā varoņa viedokli. “Lai uzrakstītu romānu, nav vajadzīga nostāja. Nav arī vajadzīgs saprast visu, kas notiek. Rakstnieka darbs nav sociologa darbs.” Un citā video: “Dažreiz vajag provocēt, jo viedoklis, kas oficiāli tiek uzturēts, tomēr ir pārāk stulbs. Jeb, pareizāk sakot, pārāk attālināts no realitātes, jo būt stulbam – tā tomēr ir priekšrocība.” Vai atkal: “Man pārmet nekaunību, bet tā nav nekaunība. Tas ir cieņas trūkums, kas tiek interpretēts kā nekaunība.” Un: “Neteiksim “provokācija”, teiksim “brīvība”, tas būs vienkāršāk; bet brīvība nav iespējama bez zināmas devas provokācijas.” Tam var piekrist. Bet es viņam nepiekrītu, kad viņš – lai atvairītu pārmetumu par “Nacionālajai frontei” piespēlētu kārti – apgalvo, ka romāni nekad nav izmainījuši cilvēku politisko nostāju. To drīzāk mainot politiski traktāti vai manifesti. Romāni, manuprāt, cilvēku politisko sliecību var izmainīt tieši tāpat kā viss pārējais, kas notiek dzīvē. Vienīgā problēma – šīs izmaiņas ir neparedzamas. Cilvēku politiskās nostājas, simpātijas vai antipātijas lielākoties ir vēl trauslākas un nepastāvīgākas par visām pārējām viņu attieksmēm. Attieksmi pret ģimenes institūtu, attieksmi pret nacionālismu, attieksmi pret varu. Vai attieksmi pret reliģiju.