Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
"Intervijā Londonas Sunday Times [Džeimss Votsons] drūmi izteicās par Āfrikas perspektīvām, jo "visa mūsu sociālā politika balstās uz faktu, ka viņi ir tikpat inteliģenti kā mēs - turpretim visi testi liecina, ka tā tas īsti nav". Viņš piebilda, ka cerot, ka visi ir vienlīdzīgi, taču "cilvēki, kuriem jāsaskaras ar tumšādainajiem darbiniekiem, konstatējuši, ka tā nav tiesa". Pīters Singers, "Vai mums ir jārunā par rasi un inteliģenci?"
Diena, 2008. gada 14. janvārī
Izcilais ģenētiķis Džeimss Votsons ir pieradis domāt kategorijās, kuras viņš pazīst vēl no Žila Verna laiku dīvaiņiem ar astronomu teleskopiem rokās. Viss, ko viņš grib - ir nenogurstoši sekot faktu loģikai - tā, kā to darīja dižais filozofs Ludvigs Vitgenšteins, kurš, starp citu, kļuva slavens tieši tādēļ, ka šaubījās, vai šie fakti vispār pastāv Tolaik, no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta vidum, šo ģēnija sadzīviski naivo iecirtību Rietumu sabiedrība uztvēra ar zināmu pieaugušā augstprātību attiecībā uz pārlieku apdāvināta bērna dīvainībām. Šādiem ģēnijiem daudz ko piedeva, kaut vai atceroties tā paša Vitgenšteina neciešamo raksturu, viņa centienus iekārtoties par matemātikas profesoru padomju Kazaņā, viņa rūgtumu, pārdomājot Hitlera likteni, utt. Ģenētiķa Votsona lieta (pusgadsimtu pēc tam, kad mūslaiku “zinātnes” un “sabiedrības” paradigma jau ir izsmelta) kļuvusi par robežšķirtni, kas atdala mūsu laiku no tā laika, kad “zinātne” (runa ir par “īstu zinātni”, “dabaszinātni”, skaidrs, ka “humanitārās zinātnes” par nopietnām anglosakšu pasaulē neviens neuztver un tām pat ir cits apzīmētājs - humanities) sabiedrībā bija galīga un nepārsūdzama autoritāte.
2007. gada oktobrī nāca klajā Votsona autobiogrāfija “Izvairieties garlaikot cilvēkus un citas mācības no zinātnē pavadīta mūža”. Ģenētiķis ieradās uz grāmatas prezentāciju Londonā un sniedza interviju laikrakstam Sunday Times. Tajā viņš sprieda par dažādiem politiskiem un sabiedriskiem tematiem, tostarp izteica nožēlu par Āfrikas iemītnieku smago likteni un šī kontinenta drūmajām perspektīvām. Tas, ka pārējā pasaule (pirmām kārtām, Rietumi) neprot afrikāņiem palīdzēt, pēc Votsona domām, ir sekas kļūdainai sākotnējai tēzei, saskaņā ar kuru Melnā kontinenta iedzīvotāju intelekts līdzinās Eiropas vai Ziemeļamerikas iemītnieka intelektam. “Visi testi liecina, ka tas tā nav,” profesors pielika punktu savām pārdomām un vienlaikus pārvilka svītru savam sabiedriskajam tēlam. Maliet vēlāk viņš centās savu pozīciju izskaidrot, taču iestiga vēl dziļāk: “Lielākā daļa sabiedrības izliekas, ka visiem vienāds intelekta līmenis ir vispārējs cilvēces sasniegums. Varbūt tas arī tā ir. Taču nepietiek tikai ar to, ka kāds to vēlas. Tas nav zinātniski. Apšaubīt šo pieņēmumu nepavisam nenozīmē būt rasistam.”
Paskaidrojumi nepalīdzēja - apturēt vētru vairs nebija iespējams. Pār Votsonu gāzās pārmetumi, aizdomas, sankcijas. Viņa autobiogrāfijas prezentācijas atcēla gandrīz visur - ieskaitot slaveno Zinātnes muzeju un Rokfellera institūtu. Cold Spring Harbor Laboratory Votsons bija padarījis par vienu no ievērojamākajiem bioloģisko pētījumu centriem pasaulē - tagad tās vadība piespieda profesoru atkāpties no amata. Ģenētiķis centās taisnoties, teica, ka viņu ir nepareizi sapratuši, taču bija jau par vēlu.
Es nevaru runāt par ģenētiku, taču varu pamēģināt apsvērt šo situāciju no vēsturnieka un veselā saprāta viedokļa.
Lai arī pēdējo uzskata par tādu kā dīvainu britu aizspriedumu, taču - pārfrazējot Čērčila izteikumu par demokrātiju - neko labāku cilvēce nav izdomājusi. Sabiedriskās domas iejaukšanās tīri zinātniskos jautājumos ir sekas tam apstāklim, ka “zinātne” ieņem priviliģētu, īpašu vietu masu apziņā. Tā kopā ar popkultūru aizpilda nišu, kuru iepriekš šajā apziņā aizņēma reliģija. Jebkurš apgalvojums, lai cik tas būtu ārprātīgs, sabiedrības acīs iegūs autoritāti, ja:
tas būs “zinātnisks” (tas ir, nāks no zinātnes sfēras vai to apstiprinās cilvēki, kas šo sfēru pārstāv);
tas būs “reprezentēts” medijos.
Citiem vārdiem runājot, “zinātniekiem” ir jāpastāsta par patiesību no televizoru ekrāniem, pretēja gadījumā tā nebūs nekāda patiesība. Un “mesidžam” jābūt “saprotamam” - vismaz saprotamam cilvēkam ar augstāko vai vidējo izglītību. Tādu cilvēku ir pietiekami daudz: Rietumos gandrīz visi var pretendēt uz šādas “patiesības” potenciālajiem recipientiem, tādējādi gandrīz visi var arī izteikties tās sakarā. Ar to, starp citu, arī atšķiras nereliģiskais zinātnes un popkultūras kults no baznīcas autoritātes laika. Vēsturiskā skatījumā tas, kas notika ar profesoru Votsonu, ir divu uzvedības modeļu sadursme. Viens ir mūslaiku modelis - “ģeniāls zinātnieks, kas dzīvi aplūko zinātniskās loģikas gaismā”, un otrs - pašreizējā politkorektā “sabiedriskā diskusija par aktuāliem zinātnes jautājumiem”. Kā zināms, Vitgenšteins sacerēja savu slaveno “Loģiski filozofisko traktātu” karagūstekņu nometnē Itālijā, tomēr viņš nekad savus apsvērumus nepārsprieda ar saviem nelaimes biedriem.
Ģenētiķim gan nav taisnība arī no veselā saprāta viedokļa. Vispirms, viņš nav Vitgenšteins, bet dzīvo pēckara pasaulē un labi pazīst tās likumus. Izdarot publisku paziņojumu, Džeimss Votsons nevarēja nerēķināties ar šādu reakciju - un, spriežot pēc visa, to labi apzinājās. Vienīgais, ko viņš neaprēķināja, bija šīs reakcijas spēks. Man pat šķiet, ka viņš vēlējās vienkārši pakoķetēt un nodemonstrēt pasaulei, ka viņš drīkst atļauties mazliet vairāk nekā citi. Zinātnieks ne vien apšaubīja rasu vienlīdzības ideju, bet arī deva mājienu, ka cilvēki nav vienādi arī demokrātiskās vienādības pasaulē. Un, saprotams, par to samaksāja.
Un vēl viens, gandrīz vai filozofisks jautājums. Ja nerunā par vēsturiskām paradigmām vai uzvedības stratēģijām, vai zinātnieks drīkst skaidri, bez aplinkiem, publiski paust savu pozīciju par problēmu, kas tiešā veidā saistīta ar viņa specialitāti? Vai “kabineta”, “laboratorijas” zinātniekam būtu jāparedz iespējamās interpretācijas, kas varētu izrietēt no viņa teiktā? No filozofiskā skata punkta - nu, protams, ka ne. Taču tikai tajā gadījumā, kad viņš ir pārliecināts un spej pamatot savu pozīciju. Votsona gadījumā gluži tā nav Protams, pastāv IQ testu rezultāti, kas uzrāda “baltās rases” pārstāvju pārākumu, salīdzinot ar “melno”. Taču ģenētiķis neņem vērā, ka šie testi ir visai specifiski un ir sastādīti, balstoties noteiktā vēsturiskā un kultūras pozīcijā, kur “baltais cilvēks” jau vairākus gadsimtus atrodas labākā situācijā. Starp citu, tieši par to runā Votsona kritiķi.
Tāpat arī mazāks sieviešu profesoru procents matemātikas vai fizikas fakultātēs nepavisam neliecina par to, ka sievietes ir dumjākas par vīriešiem; vienkārši šis procents diezgan precīzi atspoguļo dzimumu attiecību vēsturi. Ja mēs nonāktu amazoņu valstī, tur vīriešu karotāju skaits arī būtu niecīgs.
No otras puses, tas pats “veselais saprāts” saka, ka cilvēki ir atšķirīgi. Bet neviens jau nestrīdas. Atšķiras ne vien cilvēki, bet arī tautas un rases. Ikviena no šīm tautām vai ikviens cilvēks ir spēcīgs tajā situācijā, kuras noteikumus pats ir radījis. Pielāgošanās (visbiežāk - vardarbīga, vēsturē citāda gandrīz vai nepastāv) svešiem noteikumiem ir mokošs un pat dramatisks process. “Politkorektumam” tādā veidā, kā tas tika iecerēts Rietumu demokrātiskajā sabiedrībā, tieši arī vajadzēja mīkstināt šī procesa griezīgumu un sāpīgumu, tā ir savā ziņā narkoze. Džeimss Votsons kļuvis par upuri nesamērīgajai reakcijai, ar kādu viņam atbildēja sabiedrība, kas paniski baidās no sāpēm.