Nesmēķēt

Savas dzīves devītajā gadu desmitā, skatoties uz šķūni, es redzu uzrakstu “No Smoking!” –   sarūsējušu metāla plāksni, kas šķībi atlēkusi no nekrāsotā, pelēkā dēļu apšuvuma. Mans 1875. gadā dzimušais vectēvs tur pirms gadsimta slauca govis. Neviens no maniem vecvecākiem nesmēķēja. Nezinu, kad vectēvs tur pienagloja šo zīmi, taču zinu, kāpēc. Reizēm pēc tumsas iestāšanās šķūnī mēdza ielavīties pa kādam klaidonim, lai izgulētos sienā, un reiz, uzkāpis sienaugšā, vectēvs tur atrada cigarešu pelnus. Lai nodedzinātu šķūni, nevajag daudz. Kad vien mans skatiens apstājas pie zīmes –   balti burti uz sarkana fona –  , es izvelku cigareti no man līdzās guļošās paciņas, uzšķiļu Bic šķiltavas un ievelku dūmu.

 Kad pirms daudziem gadiem mēs ar vecākiem apmeklējām fermu, tēvam bija jāsmēķē ārā. Māte, kura bija iemācījusies smēķēt koledžā, vecāku priekšā izlikās, ka cigaretēm nekad mūžā nav pieskārusies. (Mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 97 gadu vecumam, un viņas oža pamazām pasliktinājās. Mana jau padzīvojusī māte tad varēja uzzagties augšstāvā un mierīgi uzsmēķēt.) Mans tēvs bija maigas dabas, atsaucīgs cilvēks, taču reizē arī nervozs, nedrošs un nevarēja iztikt bez savām Chesterfield cigaretēm. Viņš soļoja šurp turp pa iebraucamo ceļu, līkumodams starp zirgābolu čupiņām, lai tikai varētu izpildīt savu dienišķo četru paciņu normu. Smēķēt tēvs sāka 14 gadu vecumā, un vēzis viņam tika atklāts tikai 1955. gadā, kad viņam jau bija 51.

 Katrreiz, kad rakstu, saku vai domāju "plaušu vēzis", lai nomierinātos, paņemu vienu Pall Mall.

1955. gadā es ar sievu un jaundzimušo dēlu dzīvoju apmēram divu stundu brauciena attālumā no vecākiem. Maijā es aizbraucu pie viņiem, lai būtu klāt, kad tēvam taisīja izpētes operāciju, un iestūmu viņu gulošu liftā. Tad mēs ar māti braucām mājās gaidīt zvanu. Ja telefons nezvanītu pusi dienas, tas varētu nozīmēt, ka vēža skartā plauša izoperēta. Telefons iezvanījās pārāk drīz. Kad ieradāmies ķirurga kabinetā, doktors Apels mums pavēstīja, ka nevarot izoperēt audzēju, tēvu nenogalinot. Viņš sacīja, ka īstermiņā izredzes esot labas, taču ilgtermiņā... (Vispirms tēvu staroja, un viņš ieguva divus labus dzīves mēnešus. Viņš spēlēja golfu un nomira tikai decembrī.) Kad māte saprata, ko doktors Apels mums stāsta, viņas pirksti sāka grābstīties gar rokassomiņu. Krūšukurvja ķirurgs izpalīdzīgi pastūma savu pelnutrauku uz rakstāmgalda malu.

1955. gadā smēķēja visi. Pieaugušo viesībās uz katra galdiņa, uz katras kamīna dzegas, uz katras līdzenas virsmas tika izliktas ādas kārbiņas ar cigaretēm līdzās Ronson firmas sudraba šķiltavām un pelnutrauku miriādēm. Pelnutrauki bija apaļi un no kristāla, kvadrātveidīgi, ar dziļu iedobumu un keramikas dibenu, bija tādi, kas izdīga no grīdas uz melniem tērauda kātiem, un vēl tādi ar korķa kuprīti vidū, pret kuru izkratīt pīpes pelnus. Deramā Ziemeļkarolīnā ir Dūka Fermas un tabakas muzejs. Varu iedomāties neskaitāmus priekšmetus, ar kuriem piebāztas tā vitrīnas. Šādi muzeji ir arī citur –  būtu nogurdinoši apmeklēt tos visus. Šanhajā ir Ķīnas Tabakas muzejs ar cigarešu izstādi, muzejs ir arī Indonēzijā.

Mana draudzene Karola Kolbērna savos bēniņos atrada biezu sējumu. Tas bija ASV Tabakas kompānijas izdevums ""Pārdots Amerikai!" - pirmie 50 gadi", atzīmējot tās apaļo jubileju 1954. gadā. Šajās simt četrdesmit četrās 23 x 30 cm lappusēs, iesietās koši sarkanos vākos, tabakas industrija stāsta par savu izaug­smi kopš 16. gadsimta, kad pētnieki un kolonisti pirmo reizi baudīja laipno indiāņu piedāvātās lapas. Tabakas apstrādei tika nodibinātas daudzas firmas, un to varēja patērēt trīs veidos. Tabaku varēja šņaukt, košļāt vai dedzināt. Tikai Pirmā pasaules kara laikā cigaretēm izdevās iekarot abas tranšeju puses. Sākot ar Amerikas revolūciju un līdz Otrajam pasaules karam tabaka uzlaboja un atviegloja nogalināšanu.

Nekur neatrodu ASV Tabakas kompānijas simtgadei veltītu sējumu ""Kaitīgi veselībai!" –  pirmie 100 gadi". Mēģināju meklēt Amazon.com.

Piecdesmit gadus dzīvojamās istabas visā Amerikā pildīja blīvi tabakas dūmi, gluži tāpat kā bārus, restorānus, saimniecības preču veikalus, viesnīcu priekštelpas, vasarnīcas, kantorus, fabriku zāles, automašīnu salonus, slimnīcu palātas, picērijas, sviedrētavas, mazpilsētu kopsapulces, laboratorijas, pilis, preču namus, lielveikalus, frizētavas, makdonaldus, skaistumkopšanas salonus, mākslas galerijas, grāmatnīcas, vīriešu tualetes, stūra veikaliņus, sieviešu tualetes, šķūņus, izņemot to, kurš piederēja manam vectēvam, kinoteātrus, pienotavas, lidostas, krūškur­vja ķirurgu kabinetus, depo, tējnīcas, kafetērijas, pilsētu domes, Macy’s universālveikalus, sporta zāles, iglu, uzgaidāmās telpas, muzejus, laikrakstu redakcijas, klašu telpas, tēraudlietuves, bibliotēkas, universitāšu auditorijas, traumpunktus, koncertzāles, parkus, mongoļu jurtas un pludmales, nemaz nerunājot par apbedīšanas birojiem.