Nikaragvas trakuma slimība

Es pajautāju padrem Elvisam, vai runas par ļaunajiem gariem, kas, pēc Nikaragvas miskito indiāņu domām, vainīgi pie grisi siknis, viņš uztver kaut cik nopietni. “Agrāk es tam diezgan stipri ticēju,” viņš atbildēja. “Bet tagad tikai mazliet.” Mēs sēdējām ap pulētu virtuves galdu - darinātu no kāda, bez šaubām, dārga un apdraudēta koka ar cietu koksni. Keramikas flīžu grīda uzsūca lielu daļu no dienas stiprās tveices. Ūdens lāsītes uz norasojušajām ledusskapja durvīm bija saplūdušas sīkās tērcītēs. Miskito pilsētā Vaspamā sešus mēnešus ilgās sausuma sezonas beigas iezīmē marts. Taču nu bija jau aprīlis, tomēr pavasara lietavas vēl nebija sākušās. Tāpēc es biju laimīga, ka varēju uzkavēties plašajā divstāvu cementa bloku mājā, kur mitinājās abi Vaspamas katoļu garīdznieki. Tā sniedza zināmu patvērumu no visuresošās dedzinošās saules. Padre iesmējās. “Jūs uzdodat grūtus jautājumus,” viņš sacīja. “Teiksim tā - ja es atrodos dziļi džungļos, tad ceiba koka zaru negriežu.” Seivai, vienam no Nikaragvas lielākajiem kokiem ar resnu, mucai līdzīgu stumbru, ir vareni gari, ar kuriem nav ieteicams dzīt jokus - tā vēstī miskito mīts. Vai fakts, ka katoļu baznīcas priesteris kaut vai mazliet, tomēr tic pagānu gariem, palīdzēs man saprast, kas pirmiedzīvotāju kopienām Centrālamerikas garākās upes krastos liek ciest no masu histērijai līdzīgās kaites, kas iesaukta par grisi siknis?

Miskito indiāņiem, Nikaragvas un Hondurasas Atlantijas okeāna piekrastes iezemiešiem, nav vārda, kas apzīmētu psihisku slimību. Tiek uzskatīts, ka ar šādām vainām sirgstoši cilvēki zaudējuši līdzsvaru attiecībās ar gariem. Grisi siknis - tā miskito fonētiski interpretējuši anglisko apzīmējumu crazy sickness jeb “trakuma slimība” - liek saviem upuriem, galvenokārt jaunām miskito sievietēm, svaidīties starp transam līdzīgu nepilnas apziņas stāvokli un mežonīgas trakošanas lēkmēm, kad upuri plēš sev nost drēbes un bēg mežā vai metas duļķainajā, straujajā upē un, kā liekas, demonstrē pārcilvēcisku spēku. Šādā neprāta stāvoklī sievietes ir grūti apturēt. Aizvērtām acīm, bruņojušās ar mačetēm vai nūjām, slimnieces ir gatavas, ne mirkli nevilcinoties, uzbrukt jebkam un jebkuram, kas nostāsies ceļā pie noslēpumainā spēka, kas viņas sauc pie sevis.

Zināmi gadījumi, kad grisi siknis epidēmijas laikā šajā reģionā izdemolēti veseli ciemi, jo slimība reizēm uzbrūk pat ceturtajai daļai iedzīvotāju - dažāda vecuma sievietēm un nedaudziem vīriešiem; šie cilvēki tādā stāvoklī var palikt pat vairākus mēnešus. Slimniekus sasien ar virvēm, lai neļautu mesties amoka skrējienā. Dr. Filips Deniss, Teksasas Tehnoloģijas universitātes Socioloģijas, antropoloģijas un sociālā darba katedras profesors, vairāk nekā gadu nodzīvojis starp miskito indiāņiem. Viņš apraksta savus spilgtākos iespaidus par kādu grisi siknis epizodi, stāstot kā “jauna sieviete, kuru es palīdzēju savaldīt lēkmes laikā, nepārprotami izjuta orgasmu, ko, viņasprāt, bija izraisījuši gari vai velni”. Deniss pajautājis sievietes vīram, vai šādi seksuāli pārdzīvojumi slimniecei novērojami bieži; viņš samulsis izgrūdis: “Jā.”

Es devos uz Nikaragvu, pilnībā sagatavojusies pārliecināties par to, ka grisi siknis cēloņi ir nožēlojama nabadzība, seksuāla vardarbība un pēctraumas stress. Galu galā, Nikaragvas iedzīvotāji no tiem cieš jau ilgus gadus. Pēc četrdesmit diviem gadiem Somosu ģimenes brutālās diktatūras jūgā (sava tēva Anastasio pēdās gāja dēli Luiss un Anastasio) šajā zemē sāka plosīties nežēlīgs karš, kurā ASV atbalstītie “kontras” cīnījās ar kreisajiem sandinistiem. Asiņainā konflikta laikā (1979-1990) sandinisti sadzina vienkop lielu pulku miskito indiāņu, kurus nogādāja internēto nometnēs Nikaragvā un Hondurasā; tur viņi pavadīja visu kara laiku. Atgriezušies mājās, miskito uzgāja nodedzinātus ciematus un mīnām piemētātus laukus. Šodienas Nikaragva ir viena no rietumu puslodes trūcīgākajām valstīm un iegrimusi milzīgos parādos ārzemju kreditoriem. Un nekur visā zemē nevalda tik liela nabadzība, kā Koko krastos, kur dzīvo vairums miskito. Tam visam pieskaitiet vēl arī 1998. gada viesuļvētras “Mičs” postošās sekas, kad visā Ziemeļnikaragvā lietusgāzes aizskaloja lielāko daļu augsnes virskārtas, samazinot graudaugu ražu līdz trešajai daļai no iepriekšējiem apjomiem - un trūkuma izraisītās slimības teorija sāk izklausīties gluži pārliecinoša.

Daudzi psihiatri uzskata, ka grisi siknis pieder pie psihes traucējumu grupas, ko pieņemts dēvēt par kultūrspecifiskajiem sindromiem. Žurnāla Psychiatric Times 2001. gada novembra numurā Mičiganas universitātes psihiatrijas un antropoloģijas goda profesors Dr. Ronalds Saimonss raksta: “Teorētiski kultūrspecifiskie sindromi ir tās “tautas slimības”, kurām īpaši raksturīgas izmaiņas uzvedībā un pārdzīvojumos. Tomēr realitātē daudzi no tiem nemaz nav īsti sindromi. Tas ir vietējo iedzīvotāju izskaidrojums visplašākajam likstu klāstam.” Tālāk viņš gan piemetina: “Tomēr daži no kultūrspecifiskajiem sindromiem patiešām ir sindromi.”

Amerikas Psihiatru asociācijas izdotās “Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” ceturtajā sējumā iekļautajā glosārijā uzskaitīti divdesmit pieci kultūrspecifiskie sindromi. Te var atrast, piemēram, pibloktoq, kas atgādina grisi siknis, bet sastopams vienīgi pie inuitiem, kā arī amoku, kas raksturīgs malaiziešiem un izpaužas kā drūmas noslēgtības periodi, kam seko mežonīgas, agresīvas vai slepkavnieciskas uzvedības izvirdumi. Sarakstā ir arī Indijā sastopamais sindroms dhat, kam raksturīga liela spermas daudzuma noplūde; vīrieši tā rezultātā jūt lielu nespēku. Japānā taidzin kiofusjo iespaidā cilvēkus pārņem spēcīgas bailes pašiem no sava ķermeņa, un Dienvidaustrumāzijā vīrieši un sievietes cieš no koro - bailēm, ka ķermenis ievilks viņu ārējos dzimumorgānus un tie pazudīs. Bulīmija un anoreksija ir mūsu pašu, Rietumu kultūrspecifiskie sindromi.

Dr. Volfgangs Jileks, Britu Kolumbijas universitātes psiholoģijas goda profesors izdevumā “Jaunā Oksfordas psihiatrijas rokasgrāmata” rakstījis par sindromiem, kas saistīti ar konkrētām kultūrām. Viņš man pastāstīja, ka “šie fenomeni, lai gan lielākoties tiem nav organiskas dabas cēloņu, protams, ir “reāli” - tādā izpratnē, ka tie nav “izdomāti” vai “notēloti”. Tas, ko agrāk mēdza dēvēt par histēriskiem simptomiem, nav apzināta ķēmošanās, tie ir garīgās disociācijas procesu rezultāts, parasti - reakcija uz satraucošiem, traumatiskiem pārdzīvojumiem.”

Grisi siknis miskito sabiedrībā nav jauna parādība. Vietējie avoti ziņo, ka viena šāda epidēmija, kas sākās 1910. gadā, turpinājusies aptuveni divdesmit gadus. Vairākas desmitgades agrāk angļu etnogrāfs Čārlzs Neipīrs Bells, kurš uzauga Centrālamerikā, miskito apdzīvotajā piekrastē, apraksta gadījumu, ko pieredzējis, 19. gadsimta piecdesmitajos gados apmeklējot kādu indiāņu ciematu. Savā darbā “Tangvīra - dzīve un piedzīvojumi starp maigajiem mežoņiem” viņš raksta: “Es esmu redzējis, kā šaušalīgi histēriski ķērcošu jaunu meiteni iesēdina kanoe laivā un ved tālu ceļu pie kāda izslavēta sukia jeb dziednieka. Un šis sukia vienīgi sasprauž zemē ap slimnieci nokrāsotus mietus, pie kuriem piesieti talismani, pūš viņai virsū tabakas dūmus, murminādams dīvainus vārdus, ar pīpi pūš burbuļus ūdens kalabašā, ko meitenei pēc tam liek izdzert, un tad apsien ap kaklu mezgliņos sasietu aukliņu, uz katra no mezgliem uzpilinot lāsi asiņu no savas mēles. Pēc tam, tik dienas, cik mezgli iesieti aukliņā, meitene nedrīkst ēst noteiktu dzīvnieku gaļu, nedrīkst pieļaut, ka viņai kāds paiet garām tajā pusē, no kuras pūš vējš, un nedrīkst skatīties ne uz vienu sievieti ar bērnu.”

150 gadu laikā Bella aprakstītā ārstēšanas metode nav īpaši mainījusies. 2003. gadā Nikaragvas spožākie medicīnas spīdekļi nespēja savaldīt grisi siknis epidēmiju Koko apkārtnes ciematos. Prestižā psihiatru, ārstu, epidemiologu un valdības veselības aprūpes ekspertu komanda pieaicināja palīgā Porselu Sandino, kura apgalvo, ka esot Augusto Sesara Sandino, Nikaragvas slavenākā revolucionāra, sandinistu kustības garīgā tēva mazmeita. Porselai, izslavētai curandera jeb šamanei, ir slimnieku pieņemamā telpa turpat blakus viņas pieticīgajam, košās krāsās nokrāsotajam koka namiņam; visapkārt deg baznīcas sveces, rotātas ar Jēzus un Virgen de Guadelupe, Gvadelupas Dievmātes attēliem. Pie balsinātajām sienām karājas vienkārši koka krusti. Porsela - katoliete - man apgalvoja, ka grisi siknis neesot “Dieva slimība; tā ir ļauno garu slimība.” Taču viņa nevēlējās sacīt, ar ko tieši izārstējusi slimniekus. Kā jau miskito curandero tradīcijā pieņemts, recepte pie viņas atnākusi sapnī. Tā prasīja, lai slimnieki desmit dienas dzertu ārstniecības augu un dažādu citu objektu novārījumu, mazgātos tajā un ieelpotu garaiņus. Porselas palīgi šo brūvējumu arī izšļakstīja visapkārt ciematam, lai ļaunie gari, kas epidēmiju izraisījuši, turētos pa gabalu. Karloss Salomons Teilors, cits curandero, kurš palīdzēja 2004. gada epidēmijas laikā, nikaragviešu laikrakstam La Prensa teicis, ka, lai burvestības iedarbotos, viņam esot vajadzīga melnas govs aste un ragi, jūras gliemežvāks, sērs, adatas, metilēns, dažādi ārstnieciskie augi un 11 000 kordovas (aptuveni 800 dolāru).

Tomēr līdz brīdim, kad biju nonākusi jau aprakstītās vēsās virtuves patvērumā, padres Elvisa sabiedrībā, mans priekšstats par to, kas ir grisi siknis, jau bija sagrauts. Es biju tikko atgriezusies no brauciena pa miskito teritorijām. 560 kilometrus, kas Vaspamu šķir no Managvas, es veicu desmitvietīgā propelleru lidmašīnā. No Vaspamas tālāk devos ar bato. desmit metrus garu izgrebtu kanoe ar divdesmit piecu zirgspēku motoru. Starp maniem ceļabiedriem bija Ana Rosa Fagota, atzīta antropoloģe un miskito pētniece, kuras brālis, slavenais Stedmens Fagots, pilsoņu kara laikā sīvi pretojās sandinistu valdībai, un Dads Ermingers, teksasietis, kurš dzīvo kādā miskito kopienā Atlantijas okeāna piekrastē. Dads Nikaragvā bija ieradies 70. gadu beigās kā Miera korpusa darbinieks. Pilsoņu karš viņu piespieda aizbraukt, bet pirms diviem gadiem Dads atgriezās, lai strādātu kādā kanādiešu mežsaimniecības projektā, kas gan izrādījās neveiksmīgs. Tobrīd Dads vēl nebija izlēmis, kam pievērsties tālāk, tāpēc ar prieku piekrita piedalīties ceļojumā gar upi, ko tik ļoti mīlēja.

Pagāja lielākā dienas daļa, iekams mēs nonācām Krinkrinā, ciematā, kurā dzīvoja aptuveni 400 cilvēku, visi - miskito indiāņi. Ciemats bija leģendārs ar saviem grisi siknis uzliesmojumiem. 2000. gadā ar šo kaiti saslima gandrīz ceturtā daļa ciema iedzīvotāju, bet 2003. gadā Krinkrinu skāra lielā epidēmija, kas bija izplatījusies astoņās miskito piekrastes kopienās. Managvas laikrakstos parādījās sensacionālas reportāžas par sasirgušo neprātīgajām izrīcībām, bet pati slimība tika dēvēta gan par grisi siknis, gan histeria colectiva. Žurnālisti citēja ārstus, kuru mēģinājumi cīnīties ar simptomiem bija izrādījušies neveiksmīgi. Lai gan dažiem radās aizdomas, ka grisi siknis varētu būt dzīvsudraba vai kādas citas indes izraisīta kaite, valdošais viedoklis bija - ārstēšanu labāk uzticēt tradicionālajiem dziedniekiem, tādiem kā Porsela, kuru darbība bija harmonijā ar miskito bagātīgi apdzīvoto garu pasauli. Dr. Florense Levi, kura studējusi medicīnu Managvā un Londonas Higiēnas un tropu medicīnas augstskolā, man teica: “Nē, nedomāju, ka es būtu tā, kurai vajadzētu to ārstēt.” Levi bija pārliecināta, ka Porsela savu ir paveikusi.

Uz brīdi piestājuši nelielā ciemā, ko sauc Vivinaka - lai vienotos par sarunu ar Viltonu Mulleru, ārstu, kurš darbojas organizācijā Christian Medical Action, - mēs atkal sakāpām savā bato un devāmies tālāk uz Krinkrinu. Kad bijām ceļā pavadījuši aptuveni divdesmit minūtes, izmetot loku pa Koko upes līkumu, debesīs košās zilgmes vietā parādījās rēgaini blāva gaisma. Es nodrebinājos. Manu uzmanību piesaistīja kaut kāda kustība man pa labi; es pacēlu acis un ieraudzīju virs mūsu mazās laiviņas riņķojam milzīgu melnu maitu liju pāri. Atvēzuši spārnus ar spurainajiem galiem, šie ļaunuma vēstneši plašā lokā pārslīdēja tumstošajām debesīm.

Mūsu laiva slīdēja pa Koko spoguļgludo virsmu, un maitasputni, likās, vedināja uz Krinkrinas pusi. No gaisa sāka krist lielas pelnu plēksnes; kā milzīgas melnas sniegpārslas tās sēdās uz mūsu sejām; skatienam pavērās pulciņš vecu koka ēku zem dažiem mazasinīga izskata kociņiem. Smaguma pilnajā gaisā ļengani nokarājās vairākas veļas auklas. Laiva piestāja krastā, un mums pretim upmalā izbrāzās pulciņš bērnu ar parazītu uzpūstiem vēderiem. Sekojot Anai Rosai un Dadam, es izkāpu krastā, kur mani sagaidīja sīks šunelis, kas rūkdams šņirkstināja zobus man pie potītēm. Pelni, kā mēs drīz vien uzzinājām, lidoja no ugunskuriem, kuros dega lauksaimniecības atkritumi.

Lai arī mūs neviens negaidīja, par mūsu ierašanos drīz vien tika paziņots ciema vecajiem; savācās sagaidītāju bariņš. Ana Rosa miskito valodā paskaidroja, ka esam ieradušies Krinkrinā, lai uzzinātu kaut ko vairāk par grisi siknis. Viņa jautāja vietējiem, vai kāds būtu gatavs pastāstīt par paša pieredzēto. Likās, šāds lūgums nevienu nesatrauc, un pie mums tika ataicināta Aida Gomesa, sieviete, kura pirms gada bija piedzīvojusi slimības lēkmi un apgalvoja, ka vēl neesot pilnībā izārstēta. Ļaudis sāka nest vecus skolas solus vienā lielas slēgtas zāles galā, bet mēs tikmēr apskatījām ciemu.

Krinkrinai nebija skaidri izteikta centra. Nelīdzenajā apkārtnē bija izkaisītas mazas nekrāsota koka mājiņas. Rēķinoties ar lietus sezonas pēkšņajiem plūdiem, ēkas bija celtas uz koka pāļiem; tām bija logi bez aizkariem un koka slēģi. Daudzus vienkāršos namiņus ieskāva dzeloņstiepļu žogs. Vairumā pagalmu auga viens vai divi mazi kociņi, bet, ja neskaita tos, brīvi klaiņojošās govis, cūkas un kazas zemi bija noēdušas gluži kailu. Dažu pagalmu stūros varēja redzēt balsinātus, virs zemes paceltus radinieku kapus. Krinkrinā bija cementa aka, taču, pēc visa spriežot, ūdens tajā nebija.

Kad viss bija gatavs, mēs iespiedāmies savos solos, lai uzdotu jautājumus vairākiem krinkriniešiem. Krēsloja; dziestošajā dienasgaismā atvērtajos logos parādījās arvien vairāk ciema iedzīvotāju. Vairāki ienāca zālē un atslējās pret sienām, lai labāk varētu saklausīt notiekošo. Patrisio, kurš lepojās ar garām ķīnieša ūsām un garām “bakenēm”, bija ģērbies melnās biksēs un zilā beisbola cepurītē. Viņa stiegrainais augums un dziļu rievu izvagotā seja stāstīja par smaga darba un nepietiekama uztura gadiem. Visu šo laiku Patrisio ļāva sēdēt sev uz ceļiem kādam mazam zēnam. Puišelis, ģērbies tikai melnā tīkla krekliņā, šķiet, bez bikšelēm jutās gluži ērti. Kad mazais pēdīgi izrausās no klēpja un piezemējās uz grīdas, skatienam pavērās Drakulas attēls, kas rotāja Patrisio melno krekliņu. Tas bija zīmēts ar balto, dzelteno un sarkano krāsu. Es jau atkal nodrebinājos, sajūtot, kā mūs pamazām apņem tumsa un iestājas vakars.

“Slimības uzliesmojums,” teica Hesuss, “sākās manā mājā.” Viņa meita Liča, kurai tolaik bija tikai astoņi gadi, ar to saslima pirmā. Iesākumā viņai vienkārši sāpēja un reiba galva; to miskito valodā sauc par bla. Taču tad meitene iegrima transā, un viņas mute sāka nekontrolējami kustēties. Kā jau tas grisi siknis ir raksturīgi, Ličas acis kļuva sarkanas, un meiteni vajadzēja piesiet, lai viņa neaizbēgtu. Liča cieta no vēl viena šai slimībai tipiska simptoma. Tas sākās ar uzpūstu vēderu, kurā, likās, kaut kas kulstījās un svaidījās, un beidzās, kad, pēc vairāku aculiecinieku vārdiem, meitene izvēma dzīvu zirnekli. Tā nebija pēdējā reize, kad es dzirdēju par grisi siknis upuriem, kas atrij dīvainus objektus. Lai gan ārpus šīm kopienām neviens tamlīdzīgus stāstus nevar apstiprināt, daudzi miskito runā ne tikai par dzīvu zirnekļu, prusaku un - vienā gadījumā - sienāža, bet arī stikla gabalu, matu, naglu un monētu izvemšanu. Arī Liča, kurai tagad bija trīspadsmit gadu, iekārtojās vienā no skolas soliem. Saule nu jau bija nolaidusies krietni zem apvāršņa, un meitenes sejas vaibstus es nevarēju saskatīt. Taču lai cik baisi spokaina sajūta, tumīgi biezajā tumsā izvaicājot šos miskito, bija man, es varu tikai iztēloties, kā jutās meitene. Visticamāk, viņa bija redzējusi, kā mēs ar Dadu un Anu Rosu ieradāmies. Dads, garš un dārdoši skaļš, nikaragviešu izpratnē - īsts milzis; es ar saviem blondajiem matiem un gaišo ādu - arī īsta dabas kļūda. Mēs zibinājām zibspuldzes, katram no mums bija piezīmju burtnīca, un es izmantoju pildspalvu ar kabatas bateriju, lai apgaismotu lapas. Sēžot aiz sava degošā lukturīša un uzdodot šiem cilvēkiem jautājumus, es klusībā cerēju, ka tas pārāk neizklausās pēc nopratināšanas. Ličas spilgtākās atmiņas saistījās ar vīzijām, ko viņa bija redzējusi slimības laikā. Meitene aprakstīja mazus, melnus vīriņus, kas sēž mugurā sarkaniem zirgiem. Viņi bija ieradušies no kalniem, lai aizvilinātu Liču sev līdzi un aizvestu viņu no ciemata. Vīriņi piedāvāja kausu, kas bija pilns ar asinīm. Meitenei bija bail no šiem duende, kā miskito apzīmē meža garus, taču viņa tik un tā jutās spiesta varenajiem svešiniekiem sekot. Liču uztrauca arī pašas spēja paredzēt, kurš kļūs par nākamo grisi siknis upuri, un meitene nekādi nespēja paskaidrot, kā šīs zināšanas viņu atrod.

Ličas stāstu par jātniekiem vēlāk atkārtoja daudzi - gan cilvēki, kuri piedzīvojuši grisi siknis lēkmi, gan manis satiktie zinātnieki, kuri slimību ir pētījuši. Sandra Deivisa, humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēja URACCAN, mazā miskito universitātē, kas atrodas Puertokavesasā, skeptiski izturas pret dažāda veida pārdabiskiem skaidrojumiem un ir pārliecināta, ka šai slimībai ir visciešākais sakars ar seksuālo vardarbību. Viņa paskaidroja, ka grisi siknis ir veids, kādā jaunas sievietes kaut vai tikai uz laiku var paglābties no grūtās dzīves, kas viņām piedāvā visai maz iespēju. “Kad beidzās karš, daudzi miskito vīrieši neprata vairs nekā cita, kā vienīgi tēmēt ar šaujamo, dzert alu un lietot narkotikas. Tas ir tikai cits grisi siknis paveids,” viņa teica, izsakot pieņēmumu, ka slimība tik tiešām sakņojas konfliktos un nabadzībā.

Grisi siknis bija skārusi arī tagad trīsdesmit četrus gadus veco Aidu Gomesu. Viņa apgalvoja, ka vēl joprojām ciešot no slimības sekām. “Es neko nevaru ieēst, mans kuņģis ir izpleties un man visu laiku ir nelaba dūša,” sieviete teica. Bija laiks, viņa paskaidroja, kad “ģimenei vajadzēja mani sasiet, citādi es būtu aizbēgusi un sev kaut ko nodarījusi.” Ne jau vienmēr tuviniekiem bija izdevies Aidu savaldīt. Viņa man parādīja vairākas vecas rētas uz kājām; tās bija no ievainojumiem, kas gūti, spārdot mājas sienas. Curandero viņai tik tiešām palīdzējis. “Bet es nevarēju atļauties samaksāt tās 1000 kordovas, ko viņš par to prasīja, tāpēc simptomi atgriezās.” Arī Aida stāstīja par savām vīzijām. Viņa aprakstīja divus vai trīs vecus vīrus, kuri mēdzot ierasties, lai aizvestu
viņu sev līdzi. “Kas izraisa jūsu grisi siknis?" es vaicāju. “Tikai Dievs vien zina, kas to izraisa,” Aida atbildēja, tad piemetināja: “Mēs ticam, ka ir kāds, kurš to izraisa.”

Tas bija vēl viens motīvs, kas vienmēr atkārtojās. Sliktas lietas, ko izdara slikti cilvēki, izsauc sliktos garus, kuri izraisa slimību. Vispārējais Krinkrinas sabiedrības viedoklis bija tāds, ka pašu nesenāko slimības uzliesmojumu sarīkojuši trīs vīri, kuri piekopj melno maģiju. Divi no viņiem jau bija padzīti, bet trešais palicis ciemā un, vismaz tā apgalvoja mūsu iztaujātais Hesuss, jau atkal jaucot gaisu.

Lai gan Porsela Sandino dievojās, ka esot atbrīvojusi Krinkrinu no grisi siknis, palika iespaids, ka slimība tomēr nav no šejienes aizgājusi. Mūsu mājastēvi apgalvoja, ka vienmēr, kad pie viņiem atbraucot cilvēki, tie, kuri pie visa vainīgi, palaižot grožus vaļīgāk, un ciemats svešiniekiem liekoties gluži normāls. Ciema iedzīvotāji cerot, ka man izdosies palīdzēt viņiem atbrīvot kopienu no ļaunajiem gariem. Patrisio sacīja, ka viņaprāt Krinkrinai noteikti nepieciešama Hondurasas “mācītāja Teilora” palīdzība. Viņš paskaidroja, ka vietējiem esot plāns šķērsot robežu un doties uz ziemeļiem šī cilvēka meklējumos. Es biju domājusi, ka šis Teilors tiešām ir mācītājs - un izrādījās, ka tā arī ir. Bet tad es atklāju, ka ciema iedzīvotāju piesauktais mācītājs Teilors - parson Taylor. patiesībā ir parsin tailar; vārdi, strauji izrunāti, maina jēgu un nozīmē “pareģis”. Miskito uzskata, ka paši varenākie pareģi - tie, kuri spējīgi uz visiem laikiem izārstēt grisi siknis. - meklējami Hondurasā.

Gandrīz četras stundas pēc ierašanās Krinkrinā mēs beidzot bijām izsmēluši savu jautājumu sarakstu, un mājastēvi piedāvāja mums naktsmājas. Viņi apgalvoja, ka mazā būdiņa līdzās katoļu baznīcai būšot kā radīta mūsu vajadzībām. Mēs šķērsojām lopu nograuztos ganību laukus; lai gan miglainajās nakts debesīs vīdēja pilns mēness, tas tomēr deva visai maz gaismas. Mēs iegājām baznīcas pagalmā pa slēdzamiem vārtiņiem un tad uzkāpām pa kāpnēm, kas veda uz vienkāršas būdiņas durvīm. Namiņš bija uzcelts uz augstiem koka pāļiem. Mūsu naktsmājas sastāvēja no vaļējas verandas un divām istabām, kurās nebija nekā, izņemot sikspārņu mēslus un veca motora paliekas mašīneļļas peļķē.

Kad mūsu mājastēvi bija prom, mēs ar Anu Rosu un Dadu izgājām verandā ieelpot mazliet gaisa. Es apsēdos uz rupji tēsta koka soliņa, bet mani ceļabiedri atlaidās uz koka grīdas. Krusts virs blakus esošās izstieptās un zemās baznīcas ēkas bija tik tikko saskatāms. Mēs vērojām, kā naksnīgajās debesīs arvien augstāk kāpj sarkanīgs mēness, un sapratām, ka mums nav ne spēka, ne vēlēšanās paēst vienkāršas vakariņas.

Es noliecos, lai paņemtu ūdens pudeli, un tajā brīdī likās, ka grīda man zem kājām salīgojas. Uzmetu skatu Anai Rosai un Dadam, taču viņi mierīgi turpināja savu kluso sarunu. Es iztaisnoju muguru, taču sajūta nepazuda. Es jutos viegli grīļīgi un man kļuva mazliet nelabi. Izberzēju acis un mēģināju atbalstīt pieri pret ceļiem, taču tā bija vēl sliktāk, un es atkal izslējos. Pēc brīža reibonis pārgāja. Taču prātojot par to, kā man gadījies pavadīt šo pilnmēness nakti katoļu baznīcas patvērumā starp grisi siknis varā nonākušajiem Krinkrinas miskito, gribot negribot uzmācās domas, vai pie mana reiboņa nav vainojami duende gari. Un vai tik es arī tiem neticu - kaut vai tikai mazliet.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Raksta pirmpublicējums žurnāla The Walrus
2006. gada jūnija numurā.