No personiskā uz zvaigznēm. Un kas no tā iznāk

Runājot par mistisko un pārpersonis­ko pieredzi, par ego ierobežotības pārva­rēšanu, par kosmisko spēli utt., transpersonālā psiholoģija ielaužas reliģijas teritorijā. Nav pārsteigums, ka ne reliģiskie līderi, ne kolēģi psihologi par to nav sajūsmā.

Runa nav tikai par izvirzīto hipotēžu eksperimentālu pierādījumu vājumu (lai gan arī par to – taču tā jau ir atsevišķa plaša tēma). Trans­personālisti var tomēr uzrādīt diezgan ievērojamu datu apjomu par to, ka mistiskā pieredze nav kaut kas patoloģisks, bet, gluži pretēji, tā var novest pie būtiskām pozitīvām pārmaiņām, kā arī sniegt šo pārmaiņu raksturojumu.

Taču oponentiem ir skaidrāks par skaidru, ka tas viss, no vienas puses, ir tīrā profanācija, bet, no otras, – zaimošana. Personības robeža pēc definīcijas ir arī psiholoģijas robeža un zinātnes robeža vispār. Transpersonālisti – ārā! Vai varbūt transpersonālisms ir mēģinājums radīt kaut kādu jaunu kvazizinātnisku pseidoreliģiju? Pat ja tas tā nav, mēģinājums “paskatīties uz reliģiju no augšas” jau pats par sevi ir pretlikumīgs, jo reliģijas skatpunkts pēc definīcijas ir visaugstākais. Vēlreiz – ārā! Un tā atkal un atkal (gandrīz kā Vedenska poēmā) izskrien mirušais TP kungs.

Lai norobežotos no reliģiskajiem darboņiem un veiklāk atkautos no zinātnes kolēģiem (kā arī vienkārši prāta nomierināšanai), transpersonālistu starpā nav pieņemts lietot vārdu “Dievs”. Tā būs zinātniskāk! [..]

Pat ja mēs atraujamies no šībrīža problēmām, ir skaidrs, ka aiz šī brīnišķīgā vārda slēpjas kas bīstams. Jā, mistiska pieredze sniedz svētlaimi un mieru. Diemžēl vēsture pierāda, ka tālākie mē-ģinājumi šo pieredzi izprast nes ķildas un nesaskaņas. Kā lai salīdzina manu pieredzi ar viņa (viņas) pieredzi? Ko mēs, cilvēki, varam pateikt par Dievu? Personīgā mistiskā pieredze, ja tāda ir, visbiežāk ir vārdos neizsakāma vai pretrunīga. Palīdz tradīcija un svētie raksti. Taču dažādu reliģiju teksti runā cits citam pretī. Kurš Dievs ir bargāks? Kuri eņģeļi nekaunīgāki? Kura reliģija ir vienīgā patiesā? (Pat runas par to, ka visi, paši to nezinot, pielūdz vienu Dievu, daudzos izraisa neizpratni. Kas es tāds esmu, lai domātu, ka citi cilvēki patiesībā pielūdz manu Dievu?) Un atkal pie apvāršņa parādās aizvainojums, neiecietība, fanātisms, karš. Transpersonālistus glābj tikai viņu niecība laukumā, kurā starp pasaules reliģijām jau simtiem gadu risinās cīņa par šīs pasaules Kausu. [..]

Jā, vārds “Dievs” transpersonālistu tekstos ir rets viesis, taču diez vai tas viņiem ir palīdzējis gūt kādus īpašus panākumus garīgās kaujas laukā. Iznākumā transpersonālisms ir kļuvis īpa­ši nepieņemams Grāmatas cilvēkiem – kristietības, jūdaisma un islāma monoteistiem. Viņus var apsūdzēt aprobežotībā un neiecietībā, taču vaina, visticamāk, ir ne tikai “vēsturiskās kristietības” (jūdaisma, islāma) trūkumos, bet arī “vēsturiskās (mūsdienu) transpersonālās” pieejas nepietiekamajā dziļumā. [..]

Bet tomēr, ko darīt? Laikam jau transpersonālistam iesācējam šajā etapā būtu jābūt, teiksim tā, terminoloģiski pieticīgam. Un jāturas pie domas, ka, lai arī viņa rakstītajos tekstos vārda “Dievs” nav, šis vārds skan viņa (viņas) dvēselē un parādīsies viņa darbos.

Jā, esmu gatavs būt pieticīgs. Bet vai es, par tādu kļūdams, neatmetu to dāvanu, to dārgumu, kas man ir dots pieredzē? Es nevaru nedomāt par to, kam pieder šī klusā balss – drīzāk pat bezvārdu brīdinājums vai padoms, vai vienkārši klātbūtne, kas parādījušies manā dzīvē un ir man tik ļoti vajadzīgi? (Turpinot šo uzskaitījumu, tepat arī – vienkāršība, skaidrība un smalks, svētlaimīgs dzestrums.)

Teiksim tā, tā ir vai nu balss, vai apziņas pieskāriena apjausma (kā brīžos, kad jūtam, ka uz mums skatās). Kam šī apziņa pieder? Ir jāmāk atšķirt. Taču pieņemsim, ka augļi, ko šī balss manā dzīvē ir nesusi, ir acīmredzami labi. Pieņemsim, ka šī balss neapšaubāmi palīdz un ceļ manu prātu tuvāk gaismai (un svētlaimīgajam dzestrumam). Nesteigsimies, teiksim: šī balss pieder nevis manai, bet kādai citai, man nepazīstamai un it kā augstākai apziņai. Bet tajā pašā laikā rodas sajūta (vai manī kaut kas “atceras”), ka es šo balsi tomēr pazīstu (un vienmēr esmu pazinis).

Augstākā patība. Es-Es. Numenālais. Avots. Tie nav vienkārši citi vārdi – tie (ja vien, protams, es tos izrunāju bez uzpūtības pats par savu metafizisko varenību) ir piesardzīgāki vārdi.

Un ko jums saka šie vārdi? Tūlīt izanalizēsim, dekonstruēsim, atmaskosim.

Tātad, par ko runā šī klusā balss? (Ko man stāsta mistiskā pieredze?)

Lai gan tas nav vispārpieņemts viedoklis, šķiet, ka pārsvarā pilnīgi un galīgi neko. Jā, ir svētās grāmatas, taču tajās ir vienas vienīgas metaforas, mīti, līdzības un mīklas. Neviena no tām mums nedod pasaules ainu, kas būtu piepildīta ar saprotamām fiziskām, ķīmiskām un bio­lo­ģiskām detaļām. Pat ētiskā interpretācija nav viennozīmīga: mums piedāvā te mieru, te zobenu. (Un atkal Ardžuna dodas kaujā Kuru laukā. Un ja vēl tikai tas!) Mistiskai un reliģiskai apziņai dzīve ir ik dienas risināms dialogs ar ekstātiskām pieturzīmēm. Lūk, šis ikdienas dialogs (“Tu man teici”) satur personisku, lakonisku, lokālu un attiecīgajam brīdim aktuālu vēstījumu (“kamēr karavāna nav aizgājusi”). Tas neuzstāda noteikumus, bet jūtīgi seko līdzi katram atsevišķajam gadījumam. (Kad man draud briesmas iekrist aizā pa kreisi, tas saka – “turies vairāk pa labi”; ja aiza ir pa labi, tad – “vairāk pa kreisi”.) Īpašos brīžos mums tiek dota glābjošā spēja sajust neredzamā (ja vien šis vārds šeit ir piemērots) klātbūtni. Tā ir klusa, dzīvinoša, tā noņem problēmas, bet tajā pašā laikā neko neizskaidro. Pašā pārdzīvojuma brīdī skaidrojumi nav vajadzīgi, bet pēc tam, runājot par šo pieredzi, skaidrojam to, kā mākam.