6. oktobris

Aptauja Maskavas ielās: “Ko jūs gaidāt no nākotnes sakarā ar parlamenta vēlēšanām?” Atslēdznieks N: “Man nospļauties gan uz parlamentu, gan uz politiku. Es gribu dzīvot kā Brodskis privātu dzīvi.” (Izlasīju T. Tolstajas grāmatā.) Visi mani draugi un paziņas (es arī) aizgāja uz S. vēlēšanām, starp viņiem ir tie paši, kam pat prātā nenāca iet uz vēlēšanām padomju laikā un kuriem joprojām ir nospļauties uz parlamentu un politiku. Daži pat stāvēja rindā, un, kad es ieraudzīju vairākus cilvēkus vēlēšanu telpā, es jau gribēju iet projām, aizskarts savā labajā gribā izvēlēties. Nuuu, es arī gribu kā Brodskis, no politiķiem man lielākoties slikti paliek, neviena partija man gandrīz vai principā nešķiet pieņemama (principā — tas nozīmē, es nedomāju, ka tāda ir iespējama), bet vēlēt es eju tādēļ, ka gribu. Šajā ziņā negribēšana nav pretējs solis, bet vienkārši izvēles situācijas neaktualitāte.

Vēl no rīta stiepu somu ar grāmatām no Krievijas, un jebkurš, teiksim, amerikānis, varētu pajautāt, kāpēc es to daru. Būtu grūti atbildēt, jo vajadzētu izteikt apgalvojumu, ka grāmatas — tas ir labi, ka Maskavā tiek pārdotas grāmatas, kuras Latvijā nenonāk un nav arī pasūtāmas, ka viena lieta ir nezināt, ka ir kāda grāmata, bet cita — ieraudzīt to veikala plauktā, ka no turienes vienmēr es esmu vedis grāmatas, ka grāmatu veikals ir vienīgais tirdzniecības punkts, kur es jūtos vairāk vai mazāk cilvēcīgi, ka no Indijas arī es vedu grāmatas… Un ko tu dari ar tām grāmatām? Kāds biedrisks prieks bija Pēterburgā runāt ar krievu rakstnieci Tatjanu Tolstaju — godīgi sakot, tas traucē intervēt, jo rada korporatīvu atmosfēru —, jo viņas atsauces tik lielā mērā skar tās pašas grāmatas, kuras es esmu lasījis, un viņa runā valodā, kas veidojusies, lasot cauri daudzus stilus, daudzas izrunātas pasaules, daudzas personiskas valodas. Pieņēmums, ka grāmatai vairs nav tādas vērtības, ka jaunā pasaule intelektuāli izklaidējas citādāk — slēpojot, dejojot un sērfojot —, manī izraisa vēl arī dziestošu azartu pārstāvēt manu, mūsējo, “kā es to saprotu” pasauli, lai gan, tiesa, neviens no “mūsējiem” to man nav lūdzis.11. oktobrī

Un nupat jau sāk apnikt karojošais antiintelektuālisms, kur kā pēdējais prāta mohikānis tiek pielaists kāds tehnokrāts. Kopā ar A. un A. bijām uz aģenta 007 jaunu versiju XXX. Skatīties amerikāņu grāvējus ar popkorna paciņu un kokakolu rokās man ir salīdzinoši jauns pasākums, būtu nu labāk kaut ko palasījis. Nenoliedzami, skatoties visu šito, es jūtos kā bezbēdīgs idiots vai kā tāds, kurš pēkšņi iekritis bērna prātā. Pēc filmas (sic! kā piemetinātu Ļeņins, svarīgi ir — pēc) es saskaišos, jo esmu nikns uz savu idiotisko aizrautību, skatoties šīs muļķības, un tagad vēl arī domāju, ka Holivudas sūdabrāļi ņirgājas par mani: filmas varonis, kas glābj visu pasauli, –– jaunums ir vēl tas, ka šoreiz vēsturisko un eiropeisko Prāgu! —, ir simpātisks, prikolīgi notetovēts reperis (melnais!), kurš, iespējams, neprot lasīt un ar to lepojas, bet prot braukt ar kūlām mašīnām, dejot, sērfot, snoubordot un kauties. Filmā darbojas intelektuālis, tāds hļupiks no Silikona ielejas, kurš iekārto pasaules atbrīvotāja repera kaujas arsenālu. Nu, un pārsmieties, kādā krievu valodā runā bijušie krievu virsnieki, tagad bandīti. Starp citu, gandrīz nevienu nenošauj pa īstam — tiek lietotas tādas mākslīgas lodes, kas tikai iemidzina uz 12 stundām, tādējādi palielinot jau tā spēcīgo datorspēles kaujas iespaidu. Nu, tāda, lūk, filma.15. oktobris

Nelasīt sieviešu žurnālus esot snobisms.