[caption id="attachment_6851" align="alignnone" width="1140"] Skats no Dailes teātra pirmizrādes Kaligula. (Foto - Jānis Deinats, Fotocentrs)[/caption] 18. oktobris Dāvja Sīmaņa filmā par LNO neiegāja kadrs, ko man gadījās redzēt nofilmētu: kāds vecāks kungs, acīmredzot Operas darbinieks, pa nama iekšējo translāciju puķaini un gari sveica visu teātra kolektīvu ar kārtējo pirmizrādi. Man lāgā nav tiesību spriest, ko tāds vakars nozīmē aktieriem, mūziķiem, režisoriem, māksliniekiem un daudziem citiem, kurus reizēm aizmirst pieminēt, – jādomā, ka viņiem tas ir uztraucošs un priecīgs brīdis, kas, iespējams, pirmizrādei salīdzinājumā ar nākošajām izrādēm piešķir papildus enerģiju. Bez tam pirmizrādē parasti spēlē vai nu prominenti viesi, vai arī labākais sastāvs, vismaz nomināli. Banāli par to runāt, bet pirmizrādē ir arī sava publika, kas, aplūkojot to pārskatāmā laika perspektīvā, lielās līnijās sastāv no divām pamatgrupām: mainīgās un nemainīgās. Mainīgā galvenokārt ir saistīta ar izmaiņām valdībā, pilsētas ārzemju ciemiņiem, mirstīguma un tamlīdzīgi; nemainīgo veido, teiksim tā, teātra draugi, sponsori un masu mediju pārstāvji, starp pēdējiem īpašu vietu ieņem kritiķi. Ja neņem vērā nejaušības, ik pa brīdim es iekļaujos otrajā grupā, proti, es pirmizrādēs nokļūstu darba un draugu dēļ. Es varētu arī neiet, taču man ir vairāki subjektīvi apsvērumi, kas man to likuši darīt – droši vien tie ir vairāk vai mazāk līdzīgi visiem. Iespējams, ka viens no galvenajiem ir vēlēšanās piedalīties svētkos, lai arī tie nav gluži mani svētki, un tas nozīmē atbilstošas drānas, gatavošanos, pazīstamas sejas un sasmaidīšanos ar tām, “brīnuma gaidas” un garus aplausus izrādes beigās. Manuprāt, cienījams iemesls ir vēlēšanās tādā vakarā atbalstīt draugu, kas, pieņemsim, vai nu ir uz skatuves, vai kā citādi ir saistīts ar svinīgo pasākumu. Mazliet citādākās proporcijās nekā padomju laikā, taču joprojām pastāv aktieru pielūgšanas tradīcija, un pirmizrāde ir jauka iespēja šīs jūtas izteikt vai pat kopā ar kādu no “dievišķajiem” iedzert. Es pieļauju – lai arī precīzi nezinu –, ka ir cilvēki, kuriem pirmizrādē ir jābūt cits citam redzamiem, apmēram tā, kā sabiedriskā statusa dēļ zināmiem cilvēkiem jābūt 18. novembra pieņemšanā pie prezidentes un pēc tam jābūt publiskotiem masu medijos; šajā gadījumā, starp citu, pirmizrādē ir svarīgi arī, kurā vietā zālē kurš sēž, kas kuram ir mugurā, ar ko kurš ir atnācis u.tml. Statusa problēma ir arī spēja pēc tam sev referentā sabiedrībā kaut ko pateikt par izrādi vai koncertu, vienalga ko, jo galvenais ir dot mājienu, ka tu arī tur esi bijis. Manī šī nepieciešamība ir – kā lai to pasaka? – transformējusies? vai vēl nav izveidojusies? Es varu sevī ieraudzīt kaut ko tādu kā vēlēšanos, lai mani ierauga vispār, var arī ne pirmizrādē. Es neatceros, bet mana vecāmāte esot teikusi, ka vajagot iet, kamēr aicina, pienāks laiks, kad neaicinās. Lai arī pirmizrādē ir pietiekami daudz šādu ārēju un nejaušu faktoru, tas tomēr nenozīmē, ka pavisam noteikti nekāda mākslas pārdzīvojuma nebūs; tiesa gan, gatavošanās un trokšņa parasti ir bijis tik daudz, ka būtu pat nepieļaujami, ja nekādu emociju nebūtu. Taču pirmizrādes, izrādes un koncertus apmeklē “ārējie cilvēki” – tādi, kuri ir cits citam redzami; es pat atceros kādu čellisti, kura apgalvoja, ka koncerta laikā mierīgi aplūko zāli un pāris reizes balkonā ievērojusi arī mani, un vēl aizvakar man atstāstīja, ka pēc kāda koncerta man esot bijusi īgna seja. No malas palūkojoties uz šādiem klausītājiem vai skatītājiem, varētu domāt, ka viņos iekšā gandrīz vai pa taisno atspoguļojas izrāde vai mūzika – pēc sevis spriežot, tas ne tuvu vienmēr ir tā. Gadās, ka es esmu priecīgi saviļņots gan par dzirdēto vai redzēto un pat par sajūsmīgiem aplausiem, vēl un vēlreiz izsaucot mīļotos māksliniekus uz skatuves, bet es pat nepaspēju apdomāt, kas ar mani ir noticis, kad jau esmu nākošajā koncertā vai izrādē. Vismazāk sāpīgi būtu pieņemt, ka neviens nezina, kas ar mums notiek skatītāju zālē, cerēsim, ka kaut kas labs; tomēr tik ilgi, kamēr tu izklaidējies, novēršot uzmanību no savas domas klātbūtnes un turpinot citu iesāktus aplausus, tad zini – tie neskan tev.