Nenoteiktības zona
Vienā pašā RL novembra numurā franču māksliniece Orlāna nesaprot “apkārtējo pasauli” un tādēļ nepārtraukti jūtas pazemota. Japāņu mūks Nemoto nesaprot, kā palīdzēt līdz nāvei izmisušiem cilvēkiem. Angļu primatoloģe Džeina Gudola nesaprot šimpanžu dabas “tumšo pusi”. Bet Vladimiru Putinu nesaprot neviens. Pareizāk sakot, ļoti cenšas saprast, pieņemot, ka tāda sapratne ļautu prognozēt Krievijas rīcību un atbilstoši rīkoties. Diemžēl jau kopš Maidana notikumiem minējumi, kas varētu būt pamatā Krievijas rīcībai, vairāk liecina par vēlēšanos sevi nomierināt nekā par spēju kaut ko saprast. Putinu cenšas saprast, vai nu pieņemot, ka viņš atrodas “citā pasaulē” – kā to maigi formulēja Angela Merkele –, vai ka viņa rīcība balstās ļoti meistarīgā, bet racionālā ģeopolitiskā spēlē: aptuveni tā to saprot arī angļu militārais analītiķis Džūlians Lindlijs-Frenčs intervijā šajā žurnāla numurā, apgalvojot, ka Krimas aneksijas pamatā bijis ģeopolitisks iemesls – proti, Krievijas militāristu vēlēšanās panākt savas flotes drošību Melnajā jūrā un līdz ar to – varu un ietekmi Tuvajos Austrumos. Šāds apsvērums var nepatikt, taču tovar saprast, jo tas balstās uz visumā racionāliem argumentiem. Ļoti gribas domāt, ka krievu politikai ir kāds labi slēpts mērķis, un atliek vien to noskaidrot, lai pārstātu raustīties un izdarītu pareizos atbildes gājienus. Nelaimīgā kārtā Putinam, tāpat kā Agneses Gailes-Irbes rakstā par Džeinu Gudolu minētajam “šimpanžu karam”, nevar atrast ne mērķi, ne saprotamu izskaidrojumu: tāpat kā šimpanzes acīmredzami nekaro teritorijas vai barības trūkuma dēļ, tā arī krievu politikas veidotāju rīcībai bieži vien nākas piedēvēt visai iracionālu pamatojumu, piemēram, Lindlija-Frenča intervijā minēto cenšanos par katru cenu panākt, lai Amerika Krieviju cienītu, vai pārliecību, ka “Ukraina ir neatņemama krievu dvēseles daļa”, u.tml.
Spēlē ar Krieviju likmes ir augstas, ja par tādām uzskata mieru un daudzu cilvēku dzīvību, bet tieši tāda, “neprātīga”, spēle, kā rādās, krievus arī apmierina, pat ja viņi neapzinās, ka tā var izrādīties – piedodiet par banalitāti – krievu rulete. Lai iesaistītos šādā spēlē, jābūt tikpat neprātīgam kā otrs spēlētājs, un Rietumi (gribētos teikt, normāls cilvēks), kā var secināt pēc Lindlija-Frenča teiktā par NATO, to darīt netaisās. Šīs situācijas kutelīgums slēpjas tieši apstāklī, ka neviens nezina, “kas krieviem prātā”, un ne vien tajā nozīmē – kāds ir viņu nolūks, bet arī tajā, ka šis prāts ir ārējam novērotājam nepārskatāms. Varētu domāt, ka krievu politikas veidotāju lēmumu pieņemšanas procesu – lai cik arī šaurs būtu viņu loks – vienkāršības dēļ var apkopot vienā pašā Putinā, taču tad jārēķinās ne vien ar racionāla prāta (un paredzama prātīguma) jēdzienu, bet arī ar to, ko neviens – ne ārējs, ne savs prāts – pārskatīt nevar.Šādā nepārskatāmības zonā darbojas ne vien Putins, bet jebkurš cilvēks un, atgriežoties pie Gailes-Irbes raksta, jebkurš šimpanze.
No šāda viedokļa arī vairs nav jānomokās, cenšoties saprast Putinu, – vēl jo vairāk tādēļ, ka saprašana var izrādīties nekam nederīga un, kā saka Vladimirs Bibihins, nav nekādas garantijas, ka cilvēks saprotot nesāks saprast pats pret sevi. Sapratne nerēķinās ar cilvēku, un, ja cilvēka mērķis ir palikt dzīvam, tad viņam nākas paļauties uz intuīciju un racionāliem argumentiem, saprašanu atstājot filozofiem.
