Noziegums, ko sauc par pagātni

Igors Šuvajevs: Sāksim ar it kā pašsaprotamo — kas ir arheologs?

Armands Vijups: Pašsaprotamais? Jā, tādā gadījumā arheologs ir cilvēks, kas profesionāli nodarbojas ar arheoloģiju. Neliela problēma — ko mēs saprotam ar vārdu “arheoloģija”. Eiropā tā ir vēstures zinātnes nozare, un arheologs vairāk tiek uztverts kā vēsturnieks, kas bruņojies ar lāpstu. Amerikā, arī citās anglosakšu zemēs, arheoloģija tiek skatīta kā antropoloģijas nozare. Antropoloģija kā zinātne par cilvēku, kurā ietilpst fiziskā un kultūras antropoloģija, etnogrāfija, etnoloģija un arī arheoloģija — seno cilvēku materiālās kultūras pētniecība, un arheologs ir vairāk teorētiķis, “pagātnes krustvārdu mīklu” risinātājs. Tā lāpsta arheologu padara zemnieciskāku, viņš ir fiziskā, melnā darba veicējs, amerikāniskajā izpratnē arheologs vairāk ir intelektuālis. Taisnība ir gan vienam, gan otram skatījumam. Arheologa uzdevums ir pētīt to, kas materiāli, taustāmi saglabājies pēc cilvēka, tās materiālās pēdas, ko viņš savas dzīves laikā ir atstājis. Rezultāts — vismaz tiem, kas nav saistīti ar arheoloģiju, bet nereti arī “tīrajiem” vēsturniekiem, kas “rok” rakstītajos avotos — ir podu suķes un sarūsējuši bleķi. Šie atradumi, arī tas, kas iezīmējas zemē (deguša koka svēdras, tumšākas zemes plankumi, akmeņu grupas) nav arheologa pašmērķis — savā ziņā tie ir alfabēta burti, kas saglabājušies no stāsta, kurš vēsta par pagātni. Lai šos burtus padarītu lasāmus, ir vajadzīgs rūpīgs analītisks darbs, kas līdzinās izmeklētāja darbam. Izmeklēšana, kurā no fragmentārām liecībām nepieciešams atklāt “noziegumu”, ko sauc par pagātni.

Arheologs lielāko dzīves daļu pavada, nodarbojoties ar šādu atšifrēšanu, rūpīgi analizējot sīkumus un detaļas. Var apskaust vēsturniekus ar to iespējām plašās monogrāfijās sulīgi un sensacionāli vēstīt par 20.-30. gadu “zelta laikmetu” Latvijā vai holokaustu. Arheologs var būt laimīgs, ja stāstā par pagātni var ierakstīt tikai kādu jaunu teikumu. Taču — šis teikums var attiekties uz gadu simtiem vai pat tūkstošiem.

Tomēr arheologa darbs ir fascinējošs. Mūsdienu angļu arheologs Pols Bāns raksta, ka arheoloģija daļēji ir pagātnes dārgumu meklēšana, daļēji — skrupuloza zinātniska analīze, daļēji — radošas iztēles treniņš. Brīnišķīgi un precīzi. Bet studentiem es parasti atjokoju, ka arheologs ir cilvēks, kam dzīve drupās.

Šuvajevs: Burtiskā nozīmē arheoloģija ir mācība par sākumiem vai pamatiem. Paradoksāli — arheologam jau jāzina šie sākumi, pirms viņš vispār sāk meklēt, citādi var atrast kaut ko pavisam citu.

Vijups: Sākumā bija Vārds. Tā arī varētu būt, bet šis vārds/vārdi netika fiksēts rakstiski. Tā ir daudz senāka pagātne, cita vēsture, kurā nav rakstītā vārda. Arheologi ir atvērtas sistēmas, katrs jauns atklājums, detaļa maina iepriekšējo priekšstatu par “sākumiem”, zināšanas par “sākumiem” pastāvīgi mainās. Šādā nozīmē arheoloģija kā zinātne ir tālu no konservatīvisma — nav aksiomātisku zināšanu, pēc kurām vadoties, notiek pagātnes pētniecība. Negaidītais vienmēr ir gaidīts, vēlams. Vienkāršs piemērs — Salaspils Laukskolas vēlā dzelzs laikmeta kapulauka un ciema izrakumi 70. gadu sākumā, kad negaidīti tika konstatēti vairāk nekā tūkstoš krama priekšmetu un atklāta apmetne, kas saistās ar pirmajiem cilvēkiem Latvijas teritorijā. Pilnīgi negaidītais, taču pamanītais, neparastais, “cits”, bet ļoti nozīmīgs “cits”.

Šuvajevs: Rokot kaut kas tiek atrakts, taču atraktais vēl jāatpazīst, jo to vienkārši var neieraudzīt. Vai gluži pretēji — ierauga kaut ko citu. Teiksim, Šlīmanis ierauga Troju, kaut arī atrakts ir pavisam kas cits.

Vijups: Vairāk nekā pusi arheologa darba veido tieši ieraudzīšana, saprašana, mēģinājumi pamanīto ielikt sistēmā, pagātnes dzīves struktūrās. Neieraudzīt nedrīkst. Drīkst nesaprast. Beidzamajos 200 gados arheologi visu laiku mācās saskatīt to, ko mēs nezinām, ko nezināšanas dēļ neredzam. Arheoloģijas pamatprincips — fiksēt visu, kas izrakumos tiek konstatēts. Arheoloģijas celtnes plānojumu veido nebeidzami mēģinājumi saprast, pārlūkot jau zināmo.

Vispār — Šlīmanis 1871. gadā tomēr atrada Troju — lai gan tas slānis, ko viņš uzskatīja par leģendāro pilsētu, izrādījās nepareizs.

Šuvajevs: Nesauksim personālijas. Arheologs tomēr lielākoties fiksē to, kas interesē viņu pašu. Veicot atklājumu, vienmēr kaut kas tiek aizklāts.

Vijups: Jā. Interesē, teiksim, akmens laikmets, bet nesaista vēlā dzelzs laikmeta liecības, kas varbūt atklājas tajā pašā izrakumu vietā. Ja tevi fascinē zemkopības un lopkopības pirmsākumi, jautājums, kādēļ bezrūpīgu dzīvesveidu praktizējošie mednieki-vācēji (12-15 stundas nedēļā iztikas sagādei — apskaužami, vai ne?) pāriet uz nogurdinošo un darbietilpīgo ražotājsaimniecību, tad ir grūti pievērsties citam periodam aizvēsturē. Grūti ar tādu pašu aizrautību fiksēt dzelzs laikmeta vai viduslaiku slāņus. Un tomēr tas neizbēgami tiek darīts. Nu, kaut vai šajā gadījumā ar Salaspils Laukskolu.

Arheoloģija kā “aizklājoša” zinātne... Interesanti, šis jautājums man palīdz saprast, kādēļ starp arheologiem teorētiķiem tik iecienīta ir refleksija par Heidegera filosofiju. Arheoloģija atklāj un aizklāj. Beidzot izrakumus, arheologs ir iznīcinājis arheoloģisko pieminekli, izpētot to. Aizvēris durvis nākamai, citai patiesības atklāšanai. Arheoloģija attīstās ļoti dinamiski, iesaistot aizvien jaunas dabaszinātņu metodes. Tas viss gandrīz vai ģeometriskā progresijā palielina iespējas “atklāt” — ja vien pastāv vieta, kur veikt pētījumus, respektīvi, ja arheoloģiskais piemineklis jau nav pilnībā izpētīts. Iznīcināts. Vārdu sakot, aizklāts. Tādēļ 20. gadsimta beigu arheoloģijas pamatnostādne ir — rakt pēc iespējas mazāk, veicot tikai nepieciešamos, tā sauktos glābšanas izrakumus. Pieminekļos, kas tā vai citādi ir apdraudēti.

Šuvajevs: Arheoloģija ir dārga, ja ne pati dārgākā, humanitārā zinātne. Tai vajadzīgas milzīgas investīcijas, bet materiāli lielākoties iegulst arhīvos, kas citiem ir nepieejami tā vienkāršā iemesla pēc, ka par tiem nekas nav zināms.

Vijups: Tā ir problēma, kas tiešām raksturīga Latvijas arheoloģijai. Lai gan ir daudz monogrāfisku pētījumu un rakstu, liela daļa no materiāla ir iegūlusi plauktos. Nepublicēta gan līdzekļu, gan arī pētījumiem nepieciešamā laika trūkuma dēļ. Daļēji tas ir arī jautājums par autortiesībām. Arheologs, protams, ir ieguldījis milzīgu darbu, nervus, laiku, un viņš pats arī grib šo materiālu apstrādāt. Gluži loģiski — viņš uzurpē sev šīs tiesības, taču gadās, ka materiāls noguļ nepubliskots, neapstrādāts, bet citiem pētniekiem pieeja tiek liegta. Galu galā, tiek liegta iespēja straujāk pavērt jaunas lappuses pagātnes stāstā. Tiek aizkavēta alfabēta un gramatikas veidošanās, kavējas arī pats stāsts.

Arheoloģiskās ekspedīcijas ir dārgas, taču tas ir vienīgais veids, kā pētīt laiku, kad vēl nepastāv rakstītas liecības. Var jau fantazēt, pamatojoties uz vēlākiem nostāstiem, teikām, pasakām, bet var arī mēģināt pētīt objektīvi. Tāpēc jebkura valsts iegulda līdzekļus arheoloģijas attīstībā, savas aizvēstures izpētē, veidojot vēsturisko apziņu par lielāko savas pagātnes daļu. Rakstītos avotos atklājamā vēsture aizņem tikai nelielu pagātnes segmentu. Protams, ka arheoloģija ar izrakumiem kā pētniecības pamatmetodi, daudzajām dārgajām dabaszinātņu metodēm un fiksāciju ir ārkārtīgi līdzekļietilpīga.

Šuvajevs: Bet var jau pētīt koprolītus*, to patlaban ir pietiekami daudz, t.i., varētu būt, ja saglabātos, citādi par šo laiku nāksies spriest pēc mūsdienu pasakām un teikām.

Vijups: Ha, ha. Nu, protams, ja ne pagātnes dārgumi, tad kaut kas galīgi pretējs — fosilizētas fekālijas. Var pētīt arī koprolītus, tikai arī tie tiek iegūti, ja paveicas arheoloģiskajos izrakumos. Piemēram, vikingu laikmeta Jorkā. Un ļauj saprast, ko tad cilvēks izmantoja pārtikā. Var ķīmiski analizēt cilvēku kaulus un noskaidrot lietotās barības raksturu. Var pētīt pilnīgi visu, ko cilvēks ir atstājis. Ziedputekšņi ļauj “ielūkoties” senajā dabas vidē, apbedīšanas tradīcijas — reliģiju pirmsākumos un priekšstatos par pasaules uzbūvi. Paleontoloģiskais materiāls kopā ar aizvēsturisko procesu izpēti ļauj izvirzīt hipotēzes par cilvēka ietekmi uz apkārtējo vidi. Piemēram, amerikāņu pētnieks Pols Mārtins izvirzīja sensacionālu hipotēzi par pirmo Amerikas iedzīvotāju ietekmi uz seno faunu. Pirms apmēram 10 000 gadiem īsā laikā kontinentā katastrofāli strauji samazinājās lielo dzīvnieku — galveno medību objektu — sugu skaits. To var novērtēt kā aizvēsturisku ekoloģisku krīzi. Latvijas teritorijā Sārnates akmens laikmeta apmetne ar biezajiem ezerriekstu čaulu slāņiem ļauj ielūkoties tā laika diētā. Acīmredzot ezerriekstu izmantošana bija ārkārtīgi daudzveidīga. Tas gan, protams, nenozīmē, ka tieši “sārnatieši” ir atbildīgi par ezerriekstu iekļūšanu Sarkanajā grāmatā. Vienkārši klimats tajā laikā bija nedaudz siltāks un riekstiem bija labvēlīgi augšanas apstākļi.

Šuvajevs: Modernajā arheoloģijā pastāv daudzas un dažādas disciplīnas. Vai tās visas pārstāvētas Latvijā?

Vijups: Līdz pēdējam laikam pastāvēja tikai tradicionālā arheoloģija, kas saistījās ar izrakumiem, senlietu uzskaiti un analīzi, etniskām interpretācijām. Patlaban senlietu sakārtošanai tipoloģiskās līnijās un interpretācijai etniskā aspektā ir pievienojusies, teiksim, zemūdens arheoloģija. Ar to nodarbojas Voldemārs Rains. Viņš ir izveidojis plašus kontaktus ar skandināvu kolēģiem. Ar seno lauksaimniecības pieminekļu pētniecību ir saistīts Ritvars Ritums no Latvijas vēstures muzeja, Juris Urtāns no Arheoloģijas centra veic nopietnas iestrādes aerofotoarheoloģijā. Universitātē mēs strādājam arī teorētiskās arheoloģijas jomā, t.i., mēģinām ne tikai pētīt senlietas, bet arī saprast, ko mēs darām. Andris Šnē, piemēram, nodarbojas ar sociālo arheoloģiju. Tas ir sarežģīti, jo paredz atteikšanos no marksistiskās aizvēstures sabiedrības interpretācijām. Arī LU Latvijas vēstures institūts pēdējās desmitgadēs pievērsies daudziem jauniem virzieniem. Senas tradīcijas, teiksim, ir eksperimentālajai arheoloģijai, ko pārstāv Jāņa Apala Āraišu ezerpils. Tomēr dominē tradicionālie izpētes veidi, jaunās palīgdisciplīnas prasa ievērojamus līdzekļus. Nu, tas jau ir triviālais “raudu stāsts” par mūsu valsts un zinātnes attiecībām.

Šuvajevs: Kāds ir Latvijas arheologu teorētiskais “bruņojums”?

Vijups: Sāpīgs jautājums, baidos kļūt subjektīvs. Mūsdienu teorētiskā arheoloģija lielākoties tiek publicēta angliski. Nopietnu teoriju izstrādā tā sauktā angļu–amerikāņu skola. Taču Latvijas arheologi tradicionāli vairāk ir orientēti uz vācu valodu — pārmaiņas iezīmējušās tikai nesen. Tomēr teorijas tekstus mēs nereti neesam spējīgi vai negribam uztvert. Tos izprot kā kaut ko sekundāru, kā kaut kādu abstraktu teoretizēšanu. Ārzemju literatūrā visbiežāk tiek meklētas analoģijas senlietām vai struktūrām. Retāk tiek nopietni pārdomāta metode un visa interpretācijas sistēma. Latviski arī šāda tipa teorētiskie darbi nav pieejami, tie netiek arī tulkoti. Atliek pajautāt: “Cik Latvijā ir arheologu?” Ap trīsdesmit. Uz apmēram deviņiem tūkstošiem gadu arheoloģiski pētāmās pagātnes.

Šuvajevs: Tad varbūt Latvijā nemaz nevajag arheologus — ja tie nevar strādāt moderni?

Vijups: Uz to jau arī vērsta mūsu zinātnes un izglītības politika — Latvijā nepieciešami pavisam nedaudzi speciālisti. Neviens — pat Saeimas deputāti — negrasās pasludināt Latviju par banānu republiku, taču īstenotā politika to virza uz brūkleņu un ekonomistu republiku. Tiek pieprasīti juristi un ekonomisti, bet humanitārās zinātnes, tostarp arī arheoloģiju, uzskata par nevajadzīgām. Tā arī populistiski nav izdevīga — jo tieši neveicina nacionālās identitātes kopšanu. Kādi tur latvieši tie pirmie ziemeļbriežu mednieki ap 8500. gadu priekš Kristus?

Šuvajevs: Tomēr arī brūkleņu republikā lepojas tieši ar arheologiem — pat nespeciālisti piemin Franci Balodi vai Ernestu Brastiņu.

Vijups: Pēdējais gan vairāk kļuvis populārs saistībā ar dievturību. Diez vai tie ir pazīstamākie, varētu jau nosaukt arī virkni citu uzvārdu. Atliek tikai paskatīties kādus 100 gadus atpakaļ, un redzama virkne vācbaltu arheologu — Frīdrihs Krūze, Konstantīns Grēvingks, Rihards Hausmanis u.c., kuri bija pazīstami ne tikai Baltijas guberņās, bet arī visā Eiropā.

Šuvajevs: Vai patlaban ir kāds Eiropas, pasaules līmeņa — atpazīstamības ziņā — arheologs?

Vijups: Lai neapvainotu kolēģus, man būtu jānosauc visi trīsdesmit… Publicitātes ziņā tādi ir akadēmiķis Andris Caune un profesors Ēvalds Mugurēvičs ar daudzajiem rakstiem izdevumos vācu valodā, Ilze Loze un Ilga Zagorska ar pētījumiem par akmens laikmetu. Zvejnieku kapulauks pie Burtnieku ezera tomēr ir un paliek lielākais akmens laikmeta kapulauks Ziemeļeiropā, un, dabiski, piesaista Eiropas interesi.

Šuvajevs: Starp citu, vārdu “arheoloģija” var tulkot ne tikai kā zinātni par pamatiem, bet arī kā mācību par varu. Kā saistībā ar arheoloģiju tiek darināta vara? Savulaik, izmantojot arheoloģiskos materiālus, mēģināja pierādīt, ka latvieši ir slāvu atzars.

Vijups: Tik traki diez vai ir. Bet arheoloģiskais materiāls, protams, tika un tiek ārkārtīgi plaši izmantots dažādām politiskām konstrukcijām. 19. gadsimta otrajā pusē Vācijā un Francijā arheoloģiskie izrakumi tika veikti, lai stiprinātu nacionālo pašapziņu. Arheoloģiskiem pētījumiem šajā laikā bija sava loma arī nacionālajās kustībās Centrāleiropā. Vācu arheologs Gustavs Kosinna, kartografējot ģermāniskās senlietas, centās parādīt, ka aizvēsturē ģermāņu ciltis apdzīvoja ārkārtīgi plašas Eiropas teritorijas. Nav brīnums, ka viņa skola kļuva par oficiālo virzienu nacistiskajā Vācijā. Arī Latvijā ir vērojami mēģinājumi piesaistīt arheoloģiju politikai un ideoloģijai. Trīsdesmito gadu arheologi diezgan veiksmīgi izmantoja Kārļa Ulmaņa režīma tendences vienot latvju tautu, pamatojoties uz aizvēsturi — laiku, kad vēl nebija iestājušies mītiskie septiņsimt verdzības gadu. Tika veikti grandiozi izrakumi pilskalnos, parādot tos kā Senlatvijas politiskos centrus. Francis Balodis runāja par baltu pārākumu salīdzinājumā ar mazāk attīstītajiem somugru kaimiņiem. Pēc Otrā pasaules kara iezīmējās tendence uzsvērt baltu un slāvu ārkārtīgi ciešos kontaktus gan aizvēsturē, gan vēsturē. Taču 20. gadsimta nogales arheoloģijā nevar atrast piemērus tās izmantošanai ideoloģiskiem mērķiem vai politiskās varas stiprināšanai. Loģiski, jo patlaban mūsu vēsturisko apziņu veido citi aspekti. Mēs apzināmies sevi kā valsti vai tautu, kas nāk no 20.-30. gadu Latvijas. Sabiedrību interesē 20. gadsimts. Jebkurš laikmets pirms tā tiek uztverts kā ļoti sena vēsture. Aizvēsture nevienu neinteresē, un vismazāk jau politiķus vai tos, kas zina, kā vēsturi var izmantot politiskām interesēm. Aizvēsturi politiskās konjunktūras ziņā nevar salīdzināt ar holokaustu.

Šuvajevs: Varbūt arheologi beidzot var mierīgi strādāt.

Vijups: Ja nu tā būtu! Arheoloģija, skanēs cerīgi, tomēr ir centusies sevi “pārdot” sabiedrībai šī vārda pozitīvā nozīmē, tai jācenšas kļūt interesantai un aktuālai, vienlaikus nezaudējot zinātniskumu. Kā mūsdienu cilvēkam padarīt interesantus tūkstošiem gadu tālas, pilnīgi svešas pagātnes notikumus? Patlaban nereti tas tiek darīts ar Eiropas Savienības, vienotas Eiropas idejas starpniecību. Teiksim, 80. gados tika noteikts bronzas laikmeta pētniecības gads, uzsverot, ka bronzas laikmets ir pirmais Eiropas “zelta laikmets”. 1992. gadā, neilgi pirms dāņu referenduma par atkārtotu iestāša­nos ES, Kopenhāgenā tika sarīkota grandioza izstāde Vikingi un Eiropa. Tās galvenais politiskais mērķis bija parādīt, cik cieši vikingu laikmetā Skandināvija bija integrēta pārējā Eiropā. Arheoloģija ir spiesta būt interesanta, lai iegūtu pētniecībai nepieciešamos lielos līdzekļus.

Šuvajevs: Kāpēc nevarētu, teiksim, sarīkot izstādi par kuršiem?

Vijups: Latvijas vēstures muzejā šada izstāde jau bija. Redzi, cik maz mēs interesējamies, kas notiek šajā jomā! Acīmredzot arī reklāma nav bijusi pietiekama.

Šuvajevs: Mēdz runāt par akmeņiem ar uzrakstiem “Lai Dievs sarga no kuršiem un mēra”. Taču dāņiem varbūt to nevajag atgādināt.

Vijups: Tā drīzāk ir leģenda, šādi akmeņi nav atrasti. Runa ir par lūgsnu, kas Skandināvijā it kā esot bijusi izplatīta vikingu laikmeta beigās. Tā ir leģenda, kas kaut kā iezagusies mūsu vēsturē un tiek pārrakstīta no darba uz darbu. Tas ir kā savdabīgs plāksteris nacionālajai pašapziņai — “re, kā mēs viņiem!”

Šuvajevs: Arheoloģiju vēl var tulkot arī kā “stāstu par senatni”. Taču Latvijā publicētie “arheoloģiskie stāsti” nav īpaši saistoši.

Vijups: Cik gan saistošs var būt sintakses izklāsts un atsevišķu alfabēta burtu apraksts no manis jau minētā salīdzinājuma par arheologa darbu senatnes izpētē? Arheologa primārais uzdevums ir rūpēties par gramatiku senākās vēstures stāsta uzrakstīšanai.

Latvijā tomēr pēdējos gados šādu interesantu stāstu uzrakstīšanai ir šis tas paveikts. Piemēram, Arņa Radiņa Ceļvedis Latvijas aizvēsturē — fascinējoša grāmata. Kolektīvais mācību līdzeklis Latvijas aizvēsture — populārs un koncentrēts darbs par aizvēsturi un arheoloģiju. Tā gan ir tāda taisnošanās — citur Eiropā arheoloģija ir stipri vairāk pietuvināta sabiedrībai ar muzeju, populāru žurnālu, grāmatu palīdzību. Laikam tomēr jāņem vērā, ka pārdesmit cilvēku nevar ļoti sekmīgi apkopt visu arheoloģijas lauciņu — veikt izrakumus, nodarboties ar nopietnu akadēmisku pētniecību un interesanta materiāla popularizēšanu.

Tā pati paaudžu maiņa, kas nomāc daudzas nozares, ir dienas kārtībā arī arheoloģijā. Neaktualitāti arheologiem pārmet arī tuvākie kolēģi, proti, vēsturnieki. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas Universitātē mēģināja izveidot arheoloģijas apakšprogrammu bakalaura studijām, kāds no tagadējiem politikas zinātņu profesoriem, atbildot uz argumentu, ka līdz šim šāda nepieciešama studiju programma Latvijā nav bijusi, ironiski teica, ka tad jau vajadzīga arī eģiptoloģija. Šī gada sākumā, apmeklējot izstādi par franču arheologu atklājumiem Ēģiptē, varējām pārliecināties, ka tā ir vajadzīga, vismaz interesanta arī Latvijai. Vai Latvijā būtu nepieciešams iegūt augstāko izglītību arheoloģijā? Lietuvā to pasniedz vairākās augstskolās — Kauņā, Klaipēdā, Viļņā; arheoloģijas studiju programma atvērta Tartu universitātē. Mums tādas nav, varam būt laimīgi, ka vēl pastāv Latvijas vēstures institūts ar Arheoloģijas nodaļu un Universitātē varam pasniegt ar arheoloģiju saistītus lekciju kursus,

ka ik pēc 2, 3 gadiem iespējama maģistrantūra arheoloģijā. Masu medijos parādās informācija, ka arī vēsture kā atsevišķa studiju programma nav nepieciešama, nerunājot jau nemaz par filosofiju. Pateicoties dažu “izcilu” eksakto zinātņu pārstāvju idejām, tās programmas, kurās būs mazāk par 250 cilvēkiem, pastāvēt nevarēs. Pilnīgi skaidrs, ka arheoloģija jau nav vajadzīga pavisam...

Man gan šķiet, ka mūsu vispārcil­vēcis­kajai vēsturiskajai apziņai nepieciešama arī aizvēsture — lai sajustu, cik daudz mūsos ir šī senākā, dziļākā. Kādā popu­lārā arheoloģijai veltītā rakstā ir apgal­vots, ka arī mūsdienu sporta spēles, tādas kā futbols un hokejs, ir saistītas ar to cilvēku mentalitātes daļu, kas veido­jusies pirms simtiem tūkstošiem gadu kolektīvo medību gaitā, bet nedēļas nogales iecienītais shopping ar staigāšanu pa veikaliem ir senas atskaņas no vāk­šanas kā nodarbes iztikas sagādei. Vēl drošāk var apgalvot, ka mūsu tiekšanās pēc “dzīvās” uguns liesmas atspoguļo tās drošības un komforta izjūtas, kas veidojās un iesakņojās apziņā jau pašos aizvēstures pirmsākumos.

Mēs neesam nekur tālu aizgājuši. “Egtvudas meitene” no Dānijas pirms vairāk nekā 3000 gadiem valkāja mūsdienīgu “topu” un tik avangardiskus minisvārkus, kādus patlaban vēl neviena nav atļāvusies. Vai vienkārši nezina. Seno ēģiptiešu matu sakārtojums simtiem sīkās bizītēs ir tāds pats kā mūsdienu “afro” frizūras. Ar visām krāsainajām krellītēm. Arheoloģija, atsedzot šo tālo pagātni, veic tādu kā nebeidzamu psihoanalīzes seansu, lai saprastu mūs pašus, mūsu “bērnības pārdzīvojumus”, Latvijā, Eiropā, pasaulē — kopjot latvisko un pārlatvisko identitāti.

Nav vajadzīgs tikai tas, ko mēs nezinām. Varbūt vaina par “nezināšanu” jāsadala — kāda daļa starp zinātnes un izglītības politikas veidotājiem un visu sabiedrību ar tās kāpināto vēlmi saknes saskatīt vienīgi 20. un 30. gados, kāda daļa starp arheologiem — par neprasmi ieinteresēt vēl vairāk. Tomēr es vēlētos būt opti­mists bez ironijas mērces. Arheologu vidū ļoti populārs ir Lūisa Kerola teiktais: šeit, lai paliktu uz vietas, ir ļoti ātri jāskrien uz priekšu. Tikai būtu jāskrien vēl ātrāk.

——————————————————

* no grieķu kopros ‘izkārnījumi’ + grieķu lithos ‘akmens’ — pārakmeņojušies izkārnījumi