Nu ko, vampīriņ?

“Paskat tikai, kā Friske mauc ar autiņu,” kāda balss aizmugurē skaļi sacīja kaut kur ap filmas Dienas sardze pirmo trešdaļu.
“Es tajā viesnīcā esmu pārgulējusi,” piebilda otra balss.
“Ak tad tā,” ar manāmu greizsirdības pieskaņu sēca pirmā balss.

Saldais pārītis sakašķējās un devās projām; ekrānā tobrīd rādīja, kā iebaidīts padzīvojis vīrietis liek ledusskapī gaļu (laikam jau cilvēka). Kaut kur zāles apakšējā stūrī apgāzās popkorna spainītis. Atskanēja apslāpētas lamas. Tumsā iezvanījās mobilais tālrunis. Pie izejas spalgi iebrēcās sieviete, tai laikam bija iesitis greizsirdīgās balss īpašnieks. Tad viņi pazuda tumsā. Filmā notiekošais saplūda ar apkārt esošo, dolby surround sistēmā iesīcās odi un kaut kādi nepazīstami kukaiņi. Neuzkrītošs vīriņš smilšu krāsas lietusmētelī pielika pie lūpām sulas paciņu un klusām sāka sūkt dzērienu.

Labi, varbūt viņš dzēra asinis, suns viņu zina, es pa to laiku sēdēju ieplestām acīm, atbildēju mobilajā īsziņas un vēroju, kas tad sanākuši noskatīties krievu mistiskā reālisma kases grāvēja turpinājumu. Toreiz, kad uz ekrāniem parādījās Nakts sardze, Maskavā biju apmeties pie paziņas, kurš dzīvo pilsētas vēsturiskajā centrā. Vispirms kāpņu telpās parādījās uzraksti un grafiti ar filmas tematiku, pēc tam arī šaubīgi tipi, kas acīmredzami pārstāvēja filmas galvenos tēlus. Arī Rīgā daži tādi sēdēja – vismaz divas meitenes grozījās apkārt brezenta jaciņās ar Gorsvet logo. Tas tāds uzņēmums kā Rīgas gaisma (ja vien tāds būtu). Krietni vairāk bija tumšo spēku pārstāvju, ja viņiem pieskaita arī klusētāju smilšu krāsas putekļu mētelītī.

Pa to laiku filma ritēja savu gaitu. No skaļās skaņas sagribējās vemt, bet nelabums ātri pārgāja. Viens no filmas stūrakmeņiem ir ideja par retu un mistiski sasniedzamu iespēju post factum mainīt izdarītās kļūdas. Palikt dzīvam. Izdarīt to, ko vajadzēja darīt, bet kas netika paveikts. Tādā garā, ap to jau grozās visa pasaule, salkani pastāsti, lubu romānu sižeti un filmas. Kādā brīdī tumšo spēku varonis piebilst, ka viņa priekšrocība esot izdarītās kļūdas nenožēlot. To viņš saka filozofiska vājuma brīdī, kad jau labu laiku taisnodamies runājis par to, ka tumsa ļaujot palikt pilnīgam, apslēpjot trūkumus un citas vainas un nepilnības. Šajā mirklī sabrūk pēdējās ilūzijas par filmas autoru oriģinalitāti – viņu iedvesmas un koncepta avots ir novecojusi kristietisma shēma krievu pareizticības garā, kas paģērē nožēlot teju vai katru spļāvienu uz tikko mazgāta trotuāra, nerunājot jau par neskaitāmiem ikdienišķiem rīcības aktiem, no kā sastāv visa dzīve. Viss izdarītais ir nenovēršams, kālab gan par to gausties?

Lielu pilsētu tehniskās apkopes organizācijas vienmēr likušās aizdomīgas. Rīgā kā mazākā pilsētā tādu tikpat kā vai nav, un teju visas esošās aprakstījusi Alise Tīfentāle: Rīgas ūdeni, Rīgas siltumu etc., bet vai kāds reiz ir aizdomājies, ar ko nodarbojas Rīgas tilti? Un kas ir Rīgas dārzi un parki? Ticēsiet, ka aiz vienkāršotās un robustās strādnieku šķiras čaulas slēpjas neredzamās frontes cīnītāji? Var jau būt, ka tā arī ir, negribu neko  izpļāpāties vai apgalvot, bet viena no minētajām struktūrvienībām tiltos ierīkojusi daudzas metāla durvis, aiz kurām tik ļoti vēlētos iekļūt parasti mirstīgie, piemēram, Salu tiltā vai Vanšu tilta balstā. Aiz šīm durvīm neglabājas nekas redzams. Sturm und Drang norisinās neredzamās pasaules frontē.

Lielā tukšā telpā sēž vecs vīrs un kārto ap palielu krīta gabalu dažādas formas akmentiņus. To paķer mirstošais Tamerlans un jautā vecim, ko rakstīt. Vecis saka, lai raksta, ko gribot, viņam viens pīpis. Tamerlans grib dzīvot. Pēc tam vecis – viņam vārdā Zoars, un nevaru noturēties nepiebildis, ka šis vārds raisa kabalistiskas reminiscences – strādā par partorgu (šis posms filmā izlaists), bet mūsdienu Maskavā stāv aiz letes un tirgojas ar pelmeņiem un alu. Raksta ar krītu uz sienas rēķinu par apēsto un izdzerto, un apgalvo, ka tādā veidā kaļot pats savu likteni. Tāds krīts un akmentiņi man ir mājās uz plaukta, bet nekādi ļaunie vai labie spēki tos līdz šim brīdim nav kārojuši.
Un otrajā dimensijā nekādu odu nemaz nav.
Un trešajā dimensijā nepūš tāds vējš. Un tas krīts nemaz nav tik liels. Labi, pietiks gausties par detaļām un atmaskot filmas autorus – prieks par to, ka ik kadrs atgādina vienkāršajam mirstīgajam, ka pilsētas vidē pastāv cita dimensija, blakus telpa, kas ir un var būt tikpat nozīmīga un vērtīga kā izplūdes gāzēm, trokšņiem un reklāmām piesārņotā ikdienas pilsēta. Nojauktas mājas vannasistabu nospiedums nesošās sienas mūrī ir pilsētas ikona, caur kuru plūst nerimtīgs mainības un nemainības vēstījums. Pilsēta ir vienmēr tā pati un katru dienu cita. Ja šo atziņu tik ļoti neaizēnotu saasinātie labā un ļaunā pretstati, tad filma būtu daudz vairāk vērta.

Tikmēr tips lietusmētelī sūc un sūc. Laikam tiešām vampīrs, nav laika vērot ekrānu, visu laiku jāuzmanās. Neko būtisku jau arī tur nerāda: noskatījies vismaz četrdesmit filmas par vampīriem, varu apgalvot, ka Dienas sardzē no īsta vampīrisma ir palikuši tikai atavismi, ne lielāki par astes izcilni cilvēkiem, kas parasti nespiežas pat cauri apakšbiksēm. Asiņu sūkšana no attāluma ir vienīgais upgrade, sens relikts ir arī koks kā slepkavības ierocis. No emocionālajiem stāvokļiem izcelta vampīriem raksturīgā vientulība un iekšēja spriedze, kas nereti izvēršas suicidālā vai slepkavnieciskā rīcībā. Kinoteātrī vampīru bija vairāk nekā filmā.

Grasos doties laukā reizē ar titriem, bet aizkavējos. Gribu paskatīties, kāds tai ellišķīgi jaukajai Friskei vārds, pirmīt lāgā nesadzirdēju. Noskatos titrus un reizē ar visiem dodos lejā. Tad pagriežos pa labi. Visu laiku tepat blakus dīdās tips lietusmētelī. Kaut kā nepiemēroti laika apstākļiem ģērbies. Pagriežos pa kreisi un viens pats dodos pa avārijas izeju. Šis arī turpat. Pāris soļus aiz muguras. Nošķiebtām kurpēm, bet dārgu pulksteni.

“Nu ko, vampīriņ,” citēju filmā pāris reizes dzirdētus vārdus. Kāda paziņa sacīja, ka šādas filmas ļaujot labi atpūsties pēc nogurdinošas darba dienas. Nolādēts, man tā ir darba diena. Mētelīša valkātājs tikai nosmīn un izmet miskastē saņurcītu sulas paciņu.
Padzēries, maita.