22. augusts. Kad beidza skanēt Kančeli mūzika, bija sajūta, it kā tuvu garām būtu aiztraukusies planēta. Liela planēta, un tik tuvu, ka uz tās varēja saskatīt kalnus un pilsētas. Es nezinu, vai man bija interesanti vai garlaicīgi to klausīties, un baidos apgalvot, ka man tā patika. Neko neatceros, jo nebija laika kaut ko iegaumēt. Es nodzīvoju šo laiku no viena gala līdz otram un man par to nav ko teikt. Dzīve nav iemesls, lai par to kaut ko pateiktu, bet gan, lai to nodzīvotu un nomirtu. Pateikt varu par to, kas bija smieklīgi: kā Kančeli pirms koncerta sākuma tuvojās Doma baznīcas durvīm — kopā ar Raimondu Paulu, abi baltos uzvalkos (varbūt arī nebija baltos, bet tieši tādi izskatījās), abi ievērojami. Es sajutu atvieglojumu — man labāk patīk, ja attēlo svarīgu, nevis garīgu personu.

29. augusts. Pusstundu atradāmies jūrā pie Lielupes ietekas — bija tik mājīgs ūdens, ka pēc tam visu pievakari labā noskaņojumā klīdām apkārt pa Pārdaugavu, skatoties, kur kas ir mainījies, un paši apmainoties bērnības atmiņām un naivām frāzēm: redzi, te arī  nokrāsots! redzi, te arī noasfaltēts! tu redzēsi, kā te ar laiku būs... nauda, pat ja tā ir nozagta, paliek Latvijā un strādā, nevar jau to vienkārši turēt zeķē... — utt. Bija silts, es aizrunājos tiktāl, ka atzinos — man te ir labi, es jau sen Rīgā jūtos kā savās mājās. Ap vienpadsmitiem nonācām Ķīpsalā, apturējām mašīnu Balasta dambī pāris mājas pirms Gaiļa un staigājām, meklējot vietu, kur krūmi mazāk aizsegtu skatam tiltu un Rīgas ugunis. Negaidot atvērās tuvākā skaistā vecā namiņa durvis, tajās parādījās pajauns latviešu vīrietis un kategoriski pieprasīja, lai mēs te nestāvam. Viņam nebija ne bises, ne miesassargu, ne suņa, ne bandītiska paskata, ne arīdzan citu kādu atribūtu, kas ļautu man saprotoši pašūpot galvu un nodomāt — ko no tāda var gribēt. Viņš bija “tāds kā es”, pilnīgi iespējams, ka mēs pat bijām iepriekš kaut kur jau tikušies. Tur viņš bija — vai būtu — man pieklājīgi sacījis “labvakar”, te viņš dusmīgi teica: “brauciet prom”. Viņš uzskatīja mūsu publisko dzīvi par savas privātās dzīves anonīmu traucēkli un nešaubījās, ka viņam ir tiesības prasīt, lai nestāvam pie viņa mājas un neskatāmies no Balasta dambja uz naksnīgo ostu. Tas, ka es zinu, kuram no mums bija taisnība, nemazina manu aizvainojumu. Viņš, savā galvā jau uzcēlis līdz Daugavai tādu pašu žogu kā Naglis līdz Lielupei, sabojāja šo labo un savējo Rīgu. Mēs varējām tur palikt kaut līdz rītam ar visu savu demokrātiskas valsts pilsoņa pārliecību vai arī — es nezinu, varbūt izkauties ar to tipu, ja viņš neliktos mierā. Bet es negribu tādu Rīgu, kuras panorāmu kāds iztēlojas par savu īpašumu. Mēs braucām prom, pa ceļam iegriezāmies benzīntankā, nopirkām vienu pudelīti un iztukšojām to pie Mārtiņa kapu sētas Hāmaņa ielā. Neviens neiedomājās nākt laukā un apgalvot, ka mēs viņam traucējam. Ir vietas Rīgā, kur tiešām var justies kā mājās.

9. septembris. Lielāko daļu Latvijas pārklāj dūmi. Pusseptiņos no rīta suns gaudo aiz lauka, kurā sajaukušies dūmi no Jersikas Krievu purva, kas deg viņpus Daugavai, ar dūmiem no Zasas purva. Nekas nekustas, ir grūti elpot, saule izskatās pēc vecas olas. Plutona kvadrātā. No vienas puses Virzas, no otras Ādamsona dzejolis. Tāda sajūta, ka Rīgā deg Melngalvju nams un Pēterbaznīcas tornis. Govis, kuras parasti ganībās dzer ūdeni no dziļajiem novadgrāvjiem, sapītām kājām steberē uz Daugavu. Visi grāvji sausi. Par nomeniem negribas pat domāt, turu sausās acis plati un turpinu reģistrēt fenomenus: pa uzartu lauku iet trīs balti stārķi un viens melns. Uz smilšu sēres Daugavas vidū nolaižas koši zaļš deltaplāns, divi lidotāji ilgi bradā upes vidū, līdz ceļiem seklajā ūdenī; kad atkal pagriežu galvu uz viņu pusi, zaļie spārni ir aizlidojuši un vasara beigusies.