Pa priekšu tam, kas notiks

Gints Grūbe: Mariss Jansons kādreiz teica, ka diriģents ir tumša profesija. Ciktāl iespējams izskaidrot, kas ir diriģēšana?

Andris Nelsons: Jā, Rimskis-Korsakovs bija teicis, ka tā ir tjomnoje ģelo. Man aizvien vairāk liekas, ka līdz ar vecumu tikai palielinās izpratne, ka tā ir neaptverama profesija. Tu pats it kā nespēlē nevienu instrumentu, nedod nevienu skaņu, bet tai pašā laikā piedalies kaut kāda procesa radīšanā, kuru tu vari ietekmēt. It kā jau orķestris var spēlēt pats, var atnākt jebkurš cilvēks, pacelt rokas un teikt – sākam, un orķestris jau skanētu. Kur ir tā robeža, cik daudz tu kā persona darbini orķestra mehānismu, uzturi to pie dzīvības ar savu žestu, tempu, cik daudz tu dod to māksliniecisko vērtību, ir ļoti netverami, to nevar izskaidrot. Cilvēks, kurš no mūzikas neko nesaprot, var tikai pateikt, vai viņu tas aizkustina vai neaizkustina.

Kad sāku mācīties, domāju, ka diriģents ir tas, kas dod mūzikas tēmu, mūzikas raksturu, tēlainību – tu vari to ietekmēt ar savu enerģiju, harizmu vai ne-harizmu, tu vari ietekmēt cilvēku garastāvokli vai viņu attieksmi pret spēlēšanu, bet tagad aizvien vairāk saprotu, ka diriģēšana ir profesija, kas ļoti saistīta ar smalkām enerģētikas izpausmēm, un tas, ka tu pārzini konkrēto skaņdarbu, ka tu esi to ļoti labi sagatavojis, negarantē automātiski labu rezultātu vai saviļņojošu izpildījumu. Tā noteikti ir kaut kāda enerģija, suģestija... īstenībā tu liec saprast cilvēkiem, kuri spēlē, ka viņi to rezultātu var izdarīt labāk, nekā viņi paši tajā brīdī domā. Tu viņus hipnotizē, un viņi dod to rezultātu. Bija tādi ģēniji kā Karloss Kleibers, Karajans vai Mariss Jansons, vai Abado. Tu klausies un redzi, ka orķestris skan savādāk, nekā tad, ja to diriģē Pēteris vai Zoja, un saproti, ka tas ir saistīts ar tām īpašajām fluīdu lietām.

Grūbe: Kurā mirklī tu diriģējot pats vairs nesaproti, kas notiek?

Nelsons: Tu jau pirms tam gatavojies, lasi, tehniski tu esi gatavs strādāt. Mēģinājumu process, kad tu tiecies ar orķestri, jau ir vissvarīgākais, tur veidojas tā ķīmija. Tu vari sagatavoties, tu jau zini vietas, kuras mēģinājumā nesanāk. Tomēr tas nenozīmē, ka viss darbosies tajā konkrētajā laikā, nevari pateikt, vai cilvēki to pieņems. Tas ir tas, kas katram cilvēkam ir dots savādāk. Viens diriģents spēj komunicēt ar cilvēkiem ar gudru runāšanu, aizrauj ar saviem stāstiem kā Arnonkūrs, kurš ir tāds kā enciklopēdija. Viņš, protams, suģestē ar savu enerģiju un atšķiras, piemēram, no Abado, kurš vispār ļoti maz runā, viņš varbūt nezina, ko pateikt vai kā izskaidrot, bet tai pašā laikā rezultāts ir ģeniāls.

Grūbe: Tu savulaik biji meistarklasē pie Nēmes Jervi un brauci mācīties no Marisa Jansona. Ko no cita diriģenta ir iespējams iemācīties?

Nelsons: Iemācīties var ļoti daudz – tehniskās lietas, kā tu diriģē, ko tu dari ar roku, var iemācīties metodi, kā strādāt ar orķestri. Nevar iemācīties to, kas tev jājūt intuitīvi, ko tu vari sevī attīstīt ar pieredzi, to, ko tu spēj nodot cilvēkiem. Kamēr pats neesi sācis diriģēt, nevari to prognozēt, pateikt, vai orķestris tevi pieņems vai nepieņems, vai viņi tevi sapratīs, vai viņi gribēs to darīt. Ar laiku tu intuitīvi jūti, kādi ir tie psiholoģiskie paņēmieni.

Grūbe: Vai tu esi diriģents – runātājs?

Nelsons: Ir jau tādi nerakstīti likumi, ka orķestrantiem runāšana nepatīk, bet ja runā interesanti un pareizajā brīdī, tad tas ir vajadzīgi. Es mēģinu to apvienot. Dažreiz jūti pēc situācijas, ka tagad neko nevajag teikt, ka pietiek pateikt trīs vārdus un, ja tu pateiksi vairāk, tad cilvēkiem kļūs garlaicīgi. Un tu jūti, ka tagad tu vari izstāstīt kādu joku vai notikumu. Īstenībā galvenais ir cilvēkos iedegt sajūtu par muzikālo atmosfēru. Ja tu spēlē notis, domā par tehnisko perfekciju, tad iznāk tā automātiski…

Grūbe: Vai laika ziņā diriģents vienmēr diriģē pa priekšu tai mūzikai, kas skan, vizuālā līmenī veidojot sava veida skaņas un attēla neatbilstību?

Nelsons: Tas ir tā tehnoloģiski, tā ir nepārtraukta uztakts dāvāšana orķestrim, tu sagatavo nākamo tēmu, nākamo raksturu ar savu uztakti – vai tu gribi ātrāk, satrauktāk vai liriskāk, vai mistiskāk, to tu visu parādi ar uztakti. Pirms skaņa rodas, tev jābūt iekšā skaņas priekšstatam, kam jānāk ārā. Tam tu vari sagatavoties, tas ir tas, ko var iemācīties, lai varētu vadīt procesu, jo, ja tu ej tam līdzi, tas ir jau par vēlu, tad tu esi mūzikai tikai dekoratīvi klāt. Ir dažādas skolas, piemēram, krievu skola ļoti daudz strādāja tieši ar uztakti, kad tehnoloģiski tu esi lielu sprīdi pa priekšu orķestrim; Vācijā tu esi vairāk tieši ar orķestri, bet jebkurā gadījumā kaut vai ar savu seju vai savu grimasi tu esi pa priekšu tam, kas notiks. Nāk kaut kāds satraukts akords vai muzikāls sprādziens – tev jābūt pirms tam, un tad nāk skaņa. Jebkur dzīvē, kur tev jāstrādā ar cilvēkiem, svarīgs ir moments, kā tu viņiem liec kādu uzdevumu darīt. Tu vari teikt: jums jādara tas, jo es tā gribu, tu vari būt tirānisks, bet tu vari būt tāds, kas liek cilvēkiem domāt, ka viņi paši to ir izdomājuši, bet tu viņus iedrošini. Cilvēks jau pēc dabas ir egoistiska būtne. Ja viņam liekas, ka viņš pats to ir izdomājis, tad rezultāts bieži vien ir labāks. Runājot par mākslu, tev vajag viņu iedrošināt, lai cilvēks atver savu dvēseli, nevis tu tikai saki – jāspēlē gari vai īsi, jo tas to cilvēku aizver. Psiholoģiski var teikt – tas, ko jūs spēlējat, ir ļoti interesanti, ļoti labi, bet vai nevarat padomāt par to raksturu – tā.

Grūbe: Pagājušajā gadā tu debitēji Baireitā Vāgnera operā “Loengrīns”. Tā esot diriģentam sarežģīta vieta – publikas dēļ, turklāt arī diriģents tur ir neredzams…

Nelsons: Baireitā arī orķestri nevar redzēt. Baireitā tu diriģē tēkreklā, šausmīgā karstumā, orķestris ir džinsos un šortos. Diriģents tikai pēc izrādes uzvelk smokingu un aiziet paklanīties. Kad es diriģēju, man ir pilnīgi vienalga, man nav nekādas starpības, vai esmu publikai redzams.

Grūbe: Tev nav svarīgi, vai ir publika, vai nav?

Nelsons: Pēc dabas es esmu kautrīgs cilvēks. It kā es kā tāds nevarētu būt diriģents, bet tajā brīdī, kad es diriģēju, es aizmirstu, kur es atrodos, un aizmirstu, kā es izskatos vai ko par mani domā. Man ir vienalga, vai tas notiek Baireitā, kur publika ir tālu, vai koncertā, kur publika ir ļoti tuvu. Tad manī nav nekādas kautrības, man nav tās neērtības sajūtas, ka uz mani skatās. Publiku, protams, es sajūtu, bet tikai caur muguru. Visa skaņdarba laikā tu esi ar muguru, bet tu jūti publiku ar pirmajām sekundēm – enerģiju, atbalstu, ieinteresētību vai aukstumu. Ir publika, kas tevi pazīst, vai ir pilsētas, kur ir sevišķa interese par klasisko mūziku. Kā Berlīnē, kur tu jūti to absolūtās uzmanības atmosfēru, vai Birmingemā, Rīgā, kur cilvēki tevi pazīst, tu jūti to starpību, ko cilvēki izstaro.

Grūbe: Komponistei Sofijai Gubaiduļinai bija tāda teorija, ka viens netalantīgs klausītājs zālē rada ap sevi līdzīgus sliktus klausītājus, kas izplatās kā infekcija. Vai tev ir līdzīgi novērojumi?

Nelsons: Tas pats banālais fakts, ka cilvēks noklepojas, nošķaudās vai šķirsta programmiņu, un tu jūti, ka tas viens kā infekcijas perēklis ietekmē pārējos. Kad es tagad diriģēju Mālera 9. simfoniju Birmingemā un to rakstīja diskā, bija diezgan trokšņaina publika, kas daudz klepoja, bet tur ir daudz tādu intīmu, filigrānu vietu, it īpaši pēdējā daļā, pianissimo – saturiski tā ir atvadīšanās no dzīves, pāreja uz nākamo pasauli, un, ja kāds noklepojas, tas rada nepatīkamu efektu, rada neērtību mūziķos, un arī mani pārņem nepatīkama sajūta. Baireitā, kur es pats esmu bijis publikā, man liekas, ir klusākā un fanātiskākā, uzmanīgākā publika. Es nezinu, vai tas ir vislabāk, bet tādā uzmanības un klusuma… Viņi var būt nežēlīgi attiecībā uz savām tradīcijām, bet tai pašā laikā, kad diriģē, tu jūti no publikas pilnīgu kapa klusumu. No vienas puses, ir tāda sajūta – es gan neesmu to piedzīvojis –, bet tā, ka tu ej pa džungļiem un jebkuru brīdi tev var uzmesties čūska vai lauva, bet tas nenotiek. It kā publika gaida, ka tik kaut kas nenotiek ne tā.

Grūbe: Ko tas prasīja no tevis?

Nelsons: Pirms tam ir liels uztraukums, jo publikai tur ir šausmīgi lielas gaidas. Viņi zina, viņi tur iet gadiem, ir klausījušies dažādus vēsturiskus ierakstus, un viņi sagaida kaut kādas konkrētas lietas, un, ja tu nespēj to dot, tad ir tāda sajūta, ka viņi tevi saplosīs. Man tā nav noticis, bet ar režiju gan. Baireitā zāles uzbūve ir tāda, ka orķestra bedre ir ļoti dziļa, puse no bedres ir zem skatuves un pāri bedrei ir pārsegs, publika neredz orķestri, neredz diriģentu. Skaņa iet no bedres uz skatuvi, tur atsitas un tikai tad iet uz publiku.

Grūbe: Tas nozīmē diriģēt citādi?

Nelsons: Jā, tev jādiriģē savādāk. Tas arī ir kaut kas mistisks – tev jāizrēķina tā skaņas trajektorija tā, ka tev jādiriģē vēl pa priekšu tam, ko dzied dziedātājs. Ja tu diriģē tā, ka skaņa iet kopā ar skatuvi, un tev liekas, ka viss ir ļoti labi, tad, kamēr tā atsitas un aiziet līdz publikai, orķestra skaņa sanāk jau par vēlu un tas neiet kopā – tev jābūt pussekundi pirms tā, ko dara dziedātājs. un tad tu esi kopā. Sākumā es par to biju šausmīgi nobijies. Bārenboims, Tīlemans teica, ka tas ir sarežģīti, ka, diriģējot Baireitā, tu nevari uzticēties savām sajūtām, jo tavas sajūtas ir aplamas. Tev liekas, ka viss ir pilnīgā kārtībā, bet izrādās, ka viss ir pilnīgi nepareizi. Tu uzticies saviem asistentiem mēģinājuma laikā, kuri tev pa telefonu asistē. Viņi sēž zālē un zvana, saka – tagad ir par skaļu. Ar laiku tu attīsti savu instinktīvu sajūtu par to, vai tas ir kopā, vai orķestris nav par skaļu, un tu it kā paļaujies. “Loengrīnā” daudzviet dzied koris un ir sarežģīti ansambļi, tev liekas, ka ir liels haoss, bet tu paļaujies, ka viss notiek. Beigās tur viss kaut kā notiek un saliekas kopā.

Grūbe: Par Birmingemas orķestri saka, ka Saimons Retls to esot ievedis “čempionu līgā”. Kā veidojas orķestru čempionu līga?

Nelsons: Gan kvalitātes ziņā, gan arī vēsturiski ir izveidojies orķestru tops. Man pašam liekas, ka tas ir nenozīmīgi. Ir viens orķestris, kas ir labāks un rada tādu kvalitātes zīmi. Es noteikti domāju, ka tādi ir Berlīnes filharmoniķi, Vīnes filharmoniķi, Concertgebouw, Bavārijas radio orķestris, Leipcigas Gewandhaus, Drēzdenes orķestris, kur jau vēsturiski diriģējuši lielie meistari Rihards Štrauss, vai Mālers Vīnē, Karajans, Furtvenglers Berlīnē. Tas ir līmenis un zināšanas, ko nodod no paaudzes paaudzē. Berlīnes orķestrī vēl ir cilvēki, kuri spēlējuši ar Karajanu. Viņi caur notīm, arī mutiski nodod to informāciju. Protams, kvalitāte šādam orķestrim ir izveidojusies augsta, un prasības pret katru jaunu dalībnieku arī ir ļoti augstas. Tās ir gan ambīcijas, gan tehniskā varēšana, gan vēsturiskā, gan muzikālā, gan emocionālā bagāža. Man personīgi liekas, ka šie ir tie Eiropas centrālie orķestri, kur ir visinteresantāk. Protams, ir ļoti spēcīgi Amerikas orķestri, arī Londonā, Birmingemas orķestris.

Grūbe: Atceros kādu interviju ar Berlīnes filharmoniķu vijolnieci, kura īsu brīdi bijusi 1. vijole, bet tad sapratusi, ka to psiholoģisko spiedienu nevar izturēt un ka komfortablāk ir spēlēt vijoļu grupā. Kā tas ir diriģentam?

Nelsons: Tas prasīgums, spiediens, ambīcijas un varēšana kopā ir tik augsta, ka cilvēciski ir diezgan grūti to izturēt. Atceros, ka pirmajās sekundēs no Berlīnes filharmoniķiem nāca tāda enerģija, ka elpa aizraujas – it kā tev būtu astma. Kad tu ej pie tāda orķestra kā Berlīnes filharmoniķi vai Concertgebouw, tev tiešām ir sajūta, ka uz tevi skatās simt gudri profesori – un viņi patiešām ir gudri gan tehniski, gan muzikāli. Man ir būtiski, lai viņi redz, ka vienīgais, kas man ir svarīgs, ir muzikālais rezultāts un mīlestība pret mūziku. Jau pašā sākumā, jau ar pašu pirmo mēģinājumu es gribu pierādīt, ka tas man ir vissvarīgākais, nevis parādīt, ko es gribu, bet mūzika liek mums tā darīt, ka tā ir mūsu kopīgā misija, uzdevums. Ja tu saki, ka tu gribi tā, tad tev jābūt daudz gudrākam par visiem viņiem kopā, kas praktiski nav iespējams. Tu vari pēc iespējas vairāk lasīt, pēc iespējas vairāk zināt, taču iedarbināt to mehānismu, lai tas darbojas, lai tas sāk funkcionēt, lai rezultāts būtu debešķīgs, tu vari tikai tad, ja tu viņus mudini uz kaut kādu fanātisku misiju.

Grūbe: Tu pazīsti bailes no orķestra?

Nelsons: Man regulāri ir bail pirms mēģinājumiem. Bet bailes pazūd, kad es pieeju pie orķestra. Bet tās neizzūd līdz ar pieredzi, tās ir vienmēr. Es biju domājis, ka pāries. Es nesen runāju ar Marisu, teicu, ka tagad briesmīgi jāmācās, jāgatavojas, bet biju domājis, ka kaut kad būs tāds brīdis, kad varēs mierīgi uzelpot, varēs teikt, ka to skaņdarbu esmu spēlējis tik daudzas reizes, ka var nomierināties un var mierīgi iet pie orķestra, zinot, ka viss aizies, bet tādas sajūtas nekad nav. Varbūt tas tikai man tā. Atrodos tādā pozīcijā, kad rodas aizvien vairāk jautājumu, vai tas, ko tu dari, ir pareizi…

Grūbe: Intervijā vācu izdevumam Focus tu izteicies, ka mūzikā, paldies Dievam, nav pareizi un nepareizi. Tas nozīmē, ka var spēlēt šķībi?

Nelsons: Skaidrs, ka tādā tehnoloģiskā izpratnē, vai kāda nots ir par augstu vai zemu – tu vari pateikt, ka tas ir nepareizi vai pareizi. Bet kad tu nonāc “augstākajā līgā”, tur tādu jautājumu vairs nav. Tur ir skaidrs, ka ir jābūt pareizai notij pareizā augstumā, pareizā ātrumā. Bet runājot par muzikālo interpretāciju, tempu vai muzikālo raksturu, kādā dziļākā izpratnē tu nevari spriest, kas ir pareizi vai nepareizi. Tu vari spriest tikai pēc tā, vai tas ir pārliecinājis klausītāju, vai tas uz viņu ir iedarbojies, vai viņš ir sapratis. Vienā vakarā temps, sirds pulsācija varbūt ir bijusi piemērota, pareiza tieši tam vakaram, bet nākamajā vakarā tas temps varbūt nebūs pareizs, jo diena ir bijusi gara, ārā auksts laiks un tev ir pilnīgi cita sajūta. Tādā ziņā tu nekad nevari pateikt, pareizi vai nepareizi. Ir jau tā – ja tu operē tikai ar tādiem līdzekļiem kā forte, piano, augstāk, zemāk, īstenībā tu tās vajadzības spēj apmierināt. Ja tu gribi ar to samierināties, tad vari pateikt, ka viss ir perfekti izdarīts. Bet tas ir tā, ka tu pats sev nosaki griestus, ka ar to tev pietiek un vari dzīvot tādā apmierinātā stāvoklī.

Grūbe: Vai ir komponisti, kuri atļauj diriģentam lielāku interpretāciju un kuri mazāku?

Nelsons: Es domāju, ka neviens komponists nav simtprocentīgi uzrakstījis tā, kā ir jutis. Mālers, kurš pats bija labs diriģents, ir devis diriģentiem daudz uzdevumu – tempu, dinamiku. Viņš zināja, ja neuzrakstīs nicht eilen vai nicht schleppen, tad diriģents to jutīs citādi. Tajā brīdī, kur tu gribi eilen, viņš ierakstījis nicht eilen, jo viņš zina, ka tu gribēsi tur steigties. Bet es domāju, ka tas nenozīmē, ka Mālers vai kāds cits komponists būtu vairāk domājis par interpretāciju nekā Čaikovskis, kurš ļoti minimāli devis tempa apzīmējumus. Tādi komponisti uzraksta sākumā allegro vai andante un visa skaņdarba garumā to nemaina, bet tas nenozīmē, ka viņi būtu gribējuši, lai tu ej kā vilciens, neskatoties uz to, kas notiek ārā pa logu. Vienkārši viņu pieredze ar orķestriem nav bijusi tik liela, vai arī viņi bijuši kautrīgāki, bet man liekas – iekšēji katram vēlmes ir bijušas tādas, kuras nav spētas pierakstīt.

Grūbe: Nepietiek ar tiem muzikālajiem jēdzieniem, kas komponistam pieejami?

Nelsons: Tas ir tas netveramais brīdis diriģēšanā, ko tu nevari izskaidrot, bet ko tu vari sajust. Tev jau tad būtu jāraksta katrai notij kaut kāds apzīmējums, bet to iekšēji jūti, tavas zināšanas, intuīcija vai ķermenis saka darīt tā.

Grūbe: Ja tu skatītos savas diriģēšanas ierakstu bez skaņas, vai tu varētu pateikt, kādu skaņdarbu tu diriģē?

Nelsons: Es varētu, bet, ja es redzētu citus, tad man būtu interesanti analizēt, kas tas par skaņdarbu.

Grūbe: Vai žesti un mīmika diriģēšanas procesā rodas nekontrolēti?

Nelsons:: Kad sāku mācīties, es daudz diriģēju pie spoguļa, skatījos, kā mans ķermenis darbojas, kā tas izskatās, jo jāmēģina būt adekvātam tam, ko tu iekšā jūti, lai to pasniegtu caur savu seju vai rokām – ja tās ir sāpes vai prieks, lai tas neizskatītos otrādāk. Jebkuras izpausmes tev jāmēģina adekvāti sasaistīt kopā ar savu ķermeni.

Grūbe: Savulaik, kad filmējām Marisa Jansona ģenerālmēģinājumu ar Berlīnes filharmoniķiem, viņš diriģēšanu pavadīju ar tādām kā rūkoņai līdzīgām skaņām, kas gan bija dzirdamas tikai radiomikrofona ierakstā.

Nelsons: Jā, tas ir ļoti intīmi. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk skatīties uz diriģentu, jo viņiem liekas, ka tas ir pārāk intīmi un ka tas traucē klausīties. Un ir cilvēki, kuri speciāli pērk biļetes, lai redzētu diriģentu. Katra frāze jau izpaužas sejā. Pārsvarā tomēr cilvēki grib redzēt to intīmo vai trauslo mūzikas pusi. Ir diriģenti, kuri diriģē ārēji aizsargāti, bet vienalga tu jūti, ka viņi rada fluīdus, kas ir ļoti intīmi. Ir tādi jutekliskie diriģenti, kā Mariss vai Karloss Kleibers.

Grūbe: Karajans esot diriģējis ar aizvērtām acīm.

Nelsons: Ir tādi brīži, kad acis pašas aizveras, bet tā speciāli – nē. Par Karajanu jau ir joki. Karajans aizver acis, rāda uztakti, nav skaņas. Vēlreiz – nav skaņas. Kādēļ jūs nespēlējat? – Orķestris sēž ar acīm ciet.

Grūbe: Vai tas, ka tu piecus gadus spēlēji operas orķestrī, tagad palīdz vai traucē?

Nelsons: Kad tu sēdi orķestrī kā trompetists, tu dzirdi, kā blakus tuba spēlē tādu mūziku, kādu tu kopskaņā nekad neesi dzirdējis, un tas tev rada detalizētāku skatījumu uz mūziku. Spēlēšana palīdz saprast to psiholoģisko gaisotni, kādā mūziķi dzīvo. No vienas puses, nav obligāti to zināt, tomēr tas tev palīdz saprast, ko tie cilvēki domā. Es kā orķestra mūziķis atceros, ka pusei no operām nezināju saturu. Cilvēki spēlē četrdesmit gadus, un viņi nezina, par ko tā opera ir. Tā ir visur pasaulē, bet kā diriģents tu saproti. Citreiz, lai pasniegtu savas idejas, tev vajag izmantot trāpīgus, tiešus un precīzus, bet tai pašā laikā fantāziju raisošus salīdzinājumus. Ja tu orķestrim sāksi teikt kaut ko par filozofiju, bet cilvēks nezina, par ko tā opera ir, tad tu runā viņiem nesaprotamā valodā. Es pats esmu spēlējis orķestrī “Salomi”, es nekad to operu no malas nebiju redzējis un nekad nesapratu, kas tur īsti notiek. Zināju, ka griež galvu… Man tagad jādiriģē “Salome” Koventgārdenā un beidzot es saprotu, ka tur taču tai mūzikā tajā vietā notiek tas, ka galvu griež – tieši uz tām taktīm. Tu savādāk redzi mūziku.

Grūbe: Vai Fellīni bija taisnība, kad viņš filmā “Orķestra mēģinājums” stāstīja par rakstura līdzībām dažādām instrumentu grupām?

Nelsons: Es domāju, ka katrā orķestrī tie tipāži ir ļoti līdzīgi. Piemēram, bleķa instrumentu grupa gan pēc tā, ko viņi runā vai kā uzvedas, ir ļoti līdzīga visos orķestros – tāda sava, atklāta, tieša kompānija, kas visu dara no sirds, bet, ja kaut kas nepatīk, tad tu to uzreiz jutīsi. Arī kontrabasi atšķiras, viņi vienmēr orķestros draudzējās vienmēr par viņiem kāds smejas. Stīgās vairāk ir tādi cilvēki, kuri ir gribējuši būt solisti vai gribējuši būt priekšā, kas noteikti gribētu vairāk, viņiem ir tādas slēptas sajūtas, ka viņi zina vairāk, ka viņiem nav ļauts pateikt to, ko viņi gribētu. Es nekad neiedziļinos tādās intrigās, bet no malas tu to vienmēr jūti un redzi.

Grūbe: Vai Danielam Bārenboimam ir taisnība, ka trešdaļa orķestra kā likums ienīst diriģentu?

Nelsons: Spēlējot orķestrī, es varu teikt, ka pat labi diriģenti, tādi, kas strādā ar labu rezultātu, ne visiem patīk kā cilvēki. Es nevarētu būt galvenais diriģents orķestrī, ja es zinātu, ka tik liela daļa orķestrantu mani necieš vai nepieņem. Tāpēc man šī cilvēciskā un psiholoģiskā sadaļa ir ļoti svarīga. Katrs mēs jūtam to auru, kas ir apkārt, tu jūti, ja tevi ignorē. Varbūt es to uztveru tik saasināti, jo pats esmu bijis orķestrī. Ja tu jūti, ka kāds tevi nepieņem, tad mēģini, runājot ar visu orķestri, skatīties tieši uz šo cilvēku.

Grūbe: Vai tu kliedz uz orķestri?

Nelsons: Rīgā es bļāvu, ārzemēs nekad, es nezinu, kāpēc tas tā. Man liekas, ka tas ir saistīts ar izglītību un vēsturisko bagāžu, ka pie mums liela ietekme ir Austrumu blokam. Es divreiz strādāju Krievijā, un man bija Pēterburgā tā, ka es diriģēju, runāju pieklājīgi, redzu, ka daži cilvēki klausās, daži neklausās, līdz ģenerālmēģinājumā es sāku bļaut – kak mi rabotajem un čto voobšče!  Tikai tad iestājās klusums, un tad manī sāka klausīties. Diriģents kā diktators – tas ir mehānisms, kas tur darbojas, un cits tur nevar darboties, vienkārši cits komunikāciju veids.

Grūbe: Ir dažādas versijas par Baltijas īpašo mūzikas telpu. Vai tev ir sava versija, kas nosaka šī reģiona muzikalitāti?

Nelsons: Es domāju, ka tā ir mūzikas izglītība, kas padomju laikā bija ļoti stingra un augstā līmenī, tāpat tie obligātie koncerti skolās, dziedāšanas mācība. Fakts, ka bija dzelzs priekškars, bet katrs trešais bērns mācījās mūzikas skolā pat tad, ja viņa vecākiem tas neinteresēja vai viņi nebija mūziķi. No otras puses, mums tā mentalitāte ir tāda, ka savu patieso viedokli par kaut kādām lietām mēs turam sevī – vai nu izglītības vai ētikas dēļ, bet mēs kaut ko noklusējam, mums iekšā paliek daudz pasaules, ko mēs neizrunājam, pat ģimenē. Mūzika palīdz izteikt to, ko tu dzīvē neesi izteicis.

Grūbe: Kā tev šķiet, vai viss, kas ar tevi notiek, ir tikai pateicoties piepūlei un talantam vai arī apstākļiem?

Nelsons: Ir tas banālais teiciens, ka konkrēta daļa talantam un tam, ko dod Dievs, un otra daļa – tas, kā tu tās spējas attīsti dzīves laikā, sākot no bērna kājas.

Grūbe: Vai mūziķis var būt neticīgs cilvēks?

Nelsons: Es domāju, ka nē, viņam kaut kam ir jātic. Ja skatāmies uz Rihardu Štrausu, kurš ir viens no krāšņākajiem simfoniskās mūzikas komponistiem, viņam ir divi skaņdarbi, kuros viņš runā pret reliģiju. Tā ir Alpu simfonija, kur viņš glorificē Alpus un dabu. Viņš nenoliedz Dievu, bet ar reliģiju nevar sadzīvot, jo saprot, ka tas kaut kādā veidā cilvēku ierobežo. Un, tas ir “Zaratustra”, kas nāk no Nīčes, kur tiek meklēts pārcilvēks. Štrauss kaut kādā veidā apstrīd reliģiju, varbūt drīzāk to dogmatismu, kā cilvēki operē ar reliģiju, kā viņi sevi ierobežo, kā viņi veido attiecības ar Dievu sarežģītos laikos. Varbūt viņš ir cīnījies pret to, jo redzējis, ka tas ierobežo garu, nerada kontaktu ar Dievu. Ir vairāki komponisti, kuri sevi atklāti ir postulējuši par antireliģioziem cilvēkiem, bet viņu skaņdarbi un viņu pasaule ir bijusi ļoti bagāta, un Dievs viņus noteikti ir iedvesmojis. Varbūt Dievs vairāk operē ar mākslinieciskām dvēselēm kā ar tādiem bērniem.

Grūbe: Vai ir mūzika, kas ar tevi ir manipulējusi?

Nelsons: Man liekas, ka ir mūzika, kas var manipulēt un kuru klausoties, kurā iedziļinoties, tā var iedzīt strupceļā. Viens tāds varētu būt Vāgners. Tas attīsta tevī egoismu, varas tieksmi.

Grūbe: Jo Hitleram patika Vāgnera mūzika?

Nelsons: Jā, tu noklausies “Valkīru”, saproti, ka tā mūzika ir tik spēcīga, ka tā var tev iepotēt informāciju, kas var negatīvi izpausties.

Grūbe: Danielam Bārenboimam parasti žurnālisti vaicā, kā tas ir būt ebrejam un diriģēt Vāgnera operas.

Nelsons: Daudzi ebreju izcelsmes komponisti diriģē Vāgneru, Štrausu. Skatoties uz Vāgneru, es mēģinu tur saskatīt kaut kādu dievbijīgu enerģiju, ka Dievs uz mums, trakajiem, skatās kā uz bērniem, viņš mums ir devis spējas, uzdevumu ietekmēt pasauli ar savu darbu. Viņš redz, ka mums tās spējas ir un ka mums ir lielāka vara. Ir kāda mūzika, kuru tu sāc diriģēt vai klausīties un jūti... līdzīgi kā bērnam, kad tu viņam atskaņo dziesmu, ko viņam dziedājusi mamma, ka tu zini, par ko tas ir, tāda nostalģiska māju sajūta. Man Vāgnera mūzika rada kaut ko līdzīgu. Kad tu analizē šo mūziku, tad nē, bet kad tā sāk skanēt vai kad tu sāc diriģēt, tā sajūta ir tāda, it kā tu pats komponētu, tu saproti, kurp tā mūzika tevi ved.

Grūbe: Vai operas diriģēšana kaut kādā ziņā konfliktē ar simfonisko mūziku?

Nelsons: Es domāju, ka nē, jo es mēģinu mūziku uztvert kopumā. Žanri un uzdevumi ir atšķirīgi, tehnoloģiskā specifika ir atšķirīga, bet man liekas, ka cilvēki par daudz nodala vienu no otras. Ir diriģenti, kuri operas vispār nediriģē, arī Mariss ļoti maz diriģē operas, un ir diriģenti, kuri diriģē tikai operas. Man ir tāda sajūta, ka muzikālā ziņā opera ir ģeniāla māksla, mākslu augstākā izpausme. No biznesa viedokļa, operai ir vairāk naudas un arī attiecīgi vairāk intrigu, un tur arī individualitātēm ir dota lielāka vara. Ja tu to varu nelietīgi valkā, tad cilvēciskās kaislības vairāk var izbaudīt operā. Simfoniskā mūzikā tas ir daudz mazāk iespējams, jo tev gribot negribot ir jāpakļaujas mūzikai. Operā tev ir iespējas operēt ar mūziku nelietīgi.

Grūbe: Vai tu uztver savu darbu kā sava veida atrašanos emigrācijā, jo tādi ir profesijas spēles noteikumi?

Nelsons: Ir brīži, kad esmu dusmīgs par to, kas notiek šeit, vai nu attiecībā uz koncertzāli, vai izglītību. Jebkur Eiropā es jūtos mājās, ļoti ērti. Es saprotu, ka strādāt Latvijā es neatgriezīšos, jo tā dzīve tāda ir. Ir brīži, kad domāju, ka latviešiem patīk klusām kādu nograuzt, bet tas jau ir visur. Alvis Hermanis pirms laika kaut kur izteicās – mēs iedomājamies, ka esam izredzēta tauta, bet īstenībā citi jau nav sliktāki. Mēs it kā zinām, kā vajag dzīvot, bet, ja paskatāmies, tad nemaz tik daudz nezinām. Tā vide man tagad ir angļu, vācu valodā. Intervijas parasti ir angļu valodā, un par mūziku vispār ir grūti runāt. Diriģents Haitinks teica, ka mēs par daudz runājam par mūziku. Mēs jau īstenībā nezinām, ko Brāmss, Mālers vai Bēthovens bija domājuši. Mēs tikai spekulējam ar to.