Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
"Neatkarīgā policistu arodbiedrība (NPA) rosina samazināt mācības laiku skolā [..] - pamatskolā no deviņiem uz astoņiem gadiem, vidusskolā no 12 uz desmit gadiem, palielinot skolnieku slodzi un samazinot apgūstamo mācību priekšmetu stundu skaitu vai mācību priekšmetu skaitu. Kā skaidro NPA, tas ļautu ātrāk iesaistīt jauniešus darba tirgū un samazinātu tēriņus izglītībā.”
LETA, 2009. gada 4. jūlijā
Es nebeidzu brīnīties par cilvēkiem, kuri no sirds pārliecināti, ka mūsu bērnu izglītība varētu būt mērāma stundās - ka skolā pavadītais laiks vienlīdzīgs saņemtajai izglītībai un tādējādi, palielinot mācību stundu skaitu, tiek uzlabota izglītības kvalitāte. Ja neskaita gluži pašsaprotamus izņēmumus (tīri intuitīvi spriežot, jebkurš, kam kaut nedaudz laika nācies pavadīt kopā ar bērnu, kas jaunāks par desmit gadiem, varētu saprast, ka bērni apgūst zināšanas pavisam citādi nekā pieaugušie), šķiet savādi, ka pārējie profesionāļi, bieži vien - cilvēki, kas ieņem amatus, kuros nepieciešama daudzpusīga pieeja un radoša domāšana, tik tiešām uzskata, ka izglītību iespējams uzlabot kā ražošanas procesu, kura galvenie rādītāji ir izejviela, darba gaitā izlietotie materiāli un gala produkts.
Skumji, taču šāda pieeja nav nekas neparasts. Lielbritānijā un Savienotajās Valstīs pēdējo gadu valdošā tendence izglītības jautājumā bijusi veicināt arvien jaunāku bērnu iesaistīšanu oficiālā mācību procesā: trīs vai četru gadu vecumā mazie jau sēž skolas solā un vingrinās lasīšanā. Tas acīmredzot tiek darīts ar domu, ka, nedaudz ātrāk sākuši mācības, bērni turpmākajos gados trauksies uz priekšu vēl jo lielākiem soļiem; šim pieņēmumam pamatīgu triecienu dod fakts, ka, neraugoties uz pozitīvo vērtējumu pašu mājās, Lielbritānijas rezultāti OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) testos arvien pasliktinās. (ASV pēdējos gados ar testiem bija radušās problēmas, tāpēc svaigi dati nav pieejami.)
Lai gan Žana Pjažē teorija lielā mērā tikusi atspēkota (viņš uzskatīja, ka ikvienā konkrētā vecumā bērni attīstās kādā noteiktā veidā), viens tomēr ir skaidrs - savā virzībā cauri dažādajām izglītības sistēmām bērni iziet samērā skaidri iezīmētu viengabalainu attīstības ceļu. Panākumi un temps, kādā viņi iziet šīs attīstības fāzes, atkarīgs no visdažādāko faktoru kopuma; skolas solā pavadīto stundu skaits ir tikai viens no tiem.
Somu skolnieki, kuri piecpadsmit gadu vecumā mācībām, visticamāk, veltījuši nepilnas trīs ceturtdaļas no tā laika, ko skolā pavadījuši vairums britu vai amerikāņu skolēnu, visos trīs līdz šim notikušajos PISA testos bijuši starp pašiem labākajiem.
Nebūs viegli atrast divus speciālistus, kuri būtu vienisprātis par to, kurš no bērna sekmes ietekmējošajiem faktoriem ir pats svarīgākais; tomēr daži no tiem tiek piesaukti atkal un atkal. Viens no tiem ir skolēnu vecums, īpaši pirmajos izglītības gados. Neraugoties uz to, ka ik pa brīdim kārtējais brīnumbērns atkal tiek pie universitātes diploma jau 15 gadu vecumā, daudzviet pasaulē veikti pētījumi liecina, ka lielākas izredzes sasniegt labākus rezultātus ir audzēkņiem, kuri ir vieni no vecākajiem savu klasesbiedru vidū - vismaz jaunākajās klasēs; šāds pārsvars bieži saglabājas līdz pat vienpadsmit gadu vecumam un vēl ilgāk. Vēl viens faktors ir skolnieka mājas apstākļi - to man pirms pāris gadiem apliecināja kāds draugs, kurš darbojas lasītprasmes apgūšanai veltītā ilgtermiņa projektā. “Šķiet, tam, ko mēs darām, vispār nav nekādas nozīmes,” viņš teica. “Bērni, kuru vecāki ik dienu lasīšanai veltī vairāk nekā stundu, tik un tā vienmēr sasniedz labākos rezultātus.” Vēl viens nozīmīgs faktors, tiesa gan, īpaši pretrunīgi vērtēts, ir pedagoģiskais aspekts un mācīšanas kvalitāte - skolotājiem, teorētiķiem un vispār jebkuram, sākot ar baznīcu un beidzot ar vides aizsardzības entuziastiem, ir savi, bieži vien ārkārtīgi atšķirīgi viedokļi par to, kā bērnus “vislabāk” mācīt. Tā nu iznāk, ka nav daudz tādu lietu, par kurām mēs tiešām varam būt droši, bet viena no tām ir atziņa, ka bērna izglītību ietekmē vesela virkne faktoru ārpus skolas sienām un ka universāla bezizmēra risinājuma visām problēmām vienkārši nav.
Vecumam ir vēl arī cita loma.
Vidusmēra klasē, kurā mācās septiņus līdz astoņus gadus veci bērni, paša jaunākā un paša vecākā audzēkņa vecuma starpību no vesela gada var šķirt tikai viena diena; tas nozīmē, ka jaunākā rīcībā būs aptuveni par 15 % mazāk dzīves pieredzes, ko likt pamatā savām zināšanām. Darba tirgus vajadzības pēdējo pārdesmit gadu laikā stipri mainījušās; skolu beidzēju spēju domāt patstāvīgi, apgūt jaunas prasmes un meklēt jaunus ceļus darba devēji tagad vērtē augstāk nekā tradicionāli pieprasītās pamatzināšanas, lasīt un rakstītprasmi un zināmas matemātikas iemaņas. Taču tās nav prasmes, kas viegli iemācāmas - tās attīstās, skolēnam laika gaitā apgūstot plašu mācību programmu un uzkrājot daudzpusīgu pieredzi, tiklab skolā, kā ārpus tās sienām. Visā Eiropā un Latvijā jau tagad bezdarba līmenis starp jauniem cilvēkiem līdz divdesmit četriem gadiem ir krietni augstāks nekā citās vecuma grupās. Tas lielā mērā saistīts ar pieredzes un ar to kopā iemantojamo īpašību trūkumu. Vai mēs tiešām vēlamies šo grūtību skarto sabiedrības grupu paplašināt, pārtraucot jauniešu izglītību vēl divus gadus āgrāk?
Atbildīgajām amatpersonām visā pasaulē vajadzētu krietni apsvērt, kam tad īsti lūgt padomu izglītības jautājumos. Runājot par skolotāja profesiju, bieži mēdz atkārtot veco patiesību: jebkurš skolu pabeidzis idiots uzskata, ka ir kompetents spriest par izglītības lietām. Nomācošā vairākumā gadījumu šie cilvēki maldās. Latvijas rezultāti līdzšinējos PISA testos stabili iekļaujas viduvējības rāmjos - un mums vajadzētu darīt visu, kas mūsu spēkos, lai šo situāciju labotu. Lai tas notiktu, izglītības sfēras vadītājiem nāksies atbalstīt zinātniskus pētījumus, uzklausīt visdažādākos viedokļus un, visbeidzot, pieņemt lēmumus, kas nepieciešami, lai uzlabotu Latvijas skolēnu sniegumu. Process, kura gaitā mūsu nākamās paaudzes no maziem bērniem izveidosies par radošiem un spējīgiem pieaugušajiem, ir komplicēts un ļoti specifisks, tāpēc cilvēkiem, kuri par to lemj, jābūt drošiem, ka viņi dzird ko vairāk nekā tikai populistisku saukļu pievilinātu vēlētāju kāju dipoņu ceļā uz balsošanas iecirkni.
Simona jautājumi
Kā ziepju gabals
Marginālijas uz cilvēcīguma un mīlestības malām