Par Georgiju? Kādēļ ne par Sakartvelu?

“Gruzija lūgusi Lietuvu turpmāk vairs nedēvēt to “krieviski” – piedāvātais variants ir “Georgija”. Šādu lūgumu Gruzijas ārlietu ministrs Grigols Vašadze izteicis savam Lietuvas kolēģim Vīgaudam Ušackam divpusējās tikšanās laikā Atēnās.”

LETA, 2009. gada 2. decembrī

Lietuvai izteiktais lūgums netieši ir arī mājiens daudzām citām jaunajām Eiropas Savienības valstīm – Latvijai, somugriskajai Igaunijai un Ungārijai, kā arī slāvu valstīm Bulgārijai, Čehijai, Polijai, Slovākijai un Slovēnijai. Šo rosinājumu varētu ievērot burtiski, varētu arī atrunāties ar senām tradīcijām, bet, iespējams, vislabāk būtu atcerēties, ka Gruzijai un Georgijai ir savs pašnosaukums (autonīms).

Pēdējā laikā pasaules un Eiropas kartē mainījušies daudzu valstu un teritoriju nosaukumi. Vienos gadījumos valsts vai teritorijas vārds nomainīts pilnīgi (piemēram, agrākā Birma tagad ir Njanma), citos – vairāk vai mazāk mainījusies tikai forma (piemēram, nosaukumi Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna aizstājuši saīsinātos nosaukumus Kazahija, Kirgīzija utt.). Vienos gadījumos jauns nosaukums parādījies visās vai gandrīz visās valodās (piemēram, Dienvidrodēzija vispārēji kļuvusi par Zimbabvi), citos gadījumos – ne visās vai tikai dažās (piemēram, Ziloņkaula Krasts latviešu un igauņu valodā līdzīgi krievu un angļu valodai pēc franču valodas parauga pārsaukts par Kotdivuāru, bet lietuvieši saglabājuši nosaukumu Dramblio Kaulo Krantas, spāņi Costa de Marfil utt.).

Vienos gadījumos maiņa notikusi pēc attiecīgās valsts ierosinājuma vai lūguma (Moldāvija, neatkarību ieguvusi, darīja zināmu, ka tā jāsauc par Moldovu), citos – bez šāda pamudinājuma, nereti kādu tīri lingvistisku iemeslu dēļ. Latviešu oficiālajā rakstībā nesen vārdiem Īslande un īslandieši atjaunota garumzīme, kas pēc 1945. gada bija saglabājusies tikai rietumzemju latviešu rakstos un vārdnīcās. Kā redzam arī no šā piemēra, tīri lingvistiska rakstura maiņas parasti sastopas ar daudzu valodas lietotāju iebildumiem. Starp citu, valodas lietotāju nevienprātības dēļ apdzisis arī savulaik aizsāktais mēģinājums vārdu Svazilenda aizstāt ar Svazija (to redzam, piemēram, 1978. gadā izdotajā enciklopēdiskajā vārdnīcā “Pasaules zemes un tautas”).

Visiem šiem maiņu gadījumiem kopīgs ir tas, ka nosaukums ticis tuvināts attiecīgās valsts pašnosaukumam. Tādēļ Lietuvai izteiktais lūgums valsts vārdu Gruzija aizstāt ar Georgija, kas būtībā ir arī mājiens Latvijai, mudina uz ko neparastu, jo ne vienam, ne otram no šiem vārdiem nav ne līdzības, ne radniecības ar tautas pašnosaukumu საქართველო [izruna – “sakartvelo”]. Interneta portālu komentāros gan lietuviešu, gan latviešu valodas lietotāji uz šo ziņu atsaukušies nevienprātīgi un ar mulsumu. Iespējams, līdzīgs mulsums ir arī Izraēlā un Japānā, kas jau agrāk saņēmušas lūgumu pāriet uz rietumniecisku šās Kaukāza valsts nosaukumu. Grūti ir nepiekrist tiem komentētājiem, kuri uzskata, ka vislabākais šās valsts nosaukums gan lietuviešu, gan latviešu valodā būtu Sakartvela.

Šis vārds, ar kuru kopš tālām sendienām saistījušās vēstures plosītās tautas ilgas pēc apvienošanās, tulkojumā nozīmē zemi, kurā dzīvo kartveļi. Tagad vārds kartveļi ir visu tā saukto gruzīnu pašnosaukums, bet sākotnēji tā dēvēja ļaudis, kas dzīvoja Austrumgruzijas vidusdaļā Kartlijā. Valodu, ko mēs saucam par gruzīnu valodu, kartveļi paši sauc vārdā kartuli.

Un kā ir ar apzīmējumiem Грузия un Georgia?

Kā liecina kartveļu (gruzīnu) valodnieku pētījumi[1. Īpaši jāmin Tbilisi Universitātes profesora Elgujas Khintibidzes grāmata “Kartveļu apzīmējumi un to etimoloģija”, kas izdota arī angļu valodā (Xintibize, Elguja. The designations of the Georgians and their etymology. Tbilisi, 1998).], angļu vārdam Georgia un krievu vārdam Грузия ir viena un tā pati vēsturiskā sakne. Proti, apzīmējums Georgia ar sīriešu un/vai arābu un tālāk itāļu valodas starpniecību cēlies no vārda, kādā savulaik šās zemes tautu dēvēja persieši, – no gurģ/gurģān. Turku mēlē šis vārds kļuva par gurji [gurži], bet no tā savukārt cēlies krievu vārds грузин, ko esam pārņēmuši arī mēs. Piemēram, vēl 15. gadsimtā krievu ceļotājs Afanasijs Ņikitins kartveļu apdzīvoto zemi sauc vārdā Гурзыньская земля – “Gurzīnu zeme”. Līdz mūsu dienām turku vārds gurji [gurži] pārtapis par gürcü [girdži], no tā atvasinātais valodas nosaukums ir Gürcüce [girdžidze], bet valsts nosaukums – Gürcistan [girdžistan].[2. Turku patskani ü latviski varētu atveidot arī ar u, kā tas mums, piemēram, ieviesies vārdā turks. Starp citu, Turcija turku valodā ir Türkiye [tirkije], turki – Türkiye Türkleri [tirkije tirkleri jeb Turcijas tirki/tjurki], bet turku valoda – Türkçe [tirkče].]

Netrūkst gan arī citādu vārda Georgia skaidrojumu. Pēc viena skaidrojuma tas cēlies no grieķu vārda γεωργός/georgos “zemkopis” un latīņu georgicus “lauksaimniecisks”, pēc citas – no pareizticīgo godinātā Svētā Georga (Jura), ko uzskata par Sakartvelas aizbildni. Gan vienā gan otrā skaidrojumā ir kaut kas no patiesības. Proti, itāļi, no sīriešu vai arābu mutēm dzirdējuši neeiropiski skanošu tautas apzīmējumu, to piegludināja atbilstoši saviem valodiskajiem ieradumiem un, likdami lietā “tautas etimoloģiju”, pielīdzināja vārdam “Georgs” vai “zemkopis”. Šo ietekmi pētnieki nenoliedz.

Lietuvā jautājumu par Gruzijas vārdu lūgts izskatīt Valsts valodas komisijai. Interesanti būs uzzināt tās atzinumus.