Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
No aktrises Mudītes Šneideres dienasgrāmatas. Pirmpublicējums
...kāpēc es... vispār
Mudītes Šneideres dienasgrāmata sākas ar 1998. gada 12. augustu — uzreiz pēc viņas vīra Harija Liepiņa (1927–1998) nāves — un rakstīta veselu gadu (“Gadu, kurā nebija nevienas tumšas, nelaimīgas dienas”). Izlasot RL izvēlētos fragmentus, lasītājam tomēr nebūs lemts uzzināt, kāda šī dienasgrāmata īstenībā ir. Kaut vai tāpēc vien, ka izvēle drīzāk atspoguļo to, kurš izvēlas. Taču, visdrīzāk, tāpat būs arī ar apgāda Priedaines izdoto grāmatu, kas iznāks rudenī, ietvers daudz vairāk ierakstu un droši vien centīsies saglabāt autentisku formu.
Rakstīts ir publicēšanai, un to grūti nepamanīt. Un tomēr sev. Visvienkāršāk būtu pateikt: dienasgrāmata — mierinājums, psihoterapija ar pašiedvesmas formulām (esmu dzīva; es tevi mīlu; tu tagad ilgi nenāksi mājās; es jūs visus mīlu; kā mēs mīlējām; Dievs, svētī Latviju), kas palīdz pārdzīvot zaudējumu (un viens aiz otra seko jauni zaudējumi, aizejot savas paaudzes kolēģiem), dienasgrāmata — atvadīšanās. Tomēr precīzāk atbilstu pašas rakstītājas formulējums: “Es vēl un vēl mēģinu atrast kādu vienu, zīmīgu ainu, notikumu vai secību, kas izgaismotu apkārtni un pagātni un to, kāpēc es... vispār. Nav. Vai nu visa dzīve kā liecība vai — veltas pūles.” Tiem, kam Mudīte Šneidere uzticējusi savas atraitnības dienasgrāmatas rokrakstu, atmiņas par pagājušajiem gadiem, spriedumus par teātra cilvēkiem, simpātiju un antipātiju apliecinājumus, apbrīnojami atbilstošos vārdos aprakstītos dabas vērojumus, vissvarīgākais varētu būt tieši tas — kā viņa redz savu dzīvi un kā grib to redzēt, kā mēģina to izgaismot. Fragmentos to, protams, var sajust tikai fragmentāri. “Smiļģa teātrī skaistums bija obligāta norma,” to, iespējams, lasot vajadzētu atcerēties.
“Nekad nerunā labu par sevi un sliktu par citiem — tas ir tad, ja gribi būt angļu džentlmenis. Es esmu runājusi sliktu par citiem. Bet, no otras puses, es nekad neesmu “uzslavējusi” pati sevi. Cilvēkam, kurš raksta, gandrīz neiespējami palikt džentlmeņa robežās, jo nepārtrauktas uzslavas visriņķī un visapkārt ir nonsenss. Visa rakstniecība un žurnālistika uzplaukst tur, kur ir grēks, sensācija, nelaime. Haris savā dvēselē bija tīrs un cildens. Viņš bija tik apdāvināts, ka tur nebija vietas ļaunumam un visām pārējām “zemākajām jūtām”. Es līdzcilvēkus šķiroju arī tā — kuri dara ļaunu citiem un kuri dara ļaunu paši sev. Un Harim tomēr nebija slikto īpašību — tās visas viņš sadedzināja savas dzīves ugunskurā, līdzi svilinādams mani un dēlu, likdams ciest arī Teātrim un kolēģiem.
Es gribēju — man vajadzēja — rakstīt par teātri, par Mīlestību un... un vīnu,” dienasgrāmatā atzīstas Mudīte Šneidere.
Inese Zandere
Par rītakleitām
Katram dižam garam sava izrīcība: es neatļaujos palikt mājas vai rīta kleitā. Es apģērbjos gandrīz kā “iziešanai” un obligāti izdaru ikrīta “meikapu”. Tas tādēļ, lai Tev patiktu, lai tu varētu teikt, cik smuki viņa tā sēž. Vēl viens NEKAD: es NEKAD nebūšu viena! Man esi Tu. Un būsi — vīrs debesīs un virs zemes.
Mana agrā bērnība pagāja Lāčplēša ielā, Harīšam — Ģertrūdes ielā, gan ne vienlaikus, tur ir 7 gadu starpība. Un bija tā, ka mums abiem visriņķī visapkārt bija ebreju dzīvokļi. Ģertrūdes ielā — Adirimi, Biksoni, Magarami, Volperi, Lāčplēša ielā Kagani, Kaceri, Blumenovi, Gutkini. Un mūždien, mums pa kāpnēm skraidelējot, pavērās kādas durvis, uzvēdīja ebreju virtuves specsmaržas un parādījās kāds mīļš ģīmītis tumšām tūkstošgadīgām acīm, obligāti izspūrušiem matiem un rītakleitā. Un vienmēr kāda roka sniedza ebrejiskus gardumiņus ebrejiskā mīļumā.
Kagankundze teica: “Muditin, es tev iedoš,” un atgriezās savā smaržām pilnajā dzīvoklī, lai tad nu ar iedotu. Un, kad bijām jau lieli un kopā, mana rītakleita nozīmēja: “žīdinīc”. Mīļie bērnības ebreji — gan Ģertrūdes, gan Lāčplēša ielās viņi pēc tam gāja ar dzeltenām zvaigznēm un tūkstošgadīgām skumjām melnajās acīs. Bet Kagani atgriezās — gan ne visi. Biksoni un Magarami arī, bet ne visi. Un dzīvoja tajos pašos dzīvokļos. Un Kagankundze tajā dienā, kad es beidzu 3. vidusskolu, izcepa torti — visu dienu izspūrusī galviņa bija rēgojusies logā, lai nepalaistu garām brīdi, kad Šneideru skuķis nāk ar diplomu un dažām puķēm, un sagaidīja mani kāpņu telpā starp 5. un 6. stāvu: “Muditin, es izcepu tev torti. Muditin, es tevi gaidīju,” — un saraudājās. Man vairs nebija mammas, Kaganiem — Esteres. “Muditin, ja tava mammin to redzētu.” Bet mana mamma bija palikusi uz ceļa starp Sloku un Tukumu, ar nelielu caurumiņu deniņos. To ceļu pikējošā lidojumā apciemoja atbrīvotāju lidmašīnas un šāva no ložmetējiem uz visu, kas kustējās. Man bija 10, māsai 9 gadi. Viens no vācu kareivjiem (tur kustējās pajūgi, mašīnas, vācu zaldāti, bērni) rāva manu māsu prom no ceļa un gūlās viņai šķērsām pāri. Es iegāzos grāvī blakus mammai. Viss milzums devās tālāk, bet kas vairs nevarēja, tie palika, kur atbrīvoti. Man kreisajā rokā ir mammas laulības gredzens — tajā rokā, kurā nēsā atraitnību. Tēvs to deva mammai kāzu dienā un tajā ierakstīts: “Arcis. 26. XII 31” (tēvs bija Arturs). Vācu karavīri paspēja noņemt mirušajai Annai Šneidera kundzei šo gredzenu, dzintara krelles, vēl vienu topāza gredzenu un dokumentus — pirms mēs devāmies tālāk, to visu, rūpīgi ietītu, atdeva mums. Kad bija Haris+Mudīte=mīlestība, tad mums par abiem kopā bija viens laulību gredzens. Šis gredzens bija viņam pirkstā 42 ar pusi gadus, izņemot tās izrādes, kur tas neiederējās.
Par Smiļģi
Dailes teātra bohēma bija trakāka un nevaldāmāka par citām bohēmām, jo — Smiļģis!
Līdz trijiem naktī teātrī murdēja, guldzēja, humorējās, parodēja, iemīlējās, skaudās un uzteica, līdz beidzot veda mājās cits citu. Smiļģim esot bijis tāds teicamais: “No krrog’ uz mēģinājumu, no mēģinājuma uz krrrog’, no krrrog’ uz izrād’, no izrād’ — uz krrog’!” — tas gan vairāk sākuma gados, vēlāk Vecais vairs nebija tik stiprs. Toties viņš bija skaudīgs uz tiem, kas to spēj, kad viņš vairs nespēj. Tos viņš nākamajos rītos trenkāja, kamēr redzēja, ka cilvēks tūlīt būs pagalam no visa “tā” un sirdsklauvēm. Kādā Marijas Stjuartes mēģinājumā atkal kāds citu starpā bija bāls un aukstu sviedru rasots. Vecais tīģeris gluži vai ierēcās no prieka: “Visi malā!” Un šim: “Skrrrient’! Lec’t! Vēlreiz! Hop!” Pēc 15 minūtēm “ansamblis” ir liecinieks aktiera saļimšanai uz svētajiem dēļiem.
Vecais: “Vakar dzēr’t?”
Skraidinātais (vārgā izelpā): “Jāāā...”
Vecais: “Daudz?”
Vārgais: “Nūū... ne visai... nu tā... kādus 200...”
Vecais: “Lab’! Strrrādājam tālāk!”
Lilita Bērziņa čukst Benitai Ozoliņai: “Labi, ka viņš teica tik maz, citādi šis aiz skaudības trenkātu vēl.”
Mēs sēdējām visur klāt. Niekojāmies ar mazumiņu pēcgrima vazelīnpirkstu apķēpātās glāzītēs, kamēr “lielie” to pašu darīja pamatīgāk un kļuva arvien “spožāki”.
Pēc tam mēs vedām lielos mājās.
Teātra vidū bija Vecā caurums, Smiļģa bezgaisa bezlogu kabinets, kurš vienmēr stāvēja vaļā, un iekšā vīdējās lauvas krēpes. Tam bija jātiek garām ar dzīvības briesmām, jo ģēnijs rāva iekšā un nelaida ārā. Ja kāds bija kaut pāris sekundes neuzmanīgs, viņš tika iesūknēts kā putekļsūcējā un tajā vakarā dabūja sajust, kas tas ir — nolemtība. Apmēram pēc 3-4 stundām, kad lauva, tukšos zobus klakšķinādams, pagausināja savu monologu, tvēriens atslāba un kāds laipns aizkavējies kolēģis pamanījās uztvert Dailes liesmās apsvilušo sīkkukainīti un nogādāt viņu attālākā nostūrī. Tur viņu elpināja un izdarīja sirds masāžu.
Starp citu, Smiļģis neesot cietis uzposušās un sasmaržojušās aktrises. Ja kāda darbā esot bijusi īpaši noformējusies, viņš trenkājis skaisto būtni vairāk nekā citus, licis vārtīties pa grīdu. Ja kādai prīmai mugurā bijuši šauri svārciņi, izgudrojis speciāli viņai mizanscēnu, kur jānometas uz viena ceļgala. Pie tam pazīstamais: “Ātrrrāk! Vēlrrreiz! Hop!” (to “hop” pazīst cirka zirgi un Dailes teātra aktieri). Elvīra Bramberga esot kā salūtu izšāvusi: “Lūdzu, Smiļģa kungs!” — uzrāvusi elegantos svārciņus līdz jostas vietai un nometusies uz viena ceļa.
Tagad es saprotu, darbā nav jādižojas, jāizrādās, darbā ir jāstrādā. Bet man šobrīd nav jādodas darbā — tad es pati sev dižojos un izrādos vai? Jā, pat laukos...
Haris: “Un ko tu katru rītu taisi to “ģīmi”?”
M.: “Redz, Harīt, tu jau esi smuks, bet ja es neuztaisītos, visi pamanītu, ka es īstenībā esmu nesmuka.”
Un tā ir tīra patiesība, es īstenībā tiešām esmu nesmuka, tikai esmu iemācījusies labi izskatīties. Ja es būtu skaista, es, goda vārds, nekrāsotos. Kā Ausma Kantāne.
Es nesaprotu, kā viņš manī iemīlējās. Man bija resnas kājas. Man bija spics deguns. Es aizņēmos naudu un neatdevu. Es mēļoju par citiem — Haris nekad. Mana māsa Aija, tā gan bija skaista. Mēs bijām mākslas vingrotājas, Aija bija čempione, viņu sauca par skaisto Aiju Šneideri. Vienreiz man acīs uzprasīja: “Jums gan laikam ir ļoti patīkami, ka ir tik skaista māsa!” Es nodomāju — ej tu ratā, man būtu patīkami, ja es pati būtu skaista. Ar visiem saviem 65 kilogramiem (toreiz) es locījos kā jau visas vingrotājas, saliecos dubultīgi, cilāju kājas līdz ausīm — kā trekns zutis.
Par Romeo
Kad jau mācījāmies Konservatorijā, es biju “mājās vedēja”. Rudeņos talkās nesen dibinātajos kolhozos dienā rakām kartupeļus, vakarā ballējāmies. Ja kāds kursa biedrs pārlieku saballējās, mani lietišķi uzrunāja divi citi kursa biedri: “Mude, aizved viņu mājās.” Un es rudens naktī un dubļos stutēju murmuļojošo kritekli uz 2 kilometrus attālo kopmītni. Viens tāds pavedamais mīļi šņukstēja: “Tu gan proti ar dzērājiem apieties...”
Kad Romeo-Haris vai Romeo-Eidis iedzer indi un mirst, mēs mirstam līdz. Un tā plus mīnus 20 reizes. Un būsim atkal klāt, kad Eidiņš raudādams teju teju piešņaukās melna samta drapērijas vai Harītis sirdi plosoši sauks: “Džuljeta, mana mīla! Kāpēc tik skaista vēl!” Pēc izrādes tiks novilktas baltās kleitas, Romeo melnais samts un kādā no ģērbtuvēm — vai pat vairākās — tikko mirušie mīlētāji, viņu mirušie draugi un apraudātāji sapulcēsies vienkop un sāks atslābināties caur smiekliem un vīnu. Drīzāk gan degvīnu, bet tas nav priekš “sīkajiem.”
Un tad mēs ar Robīti Ligeru, katrs savā pusē, vedīsim mājās Romeo.
Un tad — pēc gada, tas arī būs pēc Romeo izrādes, pienāks naktssargs un teiks: ko tad jūs te darāt. Mēs paiesim tālāk un skūpstīsimies.
Dailes teātra direktora kabinetā notika partijas šūniņas sēde par tematu Jauno aktieru morālā stāja. Jo raugi, mēs bijām iemīlējušās, bet tie, kurus mēs mīlējām, bija precēti. Dinai bija lemts iemīlēties Edgarā Tonā, man Harijā Liepiņā (viņš vēl nebija šķīries, viņa sieva, ļoti ugunīga un vētraina, dažādu spēku plosīta melnmataina sieviete, vēlāk kļuva par Jāņa Zābera kundzi). Harītis ārdījās un solīja “parādīt”. Es īsā laika zaudēju to, kā man bija par daudz, sveši mani noturēja par balerīnu. Direktors Palkavnieks, salicis lokā, rādīja manu jostiņu no kostīma Skiljāno ģimenei: redziet, mums ir šitik tievas aktrises!
Mēs veselus septiņus gadus nemaz nebijām precējušies, bet tās bija mūsu Kāzas — naktī uz Lāčplēša ielas, naktssarga apsaukti un drusku nokaunējušies, mēs pagājām pāris mājas tālāk un skūpstījāmies līdz trijiem naktī. Tā bija mūsu svinamā diena. Beidzot “sarakstījāmies”, kad pasaulē bija jānāk dēlam, decembra dubļos aizgājām līdz kantorim, pēc tam saskandinājām glāzes ar sulu kaut kādā Ļeņina ielas pārtikas veikalā.
Par Ipiķu vilkiem
Hari dzimtajā pusē sauc par Āri. Ipiķos nav nekādu Harīšu, visi ir Ārīši. Viņa tantes, mūs sagaidot, gari stiepa: “Eijā! Ārit’s atbrauc’s!” Kaimiņienes, iekšā nākot: “Eijā! Tas tok ir Ār’s.” Kad Haris ilgi nebija rakstījis, Anniņtante atsūtīja “svelotu vēstuli”: “Ār’, Tu laikam ir Āmerikā, ka nerakst’.” “Ār’, man uz tevi ir sirds” — tas laikam ir bijis visrūgtākais pārmetums, ko vien var saņemt Ipiķos. (Šovasar, kad Venta niķojās un nedeva laukā “zives”, Haris nāca Lejasmāļu pagalmā ar vārdiem “es uz Ventu ir dusmīgs, man ir sirds.”)
Rūjienas pusē pie tantēm mēs ilgi neaizķērāmies, tur jau jebkurš ūdens bija 15 kilometru attālumā, bet apkārtne starp Ipiķiem, Ķirbēniem, Vilpulku un “igauņiem” ciņaina, purvaina, ar zalkšiem, zilenēm, brūklenēm un vilkiem. Haris stāstīja, kā viņš, četrpadsmitgadīgs, pļāvis ciņainās pļavas — ciņi augsti, izkapts cērtas tajos, kājas nogurst, kāpjot uz-un-no. “Ār’s bij dikti strādigs,” teica Annis. Annis, Maris, Bertis, Elbis, Emmis — Āra mamma. Jautājumus Ipiķos izsaka no augšas uz leju, kā kategoriski apgalvojot. Piemēram, sākot no augšas: “Vāāi tas i’ tas vecā Jeskes meit’, vai.” Un nobeidz apakšā. Un, ļoti svarīgi: “Vāāāi tu, Ār’, te ilgi paliks, vai.”
Ār’s tur, diemžēl, ilgi nepalik’ vis.
Izēd speķi ar ceptām olām, iedzer pienu. “Kapij’ krūzit’s” tur nav cieņā.
“Es ir svelots pret tiem citim,” saka Annis, ar to domādams, ka visā pārējā Latvijā ir vieglāka zeme un labāka dzīvošana. 1959. gada vasarā visu augustu mēs dzīvojām Igaļu klētiņā. Anniņtante un Bertis sēja rudzus Tīt’skaktā. Mēs, uzsēdušies velosipēdos, braukājām apkārt. Aizdzināmies kur tur ellē uz Rūjas augšteci vēžot. Rūjas krasts aizaudzis, apkārt purvainas grīšļu pļavas. Odi un dunduri, vienīgā celtne visā pasaulē — siena šķūnītis. Man jau nu diez ko nepatīk. Bet manam zēnam toties pašā laikā. Zvaigžņotajā naktī sēžam pie ugunskura, pa augsto — līdz jostas vietai — rasoto zāli brienam pārlūkot krītiņus. Ir daži ķoniņi, bet vajadzēja būt vairāk. Ār’s saka — tie velli izbagarējuši upi, agrāk te nāca kāliem. Man vienalga, man tie vēži, tāpat kā zivis, negaršo. Sēžam, runājam “rūeniski”, dziedam visādas dziesmas. Dziļajā tumsā kāds piebalso: ū–ū–ū–ū!
Es: “Ārit, kas tas tur tā...”
Ārit’s: “Tad nu tā. Tagad dzēšam ugunskuru nost, ņemam krītiņus un ejam uz šķūnīti. Tas, drostaliņ, ir vilks.”
Mēs kļuvām klusi, pazemīgi un steidzīgi. Daudz neko vairs nerunājām, aizzagāmies pēc krītiņiem, tad līdz mazajam šķūnītim un izrādījās — drusku tā kā drebam, kā. Drošībā tikuši, klausījāmies, kā “viņč” turpina un kā vēl kāds un vēl kāds ar viņu sadziedas.
Pie rīta gaismas es lēkāju pa līganajiem ciņiem gar Rūjas līkumiem, bet Harīts brida pa upi un, roku līdz plecam alkšņu pacerēs, pa laikam izsvieda krastā kādu čaukstošu vēzi. Man drusku tā kā apnika, es sāku dīkt. Haris — pagaidi, tur aiz tā līkuma ir reti labas vietas. Es, ieķērusies alkšņu zaros, no augšas gaiņāju Harītim odus un jau zināju, ka viņam nekd nebūs diezgan, kas attiecas uz upi.
Citā reizē mēs braucām uz Lielezeru. Ceļš iet taisni, bet robeža līkumo. Ār’s sauc uz mani: “Tagad mēs ir Igaunijā! Tagad mēs ir Latvijā!” Trīs kilometri pa vaivarājiem, akačiem un zilenēm līdz melnam kūdras ezeram, tad visa diena vienīgaja laivā, kas drīzāk atgādina otrādi apgāztu avarējušas mašīnas virsbūvi, aira vietā veca lāpsta. Kuģojām un dziedājām visu dienu. Es atkal mācījos to gudrību, ka ūdeņi ir nopietna lieta mana zēna dzīvē, ka viņš man rāda to labāko — bet man tas viņa labākais... vēlāk man bija pašai sava laiva un nebija jātup uz soliņa līdz vēlam vakaram.
Annīt’s un Marīt’s, un Bertis: “Mēs, tok, Ār’ zivis ēd tikai, kad tu atbrouc, tu ir vienc ešķins.”
Annis un Maris teica: “Vāāi tu, Ār’, tik drīz brauks projām, vai,” — un abas kārnās slotas (Maris ar visām drēbēm svēra 46 “kilo”) stāv ceļgalā un slauka asaras. Uz roudašan’ Ipiķu Liepiņu dzimta ir svētīta, no turienes Harim tā lielā varēšana...
Par vīnu
Mans mīļotais, es kādreiz domāju, ja tevis nebūs, es katru dienu sēdēšu uz soliņa tajā zemes stūrītī, kur... nu, kur baltās smiltiņas. Bet tagad iznak, ka tu esi visur. Bet tur — tur ir atklāta, pārredzama vieta, tur ir — atkal! — skatuve.
Vienu dienu laikam jau uz tevi nākuši divi solīdi zēni — tumšos uzvalkos, šlipses lai. Ciemojušies veselu rīta cēlienu apm. līdz pusdienai. Dzeramais izskatījies pēc konjaka, laikam kāds kulinārs atspaids arī bijis. Saruna grozījusies ap Hari, Eidi, un tā. Tāds teatrāls novirziens.
Hari! Atkal krogs!
Es teju visu dienu smaidu un apceru iespējamos nosaukumus, ja tā tendence turpinātos. Klusi žūžīgā piemiņdzīru vieta:
Vai arī vienkārši... Spēlēju, dancoju...
Bērzu alejā sastapos ar Jāni Stradiņu, viņa dižajam mīļotajam tēvam 14. augustā nāves dienas atcere. Stradiņš nebrauc ar mašīnām, šoferiem un miesassargiem — viņš klusi un necili brauc tramvajā, un tad mēs abi tajā dienā iegriezāmies vienā necilā kafejnīcā un Stradiņš man “izsauca” 100 gramus vidēji necila vīna. Starp citu. Pie akadēmiķiem nācis zināms, ka kāds žiperis pieteicis tēmu zinātniskam darbam Pedofīlija Raiņa darbos. Tur varētot būt gan Baiba, gan Gatiņš, gan visādas šādas tādas Vizbulītes. Ja labi grib, var pieķert arī Jāzepu un Dinu, un kur tad vēl Induļa Uģītis! Kas par to, ka Indulis mīl Āriju, toties viņam ir savs attiecīgais puisītis ieroču nešanai un nenoskārstai vajdzībai.
Šodien, 23.8.98., svētdien, svētā Jāņa baznīcas draudze un prāvests aizlūdza par Tavu dvēseli, mans mīļotais. Viss ir tik skaisti un svinīgi.
Es atkal aizgāju pie tevis.
Un tad es iegāju vienā Miera ielas kafejnīcā un paņēmu glāzi itāļu vermuta. Nu jau es arī drīkstu. Jo līdz šim mēs dzīvojām kā benzīntankā — tu nedrīkstēji, es arī neatļāvos. Tā ir kafejnīca, kurā gan es, gan dēls esam tevi atraduši, veduši, vilkuši, vedinājuši mājās.
Tur ir tāds parka gabaliņš, un tad es atcerējos, ka vienā pavasara vakarā, kad es veltīgi klīdu pa ielām, cerēdama... vārdu sakot, cerēju tevi uziet. Un viena sveša krievu dāma mani uzrunāja: “Vi aktrissa?” Un tālāk (krieviski): “Man liekas, es zinu, ko jūs meklējat. Man liekas, ka viņš ir tajā skvēriņā aiz kafejnīcas.” Un — jā. Viens, tukšām, gaišām acīm, pazaudējies, kā viens no tiem, kuri klaigādami kāšos laidās pāri pilsētai, pēkšņi izkritis no debesīm. Tik viens, nomētājies, nepieskatīts. Un tad es tevi pieskatīju. Kamēr tu atkal pazaudējies. Mans nelaimīgais princi.
Mans mīļais skaistais zēns vēl tikai 17 gadus vecs raka ogles Vorkutas šahtās. Mūžīgajā sasalumā. Mūžīgajā izsalkumā. Cinga, dizentērija. Aklie šahtas zirdziņi. Blaktis un utis.
Toreiz viņa stāstos mani īpaši satrieca tas par šahtas zirdziņiem, kurus, vēl kumeliņus, noved lejā mūžīgajā tumsā. Tur viņi kļūst akli, visu savu aklo dzīvīti velk vagoniņus ar oglēm un turpat arī nobeidzas. Un vēl tas par ogļu putekļiem, kas gāzes sprādzienos ietriecas sejā zem ādas un visu dzīvi cilvēks staigā kā ar pipariem nobārstīts.
Atgriezās latviešu zēns Haris, kad viņam bija 19. Atkopšanās strauja un alkatīga, “...lai atdzertu nervus un aizdzertu karu” (O.V.). Visur šļakstēja un šķaidījās apšaubāmas kvalitātes dzērieni.
Es vienmēr esmu gribējusi palikt pēdējā. Es gribēju, lai bēdas tiek man nevis tev. Tu — salūztu. Būdams no tā Kunga devīgi apveltīts, tu — “strēlnieks”, “avantūrists”, “pirāts”, “spēcīga personība” — esi bijis vājākais. Stiprs, lepns, augstsirdīgs, romantisks, daudz labāks par mani. Un tomēr vājākais. Tu vienmēr teici: viss, es tikšu ar to galā — un netiki galā. Tev ir centušies palīdzēt visi Latvijas dakteri, tu pats devies pie Zilākalna Martas, tu pats devies uz Maskavu,
uz Serbska institūtu — tu meklēji palīdzību. Zināmu laiku tas līdzēja. Bet ne uz visiem laikiem. Vienmēr tu pakriti pret... tagad to sauc par neiroķīmiju. Pret ķīmiju nevar ar lūgšanām.
Bija izrādes, piemēram, Gesta Berlings, kurās viss vīriešu ansamblis bija iereibis vai vismaz iedzēris. Paša teātra vidū savā tīģera miteklī krēpes kratīja Vecais. Lielāko daļu teksta izrunāja sievietes. Tas nebija nemaz tik briesmīgi, kamēr tas nelielais žvingulis, cilvēki kļūst interesanti, atbrīvoti, šarmanti. Tais laikos mēs vēl dzīvojām atsevišķi un es, tāpat kā sākumos, vadīju jautro un asprātīgo premjeru mājup Ģertrūdes ielā. Un tad atklājās — jeb izrādījās, ka pienāk brīdis, kad jautrība un asprātība pāriet negaidītā absurdā ļaunumā. Pie tam svešiem dāsni tiek joki, bet savējam — kļūst bīstami. Tas bija tik baigi, ka jau toreiz — pašā ziedēšanā — likās, viss, to cilvēks nevar izturēt.
Pēc tādām reizēm sava paša grēcīguma apziņa ir tik liela, ka liekas, tas nekad vairs neatkārtosies. Es zinu, ka “viņi” grib nedzert. Vai negrib gribēt dzert. Reizēm, redzot šo nevienlīdzīgo cīņu, man nākusi prātā tā vieta no Kamī Mēra: “Un tad mans draugs pagriezās pret sienu un cīnījās ar savu slimību.” Bet draugs neuzvarēja.
...tajā reizē Tu atkal nebiji laivā. Es atgriezos no Rīgas un Tevis nebija. Tas nozīmēja, ka — tikai vienu un to pašu. Vienmēr, nekļūdīgi un nepārsūdzami. Bija silts augusta vakars, saule jau rietēja. Laiva viņā pusē, un man nebija pat atslēgas. Tas nozīmē, ka man jāatstāj somas, jāpeld pāri Ventai, plikai un slapjai jāiet līdz mājām, jānāk atpakaļ, jāceļas pāri pēc mantām, jāairējas atkal savā krastā. Bet tajā ir nelaime.
Es ielaidos Ventā. Ūdens silts silts, smaržo pēc tīrības, kā tas ir tikai augustā. Es peldēju, raudzījos tumšajās, violetajās debesīs un man gribējās nomirt. Ak, Dievs, ļauj man palikt sudraba upē zem violetām debesīm un atpūsties! Ļauj man beidzot atpūsties!
Mājas mūsu galā nedega ugunis, durvis ciet. Es zināju, kas tagad būs. Un kad es to visu ieraudzīju, es Tevi ienīdu. Un man gribējās nomirt. Es devos atpakaļ uz laivu, sūdzēju savas rūgtās bēdas debesīm un alkšņiem Ventas krastā... un tai pašā laikā domāju, kas man tagad jādara pirmkārt, kas otrkārt, kas rīt un parīt, lai tur, kur tagad ne-cilvēks, atkal būtu Haris. Tajā vakarā man uznāca histērija, es sasitu pret klonu izdzertās pudeles un izlēju pārvērstajā ļaunajā sejā veselu pudeli konjaka. Lai no rīta atkal skaitļotu: vajag vitamīnus, tad vajadzēs minerālūdeni, tad sirdszāles... tad vajadzēs sēdēt pagalmā, lai neiziet no mājām. Tad vajadzēs pabrīdināt Ritu, ja Haris kaut ko prasa, lai saka, ka nav... Esmu sēdējusi Māļu pagalmā cauru dienu, apkrāvusies ar lasāmvielu un rokdarbiem, uzmanīdama mūsu durvis. Skatīdamās, kā pāri jumtiem iet jūlija mākoņi. Kā svīres laidelējas augstu debesīs — skaidrs, ka pēc kukaiņiem, bet ko tie kukaiņi tik augstu dara? Kā vistas sistemātiski, pretēji pulksteņa rādītāju virzienam ganās apkārt mājai, ik pēc trim stundām atkal parādīdamās kreisajā stūrī. Viena vista, aizsapņojusies zem mežrozīšu krūma un noliekusi galvu, domīgi čerkstēja: “ē–ē–ē–o–ā,” tas laikam nozīmēja “tā kā vajadzētu”, jo pēc pussekundes gailis bija klāt un izpildīja kundzes vēlmes. Vērtīga, notikumiem bagāta diena! Dievs, dod to nodzīvot un tad vēl nākamo. Un tad būs atkal viss labi. Vērtīga diena tāpēc, ka Harītis nekur neizgāja, ka paspēju daudz izlasīt, ka redzēju tuvplānā interesantu pasauli un, kad H. būs atkal pēc cilvēka, man būs ko pastāstīt un parādīt: es nospēlēšu to vistu un tad to gaili, un parādīšu, kā Reksis stāvēja ar vienu noļukušu ausi un vēroja krupja gaitas...
Par īssavienojumu
Haris noteikti būtu rakstījis par Runci.
Pirms diviem mēnešiem tu, Runci, rakstīji “otro rūgto vēstuli” aizgājušajam draugam Harijam Liepiņam. Pirmā rūgtā vēstule bija vēl šaizemē mītošajam draugam Harim. Tev bija jubileja, un tu rīkoji inventarizāciju savā iekšējā un ārējā saimniecībā. Tajā saimniecībā ir viens kambaris, un tajā mājo Smiļģa gars. Un tajā kambarī ieviesojās Hara grāmata, un tajā grāmatā samērā viegli un ne visai dziļi bija tas — par Runci un Veco. Haris nevēlējās tik dziļi ienirt. Un tad, pusgadu pēc tās grāmatas tev, Runci, bija 75, un tu nokārtoji reģistrus.
Ak, Runci. Ak, Hari. Man toreiz bija divas bailes: vai nu Harim kļūs slikti “ar sirdi”, vai viņš sāks dzert. Haris teica: “Mums abiem ir daudz gadu, man bail, ka vairs nepaspēsim izlīgt.”
Pēc apmēram diviem mēnešiem Runcis rakstīja otro rūgto vēstuli. Tādējādi viņi izlīga, nolīdzinājās. Viņi īstenībā nekad nav bijuši ne-draugi. Kad LPSR laikos sprieda, vai piešķirt Valsts prēmiju Pēterim Pētersonam, Haris teica: “Kādu vēl tur prēmiju, viņš pats ir valsts prēmija mūsu zemei — ja nu vienīgi naudu.”
Un nu — naktī, mašīnā, neievērojot ne “stop”, ne galveno ceļu — ak, Runci, tādu tevi pazīst gan draugi, gan nedraugi. Kad tu esi respektējis maģistrāles! Kā tu vispār tik ilgi esi braukājis pa pasaules lielceļiem! Smiļģis vienreiz to izteica tā: “Redz’t, kad raksta, ir vajadzīgs balts papīrs. Un tam papīram ir malas. Bet tam Runcim tā rok’ skrien no tā papīra nost. Un tad vajag vienu, kas viņam to rok’ uzliek atpakaļ.”
Viņa komentāri, starpsaucieni no vietas, dažreiz vienkārši ieņurdēšanās bija īsta tautas daiļrade, trāpīgi, asprātīgi — izņemot, kad viņš satraucās, tad bija sprakšķis, balta gaisma un izsisti drošinātāji. Melns ekrāns, pa kuru skrien dzirksteles. Bet satraucās viņš vairākas reizes diennaktī. Ik pa laikam gadījās, ka viņa klātbūtnē visi sastrīdējās cits ar citu un visi kopā ar viņu. Viņš mūžam ir pārsitis kādas bungas un norāvis kādas parūkas. Cik reižu aktieri nav sastādījušies pa vairākiem kopā un devušies “uz Runča māju” pateikt, ko par viņu domā. Aiziet. Un pasaka visu kā ir un kā nemūžam nebūs. Pēc tam visi kopā dzer konjaku. Labākajā gadījumā. Sliktākajā — prastu šņabi. Vēl sliktākā — lētu vīnu. Jo Runcis ir mūsējais.
Viņš mūžam ir gribējis piedalīties izrādēs. Nav tā, ka viņš iedalītu pats sev kādu lomu vai ieprasītos pie cita režisora. Bet kāda aktiera saslimšana, filmēšanās vai citāda izkrišana no izrādes viņā vienmēr izraisījusi gluži vai ekstāzi: viņš pats! grib! viņš ies un darīs! Pēc tam gadu aktieri atspēlē un atrāda “Runci tajā un tajā izrādē”.
Runcim ir unikāls, tā teikt, balss materiāls. Plaša diapazona un visos reģistros spalgs. Minhauzena precībās saslimst Dimiters. Nariškins — viena no piecām galvenajām lomām, ķeizarienes mīļākais, nekaunīgs un efektīgs.
Runcis: “Jā. Tad tā. Tad es — ē — varēšu.”
Dimitera kostīms Runcim par lielu un platu kā segas pārvalks, no kura izņemta vatētā sega. Tumšā parūka ar astīti arī par lielu.
Jakobīne: “Pašas ķeizarienes mīļākais!”
Runcis: “Tas pats!” Viņš to izšāva tik spalgi un svilpjoši, ka kolēģi vienprātīgi pagrieza muguras — aktieri nekā cita nevar darīt, ja nāk smiekli un nav kur glābties. Pēc tam izrāde bija pilna ar burvīgām lietām. Ertnere izteicās: “Pētersons... interesanti izķepurojās.” R. to iegaumēja un kaut kad citā reizē ieņurdējās: “Šajā teātrī jau viens otrs īpatnēji ķepurojas.”
Spēlē, Spēlmani ņem un saslimst Edgars Liepiņš.
Runcis: “Tad tā. Tad es pats. Varu.”...un sajūk viss: teksts, skaņas, gaismas, aktieri, Runcis izpilda tādus solo numurus, ka neviens vairs nesaprot, kā tikt atpakaļ izrādes tēmā un mūzikā. Kad tas viss nonāk līdz beigu galam, aktieri atkal ilgi neiet mājās. Aktieriem šādiem gadījumiem ir īpaši eleganti trauki, nevis kaut kādi graņonnij stakan. Tas pieder pie grima galdiņa aprīkojuma.
Runča darbs vienmēr ir notikums. Ja notikums nenotiek, tas ir nepareizais notikums. Vai nepareizā publika. Viņš vienmēr ir centrā. Dabiski. Bet kategoriski. Un, ja nē, tad... tad, protams, melnie. Durvis un logi ciet, karogs nolaists. R. vienmēr gribējis visu, darījis visu un arīdzan prasījis visu. Tad jaunais P.P. ar zirgu iejājis ļaužu pilnā telpā, tad atkal ar visu uzvalku ieskrējis jūrā — tāpat vien, lai būtu interesanti.
Par karalienēm
Divas jaunas, skaistas, iemīlējušās aktrises gājušas saviem jaunajiem vīriem līdz uz krogiem. Lilita Bērziņa Jānim Priedem un Eiženija Kaldovska Luijam Šmitam. Viņas “dzērušas nost no priekšas” glāzītes, lai netiek viņiem, lai mazinātu to postu. Mazā, gaišmatainā Eiženija Kaldovska “nodzērās” ātrāk par Luiju Šmitu un ievērojami ātrāk par viņu nokļuva citā saulē. To pašu ceļu gāja viņu dēls. Lilita Bērziņa attapusies, ka, ejot garām krogam, viņu “velk iekšā” — un aizgāja no vīra un dzertuvēm. Uz laiku laikiem.
Viņa vēl 70 gados bija ļoti skaista. Kāds rakstnieks atceras no trīsdesmitajiem gadiem, ka Lilita Bērziņa bijusi tik skaista, ka tas pat traucējis pamanīt, cik izcila aktrise viņa ir.
Tomēr netraucēja.
“Karaliene”, tā viņu pēc tam dēvē arī ārpus teātra. Cita aktrise pati par sevi kautrīgi piebilst: “Tauta pati mani iecēlusi par karalieni, tā nav mana griba.” Manuprāt, lai cik karaliskas, šīs dāmas ir no Šlēsvigas-Holšteinas vai Anhaltes-Gotorpas. Īstā Karaliene ir Lilita Bērziņa.
Starp citu, dzīvē — neiespējams cilvēks. Uz skatuves — partnera ideāls. Uz skatuves viņas klātbūtnē pārējie aktieri kļuva gandrīz izcili. Aizkulisēs, turpat metru no skatuves — neiecietīga, salta. Frizieres, kurām bija jāveido, piemēram, Annas Kareņinas frizūra, dzēra nervu zāles. Aiz sasprindzinājuma bira no rokām matadatas un no katra trokšņa, tām nokrītot uz galdiņa stikla, Lilita gandrīz pielēca stāvus. No tā adatas bira vēl vairāk. Lilita varēja vislabākajai teātra frizierei pateikt: “Jūs man šovakar izjaucāt lomu,” bet kādai gados jaunākai aktrisei: “Jūs zaudējat aktrises stāju, jūs pārāk familiāri izturaties pret frizierēm.” Bet pēc Annas Kareņinas viņa uz ģērbtuvi gāja, turēdamās pie sienām. Ja var ticēt nostāstiem, tad viņai jau 40 gadu vecumā nedaudz trīcējusi galva — tagad to sauc par parkinsonismu, bet varbūt tas no viņas milzīgā, gandrīz nepārtrauktā iekšējā saviļņojuma, viņa vienmēr spēlējusi galvenās lomas, bet pie tādām strādā 24 stundas diennaktī.
Lilita Bērziņa visu, ko darīja, darīja līdz galam. Ar vislielāko atbildības izjūtu. Tikpat centīgi, uzcītīgi un paklausīgi viņa mīlēja, atdevās, kalpoja... Partijai. Tas ir absurds. Bet tiesa. Tāpat kā savās lomās — tā es to saredzu — viņa iegāja tik dziļi, ka pati noticēja, un tas viņai kļuva par patiesību. 1976. vai 77. gadā mēs bijām viesizrādēs Maskavā, un tur uznāca aukstums. Rīgā palikušie sprieda, ka mēs nosalsim, jo nav silto drēbju, bet par Lielo Lilitu: viņa nesals, viņa paskatīsies uz Kremli un viņai būs silti. Es domāju, viņa sev pat miegā neatzinās, ka mānās. Es domāju, viņa, tāpat kā jebkurš normāls cilvēks, mīlēja savu zemi. Savu tautu — varbūt mazāk, jo viņai vienmēr likās, ka viņu kāds nosoda, neieredz, vismaz rāda ņirdzīgu grimasi.
Vēlākajos gados, kad ilgāku laika sprīdi nepagadījās lomas, Lilita mēdza apmeklēt direktora kabinetu ar atlūgumiem. Par to man stāstīja Haris: viņa bija sev ieskatījusi lomu Uzticības saldajā nastā, bet tā tika Lilijai Žvīgulei, un Partijas meita bija tik nesaprātīga, ka publiski žēlojās — nāk XXIII Kongress, bet man nav dāvanas savai Partijai. Reiz pa Rīgu skraidīja uzjautrinoša ziņa: Lilita teikusi, ka šodien ir viņas mūža laimīgākā diena, jo viņas meitu uzņem partijā. Pat, ja tas nebija tiesa — ar viņu tas bija iespējams, ar citu nē, Dievs sargi! Tieši tik centīga viņa bija, vai stādīja puķes, mazgāja grīdu, vai spēlēja lomas, kalpoja Partijai, runāja muļķības ekrānā.
“Labi, izdarīsim,” viņa paklausīgi atsaucās pat nenozīmīgu ļautiņu nenozīmīgiem rīkojumiem — Vadība! Reiz kāds režisors uzskrūvēja savu necieņu pret aktieriem tik augstu, ka mēģinājumā kliedzot un mēdoties, pats “sagura”. Lilita: “Ko viņš dara! Viņam taču sevi jāsaudzē!” Apzinīga un paklausīga kā skolniece pret it visiem, no kuriem bija atkarīgs viņas aktrises liktenis, vai tie būtu valstsvīri vai režisori (pat mazi, pat negudri), viņa sadzīvē bija... nē, ne tā, ka kašķīga, nepanesama... jā, vispār jā. Bet tas nebija tāpat vien no slikta rakstura, tas bija tāds iekšējs diskomforts. Pašapsūdzība? Bailes, ka viņas ceļš pa dzīvi nav sevišķi taisns un citi to redz? Laikabiedres stāstīja, ka “pirmās Latvijas” laika sabiedrisko lietu ministrs bijis visai nepatīkams cilvēks un vēl nepatīkamāks vīrietis. Bet Lilita — ja darbam vajag... Varbūt tas, ka viņai vienmēr likās, ka aiz muguras viņu apsmej, sākās jau tajos laikos? Varbūt vēl agrāk. Viņa zināja, vēl vairāk nekā zināja, “par ko man tas viss.”
Tēvzemes balva, Ostlandes reihskomisāra balva, Staļina prēmija, Ļeņina ordenis, Sociālistiskā darba varone... Ja viņa pie ceturtās valdīšanas uz karstām pēdām nebūtu uzvilkusi savā mastā “sarkano”, viņu atcerētos kā skaistu, spožu 30. gadu aktrisi, kas pazuda, kad atkal ienāca krievi. Viņai bija piedraudēts — attiecīgā arhīvā netrūka fotogrāfiju no “tiem laikiem”. Ar puķēm uz Daugavas tilta un ne tiem zaldātiem. Un — Ulmanim ap kaklu. Nebūtu Spīdolas, Annas Kareņinas, Ekebijas majorienes, nebūtu visu to debesbrīnumu, kad izrādījās, ka traģēdiju karaliene ir tikpat spoža komēdijās, līdz pat Dullajai Paulīnei un Limuzīnam Jāņu nakts krāsā. Jauni cilvēki, kas redzējuši tikai divas pēdējās, saka “tāda mīļa tantiņa”. Lilita Bērziņa nekad nav bijusi ne mīļa, na tantiņa. Kas ir kā vērts: Lilitas — cilvēka sirdsmiers vai Lilitas — aktrises virsotnes? Tauta, tā pati, no kuras viņa visu laiku baidījās, atbildēja tajā dienā, kad viņa pēdējo reizi bija uz skatuves. Tie, kuri netika iekšā, meta uz viņas zārka ziedus. Varētu teikt arī tā: viņa izpirka savus melus dzīvē ar patiesību uz skatuves.
Fotogrāfijas no Teātra muzeja fondiem