Paredzamā lielo pilsētu izkliedēšanās

No grāmatas H. Dž. Velss. “Prognozes par mehāniskā un zinātniskā progresa ietekmi uz cilvēka dzīvi un domāšanu” (Herbert George Wells. Anticipations of the Reactions of Mechanical and Scientific Progress upon Human Life and Thought, 2nd edition London: Chapman & Hall, LD 1902).

Pievērsīsimies 19. gadsimtam raksturīgajai iedzīvotāju migrācijai. Šo procesu varētu īsi definēt kā lielo pilsētu nesamērīgu izplešanos un lauku rajonu depopulācijas tendenci. Būtiska šeit ir lielpilsētu izplešanās. Nav šaubu, šādas daudzu mazu pilsētu agregācijas, kuru iedzīvotāju skaits svārstās no astoņsimt tūkstošiem līdz pat četriem vai pieciem miljoniem, ir bezprecedenta fenomens, ja runājam par pasauli ārpus Ķīnas impērijas robežām. Ārpus trīs lielo Ķīnas upju ielejām nevienas pilsētas iedzīvotāju skaits nekad nav pārsniedzis miljonu; izņēmumi ir Roma un (iespējams, taču maz ticams) Babilona, turklāt ir pamats šaubīties, vai laiks, kad Romā tiešām dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku, bijis kaut cik vērā ņemams – par spīti tam, ka ievāktās nodevas pārtikas veidā tai tika piegādātas pa jūru no visa Vidusjūras baseina. Taču mūsdienās pastāv 10 lielpilsētas, kuru iedzīvotāju skaits ir vairāk par miljonu, gandrīz 20 tādas, kas grasās šo robežu pārsniegt tuvāko desmit gadu laikā, un neskaitāmas pilsētu kopas ar ceturtdaļmiljonu vai gandrīz ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju.

Mēs daudz esam dzirdējuši par tā saukto “mūsu lielo pilsētu problēmu”, mūsu rīcībā ir iespaidīgi statistikas dati, kā tās aug. Pārliecība, ka vēl lielāks skaits vēl blīvāk apdzīvotu milzu pilsētu nākotnē ir neizbēgams, ir tik plaši izplatīta, ka pirmajā brīdī var likties – tikai vēlme kādu nobiedēt varētu likt izteikt pieņēmumu, ka jaunajā gadsimtā daudzas no šīm “milzu pilsētām”, kas radušās līdz ar dzelzceļa satiksmi, sasniegs savus maksimālos apmērus; vēl vairāk, tām, un ne tikai tām, bet arī to kuģojamu ūdeņu radītajiem prototipiem Austrumos, pārredzamā nākotnē var nākties pakļauties tādam sadalīšanās un izkliedēšanās procesam, kas līdzinātos gandrīz pilnīgai bojāejai – vismaz kā šādam lielam pleķim uz kartes.

Izsakot savu pieņēmumu, šo rindu autors ar nožēlu apzinās, ka jau ir paudis uzskatus, kas ir pilnīgi pretēji tikko izklāstītajiem, un ka, piedāvājot vērtējumam šo savu apsvērumu kopumu, viņš būtībā stāsta pats par savu vilšanos. Jau no paša sākuma viņš par pašsaprotamu pieņēma – un, gluži dabiski, gribētu domāt, ka tieši tāpat pieņem ļoti daudz citu cilvēku –, ka, piemēram, Londonas nākotni var aprēķināt kā tāda matemātikas uzdevuma iznākumu. Ja pēc simt gadiem Londonas iedzīvotāju skaits būs dubultojies, tad pēc divsimt gadiem... Un rēķinātājs ņemas izmitināt savu aplēšu rezultātus gigantiskos daudzdzīvokļu namos, kas slejas augstu virs grandiozām, ar jumtu pārsegtām ielām, ierīko tajās kustīgos celiņus (vienīgo iespējamo transporta līdzekli, kas būtu piemērots tik koncentrētām ļaužu masām) un iztēlojas uzvedības normas un morāli, vadoties pēc likumiem, kas pārapdzīvotā pasaulē valdīs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce. Šī spietojošas, koncentrētas cilvēces aina ir diezgan efektīga, taču diemžēl, ja pašsaprotamās matemātiskās metodes vietā mēs ķeramies pie reālo cēloņu analīzes, tās ticamība sabrūk acu priekšā; šīs ainas vietā iezīmējas gluži cita prognoze, kura ir gandrīz nesamierināmā pretrunā ar mūsu sākotnējām aplēsēm. Ir daudz lielāka iespēja, ka šīs nākotnes pilsētas nemaz nebūs pilsētas šī vārda vecajā izpratnē – tās piederēs pie jaunas un pilnīgi atšķirīgas iedzīvotāju sadalījuma formas.

Senatnē noteicošie faktori, kas ļāvuši rasties milzu pilsētām, bijuši divu vai vairāku tranzīta līniju krustpunkts, divu vai vairāku tirdzniecības plūsmu savienošanās un neapgrūtināta saziņa. Lielās pilsētas izmēra un nozīmes galējo robežu noteikusi šīs pilsētas pārvaldītā komerciālās ietekmes sfēra – tā sakot, tās tirdzniecības upes ūdeņu daudzums. Ap šādi radušos tikšanās punktu šāds iedzīvotāju skaits sapulcējies atbilstoši sakarībām, ko diktējuši arī tranzīta apsvērumi.

Pilsētas ekonomisko centru, protams, veido kuģu piestātnes – un, dzelzceļa uzturētu pilsētu gadījumā, stacijas –, kurās izkāpj pasažieri un kurās tiek izkrautas, uzglabātas un sadalītas preces. Cilvēkiem, kuri strādā pārvaldes vai komercijas sfērā – tirgoņiem, uzņēmējiem, ierēdņiem –, jāmitinās ērtā attālumā no šī centra; viņu ģimenēm, kalpotājiem, amatniekiem un izklaižu piegādātājiem, kuri no viņiem atkarīgi, arī jāatrodas ne tālāk par kādu konkrētu maksimālo distanci. Pilsētu izplešanās sasniegs zināmu stadiju, kad spiediens uz teritorijas centru kļūs pārāk liels ikdienišķai ģimenes dzīvei, un biroju rajons nošķirsies no salīdzinoši attālākajiem dzīvojamajiem rajoniem. Vēl ārpus šīm divām zonām apmetīsies tie, kuru saikne ar lielpilsētu ir neregulāra, veidojot priekšpilsētas māju un teritoriju sistēmu. Tomēr beigu beigās arī šo cilvēku koncentrēšanās principus noteiks tas, cik ērti sasniedzams būs dominējošais pilsētas centrs. Tas, ka ap sākotnējo tirdzniecības centru var rasties arī sekundāri literārie, sociālie, politiskie vai militārie centri, protams, sarežģī šeit izklāstītā pamatprincipa pielietojumu, tomēr nemaina to. Visiem šiem centriem jāatrodas rokas stiepiena attālumā. Divdesmit četru stundu diennakts ir nepielūdzams faktors cilvēka dzīvē, un nakts stundas visus kontaktus un darījumus sadalījušas noteikta garuma posmos. Vēl vairāk, gandrīz visu veidu mijiedarbības procesos pašā kontakta brīdī bijusi nepieciešama to dalībnieku personīgā klātbūtne. Tādējādi tas, cik ātri cilvēkiem bijis iespējams pārvietoties abos virzienos un pa starpu padarīt savus dienas darbus, līdz šim noteicis maksimālās robežas, līdz kurām pilsēta var izplesties, uzspiežot zināmu kompaktumu, kas vienmēr ir bijis nevēlams, bet tagad, pirmo reizi cilvēces vēsturē, vairs nav obligāts.

Ciktāl mēs varam spriest, šim ikdienas ceļojumam, kas regulējis un vēl joprojām diezgan būtiski regulē pilsētu augšanas procesu, līdz šim nācies – un droši vien vienmēr nāksies – iekļauties divu stundu robežās, pa vienai stundai katrā virzienā: no nakšņošanas vietas līdz apspriežu telpai, letei, darbnīcai vai biroja galdam un atpakaļ. Atzīstot šo pieņēmumu par pamatotu, mēs varam precīzi noteikt dažāda tipa pilsētu maksimālo platību. Kājāmgājēju lielpilsēta, kādas mēs atrodam Ķīnā un kādas līdz 19. gadsimtam droši vien bija arī vairākums Eiropas pilsētu, izvietosies aptuveni sešarpus kilometru rādiusā ap darījumu kvartālu un rūpniecisko centru; šādos apstākļos, kad teritorija, kas atkarīga no šī centra, bijusi visai liela, iedzīvotāju sablīvēšanās, visticamāk, sasniegusi savu robežu. Protams, gadījumā, ja pieejama, piemēram, kuģojama upe, komerciālais centrs var izstiepties, bet pārējās pilsētas aplis – pielāgoties, kļūstot par elipsi ar visai garu diametru, kas būtiski pārsniedz 12 kilometrus. Ja nu mēs tagad vienādojumā iesaistām tādu lielumu kā zirgs, 9-12 km rādiuss iezīmēs plašāku teritoriju, kurā var dzīvot cilvēki, kam pieder ekipāžas vai kas izmanto ormaņu vai omnibusu pakalpojumus, kā arī viņu mājkalpotāji un mājkalpotāju piederīgie, vēl joprojām saglabājot piederību pilsētai. Šādai situācijai Londona, šķiet, tuvojās jau karalienes Viktorijas kronēšanas laikā, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir lielpilsētas izplešanās galējā robeža – līdz brīdim, kad kļuva iespējams uzbūvēt pārvietošanās līdzekli ar dzinēju, kas spēj nobraukt vairāk nekā 12 km stundā.

Pagaidām līdzšinējiem pārvietošanās līdzekļiem – kājām un zirgam – klāt nācis tikai viens papildinājums, proti, piepilsētas dzelzceļš, kas padara iespējamu stundas laikā mērot vidēji 16-19 kilometrus garu ceļu no namdurvīm līdz darba vietai; garāks tas ir vienīgi gadījumos, kad runa ir par kādu īpaši iecienītu apmešanās vietu. Par to, kā tas atvieglojis spiedienu uz pilsētas centru, pietiekami pārliecinoši runā modernās pilsētas zvaigžņveida aprises; tās mezglainās rokas (uz kurām katrs no šiem mezgliņiem apzīmē kādu dzelzceļa staciju) izstiepušās visu pieejamo dzelzceļa līniju virzienā. Līdz šī gadsimta sākumam lielpilsētas lepojās ar noapaļotiem apveidiem un auga, piepūšoties kā pūpēži. Turpretī modernā Lielpilsēta izskatās pēc kaut kā tāda, kas pārplēsis neciešami šauru apvalku un izšļakstījies visos virzienos. Tomēr piepilsētas dzelzceļi nav nekas vairāk kā vienīgi pirmais primitīvais solis pretim tālākiem, daudz ērtākiem un straujākiem jaunievedumiem.

Mēs, kā to uzskatāmi rāda 1901. gada tautas skaitīšanas dati, esam sasnieguši centrbēdzes piedāvāto vareno iespēju attīstības agrīno fāzi. Pamatojoties uz jau pierādīto faktu, ka kājāmgājēju pilsēta ir nepielūdzami ieslodzīta 6, 5 km rādiusa robežās, bet, ieviešot zirgu transportu, tā var izaugt līdz 11-13 km rādiusam, varam secināt, ka pilsēta, kura var piedāvāt lētu dzelzceļa braucienu ar ātrumu 48 km stundā, var aizņemt teritoriju, kas ir aplis ar 48 kilometru lielu rādiusu. Vai, ņemot vērā visus šajā un iepriekšējā pētījumā izklāstītos apsvērumus, būtu pārspīlēti pieļaut, ka 2000. gada lielpilsētā teritorija, kas būs pieejama pat visparastākajiem ikdienas darbu darītājiem, pletīsies rādiusā, kas būs vēl ievērojami lielāks par šo? Aprēķinot laukumu riņķim, kura rādiuss ir 48 km, mēs iegūstam platību, kas pārsniedz 7250 km² jeb gandrīz ceturto daļu Beļģijas teritorijas. Taču 48 km stundā ir ļoti pieticīgi lēsts pārvietošanās ātrums, un domāju, ka iepriekšējā pētījuma lasītājs man piekritīs, ka šodienas priviliģēto sezonas biļešu īpašnieku sociālajam ekvivalentam pieejamās teritorijas rādiuss pārsniegs 160 km – proti, tā gandrīz līdzināsies Īrijas teritorijai.

Tas nenozīmē, ka mūsu pašreizējo lielo pilsētu blīvumā apdzīvotas lielpilsētas tiešām izpletīsies līdz šādiem apmēriem. Galu galā, jebkuru lielpilsētu uztur zināma zemeslodes virsmas laukuma saražotais un pārdotais – teritorija, pār kuru tai ir komerciāla kontrole. Ja vien mēs nerunājam par kādu visnotaļ neveselīgu īslaicīgu procesu, ko izdziedē tādas zāles kā bads un nekārtības, šī pilsēta nevar izaugt lielāka par robežām, ko noteic tās pārvaldītās teritorijas komerciālā jauda. Pat, ja mēs pieņemtu, ka nākotnē būs iespējams būtiski palielināt pārtikas ražošanas apjomus, tik un tā agri vai vēlu jebkuras pasaules pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugums nenovēršami apstāsies.

Prognozējot, cik tālu ies šī iedzīvotāju izretināšanās, vispirms pievērsīsimies iedzīvotāju kategorijām, kurām būs iespēja izvēlēties; pēc tam mums būs krietni vieglāk aplūkot tās daudzās cilvēku grupas, kurām viņu dzīves apstākļi būtībā tiek uzspiesti. Kādi būs tie spēki, kas nākotnē iedarbosies uz pārtikušu mājsaimniecību ar strādājošu ģimenes galvu, kura ienākumi sasniedz vai pārsniedz četrus simtus gadā? Vai rezultāts būs centrtieces vai centrbēdzes spēki? Vai 2000. gada Londonas namsaimnieki vēl joprojām, tāpat kā šodien, pulcēsies priekšpilsētās, kas atrodas tik tuvu Londonai, cik vien tas būs savienojami ar zināmu modes diktētu dārza platību un svaiga gaisa daudzumu, vai arī viņi atstās savus iekoptos dārzus un vairs ne tik lieliskās Sērbitonas, Norvudas, Tūtingas un Bekenhemas villas citiem, ne tik neatkarīgiem cilvēkiem? Vispirms pievērsīsimies centrbēdzes vilinājumiem.

Pirmais no tiem ir pazīstams kā dabas mīlestība – tā kaismīgā sajūsma par pakalniem, vēju un jūru, kas mūsdienās raksturīga tik daudziem, vai nu atklāti izrādīta, vai maskēta kā aizraušanās ar golfu, makšķerēšanu, medībām, burāšanu vai riteņbraukšanu. Otrais – pirmajam radniecīgais dārzkopības valdzinājums, kas, iespējams, daļēji ir arī tieksme uz zemes īpašumu, bet daļēji – mīlestība pret koku, puķu un visa dabiskā skaistumu. Tas mūs noved pie trešā faktora, vēlēšanās valdīt nelielā privātā “impērijā”, kādu piedāvā savs nams vai kaut vai neliela māja uz sava zemes gabala. No tā ir tikai viens solis līdz tām spēcīgajām ilgām, ko jūt tik daudzas sievietes – turklāt tieši tās, kuras nākotnē kļūs par mātēm: viņu gandrīz instinktīvajai vajadzībai tikt pie savas saimniecības, pie atsevišķas, neaizskaramas un no visām citām atšķirīgas mājsaimniecības, kas iekārtota un pārvaldīta pēc viņu sirds patikas – tā, kā tas iespējams tikai laukos. Pievienojiet tam visam vēl arī faktu, ka dzīve laukos ir veselīga maziem bērniem un ka tā piedāvā labvēlīgu izolāciju no tik daudzām lietām, kas cilvēkus kaitina, pārmērīgi uzbudina un samaitā pārapdzīvotajos pilsētu centros, un mēs būsim uzskaitījuši visus svarīgākos pozitīvos centrbēdzes stimulus – stimulus, kurus vismaz nekādi progresīvie izgudrojumi nekad nespēs kaut cik nopietni novājināt. Bet kādi ir tie centrtieces spēki, ar kuriem šiem stimuliem nākas sacensties?

Vispirms, ir virkne spēku, kuru ietekme pakāpeniski vājināsies. Pagaidām iepirkšanās vēl joprojām ir krietni ērtāka nelielā attālumā no lielpilsētas centra – apsvērums, kas daudzām sievām un mātēm ir būtisks. Visas tuvākās un daudzas tālākās Londonas priekšpilsētas lielāko daļu parasto sadzīves preču saņem no kāda pusduča lielo mēbeļu, pārtikas un auduma kompāniju, kuras, izmantojot to, ka sūtījumu piegāde pa pastu un dzelzceļu ir dārga un neefektīva, izstrādājušas visai ērtu privātu pasūtījumu pieņemšanas un piegādes sistēmu. Kopīgiem spēkiem šīs lielās kompānijas spējušas izveidot tādu kā priekšpilsētas tirdzniecības monopolu, izkonkurējot sīko priekšpilsētas tirgoni (tas gan ir liktenis, kas viņu tik un tā būtu neizbēgami piemeklējis) un (visai nelaimīga situācija, kas vērojama visā pasaulē) arī daudzus augsti specializētus veikalus un tirgotājus turpat pilsētas centrā. Savu vīnu, romānus, apģērbu un izklaides priekšmetus, mēbeles un pārtiku priekšpilsētu iedzīvotāji mūsdienās iegādājas kādā vienā plašā veikalā, kas juku jukām piebāzts ar respektablām, taču viduvējām precēm; šāda tendence, lieliska no saimniecības viedokļa, vienlaikus ir arī postoša gaumei un individualitātei. Tomēr jāšaubās, vai šo lielo veikalu piegādes sistēmas izrādīsies noturīgākas par pagājušā gadsimta tirgoņu žetoniem. Ar pašreizējo preču piegādes sistēmu notiks tāpat kā ar šo interesanto pakalpojumu: privātie uzņēmumi daļēji apmierina reālas sabiedrības vajadzības; kad pašreizējā samudžinātā, muļķīgā, mulsinošā, neuzticamā un fantastiski dārgā pasta, dzelzceļa un kurjeru dienestu haosa vietā stāsies lēti un saprātīgi organizēta sabiedriska sūtījumu un preču piegādes sistēma, kompānijai “Viss visiem” visdrīzāk nāksies atkal atkāpties specializēto veikalu priekšā.

Nedrīkst aizmirst, cik gausi, nestabili un dārgi vēl joprojām ir pasta un telefona pakalpojumi pat viscivilizētākajās valstīs, un cik sīvi valsts budžeta, sabiedriskā labuma un ērtības vajadzības šajās sfērās cīnās ar oficiālajām brīvā laika un cieņas tradīcijām. Ja vien neskaita to, ka šis pakalpojums pagaidām vēl nav pienācīgi organizēts, nav nekāda iemesla, kāpēc tik mazā zemē, kāda ir Anglija, telefona zvanam no viena apdzīvota punkta uz kādu citu būtu jāmaksā īpaši vairāk nekā parastai pastkartītei. Tāpat, neskaitot dzelzceļa kompāniju konkurenci un mazumtirdzniecības apsvērumus – šķēršļus, kurus kāds spējīgs un izdarīgs cilvēks agri vai vēlu novāks no sava ceļa –, nav nekāda iemesla, kāpēc pasts nevarētu dažu stundu laikā nogādāt sūtījumus uz jebkuru vietu apmēram 160 km rādiusā par cenu viens penss vai mazāk par katru puskilogramu, nogādāt laikrakstus uz mūsu pastkastītēm taisnā ceļā no spiestuves un piegādāt jebkuru civilizētā mājsaimniecībā nepieciešamu preci, izņemot varbūt vienīgi gaļu, ogles, zaļumus un dzērienus.

Otrais nozīmīgākais centrtieci veicinošais apsvērums pagaidām ir vēlēšanās dzīvot vietās, kur pieejamas labas skolas un ārsti. Aizbraukt no lielajiem centriem nozīmē vai nu pamest savus bērnus vai arī pirkt viņiem gaisu un plašumu uz labas izglītības rēķina. Tomēr te jāņem vērā, ka “pieejamība” ir tikai vēl viens sinonīms vārdam “tranzīts”. Jāšaubās, vai šīs divas vajadzības noturēs cilvēkus lielo pilsētu centru tuvumā; tās drīzāk liks viņiem pulcēties ap sekundāriem centriem. Jā, daudzos gadījumos tie ir pavisam jauni centri, taču citos pilnīgi jaunu dzīvi sāks veselīgākās un skaistākās no jau pastāvošajām mazpilsētām.

Trešo centrtieces spēku gan nebūs tik viegli apturēt. Tas ir tiešs pretstats dabas mīlestībai, kas liek cilvēkiem doties tīreļos un kalnos. To varētu nosaukt par pūļa mīlestību; tuvos rados tai ir arī mīlestība uz teātri, kas liek tik daudziem kļūt par Strandas ielas gūstekņiem. Piedevām vēl šie spēki, kas mudina cilvēkus turēties kopā, cieši savijušies ar citiem, egoistiskākiem un kaismīgākiem motīviem, kas jo dedzīgi izpaužas jaunībā un ne tuvu nenoplok līdz ar gadiem – kvēlu aizraušanos ar uzciršanos, drūzmēšanos un promenādēm. Nav šaubu, ka te lielu lomu spēlē tas, ko varētu brīvi nodēvēt par rases īpatnībām. Šai kaislei visatdevīgāk ļaujas jebkuras tautības aktieris un aktrise, neapolietis, mūsdienu romietis, parīzietis, indietis (tā man stāsta) un kāds pilnīgi jauns un ārkārtīgi interesants tips, bagātais un emancipētais ebrejs, kurš iznācis no sava geto un tagad ir pilnīgi brīvs nodemonstrēt, kas viņš par putnu. Šīs grupas tendences kaut kādā mērā varētu novest pie tā, ka “pieejamās” teritorijas ietvaros veidojas jauni sekundārie centri – teātra un mūzikas centri, radikāli modes un izsmalcinātības centri, švītības un krāšņas izrādīšanās centri. Tomēr ļoti ticams, ka daudziem cilvēkiem, kuri nevar atļauties uzturēt divas saimniecības, šie vēl daudzus gadus būs izteikti centrtieces spēki, kas noturēs viņus tādā attālumā no centra, kādu nu ceļa garuma ziņā iezīmēs nākotnes ekvivalents šodienas divu šiliņu braucienam Londonas kebā.

Turklāt, galu galā, ne jau visu būs iespējams iegādāties ar telefona vai pastkartītes starpniecību, un būs tikai dabiski, ja pārējo vajadzību apmierināšanai nepieciešamie veikali būs izvietoti vienkopus, kaut kur centrā. Iepirkšanās gaitā nepieciešams atspirdzināties, bet tai var sekot arī kāds atpūtas pasākums. Tāpēc Bondstrīta un Rīdžentstrīta, Kapucīnu bulvāris, Korso un Brodveja būs spožas un ļaužu pārpilnas vēl ilgus gadus, par spīti tam izkliedēšanās procesam, kas šajā rakstā prognozēts – iespējams, vēl jo lieliskākas un dzīvākas, pateicoties tam, ka šo ielu brauktuves vairs nepārblīvēs zirgu transporta sastrēgumi. Tomēr pats fakts, ka pilsētas vecais kodols vēl joprojām paliks pati labākā vieta visiem, kas pelna iztiku ļaužu pulcēšanās vietās (dāvanu un mākslas veikaliem, teātriem, darījumu ēkām), uzturot šeit augstas zemes cenas, būs spēks, kas darbosies pret tendenci apmesties šeit uz dzīvi, novirzot “masas” uz perifēriju.

Un ja nu reiz cilvēki tiek uz pilsētas centru atvizināti kebos, vilcienos vai omnibusos, vienīgie iemesli, kāpēc izvēlēties to par savu mājvietu, varētu būt nepieciešamība taupīt laiku un tik radikāls braukšanas maksas kāpums, ka tas padarītu pilnīgi nebūtiskas ievērojami mazākās zemes cenas tālāk no centra. Taču mēs jau esam prognozējuši ātra, dažāda un neizbēgami konkurētspējīga priekšpilsētas transporta attīstību. Un tā, lai gan centrs, visticamāk, tā arī paliks centrs un “pilsēta” būtībā nebūs nekas cits kā bazārs, milzīga veikalu, pulcēšanās un satikšanās vietu galerija – kājāmgājēju valstība, kurā celiņi, pasargāti no dabas stihijām ar jumtu, būs papildināti ar liftiem un slīdošām platformām – plaša, brīnišķīga un izklaidējoša gigantpilsēta.

Nu jau pateikts gana, lai kļūtu skaidras lielo pilsētu nākotnes attīstības pamatiezīmes, ciktāl tas attiecas uz sabiedrības pārtikušākajām šķirām. Tā nebūs vienmērīga izkliedēšanās, kas līdzīga gāzes difūzijai, drīzāk jau process, kura gaitā tiks “izsvaidītas” cilvēku dzīvesvietas un nošķirti dažādi iedzīvotāju tipi. Šķiet, viss diezgan nepārprotami norāda uz plašu un vēl nepieredzētu daudzveidību dažādos priekšpilsētas ciematos un rajonos. Jau šobrīd ir skaidrs, ka šajā izkliedēšanās procesā sevi nepārprotami pieteiks rasu un nacionālās atšķirības. Lielā demokrātijas, vairumtirdzniecības un viendabīguma fāze cilvēces vēsturē tuvojas noslēgumam. Sportiskais anglis, sabiedriskais francūzis un aizrautīgais amerikānis katrs savu lielpilsētu izkliedēs mazliet citādi.

Un nu – kā mūsu prognozētais saziņas iespēju pieaugums ietekmēs tos, kuru dzīves apstākļus daudz lielākā mērā nosaka ekonomiskie spēki? Papildcentri pievilinās ārstus un skolotājus, dažādu svaigu produktu izplatītājus, maizniekus, pārtikas tirgotājus, miesniekus; ja viņi šajās vietās jau apmetušies, tad kļūs arvien turīgāki. Šo cilvēku nākotnes ērtais mājoklis ar neskaitāmām elektriskām un mehāniskām ierīcēm, divriteņiem, automobiļiem, fotografēšanas aparātiem un fonogrāfiem, kas piederēs pie tā iekārtojuma, pievilinās remontētājus, piederumu tirgotājus un mehāniķus – arvien augošu šķiru, kura, pateicoties savam skaitam un darbā nepieciešamajai inteliģencei, spēlēs visai pamanāmu lomu 20. gadsimta sociālajā attīstībā. Arī krietni sarežģītākie pasta un telefona sakaru pakalpojumi iepludinās vairāk inteliģences priekšpilsētas kodolos, šajos atdzimušajos ciemos un vecajās lauku mazpilsētās. Sīkzemnieka dēli šīs attīstības skartajā apvidū izaugs par prasmīgiem dārzeņu vai ziedu audzētājiem, veiksmīgs staļļa puisis pievērsīsies veterinārās zinātnes pamatiem, un tā tālāk; pilnīgi skaidrs, ka arī viņiem šeit pietiks darba un iztikas. Gar jaunajiem ceļiem visos izdevīgajos punktos (bez šaubām, lietderīgi izmantojot kolorītās iebraucamās vietas, kas mums palikušas mantojumā no vecajiem zirgu transporta laikiem) izaugs ceļmalas restorāni un tējnīcas, auto un divriteņu veikali un remonta darbnīcas. Šāda iedzīvotāju izkliedēšanās ir praktiski neizbēgama.

Piedevām, kā mēs jau iepriekš ieminējāmies, daudzi londonieši nākotnē varētu vispār pamest savus pilsētas birojus, izvēloties strādāt krietni patīkamākos apstākļos. Piemēram, tādai nozarei kā grāmatu izdošana nav nekādu nesaraujamu saišu, kas to noturētu vietā ar augstām īres cenām un pārpildītām ielām. Tie laiki, kad grāmatu komerciālie panākumi bija atkarīgi no personiskās sarunās izteikta ietekmīgu šauras izmeklētas sabiedrības locekļu atbalsta, palikuši pagātnē; ne izdevējiem, ne autoriem kā šķirai vairs nav nekādas saiknes ar augstākajām aprindām, un tieši kontakti ar laikrakstu redakcijām tagad nepieciešami vienīgi pašām vulgārākajām literārā šarlatānisma formām. Personiskie kontakti izdevēju un raibās autoru cilts starpā, kas savulaik attaisnoja izdevniecību atrašanos lielas pilsētas centrā, kā man stāsta, nu jau sen esot pārtrūkuši. Grāmatu izdevēji, aizejot no lielpilsētas, savukārt varētu paņemt līdzi arī iespiedējus un iesējējus, pulcināt savā tuvumā arī ilustrētājus un noformētājus...

Telefons gandrīz noteikti kļūs par iedarbīgu izkliedēšanās spēku veicinātāju. Pagaidām šī ērtība Lielbritānijā vēl joprojām ir nevajadzīgi dārga, turklāt skandalozi muļķīgais konflikts starp telefona kompāniju un pastu vēl vairāk kavē un sarežģī tālsarunu pakalpojumus, sadārdzinot tos un novedot klientus līdz izmisumam. Tomēr pat tik nelabvēlīgos apstākļos telefona sakari kļūst par ietekmīgu faktoru parastu savrupmāju iemītnieku ikdienas dzīvē. Apsveriet visas šīs ierīces piedāvātās iespējas. Vispirms aplūkosim sadzīvisko un sabiedrisko aspektu. Tagad kļuvis iespējams gandrīz pilnībā izvairīties no apgrūtinošās ikdienas iepirkšanās – preces var pasūtīt un saņemt (vai nu iegādājoties uzreiz, vai pēc aplūkošanas) jebkur 160 km rādiusā no Londonas; vienas dienas laikā tās iespējams kārtīgi izpētīt, apspriest un nosūtīt atpakaļ – vismaz teorētiski. Mūsdienu mājsaimnieces rīcībā tagad ir visi vietējie amatnieki, visi lielie Londonas veikali, publiskās bibliotēkas, teātru kases, pasts un iespēja izsaukt kebu, kā arī slimnieku kopēju vai ārstu. Varam būt droši, ka pats instruments tikai pilnveidosies, taču jau tagad simtiem kilometru attālumā runātais saklausāms pavisam skaidri. Pa telefonu iespējams pieteikt vizītes un ielūgt viesus; par maksu, kas svārstās no viena pensa līdz diviem šiliņiem, ikviens no mums jebkurā diennakts stundā var pateikt savu sakāmo taisnā ceļā savas saimes ausī. Ja nebijis šīs mūsu sabiedrības sērgas – fakta, ka mūsu pastu būtībā pārvalda valsts ierēdņi, kurus nav iespējams atlaist un kuri tiek iecelti savos amatos tik jauni, ka vēl tikpat kā neko nesaprot no jebkādas neoficiālās dzīves, šodien jau būtu iespējams jebkurā diennakts stundā nosūtīt steidzamus ziņojumus uz jebkuru pasaules malu. Uzņēmējs tad varēs sēdēt mājās, savā personīgajā bibliotēkā, un kaulēties, apspriest, solīt, izteikt mājienus, draudēt, stāstīt melus, kādus viņš nemūžam neuzdrošinātos izklāstīt uz papīra – būtībā darīt visu to, kam savulaik bija nepieciešama tikšanās vaigu vaigā. Jau tagad krietni daudzām kompānijām nav nekādas vajadzības uzturēt biroju Londonā; šeit tās notur vienīgi paradums, tradīcijas un zināmi nebūtiski apsvērumi. Pasta un telefona sakaru, kā arī kravas transporta pakalpojumiem kļūstot arvien lētākiem un efektīvākiem, šķiet tikai saprātīgi pieņemt, ka nepieciešamība īrēt dārgu biroju un tērēt laiku nogurdinošam ikdienas braucienam vēl mazināsies. Citiem vārdiem, teritorija, kas tīri ekonomiskā ziņā vēl joprojām būs “pilsēta” (atšķirībā no “lauksaimniecības” rajoniem), visticamāk, varēs brīvi izplesties viņpus dienišķā stundas brauciena iezīmētās robežas – vismaz, ciktāl tas attiecas uz turīgajām šķirām, kuras nav saistītas ar lieliem uzņēmumiem, kam nepieciešama pastāvīga uzraudzība klātienē.

Pietiekami daudz jau ir pateikts, lai parādītu, ka “mazpilsēta” un “lielpilsēta” šo vārdu agrākajā izpratnē būs tikpat novecojušas parādības kā pasta kariete. Jaunajām zonām, kas izaugs to vietā, vajadzīgs jauns apzīmējums, un administratīvais termins “urbanizēts rajons”, šķiet, izklausās pietiekami izsmeļoši. Mēs šīs nākotnes pilsētu provinces varam nodēvēt par urbanizētiem rajoniem. Būtībā tā vien liekas, ka visa Lielbritānija uz dienvidiem no Skotijas augstienes saplūšanas rezultātā kļūs par šādu urbanizētu rajonu, kuru kopā satur ne tikai dzelzceļš un telegrāfs, bet arī pilnīgi jauna veida ceļi, kādus mēs iztirzājām iepriekšējā nodaļā, kā arī blīvs telefonu, sūtījumu piegādes cauruļu un tamlīdzīgu nervu un artēriju tipa sakaru tīkls.

Tas visādā ziņā būs savdabīgs un daudzveidīgs reģions, ne tuvu ne tik monotons kā mūsu šodienas Anglijas pasaule – vismaz retāk apdzīvotos apvidos vēl joprojām mežains, iespējams, pat mežaināks, vietumis pāraugot parkos un dārzos, un itin visur tajā būs izkaisītas mājas. Gribētos domāt, ka tās neies mūsdienu priekšpilsētas vulgāro vienveidīgo savrupmāju pēdās, jo brīvība, ko cilvēki baudīs zemes gabala izvēlē, laupīs nekustamā īpašuma aģentam viņa priekšrocības; daudzos gadījumos tās droši vien būs privātmājas, ko īpašnieki cēluši savām vajadzībām, tāpat kā tas savulaik bija ar Tjūdoru muižām – un dažos gadījumos tikpat estētiski pareizas. Es sliecos domāt, ka katrs rajons attīstīs savu, atšķirīgu tipu un stilu. Ceļojot pa šo urbanizēto rajonu, nāksies šķērsot, teiksim, plašas, vējainas priekšpilsētas, ko apdzīvo zirgu mīļotāji – visur glīti balti vārtiņi un pāļu žogi, labs hipodroms –, dārzniecības rajonus ar rožu krūmiem, akmeņozolu dzīvžogiem, smaragdzaļiem mauriņiem. Būs jāpabrauc garām glītām mājiņām, kas izkaisītas starp viršiem aizaugušiem tīreļiem un golfa laukumiem, un upju krastiem, kur cauri kārklu puduriem zib peldošo māju spilgtās krāsas. Tālāk sekos virkne namu, kas sapulcējušies cits citam nedaudz tuvāk – pavīdēs promenāde, pūtēju orķestris un krāšņas kleitas. Tad varbūt neliela lauksaimniecības saliņa – apiņi vai zemeņu dārzi, artišoku lauki, augļu dārzs ar nobalsinātiem koku stumbriem vai koša un glīta vistu ferma. Cauri tik dažādajam lauku apvidum aizvīsies jauni ceļi, te izlaužoties cauri kalnam, te kā grandiozi akvedukti šķērsojot ielejas, bet vienmēr pilni spožu, ātru (un nebūt ne obligāti neglītu) mehānismu; visur starp laukiem un kokiem no staba uz stabu stiepsies vadi. Šur un tur parādīsies kāds mazāku lauku namiņu puduris; šodienas dūmojošos skursteņus būs aizvietojušas spilgti krāsotas vēja vai ūdens turbīnas, kas vāks un uzkrās mehānismiem nepieciešamu spēku. Tad – kāda maza pilsētiņa ar saudzīgi lolotu senlaicīgu baznīcu vai katedrāli, skolas ēkām un muzejiem, dzelzceļa staciju, iespējams – ugunsdzēsēju depo, ar krodziņiem un restorāniem, un vadi no visas lauku apkārtnes saplūdīs vienuviet tieši šīs mazpilsētiņas birojos. Viss, kas mūsu laukos jau pašreiz ir tīkams un glīts, jādomā, vēl joprojām būs atrodams arī šeit – līdzās daudzām citām lietām. Nav nekāda iemesla, kāpēc lauku burvībai vajadzētu pazust; jaunie ceļi neaizstās pašreizējos lielceļus, kuri vēl joprojām būs nepieciešami zirgiem un palīgtransportam, bet mazo celiņu un dzīvžogu, lauku taciņu un pļavas ziedu eksistence vēl joprojām būs vairāk nekā attaisnota. Iespējams, te būs kļuvis grūtāk izbaudīt vienatni, un...

Vai acīs krītošas reklāmas spēlēs kādu lomu šajā ainavā? Taču es jūtu, ka spalva sāk steigties pa priekšu manām domām; iztēlei, kas allaž tiecas zīmēt reālistiskas konstrukcijas, grūti nākas tik ļoti priekšlaicīgi uzburt nākotnes ainu. Tik daudz vēl jāizsver un jāizlemj, iekams mēs varēsim no šībrīža vispārinājuma pāriet pie šo ēku arhitektūras stiliem un sabiedrības gaumes īpatnībām. Mēs esam galvenajos vilcienos ieskicējuši nākamā gadsimta ceļu, dzelzceļu un jūras satiksmes līnijas, esam izklāstījuši savu pamatprognozi attiecībā uz “urbanizētajiem reģioniem”, un pagaidām mums ar to arī jāapmierinās.

Un kas notiks ar pasauli ārpus mūsu urbanizētajiem reģioniem? Tā pati loģiskā ķēdīte, kas noved pie prognozes, ka pilsēta turpinās izplesties tik ilgi, kamēr no tiem apvidiem, kas mūsdienās pieskaitāmi laukiem, būs pilnībā pārņēmusi iespaidīgu platību un daudzas no tiem tipiskajām iezīmēm (piemēram, zaļumu un svaigo gaisu), liek mums secināt arī pretējo – ka lauki pārņems daudzas no pilsētām raksturīgajām īpašībām. Senā antitēze beigs pastāvēt, un robežlīnijas, kas šķir laukus no pilsētām, pilnībā izzudīs; runājot par atšķirībām, jautājums būs vienīgi par lielāku vai mazāku iedzīvotāju skaitu. Urbanizētajos reģionos attīstīsies dārzkopība un zemkopība, bet ārpus tiem – pilsētniecisks dzīves veids. Itin visu zemeslodi starp abiem mūžīgā sasaluma lokiem pārklās dzelzceļu, jaunu lielceļu, komunikāciju kabeļu un ērtas un drošas pārvietošanās maršrutu tīkli. Visur, izņemot nedaudzas nomaļas salas un grūti sasniedzamus apvidus, lauku dzīves uzspiestās vienkāršības skarbākās izpausmes būs pāris stundas vēlāk saņemti dienas laikraksti un nepieciešamība kādu dienu vai divas pagaidīt pasūtītās preces. Lauku, šī, salīdzinājumā ar pasaules urbanizētajiem apvidiem, ievērojami plašākā ceļu tīkla atsevišķie posmi atšķirsies atkarībā no konkrētās vietas augsnes, klimata un zemes īpašumtiesībām – arī no rasu un nacionālajām īpatnībām. Tomēr, izvirzot jebkādus turpmākus pieņēmumus, jāpatur prātā, ka atšķirība starp šīm jaunajām pilsētām un jaunajiem laukiem, kurus apdzīvos, mums jāpieņem, arī jauna tipa cilvēki, ir tikai relatīva.

Tulkojusi Sabīne Ozola