Pareizticība Latvijā

Igors Šuvajevs: Pārlūkojot darbus par Latvijas vēsturi, nevar nepamanīt, ka tajos iezīmējas galvenokārt vāciskais, proti, baltvāciskais, krieviskais vai latviskais skatījums.

Aleksandrs Gavriļins: Mēs vienmēr esam bijuši divu kultūras sfēru robežzona, tas ir, Rietumu un Austrumu kultūras ietekmes zona. Līdz ar to, mainoties ietekmēm, ir mainījusies arī attieksme, vērtējums. Otrkārt, mēs esam visai īpatnēja zona, skatoties arī no konfesionālā viedokļa: Latvijā atrodas robeža starp katolicismu un protestantismu. Arī robeža starp pareizticību un katolicismu. Un visbeidzot — arī robeža starp pareizticību un vecticībnieku kristietību atrodas Latvijā. Laikam tas nosaka atšķirīgos, pat diametrāli pretējos skatījumus.

Šuvajevs: Pagājušajā gadā ir publicēta jūsu grāmata Apraksti par Rīgas eparhijas vēsturi. Tā ir viena no retajām grāmatām šajā jomā, baznīcas vēsture ir atstāta novārtā.

Gavriļins: Baznīcas vēsture acīmredzami nekad nav bijusi modē. Kāpēc tā bija komunistu valdīšanas laikā, tas ir skaidrs. Kāpēc šāds stāvoklis pastāv joprojām? Domāju, ka arī baznīca nav ieinteresēta šādā vēsturē. Katra baznīca patiesību saskata tikai sevī. Šajā ziņā es piekrītu protohierejam un filosofam Vasilijam Zeņkovskim, kurš ieteica iedalīt baznīcu iekšējā un ārējā. Iekšējā baznīca, protams, ir svēta, to nav ko kritizēt. Savukārt ārējā jeb vēsturiskā baznīca pastāv noteiktā zemē. Tā ir baznīcas hierarhija, celtnes un tamlīdzīgi. Zeņkovskis uzsver, ka garīdzniecības grēki ir nevis baznīcas, bet gan pašas garīdzniecības grēki, slimība. To vajag ārstēt, pret to ir jācīnās. Objektīvi vērtēt baznīcas vēsturi ir ne vien iespējams, bet to pat vajag darīt.

Mēs bieži vien aizmirstam, ka ārējā baznīca ir sabiedrības sastāvdaļa. Mēdz runāt, ka komunistu laikā sabiedrība esot bijusi slima, bet līdz ar to slima bija arī sabiedrības sastāvdaļa, ko sauc par baznīcu. Tagad mēs ar cerībām skatāmies uz baznīcu, bet nesaprotam, ka tur kalpo tie paši cilvēki, kas kalpoja pirms desmit, divdesmit gadiem. Viņiem ir tikpat grūti mainīties kā mums.

Baznīcas vēsture ir patiešām grūta un nepateicīga tēma. Gan cilvēka nacionālā, gan konfesionālā piederība ir ārkārtīgi delikāts jautājums. Konfesionālā piederība, iespējams, ir pat delikātāka. Tāpēc jāraksta objektīvi, bet tā, lai neviens netiktu aizvainots. Tas ir ļoti grūti.

Šuvajevs: Latvijas vēstures neatņemama sastāvdaļa ir ortodoksālā kristietība, taču zināšanas par to ir visai niecīgas. Turklāt pareizticība Latvijā ir paradoksālā situācijā. Laikā, kad vecticībnieki Krievijā tika vajāti, tā laika Latvijā viņi guva patvērumu. Savukārt pareizticība principā nebija tieši saistīta ar oficiālo politiku. Pareizticību var uzskatīt par sava veida lakmusa papīru, kas ļauj pārbaudīt un izprast 19. gadsimta un vēlāka laika notikumus.

Gavriļins: Kāpēc pie mums nokļuva vecticībnieki? Kā zināms, 1666. gadā notika baznīcas šķelšanās. Formāli runa bija par rituālu ievērošanu, par to, ka krustu vajag mest nevis ar diviem, bet trim pirkstiem, par to, kā rakstāms Jēzus — ar diviem vai vienu “i”. It kā sīkumi, taču norisinājās visai sīvas cīņas, jo būtībā runa bija par centralizētai valstij nepieciešamu centralizētu baznīcu. Tos, kas atšķēlās, nodēvēja par vecticībniekiem. Vieni aizgāja kopā ar visiem mācītājiem, klēru, viņus nosauca par vecticībniekiem ar popiem, bet otrus — par vecticībniekiem bez popiem, un viņiem nebija iespējams īstenot visas ceremonijas, piemēram, laulības ceremoniju, dievgaldu. Viņi sevi uzskatīja par īstajiem pareizticīgajiem, krievu kultūras glabātājiem un bija gatavi atgriezties Krievijā, tiklīdz tur mainīsies politiskie apstākļi. 18. gadsimtā Latgale bija Polijas sastāvā, un tas nebija tālu no Krievijas. Neviens tur viņus nespīdzināja, nerepresēja. Pētera I laikā vecticībniekiem uzlika dubultnodokļus, viņi nevarēja iegūt sabiedriskos amatus, nevarēja veidot karjeru. Turklāt Ziemeļu kara laikā viņus iesauca armijā, bet vecticībnieki nu nekādi nevēlējās ņemt rokās ieročus. Jāņem vērā arī tas, ka 18. gadsimtā Latgalē nepastāvēja stingra agrārā likumdošana. Tādēļ vecticībnieki varēja dzīvot kā brīvie zemnieki līdz nākamajai revīzijai, kad viņus piesaistīja pie zemes. Bet revīzijas notika ārkārtīgi reti. Pievienojot Vidzemi Krievijas impērijai, šeit valdīja baltvācu administrācija, un pēc Nīštates miera noteikumiem šeit principā pastāvēja ticības brīvība. Un administrācija perfekti saprata, ka pareizticības nostiprināšana nozīmē centrālās varas nostiprināšanu, savukārt vecticībnieku atbalstīšana to nekādi nesekmēs. Tāpēc vecticībnieki šeit varēja dzīvot mierīgi, cara ukazi par viņu aizliegšanu vienkārši netika īstenoti.

Jāņem gan vērā — sakarā ar to, ka viņiem nepastāvēja oficiāli atzītas laulības, vecticībnieki nevarēja nodot savu mantu bērniem, kas tika uzskatīti par ārlaulībā dzimušiem. Tāpēc vecticībnieku draudzes veidojās kā lieli sabiedriskie fondi — mantu testamentā var novēlēt tikai draudzei.

Šuvajevs: 1836. gadā tiek izveidots Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāts. Taču tas lielā mērā attiecas uz Vidzemi, līdz 18. gadsimta beigām Kurzeme vidzemniekiem vēl ir cita valsts.

Gavriļins: 18. gadsimta beigās jau ir izveidota Kurzemes guberņa, taču pareizticīgo draudzes ir tikai Jēkabpilī. 1839. gadā pievienojot uniātus pareizticības baznīcai, dažas nelielas draudzes jaunā statusā nokļuva Ilūkstes apgabalā. Kurzeme tolaik patiešām bija luterāņu zeme.

Šuvajevs: Toties Vidzemē četrdesmitajos gados notiek pirmā masveida pāriešana pareizticībā. Kā tas izskaidrojums?

Gavriļins: Es uzskatu, mēs ne vienmēr pareizi skatāmies uz vēsturi. Mums ir nošķirta ekonomikas, politikas, ārpolitikas vēsture. Bet cilvēka dzīve taču nav šādā veidā iedalīta: te — politiskā darbība, te — ekonomiskā vai kāda cita. Cilvēks ir kaut kas vienots. Gluži tāpat ir jāskatās uz vēsturiskām norisēm. Tāpēc cēloņi pārejai pareizticībā bija sarežģīti. Sava loma bija ekonomiskajam momentam, nebija brīvas zemes, tā piederēja muižniekiem. Daļa no zemniekiem, pārejot cara ticībā, cerēja iegūt zemi. Tie, neapšaubāmi, bija arī garīgie meklējumi. Principā jebkura ticība iegūst tādu attīstības pakāpi, ka vecāku ticība viņus vairs neapmierina. Un tolaik vācu luteriskā Baznīca jau sasniedza šo pakāpi, mācītāji bija daudz tuvāki muižniekiem nekā zemniekiem. Tuvāki arī pēc statusa, piemēram, mācītāja ienākumi kopumā 19. gadsimta četrdesmitajos gados svārstījās no 1500 līdz 3000 rubļiem gadā, toties pareizticīgo mācītājs saņēma līdz 230 rubļiem gadā. Var runāt arī par politiskiem momentiem, savā ziņā pēc nokrāsas tā bija nacionālās atbrīvošanās kustība. Latvijā principā jebkura eknomiskā kustība bija saistīta ar nacionālo, jo zemnieki ir latvieši, bet muižnieki — vācieši.

Šuvajevs: Pareizticības ārējās baznīcas politika tolaik nemaz nebija pievēršana.

Gavriļins: Protams. Latviešiem tolaik bija visai minimālas iespējas iepazīties ar pareizticību, visas draudzes faktiski atradās pilsētās, pirms dzimtbūšanas atcelšanas latviešu mobilitāte bija visai nosacīta.

Vieni no pirmajiem, kas pārgāja pareizticībā, bija hernhūtieši, kuriem, manuprāt, joprojām vēl nevaram atrast īsto nišu Latvijas kultūrā. Bet viņi vārda tiešā nozīmē bija pirmā latviešu inteliģence. Piemēram, Dāvis Balodis — viens no pirmajiem, kas pārgāja pareizticībā un kļuva par mācītāju. Oficiāli viņam bija tikai mājas izglītība. Rakstot iesniegumu pārejai pareizticībā, viņš uzsvēra, ka prot tikai latviešu un vācu valodu. Mājas izglītība! Pēc gada viņš varēja noturēt dievkalpojumus jau baznīcslāvu valodā. Pēc diviem gadiem — esmu lasījis viņa vēstules — viņš prot jau krievu valodu. Vēlreiz atkārtoju — cilvēks ar mājas izglītību. Viņš bija inteliģents vārda vistiešākajā nozīmē. Aktīvie hernhūtieši bija izglītoti cilvēki. Hernhūtieši sludināja ticības padziļināšanu caur izglītību. Viņi pārveidoja izglītību par apzinīgu izglītību, nevis uzspiestu, autoritāru, kāda tā nereti ir joprojām. Tāpēc galīgi ir aplami tādi spriedumi kā — hernhūtiešu pie mums bija tikai 30 000. Nu, un? Viņi bija aktīvi un izglītoti cilvēki. Un daļa no viņiem atbalstīja pāreju pareizticībā.

Šuvajevs: Šogad aprit 150 gadi, kopš nodibināta patstāvīga Rīgas eparhija.

Gavriļins: Tās vadītāji arī bija sava laika izglītotākie cilvēki. Bīskaps Filarets bija beidzis Maskavas Garīgo akadēmija, veicināja patristikas darbu tulkojumu izdošanu, pārzināja filosofiju. To pašu var teikt arī par bīskapu Platonu. Turklāt ar viņiem iezīmējās tas, ka pareizticība tika sludināta latviešu valodā. Filarets pat noteica, ka latviešu valoda ir apgūstama 3 mēnešos.

Ja neapguva, tad bija jāmaksā soda nauda. Un jāmaksā tik ilgi, kamēr apguva. Redziet, mēs aizmirstam vienu elementāru lietu, pareizticības baznīcu sauc par Vispasaules Apustulisko baznīcu. Un tā atzīst, ka cilvēkiem ir jāsludina viņu dzimtajā valodā. Katoļu baznīca, kā zināms, atļāva noturēt dievkalpojumus vietējā valodā tikai pēc II Vatikāna koncila, proti, 1965. gadā. 20. gadsimts! Pareizticības baznīca vienmēr konsekventi ir uzskatījusi, ka dievkalpojumi ir jānotur dzimtajā valodā. Starp citu, vienīgā tauta, kurai dievkalpojumi nenotiek dzimtajā valodā, ir krievi. Tie notiek baznīcslāvu valodā — tas ir, 11. gadsimta valodā.

Dievkalpojumus latviski pirmais sāka noturēt tēvs Jēkabs Mihailovs Rīgas Dievmātes plīvura baznīcā. Viņš bija Šeremetjeva dzimtcilvēks, muižu pārvaldnieks Vecpiebalgā. Starp citu, kaut arī nezinu, varbūt tas ir kaut kādā veidā saistīts, jo no Piebalgas, kā zināms, nāk daudzi latviešu rakstnieki un kultūras darbinieki. Kaut arī Mihailovs bija dzimtcilvēks, viņam bija augstākā izglītība, viņš pārvaldīja latviešu, igauņu, vācu, franču un latīņu valodu. Bīskaps Filarets lūdza Šeremetjevu palaist brīvībā šo cilvēku, un tas arī tika izdarīts. Un 1845. gada 26. aprīlī tēvs Mihailovs noturēja pirmo dievkalpojumu latviešu valodā. Joprojām vēl nesaprotu, kā šis cilvēks visu uzspēja. Viņš pirmais tulkoja latviešu valodā, pavairošanas iekārtu tolaik, protams, nebija, viņš rakstīja ar roku. Bet visapkārt veidojās latviešu draudzes, kas pieprasīja tekstus. Un viņš to paveica. Fantastiski!

Šuvajevs: Sludināšana latviešu valodā savā ziņā bija pretrunā ar oficiālo valsts politiku.

Gavriļins: 40. gados vēl nebija tik strikti. Manuprāt, mēs vispār ne īpaši pareizi skatāmies uz Krievijas politiku attiecībā uz iekarotajām zemēm. Iekarojot jaunās zemes, cara valdība vienmēr mēģināja ieinteresēt un iesaistīt vietējo muižniecību. Neraugoties uz visām pretrunām starp kristiešiem un musulmaņiem, iekarojot Vidusāziju, visi vietējie baji automātiski tika pielīdzināti krievu kņaziem. Tāda pati politika tika īstenota Baltijas guberņās. Te pastāvēja autonomija, cara valdība neiesaistījās iekšējās lietās, oficiālo administrāciju 18. gadsimtā, protams, pārstāvēja krievi, taču reti kurš Rīgas ģenerālgubernators pārvaldīja vācu valodu. Lielākā daļa no viņiem vispār dzīvoja Pēterburgā. Valdīja vācbaltu administrācija. Tas pats attiecas uz baznīcas politiku. Iesākoties pārejai, valdība bija ieinteresēta, lai palielinātos pareizticīgo skaits, taču nekādi to neatbalstīja. Pāreja bija stihiska, un attieksme — lai tikai notiek, bet atbalstīt — nē, nekādā ziņā. Jo atbalstīšana bija pretrunā ar vietējo muižniecību. Un vācbaltu muižnieki nemitīgi uzsvēra, ka viņi ir lojāli Krievijas caram, bet ne impērijai.

Šuvajevs: 1881. gadā pēc Aleksandra II nogalināšanas Sv. Sinodes virsprokurora Pobedonosceva personā aizsākās rusifikācija, oficiālais atbalsts baznīcai. Taču paradoksāli — tieši tolaik baznīcas aizgādībā norisinājās visintensīvākā tulkošana latviešu un igauņu valodā.

Gavriļins: Vispirms nedaudz par rusifikāciju kā tādu. Mēs joprojām aplūkojam rusifikācijas politiku vienpusīgi. 19. gs. 80., 90. gadu reformas tiek dēvētas par rusifikācijas politiku. Bet. Tiesas reforma bija superprogresīva. Tika likvidētas šķiriskās, muižnieku tiesas. Tiesa kļuva publiska, parādījās advokatūra. Pilsētu reforma — tika likvidētas viduslaiku rātes, veidoja vēlētas pilsētu domes. Tika veidota jauna policijas sistēma, tas ir, tika likvidēta muižnieku policija. Savā būtībā šīs reformas bija ļoti progresīvas. Jā, reizē ar to visu tiesvedība un lietvedība notika krieviski. Taču pārgāja nevis no latviešu, bet gan no vācu valodas. Runa ir par Krievijas ietekmes nostiprināšanu vācbaltu ietekmes vietā. Vissāpīgāk tas, protams, skāra latviešus. Bet ne tik daudz šīs reformas, cik tā sauktie pagaidu nolikumi skolu pārvaldē. Ar otro skolas gadu bija paredzēts pāriet uz mācībām krievu valodā, izņemot ticības mācību un baznīcas dziedāšanu. Skola tika reformēta astoņu gadu laikā, 1893. gadā visas skolas pārgāja uz apmācību krievu valodā. Tas bija kaitīgi. Taču to nevar attiecināt uz reformām kopumā. Cita lieta — sekas. Lai gan, kā tās vērtēt? Jaunlatvieši savas aktivitātes saistīja ar centrālo varu, bet īstenotās politikas dēļ latvieši kļuva par potenciāliem tās ienaidniekiem. Un tam visam sekoja Piektā gada revolūcija.

Valdība arī uzskatīja, ka izšķirīgā loma pārkrievošanas politikā pienākas pareizticīgo baznīcai. Taču Rīgas eparhija to nepavisam neatbalstīja. Tika izmantoti piešķirtie līdzekļi dievnamu celtniecībai, tas ir saprotams — latviešu draudzes bija nabadzīgas, un par saviem līdzekļiem neko nevarēja uzcelt. Taču baznīca nevēlējās pārkrievošanu. Gluži pretēji, tika turpināta tulkošana, dievkalpojumi tika noturēti latviešu valodā. Rusifikācija nāca no centra.

Šuvajevs: Atgriezīsimies vēlreiz pie 80. gadu tulkojumiem latviešu valodā. Kā “pareizticības valodas” atveide tiek izmantota?

Gavriļins: “Pareizticības valodas” tulkošanai latviski var izšķirt vairākus posmus. Pirmais posms — tēvs Mihailovs. Principā viņš tulkoja viens pats, Filarets koriģēja, un šo to arī Dāvis Balodis. Nākamais posms ir semināristu laiks, tas ir Rīgas Garīgā semināra laiks, kurā bija paredzētas 10 stipendijas latviešiem un 10 — igauņiem.

Starp citu, šajā ziņā gluži nepelnīti ir aizmirsts Jurijs Samarins. Četrdesmitajos gados viņš revidē Rīgas saimniecību, interesējas par agrārajām attiecībām. Viņš uzraksta ļoti kritisku darbu Krievijas malienes, ko impērijā aizliedz publicēt, to izdod Prāgā. Savā testamentā viņš novēl naudu fondam, kam jānodrošina izglītība. Taču viņa vārdā nosauktā iela nav atguvusi savu nosaukumu. Tās vietā ir Lomonosova iela, kaut arī viņš nekad nav bijis Latvijā un neko nav darījis tās labā.

Trešais posms ir astoņdesmitie gadi, kad aktīvi darbojas latviešu pareizticīgie mācītāji ar Rīgas Debesbraukšanas baznīcā kalpojošo tēvu Kangeri priekšgalā. Ceturtais posms ir neatkarīgās Latvijas laiks, mitropolīta Augustīna valdīšanas laiks, kad sākas pareizticīgās Baznīcas latviskošana.

Taču dievkalpojumi latviešu valodā principā ir ļoti unikāli. Tos notur vēl 19. gadsimta valodā. Var tikai brīnīties, kāpēc valodnieki nepievērš uzmanību šādai unikālai kultūras parādībai. Tomēr tulkojumi nereti ir visai ačgāri un jocīgi. Piemēram, mēs laikam esam viena no retajām tautām, kas ikonas dēvē par svētbildēm. Ar svētbildi tiek izprasts kaut kas pilnīgi cits, piemēram, altāra glezna. Mēs runājam par eparhiju, kaut gan patlaban pieņemts teikt — bīskapija. Taču tas nav pareizi, jo eparhiju var pārvaldīt gan bīskaps, gan arhibīskaps, gan arī mitropolīts. Vārds “eparhija” ir cēlies no grieķu valodas, nesaprotu, kāpēc to vajadzētu tulkot. Latviski mitropolītu dēvē par metropolītu, taču nosaukums ir saistīts ar mitru, cepuri. Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Ikonostass tiek tulkots kā svētbilžu siena, taču tas ir pilnīgi ačgārni. Baznīca Gogoļa ielā tiek saukta par Marijas Pasludināšanas baznīcu, bet tā ir Blagoveščenskaja… Pastāv Pokrova baznīca, bet tā ir Dievmātes plīvura baznīca. Daudzās jomās terminoloģija ir ačgārna un neizprotama.

Šuvajevs: Neizprotamas kļūst ne tikai baznīcas reālijas, bet arī daža laba krievu kultūras reālija.

Gavriļins: Neapšaubāmi. Taču man kā vēsturniekam nereti kļūst skumīgi. Pareizticīgie mācītāji man bieži saka, ka latviešu pareizticīgo dziedāšana ir tā īstā dziedāšana, jo saglabāts 19. gadsimta variants. Savukārt krievu pareizticīgo dziedāšana modernizējās.

Šuvajevs: Glika Bībeles tulkojums latviešu valodā tiek intensīvi pētīts, turpretī pareizticīgo tekstu tulkojumi ir atstāti novārtā.

Gavriļins: Tā ir neizpētītā zeme. Starp citu, runājot par pareizticības pirmsākumiem Latvijā, tas ir, 11. un 12. gadsimtu, mēs pilnīgi droši zinām tikai par divām vietām, kur bija pareizticīgo baznīcas, proti, Jersikā un Koknesē. Pieņemsim, ka tā ir. Taču saskaņā ar kanonu dievkalpojumi ir jānotur dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka jau tolaik tie noturēti, nu, laikam, latgaļu valodā, tā laika latviešu valodā. Pareizticīgo dievkalpojumu nevar noturēt bez grāmatām, rakstības. Varbūt pastāvēja vietējais rakstības veids, nezinu. Šķiet mistika, taču tas ir fakts. Pastāv vēl viena liecība, 13. gadsimta evaņģēlijs. Tas parakstīts, runājot, protams, modernizēti: “To rakstījis Gjurgijs, tā popa dēls, kurš saukts par Lotišu no Gorodiščas”. Pleskavas apgabala dialektā “lotišs” nozīmē to, kas neskaidri izrunā burtu “r” un “l”. Dīvaini, ja evaņģēlija pārrakstītājs būtu īpaši atzīmējis, ka viņa tēvam, mācītājam, ir runas defekti. Iespējams, ka viņš bija latvietis. Taču tā ir tikai viena liecība, ar kuru neko nevar pierādīt.

Šuvajevs: 19. gadsimtā pareizticīgā Baznīca Latvijā nostiprinās. Tas ir laiks, kuru dēvē arī par pirmo atmodu. Un daļa no šīs kustības pārstāvjiem savu politiku un mērķus saista ar krievu valodu, Krievijas inteliģentiem. Tas pastāv arī 20. gadsimtā, arī patlaban daudziem Krievijas intelektuālā sfēra ir saistoša.

Gavriļins: Pareizticīgajai baznīcai diemžēl tā ir nelaime. Paskaidrošu. Pareizticība tika saistīta ar krieviem, krievisko. Baznīca bija pakļauta valstij. Latvijas pareizticīgo baznīca 20. gadsimta divdesmitajos gados bija diezgan sarežģītā situācijā. Latvijas valdība to atzina kā pēdējo, tikai 1926. gadā.

Uz pareizticīgo baznīcu skatījās kā uz pārkrievošanas mehānismu, kā uz Krievijas impērijas mantinieci. Bet tā nemaz nebija. Tāpēc arhibīskaps un Saeimas deputāts Jānis Pommers nemitīgi uzdeva vienu un to pašu jautājumu: “Parādiet kaut vienu mācītāju vai pareizticīgās draudzes locekli, kas nav lojāls Latvijas valstij?” Viņš nekad nesaņēma atbildi uz savu jautājumu. Viņi visi bija lojāli. Neviens neatbalstīja cara impēriju, kuras sen vairs nebija. Viņiem nepārmeta saistību ar komunistiem, tas būtu absurds, taču pārmeta saistību ar nez kādu tur Krievijas impēriju.

Pasaulīgajā dzīvē ir citādi. Latvija 20. gadsimtā šajā ziņā ir ļoti atvērta zeme, tā ir polikonfesionāla atšķirībā no monokonfesionālās Lietuvas vai Polijas. Latvija bija brīva zeme, un tāpēc tā bija pievilcīga krievu emigrantiem. Latvijas pilsētas bija polietniskas. Reiz kādā konferencē dzirdēju sakām, ka uz Rīgu lai nebraucot, jo tā neesot latviešu pilsēta, lai bracot uz Valmieru vai Cēsīm. Taču arī tās nav latviešu pilsētas, gluži tāpat kā Tallina vai Tartu nav igauņu pilsētas. Tajās vienmēr ir pastāvējusi eiropeiska kultūra. Tajās sadzīvo dažādi laiki un vērtības. Tieši tā ir mūsu oriģinalitāte. Tas arī saistīja krievu emigrantus. Uz Rīgu labprāt brauca Berdjajevs, Buņins, Šaļapins, Glazunovs, starp citu, Latvijas valdība uz viņu koncertiem ieradās pilnā sastāvā. Šeit viņi jutās kā brīvi cilvēki. Šeit nomira Sobinovs, bērēs viņu pavadīja visa Rīga. Uz Maskavu viņu veda ar speciālu vilcienu, ceļmalā stāvēja cilvēki un meta ziedus. Ne jau krievi tie bija, bet gan latvieši. Acīmredzot tas ir saistīts arī ar latviešu mentalitāti, viņi ir atvērtāki, vairāk gatavi jaunajam nekā, teiksim, mūsu Baltijas brāļi. Latvieši ir daudz mobilāki.

Šuvajevs: Tomēr monokonfesionālajā Lietuvā, bēgot no Krievijas, trīsdesmitajos gados Kauņas universitātē strādāja Ļevs Karsavins. Viņš lietuviski uzrakstīja kultūras vēsturi, kas arī patlaban tiek tulkota un izdota, jo ir pasaules līmeņa darbs. Kā var vērtēt Latvijā publicētās grāmatas kultūras vēsturē?  

Gavriļins: Pagaidām mēs atrodamies kompilācijas, lai neteiktu — plaģiāta līmenī. Mums taču neviens tam nav gatavots, vēsturniekus gatavoja par šauras specializācijas vēsturniekiem, filosofus — par tādiem pašiem speciālistiem. Latvijā pietiekami labi ir izpētīta ekonomiskā, agrārā vēsture, daudzmaz apzināta ir arī folklora.

Bet attēlojot latvieti līdz 19. gadsimtam, iznāk kaut kāds primitīvs — zemnieks, kuram ir bagāta folklora, kas dzied dziesmas un dejo. Pardon! Viņš nav nekāds primitīvs. Taču tad uz viņu vajag skatīties, piemēram, caur Latgales vai Kurzemes koka skulptūrām, caur garīgā rakstura literatūru, caur altārgleznām, kuras parasti gleznojis tas pats “zemnieks”. Tas prasa milzīgas zināšanas — tēlotājmākslā, mūzikā, folklorā, teoloģijā utt. Starp citu, temats Pareizticība latviešu folklorā gandrīz nemaz nav pētīts. Taču materiāls ir milzīgs. Tāpēc var teikt, ka kultūras vēstures pie mums par Latviju vai nu nav, vai arī tā ir kompilācija.