Pārsteigums ar zobiem

Naktsklubā XXL nejauši cilvēki parasti negadās, tur apgrozās naktsklubu dejotāji, seksuālo mazākumu pārstāvji (kas arī ir šī kluba mērķauditorija), seksuālo mazākumu pārstāvju draugi, pret seksuālo mazākumu un viņu draugiem lojāli noskaņoti cilvēki, kā arī tie, kas grib redzēt kaut ko tā-ādu. Šajā reizē klubā uzstājās Maskavas šovgrupa Fabrika grjoz (Sapņu fabrika) — žanru saucot “travesti” — tas ir, sieviešu tēlus atveido vīrieši. Šova dalībnieki gandrīz stundu saistīja skatītāju uzmanību, mainot priekšnesumus, tērpus, tēlus. Publika — dažādu vecumu un dzimumu jau minēto kategoriju pārstāvji, sajūsmā kliedza un aplaudēja. Uz rampas Tīna Tērnere pārvērtās par Ellu Ficdžeraldi, bet vēl pēc brīža liels sarkans velns onanēja pret sienu…

Biju ļoti pārsteigta, kad uzzināju, ka to visu dara tikai trīs puiši — Andžejs Jaskravijs, Oļegs Ferzs un solists Anatolijs Jevdokimovs — tāpat arī caurstaigājamās istabās divi bērni mēdz radīt iespaidu, ka viņu ir bezgalīgs daudzums.

Mūsu sarunā piedalījās arī grupas producents Dmitrijs (uzvārda vietā vizītkartē rakstīts V"HC) un ar savu klātbūtni izdaiļoja austrumnieciska izskata klusējošs puisis — ģērbējs, frizieris, stilists.

A. A.

Rīgas Laiks: Kā jums šķiet, kādēļ tas vispār interesē cilvēkus?

Anatolijs: Nu, kā — interesē… Tāpat kā jebkura cita pārtapšana…

Dmitrijs: (turpina) jebkura pārtapšana citā tēlā. Ja cirkū sunītis varētu attēlot kaķīti, arī cilvēki nāktu skatīties.

Andžejs: (ar lielu entuziasmu pārtrauc Dmitriju) Man liekas, cilvēkus interesē tas, cik precīzi aktieris attēlo pretējā dzimuma tēlu, saprotiet? Viņi meklē to, cik lielā mērā šie tēli ir līdzīgi, jo, teiksim, Toļiks (Anatolijs) tik precīzi var parādīt nevis vienkārši — sievieti, bet attēlot konkrētu sievieti — Tīnu Tērneri vai Vitniju Hjūstoni… Tāpēc jau viņam ir tādi panākumi — tādēļ, ka viņš to dara ļoti labi, pilnīgi precīzi.

Dmitrijs: …un ar to aktieris uz skatuves atšķiras no transvestīta, kurš pārģērbjas pretējā dzimuma drēbēs dzīvē.

(Šajā brīdī Andžejs ar manierīgu kustību uzliek roku Anatolijam uz pleca, savelk lūpas “bantītē” un paskatās uz mani caur puspievērtiem plakstiem.)

RL: Šīs kustības jūs raksturo vai arī jūs vienkārši koķetējat?

Andžejs: Vienkārši — tās ir šova paliekas pēc tam, kad ir zudis uzstāšanās sapringums. Kad tu nepārtraukti strādā ar sieviešu plastiku uz skatuves, tad tas pēc inerces turpinās arī dzīvē — tu nedaudz mainies.

RL: Citiem tas nekrīt uz nerviem?

Andžejs: Nu, tā ir citu darīšana!

Anatolijs: (klusiņām) Zini, kā kuram ar tām kustībām…

Oļegs: Man liekas, es pie sevis neko tādu neesmu novērojis.

Andžejs: Jebkurā gadījumā — mēs esam (ar uzsvaru) normāli vīrieši un viss, kas notiek uz skatuves, tur arī paliek, bet kustības, tērpi, kā jau teicu, ir tikai paņēmiens, nu… vajadzīgi mums tie paņēmieni, bet mums nav it ne mazākās vēlēšanās pārģērbties dzīvē. Mēs neizliekamies par sievietēm nekādās situācijās, pat pa jokam nē!

RL: Ahā! Bet kā jūs skatāties uz to… vis­pār man daudzreiz ir gribējies to pa­jau­tāt… Esmu ievērojusi, ka vīrieši, pilnīgi normāli vīrieši jokojot viens pret otru izturas tā, it kā būtu pediņi. Kā jūs to varētu izskaidrot, kā tādi normāli vīrieši?

Andžejs: Un pediņi, jūsuprāt, ir nenormāli vīrieši?

RL: Es to neesmu teikusi!

Andžejs: (piekasīgā tonī) Nē, jūs teicāt — normāli vīrieši izturas kā pediņi, no tā izriet, ka pediņi ir nenormāli vīrieši.

RL: Tas jau tikai tāds jautājums, izejot no … heteroseksuāla viedokļa… (Ārprāts! Ko es pateicu! Kā lai iziet no situācijas?) Es gribēju teikt, ka es to nevērtēju nedz pozitīvi, nedz negatīvi, bet vienkārši — esmu par to domājusi, tā taču saka — pediņi.

Anatolijs: Es gribētu jums dot kādu padomu — (didaktiski) ja jums kādreiz iznāk sastapties ar cilvēkiem, kas pārstāv šo loku, nekad nesauciet viņus par pediņiem, tas ir tā-āds rupjš vārds…

RL: Un kā ir pieklājīgi?

Anatolijs, Andžejs, Dmitrijs: (vienbalsīgi) Geji!

RL: Labi. Tad jūs esat geji?

Andžejs: Nē! (pēc brīža piebilst) Pagaidām vēl nē. (Visi smejas, arī es, Andžejs turpina.) Vienkārši mēs ļoti labi izturamies pret gejiem, viņu vidū mums ir daudz draugu un mēs ļoti daudz kontaktējamies tieši tajā sabiedrībā.

RL: Tādā gadījumā — kā jūr reaģējat uz uzmanības apliecinājumiem no geju puses?

Andžejs: Dabiski!

Dmitrijs: Es kā visi!

Andžejs: (Anatolijam) Kā tu, Anatolij, reaģē, ja tev uzmanību pievērš kaut kāds gejs?

Anatolijs: Viss atkarīgs no cilvēka. Bet tikpat lielā mērā tas attiecas ne tikai uz viņiem, bet uz visiem — uz naturāļiem, sievietēm, vīriešiem! Viss ir atkarīgs no tā, cik kulturāli cilvēks izturas. Gadās tā, ka cilvēki piedāvā attiecības, bet mēs vienmēr sakām, ka mūs tas neinteresē, un līdz šim arī nav gadījies sastapt īpaši uzstājīgus cilvēkus.

RL: Par ko jūs runājat paši savā starpā?

Anatolijs: Ak! Vispār ļoti daudz par darbu, šķiet, lielāko daļu laika.

Dmitrijs: Praktiski visu laiku mēs esam kopā, gan viesizrādēs, gan Maskavā, gan vilcienā, visur— līdz ar to iznāk runāt vienkārši par visu, kas ar mums notiek. Bez tam, pirms gada, kad mēs dibinājām šo grupu, mēs jau bijām draugi un gribējām kaut ko izdarīt kopā — kolektīvi radīt.

RL: Jums ir kaislība pret melnādainām dziedātājām?

Anatolijs: Viņas jau ir tikai trīs, bet pret Hjūstoni un Tērneri es neesmu vienaldzīgs. Saprotams, ka pret Ellu Ficdžeraldi, kuru arī es tēloju, es nekādas īpašas jūtas neloloju — paldies Dievam! Vienkārši amizants tēls.

RL: Vai jūs mēģināt domāt kaut ko speciālu, kad atveidojat kādu no šīm sievietēm?

Anatolijs: Neko nedomāju, mēģinu iejusties tēlā. Bet ārpus darba domāju tikai par šovu, tiešām.

Dmitrijs: Es domāju par draugiem, vecākiem un darbu. Viss.

Andžejs: Man gan toties ir tik daudz domu vienlaicīgi, ka tās pat piefiksēt nevar, kur nu vēl aprakstīt. Mani interesē milzum daudz lietu. Viss pēc kārtas! Sākot ar dārzkopību un beidzot ar zirgkopību, sākot ar šovu un beidzot ar sportu. (Andžejs ir PSRS meistar­kandi­dāts peldēšanā.)

Oļegs: (kautrīgi) Vispār man vienmēr visā ir gribējies atrast harmoniju, pie kam šī vēlēšanās ir bijusi vienkārši neprātīga, bet… kaut kā nesanāk. Un es domāju — kādēļ, vai arī skatos uz cilvēkiem un domāju, vai tas vispār ir iespējams. Tas mani visvairāk satrauc. Šīs domas.

RL: Lai strādātu šajā darbā, jums jārūpējas par savu seju.

Anatolijs: Es lietoju visparastāko sieviešu kosmētiku — krēmus, losjonus, maskas — darbam tas ir ārkārtīgi svarīgi.

RL: Vai ir bijusi vēlēšanās veikt plastisko operāciju?

Anatolijs: (dzēlīgi) Kādu tieši jūs domājat — to plastiku — droši vien dzimuma maiņu, to jūs domājat?

RL: Nē, es domāju kādu jau esošo ķermeņa daļu uzlabošanu.

Andžejs: Un kurš tad to negribētu? Ikviens cilvēks, es domāju, pat neatkarīgi no tā, ar ko viņš nodarbojas. Starp citu, daži no mūsu kolektīva, kurus vārdā nesauksim, to jau ir darījuši. (Visi smejas.)

Anatolijs: Jā, es šķīros no vienas nieres. Nē, es neesmu gan neko ar sevi

darījis, bet tādas grēcīgas domas

ir bijušas.

RL: Kura ķermeņa daļa jums visvairāk sevī patīk?

Anatolijs: Periodiski man patīk pilnīgi visas daļas un detaļas, bet reizēm — es ne­ie­re­dzu katru atsevišķi, viss, tā teikt, at­ka­rīgs no ārstēšanās režīma. (Visi smejas.)

Andžejs: Godīgi sakot — man nekas sevī nepatīk, bet tas gan vairāk attiecas uz neirozi.

Oļegs: Nekas tāds īpašs… Bet man pazīstamas meitenes vienmēr saka,

ka viņām patīk manas kājas… Nesaprotu, ko viņas tur tādu atradušas… Pašam nekas nepatīk un es vienmēr cenšos kaut ko mainīt vai uzlabot,

ne jau ar operācijas palīdzību, bet ar fiziskajiem vingrinājumiem. Taču arī tiem nav spēka. Gribasspēka nav!

Anatolijs: Madonna reiz teikusi, ka viņai patīk savas rokas, bet nepatīk kājas,

un, ziniet — es viņai piekrītu, viņai rokas tiešām ir skaistas, bet kājas…

Nu, kājas — tā, bet nevajag publicēt,

jo tad mēs ar Madonnu sastrīdēsimies. (Smejas.)

RL: Un kurai sievietes ķermeņa daļai jūs pievēršat uzmanību pirmām kārtām?

Andžejs: Es — krūtīm. Neesmu, protams, īpaši oriģināls, bet vairums vīriešu ir tādi, bez tam man patīk lielas krūtis — kāds trešais vai ceturtais izmērs.

Dmitrijs: Drīkst pateikt, kam otrām kārtām tiek pievērsta uzmanība?

RL: Lūdzu!

Dmitrijs: Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet zobiem.

Anatolijs: Jā, zobi!

(Es pievēršu uzmanību tam, ka Fabrikas puišiem ir žilbinoši balti zobi.)

Dmitrijs: Pie tam mums visiem ir labi zobi…

Anatolijs: Tiešām, kā es neiedomājos pirms tam! Savi zobi man patīk vienmēr.

Dmitrijs: Zobi! Nezin kāpēc, bet zobi…

Anatolijs: (raiti unjautri) …tāpēc, ka tie ir vietā, ir spēka pilni un turpina augt tālāk.

(Šeit visi ātri pasmaida tā, ka var redzēt 32 zobus. Vismaz.)

Anatolijs: Varbūt tāpēc man patīk tādas sievietes kā Sofija Lorēna.

Oļegs: Viss, protams, ir daudz konkrētāk, bet ja es ietu pa ielu un ieraudzītu meiteni, tad sākumā paskatītos uz kājām. Tomēr tas nav galvenais kritērijs un varbūt tas izklausīsies muļķīgi, bet — man svarīgāk ir aprunāties un saprast, ko tā meitene domā.

Andžejs: Mans ideāls ir Merila Strīpa —

tas ir sievietes mātes tēls, kurš

vienlaikus ir ļoti seksuāls. Jums patīk Merila Strīpa?

RL: Man liekas, viņai nav tādu krūšu, kādas jūs aprakstījāt…

Andžejs: Jā, krūtis viņai ir nelielas, bet nezin kāpēc rada iespaidu, ka ir lielas. Tik jocīgi. (Smejas. Dmitrijs nocitē kādu dzejnieku, es lūdzu atkārtot.)

Andžejs: Uz Urāna nav pieņemts lasīt dzeju.

Dmitrijs, Anatolijs: (vienbalsīgi) Mēs esam no Urāna!

RL: No aukstuma viedokļa jūs domājat?

Dmitrijs: Mēs domājam — no tāluma viedokļa.

Andžejs: Mēs esam citplanētieši, tik ļoti neparasti.

RL: Kāds ir teicis, ka jūs esat dīvaini?

Dmitrijs: Jā, daudzi. Bez tam — tas ir mūsu mērķis, jo cilvēks iet uz skatuves, lai ar kaut ko pārsteigtu. Citādi, kādēļ lai to darītu, lai parādītu to, kas notiek uz ielas, vai?

RL: Kāds vīrietis, kas skatījās jūsu šovu, bija sajūsmā, viņš man pēc tam teica: “Orientāciju mainīt, vai?”

Anatolijs: Nopietni? Jāzina, kādā intonācijā viņš to pateica, varbūt ar ļaunumu…

RL: Ar sajūsmu.

Andžejs: Tad gan lai nomaina — to es viņam no sirds varu novēlēt!

(Anatolijs smejas.)

Dmitrijs: Tas jau, redziet, liktenis — kā būs lemts, tā arī iznāks.

RL: Ko jūs gaidāt no dzīves?

Andžejs: Laimi. Tikai laimi, un tā, savukārt, slēpjas mājā un ģimenē. Man ir bērns, tātad viens solis pretī laimei jau ir izdarīts.

RL: Kad jums būs māja, par kādu sapņojat, jūs būsiet laimīgs?

Andžejs: (pamācošā tonī) To es saku, lai būtu vienkāršāk: māja un ģimene. Īstenībā tas ļoti daudz ko nozīmē — mīļotos cilvēkus, skaistumu, ko tu radi pats savām rokām: paša dārzs, paša nams, saprotiet? Tavi paša bērni — tas arī ir skaistums.

Anatolijs: Es kaut kā neticu šādam

laimes formulējumam — to, ka var tā vienkārši paņemt uz mūža beigām, piemēram, lielu gabalu laimes uz visiem laikiem…

Andžejs: Nevar, bet uz to jātiecas!

Dmitrijs: (mierīgi) Es, piemēram, esmu laimīgs cilvēks.

RL: Un kas vajadzīgs jūsu personiskajai laimei?

Dmitrijs: Tā ir sanācis — vienkārši esmu laimīgs cilvēks un viss.

Andžejs: Es zinu, kur slēpjas Anatolija laime! VIņš grib realizēt savu talantu, es zinu, ka viņam šovs ir vissvarīgākais.

Dmitrijs: Starp citu, Toļikam jā. Viņš jūt, ka viņa talants netiek realizēts kaut vai par 10% un jūt sevī daudz spēka, no viņa spraucas ārā enerģija, un nav zināms, kādā virzienā…

Anatolijs: Es nevaru teikt, ka esmu

laimīgs cilvēks — laime te parādās, te pēkšņi pazūd. Dažreiz parādās tikai uz dažām minūtēm… Es vispār esmu pārliecināts — ja cilvēkam ir kaut nedaudz smadzeņu, viņš vienkārši nevar atrasties nepārtrauktā laimes stāvoklī, ja viņš redz visu apkārt notiekošo un tur ir tālu līdz brīnišķīgajam. No tā nevar gūt baudu.

Andžejs: Ja ir tā, kā viņš saka, tad jau vispār…

Anatolijs: Manuprāt, es reāli izturos pret dzīvi.

Dmitrijs: Toļiks vairāk filozofiski izturas pret dzīvi. Kas attiecas uz mani, es esmu fatālists — liktenis un viss.

RL: Kas ir jūsu vecāki?

Oļegs: Manējie ir pavisam vienkārši cilvēki — māte ir inženiere, tēvs diemžēl miris, bet viņš arī bija inženieris.

Dmitrijs: Māte mājsaimniece, bet tēvs tālbraucējs jūrnieks. Lūk, kā!

Andžejs: Uzskatu, ka esmu diezgan izlaists dēls, jo mans tēvs ir augstu ideālu cilvēks — viņš ir katoļu garīdznieks, bet māte ir čigāniete.

RL: Īsta čigāniete?

Andžejs: Visīstākā — zina pilnīgi visu, par jebkuru svešu cilvēku var izstāstīt tādas lietas… Pats gan es nekad nezīlētu nākotni, jo tas ir liels grēks.

RL: Atklāti sakot, mani pārsteidz jūsu raduraksti — poļu ksendzs un čigāniete…

Andžejs: Tas bija ļoti traģisks romāns! Ļoti īss, pēc manas piedzimšanas tēvs mani aizveda uz Maskavu. Tā iznāca, ka savu māti pirmo reizi ieraudzīju 12 gadu vecumā — viņa atbrauca un sameklēja mani, tēvam nezinot.

RL: Interesanti, ko tēvs saka par jūsu nodarbošanos?

Andžejs: Sākumā viņš ļoti stipri kompleksēja manis dēļ, jo viņš to uzskata par grēku, tāpat kā jebkuru publisku izrādīšanos, sākot ar teātri. Šobrīd, šķiet, viņš uz to raugās vienkāršāk — laikam jau pieradis un sapratis, ka mani vairs nevar pārtaisīt.

RL: Anatolij, jums?

Anatolijs: Nu, man viss ir vienkāršāk — māte garīdzniece (visi sāk smieties), tēvs čigāns. Nopietni — māte ir ziņu aģentūras Novosti redaktore, tēvs inženieris.

RL: Kā jūs gribētu izskatīties vecumdienās?

Andžejs: Kā cēls sirmgalvis. Askētisks, varbūt pat nedaudz kā mūks.

Anatolijs: Ceru, ka uz to brīdi es būšu ieguvis kaut kādu līdzsvaru un mani neķers trieka, ieraugot sevi spogulī.

RL: Galvenais — lai zobi būtu skaisti…

Andžejs: Zobus var arī mākslīgos ielikt!

Anatolijs: Ja tikvien tās bēdas kā zobi…