Patvērums

Jangounā, Mjanmas galvaspilsētas centrā ir krustojums, kam vienā pusē ir dzelzceļa stacija, turpat līdzās centrāltirgus, otrā pusē ir divi debesskrāpji - Sakura Tower, japāņu būvēts biznesa centrs ar kinoteātri pirmajā stāvā, un viesnīca Traders Hotel, kur pirms pāris gadiem sprāgusi joprojām nenoskaidrotu teroristu ievietota bumba. No šīs vietas sākas vecpilsēta un šeit ir arī vislielākā naudas mijēju burzma, lai gan tas būtu pārspīlēti teikts - vīrieši ar bieziem banknošu rullīšiem rokās ir kādi pieci seši, pārējie kaut ko pērk vai pārdod, staigā savās darīšanās. Tepat līdzās tirgo ceptas garneles un jaunāko presi - krāsainus sporta vai dārzkopju avīžu izdevumus ar angliskiem nosaukumiem, uz zemē noklāta auduma gabala nobērtas mācību grāmatas un saulesbrilles. Es cenšos izspraukties cauri uz brīvāku laukumu, lai varētu saprast, kur atrodos un ko vēlos atrast. Te man līdzās sāk iet kāds kalsns birmietis, uzdodot vienu jautājumu pēc otra: no kurienes es esmu, ko meklēju, kā viņš var man palīdzēt, vai nevajag samainīt naudu - ar to parasti pietiek, lai tūristiem rastos vēlme pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no uzmācīgā palīga, taču es ieminos, ka gribētu atrast kādu grāmatu, un birmietis sāk visai lietišķi precizēt, ko tieši, kādā valodā un par ko. Es pastāstu, ka mani interesē kāda mūka rakstīta dzeja angliski. Labi, viņš saka, ejam. Nedaudz pamaldījušies, mēs tomēr nonākam vajadzīgajā vietā un man tiek parādīts mazs grāmatu veikaliņš, labākais Jangounā. Nu, es jau arī pats būtu varējis atrast, šis veikaliņš ir pieminēts visos ceļvežos, pārdevējs ir vecs un nerunīgs, taču uzreiz saprot, ko es vēlos atrast. Parakņājies plauktos, viņš man sniedz izjukušu brošūru, uz kuras vāka rakstīts: “Fridrihs V Lustigs, Latvijas budistu arhibīskaps”. Tieši to jau es arī meklēju. Lustigs bija Kārļa Tenisona skolnieks, viņa garīgais vārds bija Ašins Ananda, bet, kamēr es šķirstu šo grāmatu, pārdevējs no dibentelpas iznes vēl kādu čupiņu, kur cita starpā ir divas citas Lustiga dzejoļu grāmatas. Esmu pateicīgs savam pavadonim, mēs iepazīstamies, viņš sevi dēvē par Rikardo, jo mācoties itāļu valodu, gribot braukt uz Itāliju. Bet es Jangounā gribu sameklēt Latvijas budistu arhibīskapa kapu.

Šī leģenda sākās 1883. gadā Igaunijā, kur angļu emigranta ģimenē piedzimst Kārlis Augusts Tenisons (dokumentos rakstīts Tonnison, taču vēlāk viņš visu mūžu izmanto latviskotu sava uzvārda versiju un citu dzimšanas gadu). Pēc vidusskolas beigšanas vecāki viņu nosūta skoloties luterāņu teoloģiju uz Somiju, taču jauneklis aizbēg klejot uz ārzemēm. Vēlāk, atstāstot savus ceļojumus, viņš nemitīgi maina maršrutu un piedzīvojumu sarakstu, tāpēc pilnībā mēs nevaram uzticēties nevienai no versijām. Iespējams, ka Tenisons vispār nekur nav ceļojis, jo dokumentāli zināms tikai tas, ka 1906. gadā viņš atkal ir Igaunijā, kur sāk izdot paša sarakstītas brošūras ar pasaules galu sludinošu saturu. Un te sākas interesantākais - gandrīz ikvienā savā grāmatā Tenisons apraksta savu dzīves stāstu un apgalvo, ka ir dzimis 1873. gadā Vidzemē, ka viņa tēvs ir tik ļoti ienīdis savu dzimteni, ka lūdzis, lai dēls sevi nekad nesaucot par angli, tāpēc Tenisons uzskatot sevi par latvieti (viņa māte esot bijusi pa pusei latviete). Igauņu pētnieki uzskata, ka Tenisonam nav bijis nekāda iemesla sevi dēvēt par latvieti, un tā ir pirmā pazīme, kas liecinot par viņa psihisko nelīdzsvarotību un tieksmi uz faktu sagrozīšanu. 1907. gadā iznāk četru lappušu buklets igauņu valodā “Mūsu pasaules pēdējās minūtes”, kurā Tenisons (kas vēlāk apgalvo, ka 20 gadu vecumā Tibetā pieņēmis budistu mūka kārtu, tātad - tobrīd viņam būtu vismaz jāzina kaut kas par šo reliģiju) pauž visai tradicionālus apokaliptiskus uzskatus, kuros kristīgie elementi savijušies ar pagāniskiem pareģojumiem. Pagaidām ne vārda par budismu. Viņš apmetas uz dzīvi Rīgā, taču regulāri atgriežas Tallinā, kur tiek nodrukāta arī poēma “Tenisona dzīves stāsts 306 dzejas pantos”. Šis satura ziņā dīvainais un formas ziņā ekscentriskais sacerējums stāsta par ceļojumu, kas sākas Rīgas ostā, ved uz Āfriku, tad uz Austrāliju, Indiju, Ķīnu, Sibīriju, Turciju, Palestīnu, Dienvidameriku un atpakaļ uz Eiropu. Arī šajā grāmatā vēl netiek runāts par budismu, taču tiek minētas vietas, kam vēlākajās biogrāfijas versijās ir nozīmīga loma. Kongo džungļos Tenisons saskatījis piemērotu vietu, kur latviešu tauta varētu nodibināt laimes un pārpilnības valsti. Johanesburgā viņš esot sastapis savu nākamo ceļabiedru pa dažādu zemju budistu klosteriem - “septiņpadsmit gadus veco lorda Duglasa dēlu”. Jāpiebilst, ka tieši šajā laikā visu Eiropu ir pāršalcis Oskara Vailda un lorda Duglasa dēla Alfrēda “Bozija” homoseksuālā sakara skandāls, viņam ir divi brāļi, no kuriem aprakstam varētu atbilst jaunākais - Šolto Duglass, taču viņa biogrāfijā nav atrodamas nekādas ziņas par šādiem ceļojumiem. Taču ir atrodamas ziņas par kādu Gordonu Duglasu, kas 1899. gadā Birmā ordinēts Theravādas budistu mūka kārtā un tiek uzskatīts par pirmo rietumnieku, kas kļuvis par budistu mūku. Lai gan iespējams, ka šis fakts ir atvasināts no kādas Tenisona grāmatas vai vēlāk publicēta raksta Taizemes vai Birmas laikrakstos.

1909. gadā tiek izdota ārkārtīgi interesanta grāmata krievu valodā ar nosaukumu “Mācība par to, kā cilvēks kļūs nemirstīgs”, kurā Tenisons apgalvo, ka jauni cilvēki var sasniegt nemirstību, atgriežoties stāvoklī “pirms grēkā krišanas”, bet gados vecāki cilvēki var nodzīvot līdz 200 gadiem. Laikā no 1910. līdz 1916. gadam Tenisons publicē piecas grāmatas, par kuru pamattēmu pakāpeniski kļūst budisms. Kādā no tām viņš dēvē sevi par “vienu no mūkiem, kas izplata budismu Baltijas valstīs”. Pamazām tiek formulēta leģenda par to, kā Tenisons ir kļuvis par budistu mūku - pēc ilgiem atraidīšanas gadiem, ar Duglasa dēlu ceļojot no viena klostera uz otru, Ceilonā ganot svētos ziloņus un ilgi pierunājot, pat piekukuļojot klosteru amatpersonas. Viņš aizvien biežāk sāk parakstīties ar savu garīgo vārdu kā Vend Vahindra (igauņu valodā - brālis Vahindra), Vahindra Mantramitra, reizēm lietota krieviska līdzskaņu mija - Vagindra, taču tā arī nav skaidrs, kurā brīdī un kādos apstākļos viņš ir ieguvis Latvijas budistu arhibīskapa titulu, ko Tenisons, pēc viņa vārdiem, esot saņēmis no Tibetas Dalailamas. Runa tobrīd var būt vienīgi par 13. Tibetas Dalailamu Tubtenu Gjaco, kas dzimis 1879. gadā, bet par Dalailamu atzīts tikai 16 gadu vecumā - 1895. gadā.

Skaidrības labad jāpiebilst, ka termins “budistu arhibīskaps” praktiski nekad nekur citur nav ticis izmantots, Tibetas budismā vispār nav bijis pieņemts veidot hierarhiskas budistu kopienas pārvaldīšanas struktūras, savukārt termins “sangaradža” (sangha budistu terminoloģijā ir budistu kopiena gan plašā, gan arī pavisam šaurā - viena klostera iemītnieku - nozīmē), ko Tenisons dažkārt pievieno savam titulam gan kā sinonīmu, gan kā papildinājumu, ir lietots Taizemē. Pat pieļaujot domu, ka Tenisons ir ticies ar Dalailamu starp 1904. un 1912. gadu, kad tas britu invāzijas draudu ietekmē bija emigrējis no Tibetas uz Mongoliju un Sikimu, jādomā, ka ideja par šādu titulu ir izauklēta paša Tenisona galvā. Zinot tālaika tibetiešu naivos priekšstatus par pasaules politisko konjunktūru un tradicionāli diezgan mazo ieinteresētību budisma misionārismā, itin viegli varam iedomāties šāda veida sarunu: “Drīkst, es būšu Latvijas budistu arhibīskaps?” - “Kas tas tāds?” -“Es apvienošu un vadīšu visus Latvijas budistus!” - “Jā, protams, kāpēc ne?”

Viena no trim Kārļa Tenisona grāmatām, kas izdota latviski 20. gadsimta 20. gados

Posms starp 1916. un 1918. gadu ir visai pretrunīgs - Tenisons šajā laikā izdod vairākas grāmatas Igaunijā, taču vēlākajās biogrāfijās apgalvo, ka ir ceļojis, karojis, ticis apcietināts, tiesāts par spiegošanu, vācis ziedojumus Pēterburgas budistu tempļa celtniecībai. Saglabājušās liecības par to, ka viņš tiešām ir ticies ar Tibetas sūtni Krievijā Agvanu Dordžijevu, cilvēku, kas lolojis cerības apvienot Tibetu, Mongoliju un Krieviju varenā lielvalstī. Tenisons stāsta, ka piedāvājis uzbūvēt budistu templi Rīgā, Ķīšezera krastā, taču tas nav izdevies un templis (tolaik pirmais Eiropā) uzcelts Pēterburgā, kur to sāka apdzīvot burjatu mūki. Čekas arhīvu materiāli liecina, ka 1920. gadā, kad revolūcijas un Pilsoņu kara noplicinātajā pilsētā vairs nebija atrodams neviens autentisks budists, Tenisons bijis vienīgais šī tempļa iemītnieks, sargājis 50 000 sējumu lielo bibliotēku un ticis uzskatīts par pilntiesīgu Tibetas pārstāvi Padomju Krievijā, ko apliecinājis Dordžijeva parakstīts dokuments krievu valodā ar zīmogu un fotogrāfiju. Dokumenti, kas saglabājušies arhīvos, satur saraksti ar tālaika Krievijas Ārlietu komisariāta Austrumu nodaļas vadītāju latvieti Jēkabu Jansonu. Pats Tenisons vēlāk apgalvo, ka pēc Oktobra revolūcijas dzīvojis Indijā, kādā alā, kur tikai 1923. gadā no garāmejošiem britu tūristiem uzzinājis, ka Latvija ir kļuvusi par neatkarīgu valsti, tāpēc atgriezies ar jaunām cerībām un izveidojis budistu templi Rīgā, Baložu ielā 8. Latviski līdz 1928. gadam viņš ir izdevis vismaz trīs grāmatas, iekļuvis tālaika dzeltenajā presē un kļuvis par karikatūru varoni. Viņa ceļojumi, piedzīvojumi, varoņdarbi, izsūtīšana uz Sibīriju un atgriešanās kalpoja par joku un izsmiekla avotu, lai gan viņš ieguvis arī dažus sekotājus tālaika inteliģences aprindās, to skaitā - fotogrāfu J. Riekstu. Grāmatā “Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot latvju tautai?”, kas Latvijā izraisīja vislielāko ažiotāžu, viņš raksta:

“Vispirms jāiet caur Gobi tuksnesi, tad jāpaceļās Kun-Luna kalnos vairāk kā 15 000 pēdas augstu virs jūras līmeņa mūžīgā sniega, ledus un stipra sala joslā. Tad par drausmīgām, apreibinoši stāvām taciņām jānolaižas dziļā “Zelta ielejā”, kur izverd daudz karstu avotu, kuri šīs brīnišķās ielejas klimatu dara tik siltu, ka aug dažādi tropiski augi, palmas u. t. t., kuri dod bagātu ražu. Ieleju visapkārt ieslēdz milzu kalni ar mūžīgā ledus un sniega laukiem, tā kā te rodās pilnīgi patstāvīga pasaule, noslēgta no pārējās. Šīs ielejas iedzīvotājus sastāda visas pasaules kultūras tautu filozofi, kuri bēgūši no pasaules trokšņa, brīnišķā ceļā te nokļuvūši un atradūši mieru. Tikai žīdi netiek šeit ielaisti, jo še ir vispasaules noslēpumu centrs, kur žīdam nav vietas; nav te tirgošanās, nav naudas. No senām klostera grāmatām redzams, kā dažus tūkstošus gadus atpakaļ te pielaisti arī daži žīdi, bet vēlāk izdzīti, jo tie pārkāpa šīs svētās vietas likumus un disciplīnu. Tie sāka kaut lopus un putnus un ēst gaļu, jo Mozus un Jehova tiem to atļāvis, sāka jau tirgoties, pēc kam parādījās arī citas noziedzības, ta ka klostera padome bija spiesta tos izdzīt, un no tā brīža žīdiem ieeja slēgta uz mūžīgiem laikiem. Iedzīvotāji te visi veģetārieši, un viņu galvenā barība - dažādi augļi un medus. Gaļu ēst pilnīgi noliegts. Iedzīvotāji nelieto nekādus kultūras pasaules ražojumus, un pat apģērbu pagatavo paši. Parastās ģimenes dzīves te nav, kamdēļ nav arī nevienas sievietes. Šinī svētajā ielejā dzīvo tikai vīrieši. Šie lielie filozofi jeb mūki, kuri dzīvo ielejā un klosterī, dzīvo ļoti ilgi, 200 gadu un vairāk, ļoti dzīves priecīgi un enerģiski. Visi viņi, kā senos laikos tā tagad, dod zvērestu, ka tie ne ar kādiem materialiem līdzekļiem, kā vēstulēm u. t. t., nedos ziņas par sevi radiem un tuviniekiem, un ar ārējo pasauli visas saites pilnīgi pārrāvuši. Tomēr dažiem mūkiem sevišķu iemeslu dēļ, kā tautas mācītājiem un skolotājiem, ir atļauts atgriezties pasaulē, bet tiem jādod zvērests, kā tie neizpaudīs atklātībā vairāk, kā tikai dažas zināmas lietas par šo klosteri. Katrs cilvēks, kurš dara ļaunu šiem mūkiem, kuri atgriežās no šī svētā klostera pasaulē, liek tiem šķēršļus ceļā vai smejās par tiem, zaudē visu savu laimi, bagātību un veselību. Bet katrs nelaimīgais, nabagais un slimais, kurš tos cienī un godā, atgūst laimi un veselību. Tas jāzin visiem Tennisona dažādo sugu ienaidniekiem.”

Monjin Čaundaik klosteris pie Švedagonas pagodas rietumu ieejas. Šeit savas dzīves pēdējos gadus pavadīja Kārlis Tenisons un Frīdrihs Lustigs (Foto: Ilmārs Šlāpins)

1927. gadā Tenisons pārcēlās uz Igauniju, kur  1930. gadā satika Narvas ģimnāzijas absolventu Frīdrihu Voldemāru Lustigu, astoņpadsmitgadīgu jaunieti, kurš kļuva par viņa uzticamāko skolnieku. Abi pameta Baltiju 1931. gadā, brīdi dzīvoja Eiropā, Parīzes Universitātē Lustigs esot vienu gadu studējis sanskritu, tibetiešu un ķīniešu valodas. Viņu mērķis bija nokļūt Tibetā, taču pasaules kara priekšvakarā tas bija grūti izdarāms, un kādu laiku abi ceļotāji izmanto Siāmas karaļa ielūgumu, bet divus gadus veltī Ķīnas apceļošanai. Otrā pasaules kara laiku pavada klusi un mierīgi, taču vēlāk revolūciju, apvērsumu un politisko kolīziju dēļ iekuļas nepatikšanās, līdz 1949. gadā pēc kādas publikācijas vietējā avīzē, kurā apsūdz Taizemes valdību par to, ka tā zinājusi par Japānas uzbrukumu Pērlharborai, taču nav brīdinājusi amerikāņus, tiek izraidīti uz Birmu, kā vēlāk apraksta Lustigs - sasieti, novietoti uz plosta un iegrūsti upē. Nokļuvuši Šanas pavalstī, viņi mācās birmiešu valodu un drīz vien uz visiem laikiem apmetas zemē, kas joprojām pazīstama kā vieta, kur ir visvairāk budistu mūku.

Švedagonas pagoda ir pasaulē lielākā, vecākā, smagākā, augstākā, dārgākā un pazīstamākā budistu svētvieta, naktīs tās smailē esošo 76 karātu dimantu izgaismo prožektori, bet dienā acis žilbst no sauli atstarojošā zelta pārklājuma. Tajā glabājas Gautamas Budas mats, viens no astoņiem, ko viņš savā bezgalīgajā laipnībā izrāvis un uzdāvinājis vietējiem budistiem. Tiek arī uzskatīts, ka pagoda celta vēl pirms Budas nāves, un, lai arī zinātnieki šo versiju apšauba, birmiešu ticība ir tik stipra, ka skaļi neviens to nemēģina noliegt. Ikviens tūrists, kas ierodas Jangounā, dodas apskatīt šo objektu, samaksājot valdībai pienākošos 9 dolārus, taču apmeklētāju pamatmasa ir svētceļnieki un pilsētnieki, kas atnāk nolikt kādu ziedojumu par labu veselības vai labklājības problēmu risināšanai. Atrast gidu nav grūti, drīzāk būtu grūti tikt no viņa vaļā, viņš lieliski runā angļu valodā un ieinteresēti cenšas pielāgoties klienta interešu un zināšanu lokam, jo stāstu un leģendu, kas saistītas ar stūpas teritorijā esošiem tempļiem, statujām, vai gleznojumiem, ir daudz.

Es jautāju, kā būtu iespējams atrast kāda eiropiešu izcelsmes mūka apbedījuma vietu, jo esmu dzirdējis, ka viņš dzīvojis kaut kur Švedagonas tuvumā. Mans gids pieliek soli, apjautājas te vienam, te otram no administrācijas, satiek kādu astrologu (to te ir daudz, ir arī pavisam moderni domājoši un angliski runājoši astrologi, kas nepārstāj smīnēt ne uz mirkli), kas sakās atceramies to mūku, bet kapsēta, kur apglabāti kremēto mūku pelni, kaut kādu jaunbūvju dēļ ir tikusi pirms vairākiem gadiem pārcelta ārpus Jangounas, taču mēs noskaidrojam klosteri, kur Ašins Ananda ir dzīvojis - tas atrodas pie Švedagonas pagodas rietumu ieejas un to sauc Monjin Čaundaik. Īstenībā tas ir labi koptā parkā uzbūvēts rindu māju komplekss. Atverot vārtiņus, mums pa priekšu ielido divi tauriņi, gluži kā Tenisons ar Lustigu, kas to vien gaidījuši, lai parādītu man ceļu.

Frīdrihs Lustigs (no kreisās) un Kārlis Tenisons Taizemē, 20. gadsimta 40. gadi

Klosterī satiekam jaunu mūku un klostera pārvaldnieku, kas lēnīgi, taču laipni atver altāra istabu, tad noved mūs lejā pagrabā, kas ir tīrs un tukšs, vien koka galds vienā stūrī un skapis telpas vidū, vecais mūks pustumsā sameklē kaut ko uz galda, notrauc putekļus un iznes ārā, gaismā - tās ir divas ierāmētas fotogrāfijas, no mitruma un laika sabirzušas, taču tajās redzamos cilvēkus var pazīt. Tie ir Kārlis Tenisons un Frīdrihs Lustigs, bet šis ir pagrabs, kurā abi mūki dzīvojuši sava mūža beigās. Lustigs tiek dēvēts par igauni, kurš visilgāk nodzīvojis emigrācijā ar neatkarīgās Igaunijas pasi, nepieņemot nekādas citas valsts pilsonību. Arī Tenisonam bijusi Latvijas pase un visās starptautiskajās konferencēs, kur viņi piedalījušies, abi mūki uzsvēruši to, ka pārstāv šīs divas okupētās valstis. 1949. gada septembrī abi lūdza politisko patvērumu Birmas valdībai, ko tobrīd vadīja U Nu. Dažos avotos minēts, ka viņiem izdota “militārā pase”, kas devusi tiesības ceļot valsts iekšienē, tas ir - arī ārzemniekiem slēgtajās teritorijās, kurās notika aktīva cīņa starp valdības un vietējo nemiernieku spēkiem. Zināms arī tas, ka abi mūki apmeklējuši Pasaules budistu konferenci Nepālā un vairākkārt bijuši Indijā. Piedaloties Pasaules veģetāriešu 15. kongresā, kas notika Deli 1957. gadā, Kārlis Tenisons uzstājās kā Latvijas budistu arhibīskaps un teica: “Kad 1923. gadā es tiku iecelts trīs Baltijas valstu budistu galvas statusā un man tika piešķirts oficiāls Latvijas budistu arhibīskapa tituls, es biju priecīgs apzināties, ka lai arī budisti Latvijā ir tikai niecīga minoritāte, budistu gars šajā zemē ir stiprs. Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem tiek bargi sodīta. Stārķu, gārņu, bebru, vāveru, lūšu un stirnu nogalināšana ir stingri aizliegta visā Latvijas teritorijā. Putnu ligzdu postīšana arī bija krimināli sodāms noziegums un, nosakot soda smagumu, tika ņemts vērā nogalināto putnēnu skaits - jo vairāk putnēnu bija zaudējuši Dzīvību, jo tas bija smagāks. Latvijas upēs tika aizsargātas daudzas zivju, zušu un vēžu sugas. Ziemā, kad Latvijas lauki ir pārklāti ar sniegu un upes ir aizsalušas, putniem ir grūti atrast sev barību. Tāpēc lielāko Latvijas pilsētu pašvaldības nodrošināja putnus (žubītes, zvirbuļus, baložus un citus) ar speciālām sēklām, no kurām dažas pat jāieved no ārzemēm, jo putnu barībai jābūt dažādai. Tāda laipnība tika izrādīta pret putniem ziemas mēnešos. Aļņi, brieži un zaķi, kas dzīvo mežā, arī saņēma ziemā barību no pašvaldībām, par ko iedzīvotājiem, saprotams, bija jāmaksā. Kaķeņu izmantošana, pat tikai putnu aizbaidīšanai, bija stingri aizliegta. Vēl vairāk, tur bija patversmes veciem suņiem un kaķiem. Milzīgi, gadsimtiem veci koki gan parkos, gan mežos bija atzīmēti ar valsts aizsardzības zīmēm un neviens pat nevarēja iedomāties tos nocirst. Budistu gara klātbūtne Latvijas tautā ir zīme par labu budisma misionāru centieniem Rietumos vispār. Taču, dzirdot to, ko es jums izstāstīju, jums jāpiekrīt, ka daudzas, par Latviju svarīgākas valstis atrodas tālu iepakaļ likumdošanas jautājumos, kas skar bezpalīdzīgu dzīvnieku aizsardzību. Latvijas tauta, kas ir ārieši un senos laikos bija budisti, apdzīvo Baltijas jūras krastus jau vairāk kā 5000 gadu. Latviešu valoda, kas ir locījumiem bagāta, ir radniecīga sanskritam. Senās hronikās Latvija ir pazīstama kā Dzintara zeme.” Mūža nogalē Tenisons vēlreiz formulē savas biogrāfijas detaļas, ko Lustigs pieraksta vārds vārdā, ieskaitot ceļojumu aprakstus, kuros Tenisons nu jau dodas kopā ar nākamo Krievijas caru Nikolaju Romanovu, piedalās “bokseru dumpī” Ķīnā, bet iesvētību mūka kārtā saņem Burkučinskas dacanā Aizbaikālā no lietuviešu izcelsmes priestera Mahāčarjas Ratnavadžras Kunigaiša Ģedimina (nekur citur ziņas par šādu personu nav atrodamas). Šis manuskripts, pabeigts 1965. gadā, šobrīd glabājas Austrālijas igauņu arhīvā, vienos avotos minēts tā apjoms - vairāk nekā 1000 lappuses, Lustiga priekšvārdā dzejoļu grāmatai “Fluttering leaves” (Plīvojošās lapas) minētas 600 lappuses, bet attēlos, kas redzami arhīva mājaslapā, ir pusotra simta lappušu bieza čupiņa. Igauņu pētnieks Maits Taltss raksta: “Mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka Brāļa Vahindras attiecības ar tā saucamo objektīvo realitāti nebija gluži tādas kā parastajiem cilvēkiem. Lai arī tiešu pierādījumu mums nav, domājams, ka Brālis Vahindra bija lieliski apguvis pašapmāna mākslu. Dzīves beigu posmā viņš patiešām ticēja tam, ka ir latvietis, ka ir par desmit gadiem vecāks un ir apceļojis visas tās valstis, par kurām runā.” Interesanti, ka tieši Tenisona pieķeršanos latvietībai igauņi uzskata par drošu pazīmi garīgām novirzēm. Tiesa, vēl 1930. gadā iznākušajās grāmatās viņš apraksta fantastisku ideju izveidot Panbaltonijas valsti, kas apvienotu Igauniju, Latviju un Lietuvu ar kopēju valsts reliģiju - budismu un “neo-absolūto- monarhiju” kā pārvaldes modeli. Šī valsts plestos no Ņevas līdz Kēnigsbergai, tajā visi runātu krievu valodā, taču lietotu latīņu alfabētu. Un, gluži kā rozīnītei, Tenisons piebilst - šajā valstī tiktu ielaisti visu tautību pārstāvji, izņemot ebrejus un armēņus. Runājot ar klostera pārvaldnieku, es uzzinu, ka pēdējais Anandas skolnieks Aun Kins ir pārcēlies uz klosteri pie Taizemes robežas (šķiet, viņu 2005. gadā bija satikusi filmēšanas grupa no Igaunijas, kas bija ieradusies, lai uzņemtu dokumentālo filmu par Lustigu), bet šeit ir palikušas grāmatas. Viņš atver drēbju skapim līdzīgo grāmatplauktu un skatam paveras ķirmju saēstas un satrunējušas grāmatas dažādās valodās, tur ir literatūra par budismu, psiholoģiju, padomju dzejas almanahi, pieraksti birmiešu valodā un dienasgrāmatas angliski - Fridriha Lustiga pieraksti, gatavojoties angļu valodas nodarbībām ar saviem skolniekiem. Klostera pārvaldnieks piedāvā paņemt kādu no grāmatām “par piemiņu”.

Kārlis Tenisons mirst 1962. gadā, mēnesi pēc ģenerāļa Ne Vina sarīkotā militārā apvērsuma, taču viņa nāve piesaista uzmanību - ķermenis neesot sācis trūdēt, kas ir droša pazīme “arhata” līmeņa sasniegšanai dzīves laikā. Tenisons tiek kremēts ar lielu cieņu un apbedīts Švedagonas pagodas pakājē. Pēc apvērsuma valstī sākas visai drūms diktatūras laiks, Birma noslēdzas no ārpasaules un izraida visus ārzemniekus, taču Lustigs, kuram tiek piedāvāts pārcelties uz ASV, tomēr paliek un aktīvi sadarbojas ar valdību - raksta antikomunistiskus pamfletus (ģenerālis Ne Vins uzskatīja sevi par sociālistu, taču noliedza komunistus), dzeju angļu valodā, kas tika publicēta The Guardian Magazine - propagandiskā Birmas valdības izdevumā.

Frīdriha Lustiga lekciju pieraksti

1968. gadā viņš saņem “(U.S.) Lilac Laureate Poet” titulu, ar ko lepojas visu savu grāmatu titullapās, taču tā arī netop skaidrs, kas šo titulu ir piešķīris un kāds tam sakars ar ASV. Tiesa, viens no dzejoļiem, kas esot ticis pamanīts Vašingtonā, bijis par nākamā ASV prezidenta Ričarda Niksona viesošanos Birmā viceprezidenta statusā 1953. gadā. Dzejolī, kas tapis jau pēc Niksona ievēlēšanas par prezidentu, Lustigs stāsta, kā jau toreiz saskatījis šajā cilvēkā “kādu lielāku mērķi”:

Viņš raudzījās šurp, viņš raudzījās turp
Tas Niksonam bija neredzēts skats.
Viņš redzēja visur bronzas Buddhas statujas
Kas mirgoja maigajā gaismā.
Ko domāja viņš, grūti teikt -
Prāta plašumus un dziļums ir bezgalīgs
Šādā steigā ikviena acis var apmaldīties Bet iespaidots viņš bija, esmu drošs.
(Šeit un tālāk - parindeņi no angļu valodas - I.S.)

Nākamais krājums pēc “Plīvojošajām lapām” bija “Mirgojošās sveces un liesmojošās pēdas”. Daudzi dzejoļi tajā ir veltīti Birmas skaistāko vietu un kultūras pieminekļu apjūsmošanai, dažos paustas vienkāršas budistu mācības atziņas (“viss esošais ir pārejošs”), taču zīmīgi ir vairāki urrāpatriotiski dzejoļi, kuros klabošā ritmā un neizvēlīgās metaforās slavināta Birmas valdība, armija un izvēlētais politiskais kurss:

Ar mīlestību, cieņu un apbrīnu
Mēs sagaidām Bruņoto Spēku dienu,
Jo ar vislielāko pretestību
Tie attur visus ienaidniekus.

Tie pilni ir uguns un niknuma
Par katru mūsu zemes collu,
Gan karā, gan mierā vistaisnīgākie tiesneši,
Ikvienu viņu lēmumu mēs saprotam.

Laikā, kad saule cīnās ar tumsu,
Mūsu armija satriec savus ienaidniekus,
Pie jauniem plāniem mēs tagad strādājam
Varavīksnes ieskauti.

Vētra var trakot un lodes var svilpt,
Bumbas var uzsprāgt un nāvējošie lādiņi lidot,
Pasaule var izskatīties kā elles priekškambaris,
Tik un tā es mūsu Armiju slavinu.

Pēdējās divas rindas var izklausīties pēc īpaši sarkastiska joka, zinot, kā Birmas militāristi mēdza apspiest opozicionāru nemierus. 1991. gadā padomju žurnālā Āzija un Āfrika šodien tiek publicētas kāda vēstures zinātņu kandidāta Ļistopadova atmiņas par laiku, ko viņš 80. gadu otrajā pusē pavadījis PSRS vēstniecībā Jangounā, kur strādājis par tulku. Spriežot pēc viņa interesēm un padomju vēstniecību darba specifikas, nav izslēgta arī ciešāka saistība ar drošības dienestiem. Savās atmiņās viņš stāsta, kā iepazinies ar “krieviski runājošo” Lustigu, vairākkārt ticies ar viņu, reiz pat aizvedis pie viņa igauņu etnogrāfu Lennartu Meri. Viņš apraksta Lustigu kā dzīvespriecīgu un laipnu vīru, kas dzīvojis mitrā pagrabā, pašaizliedzīgi kopis klaiņojošos suņus, aktīvi interesējies par krievu kultūru, mūziku un dzeju, priecājies par atnesto sieru un gremdējies atmiņās par Narvas ģimnāzijas laikiem. Abi sarunbiedri pieminējuši birmiešu un krievu tautu kopīgās īpašības, uzsverot draudzīgu attiecību nepieciešamību starp abām valstīm. Kādā noslēpumainā teikumā Ļistopadovs gan piemin Lustiga bažas par nemieriem, barikādēm un civiliedzīvotāju upuriem, ko nodēvē par mūka noslieci uz misticismu un pareģošanu - nemieri Birmā esot sākušies pāris gadus vēlāk, īsi pirms Lustiga nāves. 1988. gada 26. augustā pie Švedagonas pagodas notika opozīcijas līderes Aun San Su Či uzruna tautai, kas pulcēja ap 500 000 klausītāju un iesāka pārmaiņu procesu, jaunu militāru apvērsumu un prasīja jaunus upurus. Brālis Ašins Ananda, pēdējais Latvijas budistu arhibīskaps, atstāja šo ķermeni 1989. gada 4. aprīlī, gadu un vienu mēnesi pirms Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas.

Blociņā, kurā izdarītas piezīmes, gatavojoties nodarbībām ar skolniekiem - budistu mūkiem, kas vēlējās mācīties angļu valodu, 1972. gadā Fridrihs Lustigs rakstījis:

“Šodienas lekcija 5 PM
Buddha, Konfūcijs un Laodzi
Buddha ir teicis: “Es nezinu nevienas citas lietas, ak
mūki, kas mainītos tik ātri kā vējš, taču nav
iespējams atrast nekādu piemēru, kas derētu, lai
aprakstītu to, cik ātri mainās prāts.”
Neiznieko savu laiku.
Vai ir pareizi slaistīties apkārt, ja ir tik daudz darāmu darbu?
Viņš ir slaists.
Sliņķis
Kinomīlis
Nē, man nav
Nē, es nebiju.”