Pazudušie somi

Vakaros, kad nesnieg vai nelīst, es apstājos vienā vietā un paskatos saulrietā pār Arābiju (tas ir dizaina un keramikas rūpnīcu rajons netālu no Helsinku vēsturiskā centra). Tā es, mājās nākot, daru katru dienu – ja briesmīgi nelīst vai nesnieg –, un bieži tas ir manas dienas pilnākais mirklis. Skats man atgādina vienu citu saulrieta ainavu Berlīnes Frīdrihshainā, kaut kur aiz Kopernika ielas, un tur es stāvu satraukta kā ciemiņš (tā es mēdzu pagarināt brīžus pirms tālu draugu satikšanas vai rūpīgi izplānotu brīvdienu sākšanās). Bet Āpšu ielā ir puspieci pēcpusdienā, darbadiena ir beigusies, un tas nozīmē, ka es drīz būšu mājās. Es stāvu ielas augstākajā punktā, pēc tam ceļš strauji ies uz leju un klints mala aizsegs sauli – vēl pirms nogriešanās uz Bebru ielu.

Bebru ielā es ievācos pirms gada, un tas ir pavisam netālu no manas Helsinku pirmās mājvietas: Vilku ceļa četrdesmit kurā tur numura. Es bieži sēdēju pie loga un skatījos, ko savās sētās dara turīgāki kaimiņi. Pilsētas daļā Hertoniemi mājas uz klintīm ir sabūvētas tā, ka nabadzīgais kaimiņš nez kāpēc vienmēr var ieskatīties bagātā kaimiņa sētā. Kaimiņu kundzes vīrs bija slavens aktieris, tāpēc viņa nesteidzīgi rīta saulē satina matos ruļļus un meta mazus riņķīšus uz kociņiem. Viņa mazliet slēpās no cita bagāta kaimiņa, kas bija adoptējis divus mežonīgus indiešu bērnus. Kaimiņi savā starpā nesatika. Bet man toreiz viss bija mierīgi, pat garlaicīgi. Lāču iela, Sesku iela, Lapsu iela, Vāveru iela, Ežu iela, veikals, divi bāri, pasta kiosks, slikts laiks un klusi mūsu mājas kaimiņi: ostas strādnieks Hase dzeltenā gumijas jaciņā, kurlais Vilis, pašnodarbinātā operdziedātāja, diabētiķe, hakeris un vēl daži, anonīmi. Dziedātāja, kamēr es dzīvoju citur, bija nositusies uz savas vannas malas slapjā vannasistabā, un diabētiķe aizgājusi viņsaulē ar vēzi. Hase turpina dzert, cits nekas Vilku ceļā mainījies nav.

Hertoniemi būvēta 50. gados funkcionālisma garā. Funkcionālisms mēdz būt arī stipri sauss, taču Hertoniemi var redzēt, ka pēckara nabadzīgajā Somijā cilvēki ilgojušies pēc kaut kā maiga un romantiska. Hertoniemi plānotāji ar arhitekti Irmu Mikolu (Irma Mikkola) priekšgalā cienījuši neskartu dabas ainavu un tā laika vienkāršību. Mikola pati pārcēlusies uz Hertoniemi un sarindojusi kaimiņmājas tā, lai no katra loga būtu redzams gan prāvs gabals debesu, gan tuvējo klinšu reljefs. Sabiedriskais transports te līkumo, iet uz augšu, uz leju – ceļš nezina, kas ir taisna līnija, – jo tā to vēlas Hertoniemi klints. Šo plānojumu dēvē par meirmanisku, tas nozīmē, ka to ietekmējis izcilais arhitekts, zaļās pilsētas idejas aizstāvis un pirmais somu plānotāju profesors Oto Īvari Meirmanis (Otto-Iivari Meurman).

Te nav augstu māju, un dzīvokļi ir mazi. Tepat uz leju ir Vīki ar apstrādātiem laukiem un ģenētiski ietekmētām govīm, ir meži, jūras līcis un putnu liegums ar visiem torņiem, vērotājiem un slēpošanas trasi. Jāsaka, kā ir: no multikulturālā Vuosāri es atgriezos mazliet nogurusi, Hertoniemi biju ieplānojusi anonīmu dzīvi somiskā mierā, taču mana māja ir ielā no Kosakovska filmas “Klusāk!”, un te notiek arī naktīs. Kaimiņi saka, lai rakstu grāmatu, bet slavena grāmata jau ir sarakstīta par māju mums kaimiņos. Henrika Tikanena romānu sauc “Bebru iela 11”, un tā ir dzeltenā māja, ko es redzu pa logu. Ap saulrietu uz vienpadsmitā numura sāna izstiepjas milzīga egles ēna. Pēc pārcelšanās uz Hertoniemi rakstnieks romānā sāka prātot par cilvēka (soma) morāli, un es arī.

Bebru ielā es knapi biju ienākusi pa mājas durvīm, kad mani ievilka ekodārzeņu pulciņā pagrabā. Tas ir tāds pulciņš, kur internetā pirmdienās var pasūtīt otrās šķiras eko dārzeņus par mazu cenu, un trešdien tos atved un izber pagrabā. Lai arī Somijā bioloģiski tīrus dārzeņus uzturā regulāri lieto katrs trešais soms, un tas esot pēdējais pasaules glābiņš, sākumā mani tas viss padarīja nervozu – tas nozīmēja čupošanos feisbukā un talkas, kur viss jāsver un jāliek mazos papīra maisiņos, un pasūtīšanu internetā, kur ir ailītes zaļā, dzeltenā un rozā krāsā. Bet nu jau esmu pieradusi, un garšo labi. “Nu kas jums tur ar to eko ir? Tas taču izsūc zemi tukšu, tas paņem visu labumu no zemes!”, es trepēs tumsā sniedzos pēc gaismas slēdža, kad man uzbruka večiņa no pretējām durvīm. Es viņai paskaidroju, ka eko dārzenis ir diezgan saudzīgs pret zemi un neko sliktu nedara. Marina nāk no zaudētajām Karēlijas zemēm, tekoši runā krieviski, angliski, vāciski, zviedriski un somiski, visu mūžu nostrādājusi Helsinku bibliotēkas ārzemju literatūras nodaļā. Joprojām katru dienu rakstot. Viņai mājā pieder divi dzīvokļi, un viņa apsolīja parādīt, kur te tuvumā aug naktsvijoles. Kāds cits kaimiņš, saukšu viņu par baronu Z., mani uzreiz brīdināja. Vecenītes ceļi un domas esot mīklainas. Hertoniemi viņai esot aizliegts iekāpt sabiedriskajā transportā, jo savulaik viņa pieķerta viltojam biļetes. Vienreiz viņa esot mēģinājusi nozagt barona riteni. Man bija grūti noticēt. Pašam Z. mājā arī pieder divi dzīvokļi, un viņa vārdā nosaukta universitāte Maskavā, to viņš man pats teica. Viņš gribētu, lai es te uzrakstu, kā viņa senči ar caru kopā strādājuši, cik viņš labi pazīst visu Somijas un Krievijas diplomātiju un kā viņš noskatījies, kā zaldātiņi tīrījuši Staļina bunkuru pēc kara. Viņam ir divas meitas un divi znoti, viens no Pēterburgas – nāk man pa ielu pretī un skaidrā latviešu valodā saka “labrīt”, otrs znots laikam ir itālis, un to barons sauc par ķirzaku. Nēģerus viņš sauc par nēģeriem un kropļus par kropļiem. Runā viņš krieviski, bet ir dzimis Somijā, un viss, kas saistīts ar Krieviju, esot mēslu būšana, krievi ir nenormāli, viņš saka. “Uz kurieni tu, tā sapucējies, dodies?” prasu miglainā rītā, lai viņš nepaspētu kaut ko pajautāt pirmais. “Nāvei pretī,” viņš atbild.

Dzīvoklis pa kreisi pieder fondam, kas rūpējas par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, fonds viņus integrē parastā dzīvē. Tikko viņi nopirka otru dzīvokli, jo te pret viņējiem esot izpalīdzīga attieksme. Nav jau grūti pāris reizes nedēļā izvilkt kādu iesprūdušu no lifta vai sazvanīt mājas saimnieku, kad kauc ugunsgrēka signalizācija. Viltus trauksme, protams. “Drīz mums te neviens normālais nedzīvos,” piebilst barons. Man aizdomas, ka tā ir jau tagad.

Apakšstāvā mums ir valsts galvenais bērnu psihiatrs – mazliet iegrimis savā pasaulē, dzīvo ar sievu, šad tad uzspēlē flautu un atskaņo labu mūziku. Staigā biezās brillēs un uz leju sašaurinātās biksēs, kā tagad modē jauniem, vienmēr ar auduma maisiņu rokā, tāpat kā kinovēstures profesors fon Bāgs. Psihiatrs strādā organizācijā Glābiet bērnus, un mana vecuma somi atceras viņa sarakstītās grāmatas. Piemēram, tumši zilo grāmatu par tēta alkoholismu, to sauc “Begemots dzīvojamā istabā”. Psihiatrs savā darbā un pētījumos īpašu uzmanību pievērsis grūtībām, ar kādām pieaugot saskaras zēns. Guglī man priekšā izlec viņa analīze par jauno Rihardu Vāgneru un to, kā augšana bez tēva ietekmējusi dižgara radošos darbus. Pēdējā viņa sarakstītā grāmata iznāca augustā. Par to, kā neļaut bērniem kāpt uz galvas.

Zem psihiatra dzīvo Anna ar ģimeni. Anna ir ekopulciņa “Bebrs” vadītāja un kurlmēmo tulks, viņa gribētu strādāt pie vārdnīcas, tā esot jāpapildina. Reizi mēnesī viņa sēž lekcijās Jiveskilē un tad pārbrauc mājās diezgan sagumusi, jo vietējie “natīvie spīkeri” diskriminējot tos, kam žestu valoda nav mātes valoda. Jā, tagad Somijā sagatavo pirmos kurlmēmās valodas skolotājus, kam šī valoda ir dzimtā. Vēl Anna stāstīja, ka kurlmēmajiem piedāvāts no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kļūt par parastu Somijas minoritāti. Domas daloties – vieni ir par, otri baidās zaudēt visus sociālos pabalstus un (barons teiktu: kropļu) bonusus, ko mūsdienu sabiedrība dod.

Nepaspēju iepazīties ar visiem kaimiņiem, kad mūsu mājas bēniņos sāka zust žurku inde. Mājas bēniņus divreiz gadā apkalpo indēšanas kantoris. Viņi rūpējas, lai tur, bēniņos pa kreisi un bēniņos pa labi, divos nelielos koka būros vienmēr būtu indes briketes. Žurkas neviens nav redzējis – ne dzīvas, ne beigtas, tādēļ aizdomās par zagšanu sāka turēt cilvēku. Bēniņos inde pazuda reizi divās nedēļās, kaimiņmājas ar vienu devu iztika pusgadu. Baronam bija versija: kāds zog indi, lai to sakrātu un kādu, piemēram, kaimiņu, noindētu. Bēniņos izmantotā inde ir līdzīga zālēm, ko lieto tie, kuriem pārāk biezas asinis. Pārāk liela zāļu deva izraisa iekšējo orgānu asiņošanu, un lietotājs mirst.

Kaimiņiene Marina atnāca aizņemties avīzi, pašausminājās par žurku indes pazušanu un aizgāja lasīt. Atdeva avīzi pēc piecām minūtēm, tādu viņa jau esot izvilkusi no atkritumu kastes.

Svētdienas avīzē bija rakstīts, ka premjerministrs Jirki Katainens sestdien esot izlasījis avīzi un palicis dusmīgs. Bija notikusi aptauja par rasismu, un avīzē bija publicēti rezultāti. Divas trešdaļas somu uzskatīja, ka viņu zemē pastāv rasisms, un gandrīz trešdaļa uzskatīja, ka dažu konkrētu rasu cilvēki nav piemēroti dzīvei mūsdienu sabiedrībā. Un tad Katainens svētdienas avīzē pateica ko tādu, kas mani urda jau pasen, kopš Īsto somu partijas triumfa vēlēšanās: “Pusotra gada laikā Somijā kaut kas nogājis šķērsām, kaut kas nesomisks ir noticis, un parastā “jēdzīgā Somija” ir pazudusi.”

Par populistiskajiem Īstajiem somiem pagaidām grūti spriest, taču viņu pļāpas izraisījušas vairāk nekā interesi. Viens tāds Hallaaho, kas ietiepīgi vaino visus avīžu fotogrāfus paša neglītumā, apsvēra tanku ievešanu Atēnu ielās, cits viens, Hakarainens, ieteica somāļu imigrantus un homoseksuāļus izvest uz Ālandu salām. Pāvo Arhinmeki, tagadējais kultūras ministrs, brīnās, kā somi nonākuši līdz tam, ka rasistiskos uzskatus var klaji paust joku formā. Tarja Halonena domā, ka somiem, iespējams, būs jāizdala bukleti, kur teikts, ka par rasistiskiem jokiem smieties nevajag.

Pāvo Arhinmeki arī ir no Hertoniemi (no austrumdaļas), un, ja es balsotu, balsotu par viņu. Pāvo dievina futbolu un atteicās ierasties uz grandiozo jaunās Helsinku koncertzāles atklāšanu (todien somi ar lietuviešiem spēlēja basketbolu), taču pēc tam pārvarēja sevi un pirmo reizi mūžā (pats atzinās) apmeklēja operas izrādi. Tā bija operas “Doctor Atomic” pirmizrāde, un viss operas kolektīvs mūsu, tas ir, viņu, somu, kultūras ministram bija sagatavojis īpašu veltījuma klipu – balerīnas, dziedoņi, šuvējas un kalēji, visi, visi, arī orķestris, repa ritmā un grafiti puiku slengā iedrošināja Pāvo jaunam izaicinājumam. Opera, kur tantes un onkuļi bļauj un meitenes iespaidīgi cilā kājas, nemaz neesot tikai sarkanais paklājs, tā esot kā strādnieku rūpnīca, kur Karmenu un Tosku var dabūt par picas cenu. (Video Paavolle var apskatīt jūtūba vietnē: youtube.com/watch?v=VB93oSSu0kA.)

Par ko balsotu Kaurismeki filmu varoņi, režisoram jautāja žurnāliste vienā no retajām Aki intervijām Somijā – bezmaksas metrotuneļu avīzei Voima. “Domāju, ka viņi vispār nebalsotu. Nevienā filmā neesmu viņus redzējis balsojam. Viņiem droši vien nav izsūtīti balsošanas biļeteni. Viņi ir klaidoņi, kuriem nav adreses.” Kā tagad iet Somijai un somiskumam? “Jānošķir divas lietas. Viena ir Somijas valsts, bet otra – somiskums. Somiskums nav mainījies, ja neskaita dažas seklas parādības, tādas kā rasisms. Tas gan somu vidū nav guvis pieaugošu atbalstu. Tagad ir atvērti kanāli, kur to var izrādīt neierobežotā daudzumā. Nu un tad ir valsts, un tas jau ir daudz problemātiskāks jautājums. Kas ir somiskums? Nabadzīgs, ar iekšām, kadiķains, nu un sporta tērpā. Pārsteidzoši taisnīgs un demokrātisks ir tautas viedoklis, ja paskatās aptaujas. Man patīk somu melnais humors. Un ietiepība, un regulārais godīgums – ja neskaita augstāko kārtu un tos, kas pie varas. Diemžēl somi vairs nevar apgalvot, ka čaklumā sasniedz Eiropas vidusmēru. Čaklums ir savu laiku izdzīvojis mīts. Pirms gadiem trīsdesmit,” saka Kaurismeki.

Pa to laiku kāds soms no Tamperes sēž ekskavatorā. Viņš piedalās sēdēšanas čempionātā. Uzvarēs tas, kurš visilgāk nosēdēs. Sēž jau kopš pirmā jūnija, tagad palikuši tikai divi, un nemaz nav viegli. Pietiek trīs reizes dienas laikā aizsnausties, un no sacensībām ārā. Pēdējais sacensības pametušais, students no Lapēnrantas, nožēlo, ka nesaņems naudas balvu un miniekskavatoru, taču traktorā viņš sevi esot labi iepazinis un viņa komunicēšanās spējas esot uzlabojušās. Šogad noteikumi esot stingrāki: ekskavatorā sēdošais saņem ēdienu, lieto tālruni un iPad. Stress ir liels. Policija no sacensībām saņēmusi divus iesniegumus, pēdējais bijis par tamperieša Lammi draudiem sāncensim – draudos pieminēta beisbola nūja, taču krimināllieta nav ierosināta.

Krimināllieta ierosināta pret kādu laucinieku no Lapēnrantas puses. Viņš putniem atdod savu pensiju. Septiņdesmit trīs gadus vecajam Olavi Sāri piespriests divu tūkstošu eiro sods, jo viņš piegružojot Lapēnrantas parkus ar auzām. Bet Olavi saka, ka viņš baro putnus: “Putnu barošanu beigšu tikai tad, kad mani ieliks cietumā vai kapā. Nav tāda likuma, kas aizliegtu barot putnus. Putni ir mani draugi, un es esmu nopircis vēl trīs auzu maisus.” Kad sacensībā par to, kurā vietā Somijā būvēs sesto atomelektrostaciju, uzvarēja Pihejoki, es ziņās redzēju, kā viens ciema iedzīvotājs raud un apskauj otru. Man sirds sažņaudzās, iedomājoties dabas drauga ciema bojāeju. Bet vīrs raudāja aiz laimes un teica: “Mēs četrus gadus cīnījāmies, un beidzot tas mirklis ir pienācis! Atomelektrostacija uz manas zemes ir lielākais vinnests loterijā, tagad būs dzīve un darbavietas!” Tad viņš pēkšņi ierunājās par putniem, nu tā, it kā drošības pēc: “Putniem nekas nekaitēs, aplidos apkārt,” un raudāja tālāk.

Somija līdz ar Maltu ir vienīgās Eiropas Sa­­vienības valstis, kas ignorē putnu direktīvas. Autonomās Ālandu salas atļāvušas pavasarī medīt Somateria mollissima (parasto pūkpīli) ligzdošanas laikā. Baltijas jūras reģionā pūkpīļu skaits pēdējās desmitgadēs dramatiski samazinājies, uz pusi, un, lai arī Somija pret Ālandu salu lēmumu protestē, atbildība Eiropas Savienības lielo putnu priekšā uzlikta somiem. Viņi ir tie, kas pārsteidz Eiropu, izšauj putnu tēviņus un atstāj atraitnes vienas ar cālēniem. Un viņi ir arī tie, kas sapurina visu Eiropu un spirinās pretī dāsnajiem aizdevumiem Portugālei un Grieķijai, nepieļauj Rumānijas un Bulgārijas iekļaušanu Šengenas zonā. Vai tas izklausās pēc īstiem somiem? Nezinu, bet pēkšņi somi ir čili draugi. “Petri Ojanpere Pasaules čili ēšanas čempionātā Tamperē ir apēdis 181,57 gramus pasaulē ugunīgākā čili Naga Morich. Ieeja čempionātā bez maksas, un šogad skatītāju divreiz vairāk, nekā gaidījām,” raksta no Tamperes.

Pie mūsu mājas pustumsā somi jāj uz iedomu zirdziņiem, to sauc par horsebic, un tas ir mūsu dārzeņu pulciņa organizēts pasākums. To var darīt gan telpās, gan ārā, jebkurā gadalaikā, ētiski un ekoloģiski. Zirgs nav vajadzīgs, to piedomā. Mani parauj līdzi, es nostājos blakus pusplikām tīņu meitenēm (viņas nelieto cepures un šalles), un nodarbības vadītāja pavēl mums “iedarbināt zirgu”. Sieviete ir īsta jāšanas sporta trenere, un horsebic nodarbībās tiek lietota jāšanas sporta terminoloģija. Riksītī un tad auļos mēs izdipinām visas tuvākās taciņas. Trenere uzbļauj zirgiem un mudina mūs izvārtīties dubļos, kājas gaisā. Atbrīvoties!

Vienpadsmitā numura iedzīvotāji virina aizkariņus, un man jāatceras Kaurismeki teiktais no vienas vēl senākas intervijas:

“Kā es mīlu šo zemi un tās dabu, ezerus un tumšo ziemu. Tas nekas, ka te nevar rast mieru. Kad tu ej pa ielu, cilvēki lūr uz tevi kā ziņkārīgi tītari, un tas tikai tāpēc, ka tev mazliet atplīsusi piedurkne. Kad mēģini aizmigt, kāds pēkšņi izlien no gultsapakšas, lai pajautātu: vai tu tiešām jūties labi? Tas nekas, ka te pat nomirt mierīgi nevar. Tas nav nekas, salīdzinot ar to, kas mūs visus vieno. Mēs kā vistas gribam iemācīties lidot. Mums ir kopīga valoda, kultūra, arvienvārdsakot: mums ir vienota dvēsele, par kuru, ja vajadzēs, esam gatavi mirt! Mūsos ir kaut kas no sākuma tīrības un nevainības pirms krišanas grēkā.”

No rīta es bēniņos vācu kopā saplēsta spoguļa lauskas, un kāds klusi nostājās man aiz muguras. Es zināju, ka tā nav vāvere, lai gan vāveres mūsu māju pamatīgi apsēdušas. Jaunajai kaimiņienei taizemietei, kas reizi dienā pie atvērta loga nometas ceļos meditēšanai, vāvere bija uzlēkusi uz galvas. Ninni vāveri paņēmusi rokā un būtu gribējusi vienkārši izmest ārā pa logu. Vāveri nevajag ņemt rokā, to der atcerēties. Kad vāvere iecērt zobus čiekurā vai upurī, viņa žokli neatver, kamēr viņas augšzobi un apakšzobi nesaiet kopā.

Es turpināju slaucīt lauskas un teicu aiz muguras stāvētājam: “Sveiki!” “Privet,” atbildēja mazā Marinas kundze, un pie jostas viņai bija piesieti vairāki necaurspīdīgi sainīši.

“Kāpēc tu pusi gada dzīvo Portugālē?” žurnāliste jautāja tajā Kaurismeki intervijā. “Ja gribētu izteikties provocējoši, es teiktu, ka tas ir tālākais, uz kurieni no Somijas var aizmukt Eiropas iekšienē. Bet šoreiz nav runa par to. Es tur nokļuvu nejauši.” Kāpēc no Somijas jāmūk? “Mazohismam ir robežas. Ja vien amats ļauj, iesaku dzīvi divās kultūrās. Tas bagātina, taču diemžēl visiem tas nav iespējams. Lēmumu pieņēmu kādā slapjā novembra vakarā, kad es ar Ladu uz Pori ceļa braucu pretī lielajām fūrēm. Tad es iedomājos – nav taču te obligāti jādzīvo tik tumšā laikā.” Kā Eiropa izskatās no turienes? “Portugāle pēdējos gadus to vien darījusi kā pilnīgā skurbulī slavējusi Somiju, jo Somija taču ir tik neaprakstāmi skaista zeme, un tur ir visi tie PISA (Programme for International Student Assessment) pētījumi, ka no somu skolām jāņem piemērs. Somijā skolēni apšauj gan skolēnus, gan skolotājus, bet to jau neviens neņem pierē, jo Somija taču ir tik skaista zeme. Tagad, kad Somija vienīgā atteicās atbalstīt Portugāli, viņu lielā mīlestība viņus ir pievīlusi. Ja man kāds jautā, esmu tur sācis uzdoties par īru.”

Tādu kā bēniņos es Marinu redzēju ne pirmo reizi. Vēlos vakaros viņa aizelsusies pārvietoja priekšmetus no bēniņiem uz pagrabu, no pagraba uz dzīvokli, no dzīvokļa uz atkritumu kastēm un no atkritumu kastēm uz dzīvokli, un tad atkal uz bēniņiem. Dzīvokļos starp sanestajām mantām viņai esot vien šauras ejas.

“Ko mēs pavasarī stādīsim?” viņa man bēniņu krēslā jautāja, bet es viņai – uzreiz par žurku indi. Teicu: “Marina, man šķiet, es zinu, kurš aiznes žurku indi.” Sākumā viņa visu noliedza, bet es ietiepos. Es teicu: “Ma-ri-na!” Tad viņas kreisā roka sāka drebēt, un viņa teica: “Nu labi. Varbūt tā arī biju es, bet vienkārši neatceros?”

Pēc dažām klusām un mierīgām dienām kaimiņiene, kas šad tad, parasti tumsā, klusi nostājas man aiz muguras, teica: “Tu, lūdzu, nevienam nesaki par to indi. Man bija bail, ka to neapēd vāveres. Mežā pie sniega kaudzes man ir mantu slēpnis, es tevi uz turieni aizvedīšu.”

Jauna avīze atnāca ar jaunu aptauju. Ir izpētīta somu morāle, tiesa, informāciju brīvprātīgi snieguši paši somi. Ko somi nosoda visbargāk? Vardarbību pret bērniem? Nenomaksātus nodokļus? Tumšādainā saukšanu par nēģeri, partnera krāpšanu vai neiešanu baznīcā? Nekā tamlīdzīga! Astoņdesmit pieci procenti somu nespēj neaiziet uz darbu, ja nav pa īstam slimi – pat ja var dabūt ārsta zīmi.