Pēc alus

Kad sāku interesēties par sapņu tulkošanu, atklājums, ka ik reizi, kad es sapņoju par krogu vai dzertuvi, sapnis patiesībā ir par sievu, nāca kā liels atvieglojums. Šaubos, vai atturības biedrības sapņu valodai pievērš īpašu uzmanību, taču tām būtu lietderīgi atcerēties, ka krogi un alus vīrieša pasaulē iesakņojušies tikpat dziļi kā laulība. Pirmsākumi tam meklējami vēl tajos laikos, kad zemes virsu klāja meži, ceļi bija tikai šauras takas, bet krogus namiņš ar gaišajiem logiem šķita pašas Dzīvības iemiesojums. Visas lielās abatijas tolaik bija arī iebraucamās vietas, un, ja jums kādreiz gadās braukt pa ceļu, kas ved no Sauthemptonas uz Londonu, piestājiet Svētā Krusta hospitālī, kur vēl aizvien ievēro rituālu, kas saglabājies no Dievs vien zina kura gadsimta: tur sagaida, ka jūs palūgsiet ceļinieka žēlastības cienastu. Mūsdienās tas ir vairs tikai simbolisks maizes gabaliņš un simbolisks alus malks, turklāt dzēriens brūvēts nevis turpat hospitālī, bet gan vietējā alus darītavā, taču tas atgādina, ka bija tādi laiki, kad šī paraža kādam varēja nozīmēt starpību starp dzīvību un nāvi.

Tagad laikam būtu vietā atzīties, ka es no dabas neesmu nekāds grādīgo dzērienu lietotājs. Tas ir daļēji tāpēc, ka tāds bija mans tēvs. Esmu aprakstījis viņu zem dažādu tēlu maskām, taču neviens no tiem nav bijis atturībnieks. Viņš dzēra, kā man vienmēr licies, tieši īriem raksturīgā garā – lēkmjveidīgi. Starp šīm dzeršanas lēkmēm tēva uzvedība bija apbrīnojama – tik apbrīnojama, ka to apbrīnoja arī viņš pats, un, jo vairāk viņš to apbrīnoja, jo lielāks auga nabaga cilvēka lepnums pašam par sevi, līdz beidzot viņš jutās spiests to nosvinēt. Svinēšanas iznākums bija tāds, ka nepagāja pat nedēļa, un tēvs jau atkal bija pilnīgi sabrucis – morāli, fiziski un finansiāli. Atceros, kā reiz kāda nenozīmīga kašķa laikā viņš pārsita manam tēvocim seju ar krāsns kruķi. Es dziļi pārdzīvoju šīs dzeršanas lēkmes, visvairāk tāpēc, ka man bieži lika vilkties tēvam visur līdzi – kā bremzei. Tas noveda vienīgi pie tā, ka es visu dienu nokvernēju aiz dažādu krogu durvīm, ik pēc dažām stundām mierinājumam saņemot limonādi vai kādu peniju. Tikai divas reizes man tiešām izdevās izpildīt bremzes lomu. Viena no tām bija kādā vēlā vakarā, kad es, stāvot aukstumā pie kāda kroga daudzas jūdzes no mājām, ieraudzīju veikala skatlogā pinkainu suni. Rotaļlieta maksāja sešus pensus, un tieši seši pensi bija tā summa, ko es todien biju savācis. Tā nu es drošībai nopirku suni un devos mājās viens. Tas gandrīz izdziedēja tēvu no dzeršanas. Otrā reize bija pēc kādām bērēm, kad es, izmantojot brīdi, kad tēvs bija pagriezis muguru, izdzēru viņa pinti un viņam pilnīgi skaidrā prātā nācās vest mani mājās – piedzērušos un ar pārsistu uzaci; mana rēta bija skats, kas vēl mēnešiem ilgi neļāva viņam pieskarties nekam grādīgam.

Tas viss noveda pie tā, ka līdz pat trīsdesmit gadu vecumam man riebās uz krogiem pat paskatīties, un ir daži, kas spēj man uzdzīt drebuļus vēl šobaltdien.

Kad īrs dodas uz krogu, viņa nolūks parasti ir aizbēgt no sievietēm. Alkohols ir viņa glābiņš no emocionālajām problēmām, no kurām, ja varam ticēt autoritatīviem avotiem, viņš mūsdienās izvairās veiksmīgāk par jebkuru citu vīrieti Eiropā. Viņš negrib neko, kas atgādinātu par mīlestību, ģimeni un mājām. Aizliegts ir viss, kas kaut kā saistīts ar seksu, un pikantie jociņi, kas angļu dzertuvē kalpotu par līksmības avotu veselas stundas garumā, īru krogā, visticamāk, izpelnītos bargus skatienus. Sarunas lielākoties ir nopietnas; tās var grozīties ap sportu, politiku un iespējamiem kara draudiem. Inteliģentākie apmeklētāji var spriest par to, kas nav kārtībā ar valsti, baznīcu un valdību. Tie ir jautājumi, par kuriem nav iespējams runāt ar sievieti, jo no viņas var sagaidīt, ka viņa a) nepiekritīs, bet b) atkārtos izteikto kritiku vietās, kur tā var jums kaitēt.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka īru dzeršanas maniere ir šizoīda un kā tāda noved pie strīdiem. Gadījums ar tēvu un krāsns kruķi nebija nekas ārkārtējs. Skotu dramaturgs Džeimss Braidijs nebeidza jūsmot par faktu, ka īru dzejnieks F. R. Higinss reiz nokautēts kādā Dublinas bārā, kad izcēlies strīds par dzeju. Ja neskaita dažus tuvus draugus, es nepazīstu nevienu īru, kurš zināmā kopīgas iedzeršanas stadijā nejustu nepārvaramu vēlēšanos sīki izklāstīt, ko viņš par mani domā, un es nebeidzu par to brīnīties. Un daļēji jāpateicas nacionālā rakstura dabiskajai sirsnībai, bet daļēji – sabiedrības iegrožojošajai ietekmei, ka vajadzīgi tādi alkohola daudzumi, lai īru novestu līdz dzēruma agresīvajai stadijai.

Nepārprotiet, es neturu ļaunu prātu. Vienīgais īru paveids, uz kuriem es turu ļaunu prātu, ir tie, kuri pastāsta, ko par mani domā, jau pēc nepilnas puspudeles, bet šie cilvēki parasti ir drīzāk paranoiķi nekā šizoīdi, un viņus droši var vest taisnā ceļā pie psihiatra, taču problēmas tas tik un tā sagādā. Man reiz bija draugs, ļoti galants karavīrs, kuram bija skaista un talantīga sieva, un mēs bieži ciemojāmies viens otra mājās. Kādu vakaru, kad mēs visi sēdējām manā dzīvoklī, pie manis iegriezās kāds amatiermūziķis; mēs klausījāmies skaņuplates un spriedām par mūziku līdz vēlai nakts stundai. Izskatījās, ka mans draugs virsnieks lieliski izklaidējas. Taču pēc dažām dienām mēs satikāmies pilsētā un iegriezāmies manā iecienītajā krodziņā mazliet iedzert. Tikai tad es ievēroju, ka mans draugs ir nedaudz uzņēmis uz krūts – un arī tad vienīgi pateicoties viņa netipiskajai atklātībai.