Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uldis Bērziņš ceļo uz Kaukāzu, lai satiktu savus draugus, kas ienīst viens otru
Baku stacijā mūs sagaida divi Dzejnieka atsūtīti autiņi. Traucam pie viņa, pēc tam — uz mums ierādāmo dzīvokli. Viņam desmit gadi pagājuši, man — necik, es faktiski šorīt atkal atbraucu uz 1990. gada Baku... Tiesa, šopavasar jau Azerbaidžānā biju — uz folkloras konferenci un annālēs gauži mazpamatotu nacionālā epa tūkstoštrīssimtgadi. Tā i nejaudāju saprast, kādēļ divi mani sirsnīgākie draugi, Dzejnieks un Prozaiķis, vairs nesatiekas, galīgi nesadzird un nesaprot viens otru. Varbūt šajā braucienā dabūšu izzināt, kas tā par šķievu, par iezu, kas iet cauri šai sabiedrībai? Redaktors ar fotokorespondentu pienāk man tajās folkloras svinībās šopavasar: “Labdien! Mēs pārstāvam šodienas valdošās šķiras laikrakstu — tos, kas tagad pie varas un kas atbalsta prezidentu. Pastāstiet, kā jūs tulkojāt azeriešu epu!” O, kāds izteiksmes tiešums! Izteikumos ne slābāks mans vecs draugs literāts: “Tas čekistu cūka (= prezidents Heiders Alijevs, kādreizējais AzPSR VDK priekšsēdētājs, tad — Azerbaidžānas KP pirmais sekretārs, tad — PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks) visos amatos sadējis savu Nahičevānas mafiju! Kad viņš atšaus ķepalas, mēs tos visus defenestrēsim (= nogalināsim, izgrūžot pa logu vai nosviežot no balkona).”
...Pirms nedēļas iebraucām Erevānā — ar busiņu no Tbilisi. Kolēģi vides aizsardzības nolūkos devās Sevānezera apbraucienā, es — Erevānas draugu un paziņu apstaigā. Atradu draugu pulku sašķeltu “tautas ienaidniekos” un “čekistos”. Vēl trešā grupa, vislielākā: tie, kam “gribas visam tam uzspļaut”. No tiem pēdējiem daļa gribētu aizbraukt no Armēnijas. Otra daļa saka: “Nemūžam! Kādiem tak jāpaliek sargāt senču kapus!” Tās abas demokrātiskās elites, kas cēla armēņu un azerbaidžāņu tautu cīņai par neatkarību no PSRS (un karam vienai pret otru), ir varu zaudējušas. Armēnijā tā bija Karabahas kustība, kas izvirzīja pirmo neatkarīgās valsts prezidentu — filoloģijas doktoru Levonu Ter–Petrosjanu (1991–1998). Azerbaidžānā tā bija Tautas fronte, kas arī izvirzīja pirmo prezidentu — Austrumu pētnieku, arābistu Ebulfezu Elčibeju (1992, maijs – 1993, jūnijs). Ter–Petrosjans no politikas atkāpies — uz laiku? — bet viņa politiskie mantinieki neatzīst jaunā prezidenta Roberta Kočarjana likumību, nav tak Armēnijas pilsonis — no Karabahas... Un nācis pie varas čekistu sazvērestības rezultātā! Tie, kas “atzīst Robertu”, pa lielai daļai ir “reālpolitiķi”: nu, labi, tirāns un uzurpators, bet viņš pratīs aizstāvēt Armēnijas intereses, pratīs vienoties ar to otru tirānu Baku, izvedīs Armēniju no izolācijas, kur to ierāvuši “intelektuāļi” un “demokrāti”. Tie, kas “nīst Robertu”, saka: viņš pārmeta Levonam Ter–Petrosjanam pielaidīgumu sarunās ar Azerbaidžānu, bet nu pats gatavs atdot azerbaidžāņiem mūsu pierobežu ar Irānu, lai savienotos Baku un Nahičevāna... Nemūžam ne pēdu Armēnijas zemes — karā tak uzvarējām mēs! Pazemojošu mierlīgumu tauta nepieļaus...
Divas nācijas ir nogurušas no kara — un nogurušas jau arī no miera meklējumiem. Vai tās būtu nogurušas arī no naida? — Palieku pats sev atbildi parādā... Lūk, kā naida dzīvīgumu un žirgtumu apraksta poļu dzejniece Vislava Šimborska: “Talantīgs, attapīgs, izcili strādīgs. / Vai jāstāsta, cik dziesmu tas sacerējis. / Cik vēstures lappušu sanumurējis. / Cik cilvēkpaklāju izritinājis / nez cik laukumos, cik stadionos. // Nemānīsim sevi: / tas spēj radīt daudz skaista. / Lieliskas ir tā atblāzmas melnās naktīs. / Brīnišķi ir sprādzienu mutuļi rožainā ausmā. / Grūti noliegt īpašu patosu drupām / un parupju humoru — / kolonnai, kas pār tām stāv un neatspriegst. //... Vienmēr gatavs izpildīt jaunus uzdevumus. / Kad jāuzgaida, viņš uzgaidīs. / Mēdz sacīt, ka viņš esot akls? Ak akls? / Tam ir snaipera asais skatiens, / tas droši raugās nākotnē — / vienīgi viņš.”
Naida intelektuālais un jūtu potenciāls daudzkārt ir realizējies grieķu un turku starpā — Mazāzijā, Balkānos, Kipras salā. “Pēc asinīm es ožu / pēc asinīm. // Es neesmu slepkava / izlīgstiet ar mani, puķes uz palodzēm / segas gultās, krēsli / un fotogrāfijas albumā / es neesmu slepkava // Asinis tek no manis / asinis. // Kaut jūs būtu dzīvi un redzētu / es neesmu slepkava,” — tā 1979. gadā, piecus gadus pēc grieķu ekstrēmistu apvērsuma mēģinājuma, Turcijas asiņainās “miera akcijas” un Kipras sadalīšanas rakstīja Kipras turku dzejnieks Mehmets Jašins. Es turciski deklamēju Mehmeta dzejoļus Baku, kad sākās asinsizliešana starp armēņiem un azerbaidžāņiem. Tas bija pašā konflikta sākumā, dažas nedēļas pēc Sumgajitas grautiņiem — padomju vara vēl stāvēja stipra, zālē gan azerbaidžāņi, gan “oficiālās” Baku armēņu sabiedres pārstāvji. Kā vieni, tā otri klausījās ar klaju neuzticību: kas šito varētu būt uzsūtījis?!
Kiprā es apgalvoju saviem turku draugiem: Mehmets Jašins ir sirdsapziņa! — Paberzē Dogans pieri, prasa: “Vai jums, latviešiem, ir kāds dzejnieks, kas raksta par labu jūsu neatkarības ienaidniekiem?” — “Nav!” — “Hā! Bet mums ir: Mehmets Jašins.”
Kaut kas ir nupat sakustējies grieķu un turku naida musturos. Zeme sakustējās! — bet naidnieku prieka raķetes gaisā neskrēja... Kaut kas ir mainījies politiķu runās. Zeme tik pakratīja savu smago pirkstu. Kad gruva namu kvartāli Turcijā, grieķu glābēji bija klāt vieni no pirmajiem. Kad smaga zemestrīce piemeklēja Grieķiju, turku glābēji bija klāt. Asinis un asaras ir vienā krāsā i zem debeszilās, i zem purpursarkanās karogdrānas. Piedodiet, ka uzdrīkstos teoretizēt: bet esmu puslīdz pārliecināts, ka tie, kas uzauguši zem naida zīmes, saprot cits citu no acuskata. Vienaldzībai te nav vietas. Izraēliešu dzejas patriarhs Jehuda Amihajs par palestīniešiem: “Uz kāda jumta vecpilsētā / veļa dienas pēdējos staros: / manas ienaidnieces baltais palags, / mana ienaidnieka dvielis, / kur viņam noslaucīt vaiga sviedrus. // ...Mēs esam uzvilkuši daudz karogu. / Viņi ir uzvilkuši daudz karogu. / Lai mēs domātu, ka viņi ir priecīgi. / Lai viņi domātu, ka mēs esam priecīgi.” Ak vai — ak tad taisni bezcerībā var slēpties cerība?
Gunāra Astras bērēs (1998) bija viņa ieslodzījuma biedri armēņi. Vēlāk iedzeršanā viens saka: “Nevietai “Azerbaidžānai” gals! Tagad auni badīs vilkus[1]!”1 — Un kāds no latvjiem: “Lai Dievs jums palīdz jūsu likteņcīņā!” — Nu man pietiek, nu kājās: “Tā un tā, vismaz līdz neatkarībai jājaudā solidāri! Jāsaprot, katrs piedzimst ar savas vēstures nastu plecos, es nesaku “draudzība”, es saku “saprašana”... — Vārds pēc vārda, kamēr jaunais draugs saka: “Jūs, kungs, Armēnijā nerādieties, jūs varat no turienes neatgriezties. Es, kungs, parūpēšos pats, lai jūs no turienes neatgrieztos!” Ahilla dusmas plus viduslaiku paštaisnība: runā tu viņam pie kura gala gribi.
Konflikts vēl ziedos, odziņas vēl priekšā, bet Sumgajitas grautiņi jau bijuši. Paziņojam uz Baku un Erevānu, ka Rakstnieku savienībā rīkosim armēņu un azerbaidžāņu dzejas vakaru — lai viņi atbrauc, nu, traģiska situācija, kā vieni, tā otri ir mūsu draugi... Azerbaidžāņi gatavi braukt, armēņi neparko: “Kāda dzejoļlasīšana pār neaizbērtiem kapiem?!” Nu, tad lai nebrauc neviens, tad mēs paši... Pirmajā daļā bija armēņu dzeja, un Silvija Silava dziedāja armēņu tautasdziesmas. Pēc pirmās daļas Māris Čaklais aizgāja prom: neesot laika. Tajā brīdī es sarāvos kā dzelts, tagad es tur vairs nekādu liekulību nesaskatītu, nu, vienkārši viņš redzēja visu taisnību vienā pusē, armēņu pusē — nevis traģiski sašķeltu, kā redzējām mēs citi... Otrajā daļā sacījām azerbaidžāņu dzejoļus, Silvija dziedāja mugāmus... Naiviķi! Bet tādi mēs bijām, mēs gribējām jaukties, mums nebij mierīgs prāts! Arī Latvijas Tautas Fronte vēlāk sarīkoja Azerbaidžānas un Armēnijas sarunas. Viņiem — politikas instrumentārijs, mums — mūsu iedomātais burvju zizlis — dzeja. Nu, nav visu mūžu jāpaliek naiviķiem, bet arī tā pretējā iespēja mums neder — nostāties vienu pusē, kad skaidri redzams, ka patiesība — traģiski sašķelta...
Zemestrīce Armēnijā (1998, decembris), sakropļotie, nospiestie, izglābtie. Azerbaidžānas pilsētās — līksmojoši pūļi: Dieva uguns! Dieva uguns! — Uz palīdzības vagonkravām, kas rit cauri Azerbaidžānai, kādi raksta ar krītu:” 0:1! Apsveicam Armēniju ar uzvaru!” — Azerbaidžānas padomjrežīms sūta savu oficiālo palīdzību — uz robežas autokolonnas sagaida akmeņu krusa, tām nākas griezties atpakaļ.
Armēņu “komandas”, kas padzen azerbaidžāņus no viņu ciemiem Ararata ielejā pie Erevānas: “Mani puiši žvīks ar baļķi pa sienu, un otrā pusē ledusskapis izlec kā korķis no pudeles!” — Sāk dzīt azerbaidžāņus no Karabahas — dedzina mājas, apšauj lopus.
Satrakots pūlis, kas laupa un grauj armēņu dzīvokļus Baku, piekaušana, spīdzināšana, linčošana. No balkona lido skapja lupatas, lido skapis, lido cilvēks. Azerbaidžānietes kaimiņienes veicīgi metas pa pagalmu armēnietei pakaļ un kniebj viņai, un plēš, līdz pirksti asinīs. Nedēļu vēlāk padomju bruņutransportieriem pavēle ielauzties pilsētā. Naktī zvana no Baku (1990, janvāris), mana mamma pie tālruņa: “Paziņojiet Uldim, te uguns, nāve, šausmas! Krievi slepkavo mūsu jauniešus! Lūdzu, lūdzu — lai ziņo uz Rietumiem, mēs netiekam cauri pa telefonu!”— Daudzu nošauto mirstīgās atliekas nav atrastas vēl tagad...
Jā, ir jau arī citādi momentuzņēmumi: azerbaidžāņu sieva, kas nomet savu balto lakatu vīriem ceļā, un asinis — tajā reizē! — netiek izlietas. (Briselē satikta armēniete komentē bez aizrautības: “Tu padomā, hanuma nosvieda lakatiņu — to jūs pamanāt, bet nomocīto vaidos jūs neklausāties...”) Azerbaidžāņu sociāldemokrātu līderis Jūrmalas konferencē uz paneļa kopā ar armēņu mākslinieku no Rīgas: “Šajā karā ir pārkāpti visi Dieva un cilvēku likumi — abās pusēs! Mēs prasām, lai par izdarītajiem noziegumiem atbild abas puses! — mēs uzsveram — abas puses!” (1992). Un cita sociāldemokrāte, Azerbaidžānas Helsinku kustības vadītāja, kas ved azerbaidžānietes uz tikšanos ar armēnietēm (1994, vasara, pamiers tikko noslēgts).
Vēl seši gadi paiet, asinis bedrēs vairs nesmird, kauli jau balti. Ģenerāļi sparīgi apspriež savas veiksmes un meklē, kurš būtu tiesājams par viņu neveiksmēm. Abpus demarkācijas līnijai paaugušies jau jauni karavīri, tiesa, i pamiera laikā neviens negrib zaldātos — tad jau drīzāk uz Rostovu, Maskavu. No Baku — uz Turciju, no Erevānas — uz Ameriku... Klaida armēnis saka: “Mums bija laba slava Kalifornijā un visā Amerikā, mēs visu sasniedzām ar pašu smadzenēm un agru celšanos. Kopš te pilns jaunu slaistu un padumju padomju profesoru, man kauns par to “–janu” uzvārdā...” — Kur tu vēl to dzirdēsi, tik Erevānā uz tirgus: ka Krievija ir kā apsolītā zeme, īsta labklājības valsts, grūti tur nokļūt, bet, kas Krievijā ticis, atrod darbu, sūta ģimenei cik necik naudas...
Baku—Maskavas lidmašīnā man blakus jauns lempīgi elegants azerbaižānis, krūškabatā blašķe, no lidostas mani aizvizinās ar savu šoferi, kur tik man vajadzīgs... Runājam par meitenēm un par neiespēju iztulkot azeru folkloru krieviski. Tālākais — mana fantāzija. Es prasītu: “Kā pelni naudu?” — “Mēs te sedzam vienu no tirgiem, nav tev jāzin, kuramējo.” — Krievi izsakās: “Azerbaidžāņu dēļ kolhoznieks līdz letei netiek! Kā mēs tos velnus sitīsim...”
Vērtē, ka dzimteni esot atstājuši pie astoņsimt tūkstošiem armēņu, pāri par pusotru miljonu azerbaidžāņu. “Te slēpjas mūsu sakāve nākamajos karos,” — saka armēniete. “Viņiem vēl ir demogrāfiskā bumba laukos, mums šis ierocis nu jau liegts.”
“Dienvidkaukāzs ir nobriedis sāpīgu revolūciju sērijai,” — stāsta azerbaidžāņu politologs. “Pirmā var eksplodēt Azerbaidžāna. Lai glābtu sešdesmit vai cik tur tūkstošus armēņu, no mājām izdzina tuvu pie miljona azerbaidžāņu. Tie cilvēki nu jau gadiem mīt teltīs un graustos. Un gandrīz visiem ir vēl radinieki, kas dzīvo līdzi viņu traģēdijai. Tur ir izaugusi jauna paaudze, viņi ar likteni nesamierināsies. Viņi neļaus Alijevam savas varas stiprināšanai iztirgot Azerbaidžānas zemi — šim “prezidentam”, kurš nācis pie varas, gāžot likumīgi ievēlēto prezidentu Elčibeju! Opozīcijai ir argumenti: Horvatija tak atkaroja t.s. “Serbu” Krajinu — nekādu triku ar “dubultu suverenitāti”! — un pasaule neiebilda... Arī mums ir tiesības atgūt savas vēsturiskās teritorijas. Pašpārvalde Karabahā — lūdzu, kā visiem Azerbaidžānas rajoniem, bet ne vairāk! Nekāda karoga, nekādu bruņotu armēņu vienību! Jā, Heiders Alijevs ir izsmēlis tautas pasivitātes potenciālu. Tautfrontes inteliģentiem bija lieliska ekspertīze un stratēģiskā domāšana, bet viņi neprata darbināt birokrātisko aparātu. Tagad Alijevs pats gādā opozīcijai prasmīgus birokrātus. “Vecie kadri” jūt “prezidenta” vājumu un paslepen sāk meklēt ceļu pie opozīcijas...”
Sēžam ar Dzejnieku pie pirmās degvīna pudeles: “Čūsku mums daudz, bet tās visas nav viena pūķa vērtas! No padomju varas mēs mantojām metro — un Heideru Alijevu. Tam viskarstākā saulītē visas pogas ciet, tas paskatās — visiem aukstas kājas! Fidels pret viņu — students! Heiders Alijevs ir iegaumējis ķīniešu gudrību: lai vara būtu stipra, tautai jābūt vājai! Viņš zin, kur cilvēkā vājums! Tavs draugs Prozaiķis — cik bij principiāls, un cik netalantīgi pārdevās! Neko pat nav ieguvis, dzīvo savā dzīvoklītī — no rokas mutē! Godavīrs būdams, nespēj kā nākas glaimot... Izrāpo viņam priekšā uz vēdera — un sāk tēlot tādu intelektuālu Gēti firsta galmā. Mitologs atradies! Mums nevajagot “Haosa diktatūru”, t.i., demokrātiju. Haosam mitoloģijā stāvot pretī Kosmoss: stingra pasaules kārtība... Azerbaidžāņu kosmonauti atradušies!” — Saku: “Viņš to kosmētikas nozīmē — pielabot vēstures dēmona viepli.” Saka: “Hā! Dēmons viņu ar kosmētiskām knaiblītēm tā izplūca, ka nopīkstēt nepaspēja!” — “Vai nevar sacīt, ka Prozaiķis jūs radījis — veselu rakstnieku paaudzi?” — “Rada Dievs, tauta, rada pati māksla... Bet Prozaiķa lomu neviens netaisās noliegt. Es arī nenoliegšu.” “Vai būs kompromiss starp Azerbaidžānu un Armēniju?” — “Tikai, ja radīsies spēku līdzsvars. Pazemojošu mierlīgumu tauta nepieņems. Iemūžināt netaisnību, tas nav arī Armēnijas interesēs. Karabahas traģēdiju radīja Kremlis un tādi sīki žuļiki kā Zori Balajans2[2]. Vai viņiem apmātība uzkrita? — tā bij Armēnija, kas neļāva Kaukāzam atbrīvoties no Kremļa iespaida!” “Jūs vairāki pazīstami dzejnieki esat kopā ar opozīciju. Vai politika ir dzejnieka amats?” — “Māksliniekam jājūt sirdsapziņa kā mātei bērns! Kad tik daudzi izdarījuši sirdsapziņas abortu, citiem iznāk savējo vairāk ucināt!” — “Vai politika neaizputekļo dzeju?” — “Es vienreiz teicu: saulei, lai cik tā karsta, nav pienākuma cept olas! — Bet demokrātu politiķis Isa Gembers iebilda: te, Kaukāzā viens no simt saules pienākumiem ir arī — cept olas! Ej nu sazini — varbūt viņam šajā vēstures posmā taisnība.” Pēdējais rīts Baku, sēžu pie brokastgalda ar Prozaiķi. “Nu, ko Dzejnieks — vai valdību lamā?” Saku: “Tas vienmēr ir teicis, ko domā!” — “Šīs zemes prezidentam ir sava rangu tabula. Lūdzu, Dzejnieks drīkst runāt, cik tīk: tik to no viņa var gaidīt. Man tas nav atļauts; un, ja gribu ko panākt, tad man ar šo realitāti jārēķinās.” Tēja, ilgas sarunas par Prozaiķa dzimto ciemu. “Gan jau jums laukos ar ne viss ir kārtībā — bet Azerbaidžānas zemnieks galīgi nebija gatavs ne kapitālismam, ne konkurencei ar Turcijas un Irānas lēto tirgu. Pie mums valsts nedrīkstēja atteikties no atbildības! Atceries, manā stāstā — tēvs pārnāk un sāk lādēt Dievu... Un saka, — ja Dievs būtu, kolhozu nebūtu! — Visu mūžu es domāju: kolhozu nebūs, tauta sāks dzīvot labi. Diemžēl tā nenotika. Tagad manā ciemā ļaudis atsaluši pret zemi vēl daudz vairāk, nekā kolhozu laikos... Puiši — kur kurais, Maskavā, Turcijā. Kādus piecus, septiņus jau atveduši apglabāt...”
Nonākam galā pie tēmas, kas mani šajā braucienā visvairāk interesē. Prozaiķis: “Tu zini, es nesaprotu, kāda muša mūsu V.S. bija iekodusi — vienu laiku viņš ne lappusi nevarēja uzrakstīt, kur trīs reizes nebūtu armēņus lamājis... Ja es ko saprotu no literatūras — viņa daiļrade to nemaz neatļauj, ka viņš tāds kļūtu...” — “Kāda ir perspektīva? Vai tautu naids paliks uz gadu desmitiem?” — “Zini, Uldi, es to redzu tā — ja visi šie intelektuālisma tēlotāji atstās abas tautas mierā, tās kopēju valodu atradīs. Ja tik atstās mierā, tautas piedos viena otrai... Patiešām, es šīs abas tautas labi pazīstu. Savāda lieta, Uldi, patiešām... Ģeniālais azerbaidžāņu komponists Husejins Hadžibejovs teica: “Cik es ar to noņemos — visu mūžu, vienalga nesaprotu, kur beidzas azerbaidžāņu mūzika un kur sākas armēņu mūzika, un kā tās nodalīt...” Divas tautas ar dažādu valodu, dažādu ticību — un kāzās dejo pie vienas mūzikas! Viena otrai — Dievs liecinieks! — abas šīs tautas ir viena otrai radītas. Ļoti viltīgu konstrukciju Dievs izveidojis, lai šīs abas tautas dzīvotu kopā... Es taisni domāju, cik tas labi, ka mums vienmēr ir bijis armēņu iespaids, un armēņiem mūsu iespaids. Piemēram, kad Hadžibejovs uzveda savu pirmo operu, galvenie muzikanti, kas tur spēlēja, bija armēņi... Ārprāts, kas te notika — mūsu pagalmā tas viss notika... Zini, rakstu, rakstu grāmatas — kaut es labāk vienu armēni būtu izglābis!”
“Tu saki: pseidointelektuāļi, pseidodemokrāti sacēluši naidu, un tautas cieš. Nu, bet vai divi tirāni, divi diktatori pratīs vienoties, lai tautas vairs neciestu?” — Prozaiķis (drusku apmulsis): “Kurus tu domā?” — “Nu tak Kočarjanu un Alijevu!” — “Ha—ha! Domāju, pratīs gan! Alijevs neapšaubāmi ir intelektuāli augstāks par šiem t.s. “nacionālistiem”. To viņi nesaprot: ekoloģiskā ziņā mēs viss Kaukāzs būsim vienā zārkā! Jā, es atbildēšu uz tavu jautājumu: tie abi redz tālāk! Viņu stāvoklis, viņu valdīšanas intereses, viņu egoistiskās pretenzijas uz lomu vēsturē liek tiem redzēt tālāk! — Nesaki, ka tauta Alijevam neuztic — ja būs normālas vēlēšanas, nevis mītiņošana, Alijevs dabūs 40%. Nevis tāpēc, ka viņu tik daudzi mīlētu! Tāpēc, ka tauta netic tiem demagogiem! Vairāk nekā divdesmittūkstoš cilvēku viņi pazudināja nevienam nevajadzīgā karā... Populārākais no opozīcijas, Isa Gembers — tas dabūs 15, nu, līdz 20%. Elčibejs, tas gūs drusku vairāk par 5%, nu, 10% ... Nu jā, Azerbaidžānai ir vajadzīga arī normāla opozīcija, kas normālā veidā reiz varētu nākt pie varas... Ja atkal nāks ar mītiņošanu, Azerbaidžānā būs Afganistāna! Es, redz, dusmoties sāku — kāpēc jānāk tiem viltvāržiem — šodienas “opozīcijai”? Reiz viņi sūtīja jauniešus zem krievu riteņiem — Azerbaidžānai vajadzīgs varoņtēls! Nu tad meties pats zem riteņiem, esi tas varoņtēls! — nē, to ne, man jāvada valsts! — Kāpēc kādam liekas, ka taisni viņam jāvada valsts? Kāpēc? Vai viņa vectēvs vai tēvs atstājis viņam šo valsti mantojumā?” “Kas literatūrā?” — “Patlaban ir jaunie — patiesībā jau vidējā paaudze. Tie, kas izauguši Dzejnieka iespaidā, ir daudz pārāki par “padomju klasiku”. Redz pasauli kopumā! Bet pasauli viņiem atvēra Maskava, krievu žurnāli, padomju laiku barokālais noriets. Nu, bet tagad sāksies primitīvisma laikmets. Nāks tādi, kas pasauli neredz... Slikti redz — posmiem... katrs savu posmu, plašāk ne... Metīsies reliģijā! Pēc tam, — nu, tu mani pazīsti, nekad es tev neesmu melojis... Ilgi mēs meklēsim to, kas jau bija sasniegts. Pusgadsimts paies, kamēr atkal kāds rakstīs tā, kā Dzejnieks vai kā V.S.!”
“Vai bijāt pie Prozaiķa?” — ceļā uz lidostu prasa jaunās paaudzes literāts. — “Jā, nupat biju.” — “Vai neliekas aizlauzts?” — “Gluži ne.” — “Jā, viņš tagad nonācis izolācijā. Mums ir tā — vai nu tu esi vienā pusē, vai otrā. Kurš grib būt par visiem gudrāks, tas nonāk izolācijā. Ko tad Prozaiķis dara?” “Rakstīšot romānu!”
2000. gads, Baku — Rīga
[1] Kur viņa kļūda? Salīdzināt sēduļtautas ar avīm, nomadus ar vilkiem nebūtu nemaz tik slikta metafora. Bet nomadu oguzcilšu komponents mūsdienu azerbaidžāņu nācijas sastāvā ir tikai viens no daudzajiem... Ja grib, var aizstāvēt pat uzskatu, ka armēņi un azerbaidžāņi ir vienas “superetnogrammas” vai etniskas amalgamas divi valodiski, reliģiski, politiski poli. Daudz raksta un runā par abām tautām kopējo mentalitātē, folklorā, amatnieku mākslā, tērpā, būvmākslā, kalnjoslu lopkopībā utt. utjpr.
[2] Armēņu publicists no Kalnu Karabahas, viens no Karabahas kustības iedvesmotājiem