Pie Maskavas jūras

Nedēļu pavadīju savā - nu jā, tagad jau var teikt, savā - ciemā. Šis ciems, Misļatina, atrodas uz ziemeļiem no Maskavas, pa taisno - tikai 200 kilometri. Pa ceļu būs 250. Tur var nokļūt pa visādiem ceļiem, taču taisns nav neviens. Jābrauc ar mašīnu, bet arī tad iznāk ilgi, caur Dmitrovu un Kimriem, vai caur Konakovu, pēc tam ar prāmi jāpārceļas pāri Volgai un tad jāturpina virzīties caur tādiem mežonīgiem nostūriem, kur 30 kilometru rādiusā nav nevienas mājas. Var aizbraukt līdz Konakovai ar elektrisko vilcienu, un tad ar kuģīti gandrīz līdz pašam ciemam. Kuģītis iet kādas divas stundas, jo piestātņu ir daudz - kamēr pietauvojas, kamēr attauvojas... Tik un tā šī ir piecu stundu garā ceļojuma patīkamākā daļa. Izskatās pēc īstas Volgas ar skaistiem krastiem, garām paslīd vairākas salas, viena ir liela un gara, stiepjas pa ūdeni kādu pusotru kilometru. Neviens salās nedzīvo un nekad nav dzīvojis, agrāk tās vienkārši ir bijušas Volgas krastu augstākās vietas, bet pēc tam visu ieleju appludinājuši Ivaņkovas ūdenskrātuves ūdeņi - plašāk pazīstami kā Maskavas jūra. Satriecošs nosaukums. Tā gan sauca visas Volgas ūdenskrātuves: Ribinskas jūra, Kuibiševas jūra... Tad attapās, ka ir pārāk smieklīgi, un nosauca atkal par ūdenskrātuvēm. Citādi jau sākās zobošanās: ar ko Maskava atšķiras no Ļeņingradas? Ļeņingradā jūru sauc par peļķi, bet Maskavā - peļķi par jūru.

Kuģītis lēni pabrauc garām salām, tad piepeld vecai piestātnei, kas patiesībā ir sarūsējusi, krastam uz mūžu pieķēdēta barža. Ir klāt pats lielākais no šīs apkārtnes ciemiem, kas atrodas Volgas krastā taisni pie Sozas ietekas un tā to arī sauc: Ustje. Vairums braucēju te parasti izkāpj. Gan šajā, gan citos Volgas krastu ciemos citādi, kā vien ar kuģīti, nokļūt nevar. Te it kā ir arī daži ceļi, bet pa tiem var braukt tikai vasarā; citos gadalaikos - ja nu vienīgi ar traktoru. Ir pilnīgi iespējams, ka ziemā neviens nekur nebrauc. Jau kuro gadu dzird nemitīgas runas par to, ka kuģītis nākamgad vairs nekursēs. Tas ir pārāk vecs, šķiet, vadājis pasažierus jau gadus četrdesmit. Vispār jau sen norakstīts, bet pēc tam pārdots kādam mazam privātuzņēmumam, kas darbojas kopš tā laika, kad vietējās kuģniecības regulārie reisi tika pārtraukti.

Ja es būtu te nokļuvis jau bērnībā, droši vien būtu sapņojis kļūt par šā kuģīša kapteini. Protams, ne jau par tādu, kas stāv uz tiltiņa ar pīpi un formas naģeni, pie kuras piesprausta krabim līdzīga kokarde, un dod komandas: “Stūri pa labi, stūri pa kreisi!” Uz kuģīša tāda kapteiņa nemaz nav, visa komanda sastāv no trim cilvēkiem. Viens pie stūres, viens ņemas gar mašīnām, un vēl bufetniece, kas tirgo arī biļetes. Laikam jau alus un visādi štrunti, ko nopērk brauciena laikā, viņiem ienes vairāk. Ļaudis te ir tādi, kas piestātnē, kuģīti gaidot, visu laiku žēlojas par biļešu cenas celšanos un gaužas, ka tūlīt cauri būs, vairs nespēs par šito dārgo biļeti samaksāt, bet, kolīdz tiek uz kuģa, tā nekavējoties ķeras pie alus. Ir lietas, kam nepietiek, un lietas, kam pietiek. Man blakus bija apsēdies zīmīgs vecītis, laikam no Ustjes - gadu pāri astoņdesmit, bārda kā balta lāpsta, visu ceļu stāstīja par to, ka nekā nav: māja gandrīz sabrukusi, naudas nav, veselības nav. Pašās beigās pat palūdza desmit rubļus. Nepietiekot alum. Nu kad jau nepietiek, tad nepietiek, ņem ciet, vectētiņ, te būs. Bet tad piepeši viņš man pajautāja: “Vai tu zini, kas es esmu?” “Nē,” es atbildēju, “to es nezinu.” “Bet es esmu burvis,” vecītis saka un skatās uz mani ar piemiegtām acīm. “Kas ir, netici?” “Nē, nu kāpēc tad ne,” es atbildēju, “varbūt esat arī.” Viņš smejas: “Redzu, ka netici.” Es labi redzēju, kā viņš izkāpa piestātnē, bet pēc tam uzreiz pazuda. Pilnīgi izgaisa, it kā nekad viņa nebūtu bijis. Kuģītis sāka slīdēt gar krastu uz Sozas ietekas pusi, bet pēc tam pēkšņi noraustījās un motors apstājās. Komanda ņēmās skraidīt, pasažieri grozīja galvas un apjukuši pētīja, kas noticis. Pēc pāris minūtēm motors vienkārši atkal sāka strādāt.

Braucām tālāk. Iepretī Ustjei ir vēl viens ciems, izskatās pavisam maziņš, tikai kādas trīs četrasmājas, bet varbūt ir vēl kādas, kas nav redzamas no upes. Te kuģītis vienmēr ilgi grozās, kamēr tiek pie krasta. Arī piestāt neizdodas uzreiz, vajag trāpīt ar degunu smilšainajā krastā tā, lai varētu izmest trapu. Tāpēc kuģītis veic tādas nesaprotamas virāžas. Vai nu traucē straume, vai varbūt sēkļi. Te izkāpj vēl daži braucēji, bet pa trapu uzrāpjas sieviete, kurai nopakaļ nāk kaut kas melns.

Sākumā šķita, ka suns, bet izrādījās kaza, pilnīgi melna, tikai balts laukumiņš pakaklē. Sieviete pati arī viscaur melnā, mazliet sakumpusi, īstais pārītis. Kā burvis prom, tā burve klāt ar kazu. Nu, burve ne burve, bet izskatās pēc raganas. Ciemā par mūsu kaimiņieni visi runā, ka tā esot ragana; kazas gan nav un pati ļoti laipna, vienmēr pirmā sveicina. Labi, ja trīs reizes mani vispār ir redzējusi, bet uzreiz iegaumējusi. Kamēr kazu dabūja virsū uz klāja, kamēr kuģītis atkal aiztūļājās prom no krasta un izgrozījās tā, lai iebrauktu Sozas grīvā, pagāja diezgan daudz laika un komanda paziņoja, ka pie mana ciema nepieturēs. Tā skaitās pietura pēc pieprasījuma, bet ja kavē, tad nepietur, nelīdz nekādi pieprasījumi, jābrauc vien līdz galam un jānāk pa krastu atpakaļ. Reizēm tomēr gadās, ka nekavē, un tad var apstāties pie paša ciema, atliek vairs tikai pāriet lauku pie bijušās sovhoza govju fermas. Vietējie iedzīvotāji bieži stāsta par to, kāds varens ganāmpulks bijis sovhozam, un arī katrā māja vēl savas govis turētas, bet tagad, redziet, ir tādi laiki, ka gandrīz nevienam nav govs un ferma tukša, brūk kopā. To, ka viņi paši fermu brucina ķieģeli pa ķieģelītim, neviens, protams, nepiemin. Bet govis tik tiešām palikušas trīs četras pa visu ciemu. Pašu vietējo iedzīvotāju arī nav diez cik daudz, gandrīz puse māju pārdotas maskaviešiem un tveriešiem. Nez, vai tā saka - tverieši? Nu, tverinieki taču laikam nē. Bet vasarā tagad te ir vairāk ļaužu nekā agrāk, varbūt pat par daudz.

Pa ceļam uz ciemu pretī pagadās Zina. Viņa, var teikt, ir mūsu mājvaldniece un galvenā sakņudārzniece. Zinas dzīve ir ievērojama, viņa visu mūžu strādājusi jaunceltnēs apdares darbus, Maskavā cēlusi Kremļa Kongresu pili, apšuvusi sienas ar marmoru. Man viņa stāstīja, ka uz darbu un no darba bijis jāsoļo ierindā, lai neviens lieki pa Kremli nevazātos. Kā viņa pēc tam no Kremļa ierindas nokļuva te, ciemā, man nav drošu ziņu, bet iespējams, māja piederēja viņas vīram, kurš tagad jau ir nelaiķis. Viņš to pēc tam pārbūvēja un izrotāja ar sirpīšiem un āmurīšiem, tie rakstā izvietoti visos četros koka mājas stūros, no jumta līdz pamatiem. Tā tas tiešām ir, es nemeloju. Es pats to pamanīju tikai pēc vairākiem gadiem - sākumā man nebija ne jausmas, ka dzīvoju mājā ar komunisma ornamentu. Arī Zina nezina, kāpēc vīrs tā darījis, nu, gribējās, lai ir skaisti, visādas cilvēkiem mēdz būt iztēles rotaļas. Ja visapkārt pilns ar sirpjiem un āmuriem, katram var sākt likties, ka tieši tā arī jābūt. Un ko tad lai es ar tiem tagad daru? Varētu aizkrāsot, bet, ieskatoties rūpīgāk, tik un tā varēs redzēt - un ja neieskatās, tad jau arī tagad nepamana. Es padomāju un nolēmu atstāt, kā ir. Tagad mana māja ir ciema ievērojamākā celtne, nevienam citam tādas nav.

Pa ceļam izstāstīju Zinai par burvi. Viņa tikai pamāja ar galvu, bet neko neteica - biju domājis, ka viņa tūlīt sāks runāt par mūsu kaimiņieni, bet nekā. Tūliņ pēc tam arī kaimiņiene nāca pretī. Klusi pasveicināja, kā parasti, un aizgāja tālāk savu ceļu. Nu jau ciems bija klāt, māja redzama. Taču izrādījās, ka īstie brīnumi vēl priekšā. Otrā dienā mēs bijām iecerējuši braukt makšķerēt. Tas ir, mani vecāki brauca mašīnā, uz kuras jumta atradās piepūsta gumijas laiva, bet es nolēmu kājām aiziet līdz upei, tepat laukam vien jau pāri jāpāriet, līdz mūsu makšķerēšanas vietai no mājas nav vairāk par kilometru, sen nav tur iets, laiks labs. Pa taisnāko ceļu braukšus izbraukt nevar, traktori briesmīgi zemi izdangājuši, tā nu mani vecāki pagriezās un brauca apkārt laukam.

Es viņiem sekoju, lai paturētu mašīnu acīs - ja nu gadījumā viņiem iešautos prātā izvēlēties kādu citu makšķerēšanas vietu. Gāju, gāju - skatos, mašīna pagriežas un pazūd aiz kokiem. Sasniedzu to vietu, arī pagriezos, bet no mašīnas man priekšā vairs nav ne vēsts, eju tālāk - neviena nav, un ceļš pār lauku nemaz neved uz upi. Pagriezos atpakaļ, bet skaidri zinu: nu, nē taču, manējie tieši te nogriezās! Es nevarēju tik traki kļūdīties. Arī riepu nospiedumi ved pa kreisi. Pa labi, šķiet, jau sen neviena mašīna nav braukusi. Atkal griezos atpakaļ, pārbaudīju pagrieziena vietu. Izskatās, ka viss pareizi, aizbraukuši pa kreisi. Tikmēr saule sāka cepināt, saradās aklie dunduri un, tā kā tuvumā nebija ne liellopu, ne sīklopu, ņēmās kost mani. Ejot pār lauku, visu laiku bija jāvicinās ar rokām. Beidzot pamanīju, ka uz upi it kā nogriezusies kāda mašīna. Tā arī bija, tikai tā izrādījās pavisam cita, un braukusi uz upi acīmredzot pirms divām dienām, ne mazāk. Jo - pie upes neviena nebija.

Pārbaudīju vēl divas man zināmas vietas, atgriezos ciemā un atradu savējos jau mājās. Izrādījās, ka arī viņi riņķojuši pa lauku, meklējot mani, līdz nolēmuši, ka vislabāk būs atgriezties izejas punktā. Pie upes mēs tajā dienā tā arī vairs nenokļuvām, apspriedāmies un nolēmām, ka vainīgi ienaidnieki - tas ir, ragana, kuru, izrādās, katrs no mums īsi pirms izbraukšanas bija saticis. Kur nu kurais: kurš pie akas, kurš sakņu dārzā...

Kam mūsu raganai tas viss vajadzīgs? Es nezinu, varbūt tikai tāpat vien, vispār bez vajadzības, varbūt tas viss notiek pats no sevis, pret viņas gribu? Nav kontroles, nav vairs viduslaiki, tad viņai slikti klātos. Bet tagad neviens netic tik ilgi, līdz pašu nenobur. Ja vien tā patiešām ir burvestība... 

No krievu valodas tulkojusi Inese Zandere