Piecas ar pusi utopijas

Bērnībā es daudz lasīju zinātnisko fantastiku. Kaut gan jau diezgan agri zināju, ka būšu zinātnieks, zinātniskajā fantastikā mani tomēr neinteresēja zinātne, bet gan tur iezīmētās nākotnes sabiedrības, kuras, labākas vai sliktākas, katrā ziņā būs radikāli citādas nekā mūsējā. No zinātniskās fantastikas tas mani noveda pie utopiskās literatūras — Platona Valsts, Tomasa Mora Utopijas, Edvarda Belamija Skatoties atpakaļ, kā arī pie antiutopiskās — Eldosa Hakslija Drošās jaunās pasaules un Džordža Orvela 1984. Pēdējā laikā es interesējos par citām lietām, taču tagad, kad esam uzsākuši jaunu tūkstošgadi, ir gluži dabiski atkal padomāt, kāda utopija vai antiutopija varētu mūs gaidīt nākotnē.

Šāda prātošana bija visai izplatīta arī pagājušā gadsimta beigās. Antona Čehova varoņi Trīs māsās (luga sarakstīta tieši pirms simt gadiem) šķiet utopiska sapņa varā. Lūk, piemēram, pulkvedis Veršiņins 2. cēlienā:

“Pēc divsimt, trīssimt, varbūt tūkstoš gadiem — laiks nav svarīgs — nodibināsies jauna, laimīga dzīve. Mēs tajā dzīvē nepiedalīsimies, protams, taču tagad mēs dzīvojam tās labā, strādājam, nu, ciešam, mēs to radām — un vienīgi tas ir mūsu dzīves mērķis un, ja patīk, mūsu laime.”

Veršiņina cerības šajā gadsimtā diez ko nav piepildījušās. Visietekmīgākā 19. un 20. gadsimta utopiskā ideja bija sociālisms, kas it visur cietis sakāvi. Zem sociālisma karoga Staļina PSRS un Mao Ķīna kļuva nevis par utopijām, bet gan atbaidošām antiutopijām. Ironiski, ka utopiskās domāšanas ziedu laikos pats Kārlis Markss nicīgi smīkņāja par utopisko domu un apgalvoja, ka viņš nu gan vadoties no vēstures zinātnes. Protams, nekādas vēstures zinātnes nemaz nav, taču tas nav būtiski. Pat ja mēs spētu vienoties, kāds valdības vai ekonomikas paveids ir vēsturiski neizbēgams — un tāds, pēc Marksa domām, bija komunisms, — no tā nebūt neizriet, ka tas mums noteikti patiktu. Ja Markss būtu bijis godīgs utopists un sapratis savu pienākumu aprakstīt to sabiedrību, kuru viņš vēlētos padarīt par īstenību, iespējams, ka jau pašā sākumā kļūtu skaidrs, ka jebkurš tās paveids novedīs pie tirānijas. Arī Hitlera Vācija sākās ar utopisku retoriku: sociālisms kombinācijā ar maniakālu augstākās rases vīziju.

Neraugoties uz to visu, es neticu, ka utopiju ražošana ar to arī beigusies. Tā vien rādās, ka publiskajās debatēs parādījušies vismaz pieci jauni nesociālistiskās utopijas paveidi (un to dažnedažādas kombinācijas). Mums vajadzētu piesargāties no ļaudīm, kuri nodarbojas ar šo utopiju pārdošanu; katra no šīm vīzijām atsakās no vismaz viena lielā mērķa — vienlīdzības, brīvības un dzīves un darba uzlabošanās — kas motivējis labākās no pagātnes utopiskajām idejām.

Brīvā tirgus utopija

Izzūd valsts ierobežojumi brīvai uzņēmējdarbībai.Valdības zaudē lielāko daļu savu funkciju, tās kalpo tikai tam, lai sodītu noziegumus, panāktu vienošanos īstenošanu un nodrošinātu valsts aizsardzību. Atbrīvojušās no mākslīgiem žņaugiem, pasaulē triumfē industrializācija un labklājība.

Šī utopijas paveida priekšrocība ir tā, ka tas nav atkarīgs no jelkādiem pieņēmumiem par cilvēka dabas uzlabošanos, taču tas vēl nenozīmē, ka tam mums jāpatīk. Kaut vai argumentācijas nolūkos pieņemsim, ka kaut ko (produktivitāti? nacionālo kopproduktu? Pareto efektivitāti?) maksimāli kāpina brīvie tirgi. Lai kas tas arī būtu, mums pašiem jāizlemj, vai tieši to mēs alkstam kāpināt.

Viens, ko brīvie tirgi nepavisam maksimāli nekāpina, ir vienlīdzība. Es nerunāju par to bālo vienlīdzības atvietotāju, ko pazīstam kā iespēju vienlīdzību, bet gan par pašu vienlīdzību. Lai kādiem mērķiem arī kalpotu talantīgo atalgošana, nekad neesmu sapratis, kāpēc netalantīgajiem pienākas mazāk pasaules labumu nekā citiem. Grūti saprast, kā varētu veicināt vienlīdzību un radīt drošības tīklu tiem, kuri citādi izkristu pa ekonomikas cauro dibenu, ja nepastāvētu nekāda valdības iejaukšanās brīvajos tirgos.

Ne visi vienlīdzību uzskatījuši par pirmās šķiras vērtību. Platons par to nebija diez cik augstās domās, sevišķi pēc tam, kad Atēnu demokrātija izrēķinājās ar viņa varoni Sokratu. Savas Valsts strikto stratifikāciju Platons skaidroja, salīdzinot to ar cilvēka dvēseli: sargi ir racionālā daļa, kareivji — garīgā, zemnieki un amatnieki — dvēseles zemākie slāņi. Nezinu, vai viņu vairāk interesēja cilvēka patība kā valsts metafora vai valsts kā patības metafora, taču šādi muļķīgi salīdzinājumi to ērtībai, kuriem jau tāpat bija gana ērti, neapsīka arī nākamos divus gadu tūkstošus.

Laika gaitā sapnis par vienlīdzību auga augumā, līdz kļuva par emocionālu dzinējspēku utopiskai domāšanai. Kad 1381. gadā pret feodālo sistēmu sacēlās angļu zemnieki un amatnieki, viņu lozungs bija Džona Bola Bleknītā sludinātā divrinde: “Kad Ādams raka un Ieva auda, kurš tad bija kungs?” Franču revolūcija pieņēma vienlīdzību par mērķi kopā ar brīvību un vienlīdzību: Luī-Filips-Žozefs, Orleānas hercogs, vēlēdamies izpelnīties jakobīņu labvēlību, pārmainīja savu vārdu uz Philip-Egalitē, Filips-Vienlīdzība. (Ne viņa jaunais vārds, ne par Luī XVI sodīšanu ar nāvi atdotā balss nepaglāba hercogu no lielā terora, un viņš līdz ar karali un tūkstošiem citu francūžu dalījās giljotīnas vienlīdzībā.) Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta sociālistu un anarhistu galvenais mērķis bija izbeigt bagātību nevienlīdzīgo sadalījumu. Belamijs sava darba Skatoties atpakaļ turpinājumu nosauca vienkārši Vienlīdzība. Tas ir vēstures izspēlēts ļauns joks, ka 20. gadsimtā kaislību uz vienlīdzību kā attaisnojumu izmantojušas komunistiskās valstis, kur visi pakļauti nabadzības vienlīdzībai. Visi, tas ir, izņemot nelielu skaitu politiķu, slavenību un viņu ģimenes locekļu, kuriem vienīgajiem bija pieejami labi dzīvokļi, laba pārtika un labi medicīniskie pakalpojumi. Var teikt, ka egalitārisms ir tas utopiskās domāšanas aspekts, ko komunisma sakāve diskreditējusi vēl vairāk. Šodien jebkurš, kurš aicina uz vienlīdzīgāku bagātību sadalījumu, tiek apsūdzēts mēģinājumā atjaunot šķiru cīņu.

Zināma nevienlīdzība, protams, ir neizbēgama. Ikvienam skaidrs, ka tikai daži kļūs par koncertējošiem vijolniekiem, fabriku vadītājiem vai beisbola zvaigznēm. Revolucionārajā Francijā vienlīdzības ideāls drīz vien tika nomainīts ar carrière ouverte aux talents[1]. Mēdza sacīt, ka katram Napoleona armijas karavīram mugursomā ir maršala zizlis, taču neviens neiedomājās, ka to kareivju skaits, kuriem būs izdevība to lietot, būs sevišķi liels. No savas puses varu piebilst, ka es cīnītos pret jebkuru priekšlikumu būt mazāk izvēlīgiem, izraugoties aspirantus un pētniecības asistentus Fizikas fakultātē, kurā es strādāju. Taču titula, slavas un autoritātes nevienlīdzība, kas neizbēgami pavada talanta nevienlīdzību, kalpo par spēcīgiem piešiem ambīcijām. Vai tiešām nepieciešams šiem pārējiem dzinuļiem pievienot vēl arī milzīgu labklājības nevienlīdzību?

Par šo jautājumu nevar spriest tikai un vienīgi no ekonomiskā viedokļa. Ekonomisti apgalvo, ka kompensācijas nevienlīdzība kalpo svarīgiem ekonomiskiem mērķiem: gluži tāpat kā nevienlīdzīgas cenas dažādām precēm palīdz novirzīt lauksaimniecības resursus uz tiem pārtikas produktiem, kurus cilvēki grib patērēt, nevienlīdzīgs atalgojums darbam un nevienlīdzīgi kapitāla augļi ļauj novirzīt cilvēkus tādos darbos un viņu kapitālu tādos ieguldījumos, kam piemīt vislielākā saimnieciskā vērtība. Starpība starp šīm dažādajām nevienlīdzībām ir tā, ka pašas par sevi kviešu un rudzu relatīvās cenas nav svarīgas; tās pilda tikai ekonomisko funkciju palīdzēt saskaņot ražošanu ar pieejamajiem resursiem. Toties, lai kāds būtu tās ekonomiskais efekts, krasa materiāla nevienlīdzība pati par sevi ir sociāls ļaunums, kas miljoniem saindē dzīvi.

Tiem, kas uzauguši ērtos apstākļos, nereti nav viegli to saprast. Viņi jebkuru mēģinājumu mazināt nevienlīdzību sauc par “skaudības politiku”. Labākais veids kā turīgajiem gūt nelielu priekšstatu par nevienlīdzības radīto postu, ir palasīt amerikāņu literatūru — Amerika bija priekšā pārējai pasaulei tajā ziņā, ka tur bagātība kļuva par galveno šķiras piederības noteicēju. Minēto postu savos romānos spilgti apraksta Teodors Dreizers, kurš uzauga nabadzīgos apstākļos tā saucamajā Apzeltītajā laikmetā, kad bagātības nevienlīdzība Amerikā bija viskrasākā. Cits piemērs ir Villas Keiteres stāsts Gadījums ar Polu. Zēna Pola bezcerīgās ilgas pēc bagāto dzīves liek viņam atteikties no visas savas nožēlojamās dzīves apmaiņā pret dažām dienām priviliģētos apstākļos.

Otra lieta, ko brīvie tirgi acīmredzami maksimāli nekāpina, ir kultūra. Ar “kultūru” es saprotu ne tikai mākslas muzejus un operu, bet visu to sabiedrisko un privāto labumu sortimentu, kuri ne vien palīdz mūs uzturēt pie dzīvības, bet uzlabo mūsu dzīves kvalitāti. Ikvienam šis saraksts būs citāds — man kultūra ietver klasiskās mūzikas raidstacijas un jauku, vecu pilsētu ainavas. Tā neietver telemārketingu vai Lasvegasu. Kultūra ir elitāra parādība; tikai retumis tā saskan ar publisko gaumi, un šī iemesla dēļ tā nevar uzplaukt, ja to neatbalsta individuāli upuri vai valdības akcijas — subsīdiju, noteikumu vai nodokļu politikas formā.

Kultūras aspekts, kas uz mani attiecas no profesionālā viedokļa, ir zinātniskā pētniecība — fundamentālo dabas likumu vai dzīvības un Visuma izcelšanās meklējumi — pētījumi, ko nevar pamatot ar tūlītējiem ekonomiskiem guvumiem. Līdz ar visiem labumiem, ko radījusi brīvā tirgus ekonomiku atvēršanās Austrumeiropā, mēs tur redzam arī zinātnisko institūtu sabrukumu, jo tie nespēj nest ātru peļņu. Savienotajās Valstīs telefona industrijas pakļaušana brīvā tirgus spēkiem novedusi pie gandrīz pilnīga tīrās zinātnes panīkuma Bella laboratorijās, kuras kādreiz bija vienas no pasaules vadošajām privātajām zinātniski pētnieciskajām iestādēm.

Varētu likties, ir vērts ļaut vienlīdzībai un kultūrai lūkot izdzīvot brīvā tirgus apstākļos, ja apmaiņā mēs varētu sagaidīt, ka valdības atmiršana kalpotu par garantiju pret apspiešanu. Taču tā ir ilūzija. Daudziem amerikāņiem galvenās tirānijas briesmas nepārstāv vis valdība, bet gan darba devēji, apdrošināšanas firmas un veselības aizsardzības iestādes, no kurām mūs var pasargāt tikai valsts. Apgalvot, ka jebkurš strādnieks var izbēgt no netaisna darba devēja mainot darbu, ir apmēram tikpat reālistiski kā apgalvot, ka ikviens pilsonis var izbēgt no apspiedējas valdības emigrējot.

Labāko un spožāko utopija

Sabiedrisko dzīvi veido inteliģenta un labi izglītota vadītāju šķira.

Tā to iedomājās Platons. Valstī un citos dialogos Platons apraksta zemnieku un kareivju sabiedrību, ko pārvalda eigēniski atlasītu sargu šķira, un dialogā Kritijs viņš iztēlojas, ka tāda varētu būt bijusi seno Atēnu konstitūcija pirms kara ar Atlantīdu 9000 gadus agrāk. Mūsdienās, savukārt, Lī Kvan Ju, Singapūras ministru vecākais izteicies, ka tikai elite, ko veido augšējie trīs līdz pieci sabiedrības procenti, var efektīvi risināt sabiedriski nozīmīgus jautājumus. Ķīnas “Tautas Republikas” valdītāji tam droši vien piekristu, kaut gan droši vien viņiem šķistu, ka trīs procenti ir pārspīlēti daudz. Pat tādās demokrātiskās valstīs kā Francija un Japāna spēcīgās birokrātijas tiek atlasītas no speciālām mācību iestādēm — les Grandes Ecoles un Tokijas universitātes.

Lī Kvan Ju un citu slavinājumi Āzijas modeļa tehnokrātijām gan izskatās visai nepārliecinoši pēc Austrumāzijas ekonomiskā pagrimuma pēdējos dažos gados. Jau pirms tam Amartja Sens un citi ekonomisti tika apgalvojuši, ka autoritāras valdības visumā nedarbojas saimnieciski veiksmīgāk par demokrātiskām un ka tās vairāk apdraud ekonomiskas katastrofas iespēja. Taču elites valdīšanai ir vēl vairāk trūkumu.

Kā norādījis Aleksiss de Tokvils, pat ja elites valdībai var uzticēties kā efektīvai un sabiedriski apzinīgai, tā savus pilsoņus padara par bērniem. Un skaidrs, ka mums bijis pietiekami daudz iespēju pārliecināties, ka nevienai šādai valdībai nevar uzticēties. Aiz katra Marka Aurēlija stāv kāds vājprātīgs brālēns Komods, kurš gaida brīdi, kad varēs visu pārņemt savās rokās.

Nekad, nevienā laikmetā nav pastāvējusi tāda valdošā elite, kas ar laiku nav uzskatījusi par prioritārām pašas intereses. Izraudzīties eliti no kāda īpaša sabiedrības slāņa nav nekāds risinājums. Uzbrukdams marksismam, anarhists Mihails Bakuņins aizrādīja, ka būtu aplam valdības priekšgalā novietot strādniekus, jo tad viņi vairs nebūtu nekādi strādnieki, bet vadītāji. Savā darbā Skatoties atpakaļ Belamijs, līdzīgi daudziem citiem sociālistiem, apgalvoja, ka strādnieku arodbiedrības kļūs nevajadzīgas to pašu brīdi, kad ražošanas līdzekļi tiks nodoti nacionālai industrijas armijai, jo tad fabrikas piederēs strādniekiem pašiem. Šī argumenta patiesumu gan nebūt nepierādīja — lai neteiktu vairāk — darbaspēka pieredze Padomju Savienībā. Nav nekāda pamata iztēloties, ka valdošā elite, kas būtu sastādīta no biznesa vadītājiem, uzvestos daudz labāk. Herberts Velss un citi utopisti iedomājušies sabiedrisko pārvaldi uzticēt zinātniekiem, taču es pārlieku labi pazīstu savus kolēģus, lai šādu priekšlikumu uzņemtu ar entuziasmu. Vairums zinātnieku daudz labprātāk turpinātu nodarboties ar saviem pētījumiem, nekā kādu pārvaldītu. Zinu veselu virkni fizikas fakultāšu, kuru mācībspēki iesaistījušies aktīvā savstarpējā sāncensībā par privilēģiju nebūt par fakultātes dekānu. Lai nu kā, neredzu nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka zinātniekiem ar valsts pārvaldi varētu veikties labāk nekā kādam citam.

Vara nav droša nevienas elites rokās, taču tā nav droša arī tautas rokās. Atteikties no visiem ierobežojumiem tiešajai demokrātijai nozīmē pakļaut minoritātes vairākuma tirānijai. Bez elitāras tiesu varas iejaukšanās daudzos štatos, iespējams, vairākums joprojām īstenotu rasu segregāciju un vismaz būtu ieviesis lūgšanas valsts skolās. Vairākums ir tas, kurš atbalstījis valsts uzspiestu reliģisku konformismu Alžīrijā, Afganistānā un citās islāma valstīs.

Kāds tad ir risinājums? Kam mums uzticēt valdības varas īstenošanu? V.S. Džilberts piedāvāja šai problēmai apbrīnojami vienkāršu risinājumu. Savojiešu operā Utopija, SIA, karalim pieder visa vara, taču viņam visu laiku jābaidās no Publiskā Spridzinātāja, kuram viņu varētu nodot divi Gudrie, kas paskaidro:

“Mūsu pienākums ir izspiegot

Mūsu karaļa nelikumības

Un uzraudzīt

Visas viņa izdarības.

Ja vien viņš reiz uzsāktu

Kaut ko, kas ostu pēc nerātnības,

Ar mūsu lēmumu viņš mirtu

Bez liekas formālības.”

Mums vienkārši jāpierod pie fakta, ka reālajā pasaulē risinājuma nav, ka mēs nevaram uzticēties nevienam. Labākais, uz ko varam cerēt, ir, ka vara tiks plaši izplatīta starp daudzām savstarpēji konfliktējošām valdības un privātajām iestādēm, kuras tad var veidot savienības pret citām — kā tas šodien notiek Savienotajās Valstīs.

Reliģiskā utopija

Reliģiskās atdzimšanas vilnis veļas pāri zemeslodei, dodot pretsparu sabiedrības sekularizācijai, kas aizsākās līdz ar Apgaismību. Daudzas valstis seko Irānas piemēram un pieņem par saviem valdītājiem reliģiskos līderus. Amerika atgriežas pie savām vēsturiskajām saknēm kā kristīga zeme. Zinātniskie pētījumi un mācība ir atļauti tikai tiktāl, cik tie neiedragā reliģijas mācību.

Grūti saprast, kālab kādam varētu ienākt prātā, ka reliģija var izārstēt pasaules problēmas. Ļautiņi ķērušies cits citam pie rīkles reliģisku domstarpību dēļ visā vēstures gaitā — tas ir skumjš stāsts, kas šodien turpinās Ziemeļīrijā, Balkānos, Tuvajos Austrumos, Sudānā un Indijā. Taču pat reliģiskie konflikti nav tik ļauni kā uztiepta reliģiskā viendabība. No visām elitēm, kas var mūs apspiest, visbīstamākās ir tās, kuras plivina reliģijas karogu. Viņu vara ir lielāka, jo tās var piedraudēt ar sodu ne vien šajā, bet arī nākamajā dzīvē, un to ietekme ir uzbāzīgāka, jo tā ietiecas lietās, kas būtu atstājamas privātai izvēlei — kā seksuālā prakse un ģimenes dzīve. Mūsdienās esam jau pieredzējuši, ko nozīmē uz reliģisku vienveidību balstītas utopijas Irānā, Saūda Arābijā un Afganistānā, kur sieviešu brīvība tiek krasi ierobežota un bērniem tiek sludināts svētais karš.

Reliģiozs lasītājs varētu iebilst, ka visos pieminētajos gadījumos ļaunuma sakne ir reliģijas perversija, nevis pati reliģija. Taču ticības kari un vajāšanas bijuši reliģiskās dzīves centrā visā vēstures gaitā. Kas tad būtu mainījies, ka tagad tie dažiem dažās pasaules malās šķiet tikai patiesas ticības perversija? Vai esam piedzīvojuši kādu pārdabisku atklāsmi vai atklājuši kādus pazudušus svētos rakstus, kas reliģijas mācību nostādītu jaunā gaismā? Nē — kopš Apgaismības laikmeta izplatījies racionālisms un humānisms, kuri ietekmējuši ticību, paplašinot reliģiskās tolerances iespējas. Ne jau reliģija ir uzlabojusi mūsu morālo apziņu, bet gan tīri sekulāra mūsu morālo vērtību uzlabošanās ir vietām uzlabojusi reliģisko praksi. Ļaudīm vajadzētu būt reliģioziem vai nereliģioziem atkarībā no tā, vai viņi tic reliģijas mācībai, nevis aiz iluzorām iedomām, ka reliģija ceļ sabiedrības morālo līmeni.

Zaļā utopija

Pasaule novēršas no industrializācijas un atgriežas pie vienkāršāka dzīves veida. Nelielas komūnas pašas sevi nodrošina ar pārtiku, pašrocīgi būvē mājas un mēbeles, izmanto tikai elektrību, kas iegūstama no saules, vēja vai ūdens.

Šis utopijas paveids visbiežāk sastopams modernajā literatūrā — piemēram, Ursulas Legvinas zinātniskajā fantastikā. Taču modernie rakstnieki savas utopijas mēdz pārcelt uz citām planētām. Neviens nav aprakstījis pastorālu utopiju tepat uz zemes labāk nekā Viljams Moriss 1890. gadā savā darbā Ziņas no nekurienes. (Viņa nosaukums, starp citu, atbalso Mora Utopiju, kas varētu būt cēlusies vai nu no grieķu eu-+topos, t.i., “laba vieta” vai ou-+topos — “nekuriene”. Šo otro iespējamo nozīmi apspēlē arī Semjuels Batlers savā Erewhon (1872), kas, protams, ir nowhere, t.i., nekuriene no otra gala — vai gandrīz, kas tikai rāda, cik grūti sasniegt perfekciju.) Morisa nākotnes Anglijā Hammersmita un Kensingtona atkal ir mazi ciematiņi, nacionāla valdība kļuvusi lieka un parlamenta nams tiek izmantots mēslojuma glabāšanai. Moriss sniedz jauku nepiesārņotas vides aprakstu caur sava varoņa acīm, kas devies garā ceļojumā ar airu laivu no Londonas līdz pat Temzas augštecei. Viss ir ļoti piemīlīgi, tikai dažiem no mums pietrūktu urbānās Londonas.

Starp tiem, kuriem nav jāstrādā, izplatīta lieta ir smaga fiziska darba, īpaši lauku darbu romantizēšana. Šekspīra Henrijs V iztēlojas, ka neviens karalis neguļ tik cieši kā zemnieks,

“Kas, miesu sātu, tukšu prātu

Liekas cisās, piepildīts ar sūro maizi;

Nekad viņš neredz baiso nakti, šo elles bērnu,

Vien kā uzcītīgu kalpu to laukos sviedrē

Fēba spožā acs no ausmas līdz pat rietam,

tak nakti

Pavada viņš svētlaimīgos Elizejas laukos;

tad, līdz ar rīta gaismu

Ceļas atkal augšā, līdz Hiperionam uzkāpt zirgā

Un staigā līdzi tam it visu cauru gadu,

Līdz kapa malai sava darba augļus baudīdams”.

Šaubos, ka atrastos kaut viens īsts zemnieks, kurš lauku darbus uztvertu šādi. Kā izteicies Mels Brukss, “Ir labi būt karalim.”

Dažiem utopistiem — piemēram, Velsam Atsvabinātajā pasaulē — patiktos atjaunot dabisko vidi, bet paturēt tehnoloģijas nestos labumus, radikāli samazinot zemeslodes iedzīvotāju skaitu. Tas šķiet netaisni pret visiem tiem, kuriem būtu liegts baudīt utopiju tāpēc vien, ka viņi nekad nepiedzimtu. Citi, kā Moriss, iedomājas, ka netehnoloģiska utopija varētu uzturēt tādu pašu cilvēku skaitu kā patlaban. Es tam neticu, taču pat ja ticētu, es iebilstu pret atbrīvošanos no tehnoloģijas, kas devusi mums sirds defibrilatorus un elementārdaļiņu akseleratorus. Taisnību sakot, Moriss krāpjas. Viņš piemin kaut kādu “spēku”, kas palīdz veikt nepieciešamus darbus, ko nav iespējams veikt ar rokām, bet kā gan kaut kas tāds varētu pastāvēt bez industrijas klātbūtnes?

Naidīga attieksme pret tehnoloģiju arīdzan veicina naidīgumu pret zinātni, kam papildus degvielu dod neērtās atziņas, ko zinātne sniedz par pasauli. 1994. gada 4. jūlija uzrunā Filadelfijas Neatkarības zālē čehu rakstnieks un valstsvīrs Vāclavs Havels noliedza, ka “mēs esam tikai nejauša anomālija [..] mēs esam noslēpumaini saistīti ar visu universu.” Viņš aicināja uz “jaunu, postmodernu zinātni”. Viens no postulātiem, ko Havelam patiktu iekļaut šajā jaunajā zinātnē, ir Gajas hipotēze, saskaņā ar kuru zeme un dzīvība, ko tā uztur, veido vienotu organismu. Ja Gajas hipotēze ir kas vairāk nekā poētiski konstatēts acīmredzamais, ka dzīvība un tās vide savstarpēji mijiedarbojas, tad tas ir vienkārši niekkalbīgs misticisms, taču jauki, zaļi iekrāsots, kā Havelam acīmredzot patīk. Šis paņēmiens — izdalīt mierinošās zinātnes daļas un nosodīt pārējās, nav nekas jauns. Nākotnes Anglijas iedzīvotāji Ziņās no nekurienes nodarbojas ar sava veida zinātni, par kuru Moriss nesaka neko vairāk kā to, ka tā atšķiras no 19. gadsimta “komerciālās zinātnes.” Tas ir pārsteidzošs komentārs par Čārlza Darvina un Džeimsa Maksvela praktizēto zinātni. Rodas iespaids, ka Morisa utopijā zinātne nav nekas vairāk kā skaistu akmentiņu un taurentiņu kolekcionēšana.

Tehnoloģiskā utopija

Informācijas apstrādes, robotikas, sintētisko materiālu un biotehnoloģijas attīstība tiktāl palielina produktivitāti, ka jautājumi par bagātību sadalījumu kļūst nesvarīgi. Tikpat nesvarīgas kļūst arī valstu robežas, jo visu pasauli pārklāj optiskās šķiedras kabeļu tīkls.

Pastāv tendence pārspīlēt ātrumu, ar kādu tehnoloģija izmainīs mūsu dzīves. Mums gan vēl priekšā vesels gads līdz 2001. gadam, taču es šaubos, vai Artura Klārka vīzija par komerclidojumiem uz Mēnesi līdz tam būs kļuvusi par īstenību. Atsevišķas tehnoloģijas nozares sasniedz līmeni, aiz kura tālāki uzlabojumi vairs nav to vērti. Tā piemēram, lidojums komerciālā lidmašīnā nav būtiski mainījies, kopš Boeing 707 ieviešanas vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem. (Concorde ir izņēmums, kas apstiprina likumu, turklāt tās attīstīšana nekad nav sevi atpelnījusi.) Datortehnoloģija, protams, šādu līmeni nav vēl sasniegusi, taču tas notiks — iespējams, tad, kad cietvielu ierīču miniaturizācija sasniedz robežas, ko nosprauž atsevišķo atomu izmēri. Veiksmīgas tehnoloģijas arī mēdz būt pašierobežojošas, kolīdz tās pieejamas plašākai publikai. Nedomāju, ka šodien iespējams ātrāk šķērsot Menhetenu no Īstriveras līdz Hudzonai, nekā tas bija iespējams ar zirgu tramvaju pirms gadsimta. Internets jau tagad uzrāda pārslodzes pazīmes. Es nodrebu, iedomājoties divus miljardus gaisa kondicionētāju nākotnes Ķīnā un Indijā, kuri katrs pievienotu Zemes atmosfērai savas izplūdes gāzes.

Un tomēr, lai cik ilgu laiku tas prasītu, jaunās tehnoloģijas nenovēršami nesīs lielas izmaiņas mūsu dzīvē. Ne tuvu neradot utopiju, dažas no šīm izmaiņām varētu būt visai biedējošas. Tehnoloģija pavisam noteikti dod mums varu sagraut vidi, kurā mēs dzīvojam. Tāpat es arī nevaru iedomāties neko destruktīvāku par jaunu medicīnas tehnoloģiju, kas pagarinātu jaunību par vairākiem gadu desmitiem, bet būtu pieejama tikai ļoti bagātajiem.

Tad vēl pastāv arī problēma, ko cilvēki ar sevi iesāktu, ja tehnoloģija lielo vairumu no viņiem atbrīvotu no nepieciešamības strādāt. Kā mācīja Freids, mūsu lielākās vajadzības ir mīlēt un strādāt. Darbs dot mums identitātes apziņu un pašcieņu, ko sniedz iespēja nopelnīt iztiku, un tas arī lielai daļai no mums ir galvenais iemesls, lai vispār izietu no mājas. E.M. Forsters savā Mašīna apstājas iztēlojas perfekti ērtu pasauli, kurā iedzīvotāji cits no cita izolēti aprūpējošas mašīnas iekšās. Viņu dzīves ir tik šaušalīgas, ka lasītājs izjūt atvieglojumu, kad stāsta nosaukums beidzot kļuvis par īstenību.

Daži utopisti iztēlojas, ka darba problēma sevi atrisinās pati. Velss nenoteikti norādīja, ka pēc tam, kad tehnoloģija būs visus nodrošinājusi ar pārticību, ikviens kļūs par mākslinieku, un Belamijs domāja, ka tad, kad strādnieki varēs aiziet pensijā 45 gadu vecumā, daudzi no viņiem sāks nodarboties ar mākslu vai zinātni. Nevaru iedomāties labāku veidu, kā izplatīt vispārēju postu. Pat īstens mākslas mīļotājs var izlasīt tikai tik daudz jaunas literatūras, noklausīties tikai tik daudz jaunas mūzikas vai apskatīt tikai tik daudz jaunu gleznu un skulptūru, turklāt izraugoties labākos no tiem. Ikvienu piesaista apmēram vieni un tie paši darbi. Līdz ar to, lai kādu prieku arī sniegtu pats darbs, lielais vairums rakstnieku, komponistu, gleznotāju un skulptoru pavadītu mūžu, nevienam citam neievērojot viņu veikumu. Tas pats attiecas uz zinātniekiem. Jau šodien kļuvis neiespējami fizikas teorētiķim izlasīt visus rakstus pat kādā šaurā apakšnozarē, tāpēc lielajam vairumam rakstu teorētiskajā fizikā ir niecīga ietekme, un tie tiek ātri vien aizmirsti.

Moriss izslēdza moderno tehnoloģiju no savas utopijas ne vien tāpēc, ka bija samīlējies viduslaikos, bet arī tāpēc, ka gribēja saglabāt cilvēkiem iespēju strādāt. Kaut gan modernā tehnoloģija daudziem padarījusi darbu neapmierinošu, man šķiet, ka Moriss kļūdījās domādams, ka tas ir neizbēgami. Nevajadzība domāt, atkārtošanās, kas padara ikdienas pienākumus pie konveijera tik pretīgus, ir tieši tā iezīme, kas nākotnē varētu ļaut tos pilnībā veikt mašīnām. Tehnoloģija rada labākas darba vietas — no automehāniķa līdz astronautam. Taču nav nekādu garantiju, ka tehnoloģijas panākumi nodrošinās visus cilvēkus ar darbu, ko tiem patīk darīt, un tuvākajā nākotnē tā pārvērtīs cilvēkus ar sliktu darbu bezdarbniekos.

Viena no lietām, kas dažus piesaista tehnoloģiskajām utopijām, ir perspektīva, ka tehnoloģija varētu apvienot pasauli. Velsa utopijā Atbrīvotā pasaule izzudušas visas valstu robežas, pastāv spēcīga pasaules valdība, viena pasaules valoda (protams, angļu), visā pasaulē ieviesta metriskā sistēma un savstarpēji maināmas valūtas ar nemainīgu maiņas kursu. Belamija Atpakaļ skatoties gan vēl pastāv Savienotās Valstis, taču to pilsoņi ar cerībām gaida apvienošanos ar pārējo pasauli.

Fiziķi (kas ieviesa pasaules tīmekli) jau piedalās pasaules apvienošanas agrīnā stadijā. Piemēram, visā pasaulē tiek izmantots burtliču kods matemātiskajiem simboliem ar nosaukumu LaTeX, kas balstīts uz angļu valodu. Nesen es sadarbojos lauku kvantu teorijā ar kādu katalāņu fiziķi, kurš viesojās Kjoto — mēs apmainījāmies ar vienādojumiem starp Teksasu un Japānu ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot LaTeX kodu.

Neesmu pārliecināts, ka pasaules apvienošanās ir tikai un vienīgi svētīga. Tās blakus efekts ir mūsu apdzīvotās psiholoģiskās telpas sašaurināšana. Pirms dažiem simtiem gadu lielas pasaules kartes daļas bija tukšas, ļaujot iztēlei tās aizpildīt ar dīvai­niem ļaudīm un zvēriem. Pat karaliene Viktorija, kas it kā esot mēģinājusi nogaršot ikvienu augli, kas izaudzēts Britu impērijā, tā arī nekad netika baudījusi mango vai durianu. Tagad mēs varam aizlidot uz jebkuru vietu un mango varam nopirkt vietējā supermārketā. Taču tas neatbilst manam priekšstatam par utopiju. Vai mango negaršotu labāk, ja to būtu iespējams dabūt tikai Indijā? Kāds labums no iespējas nokļūt kaut kur ātri, ja šī vieta neatšķiras no tās, kuru esam atstājuši?

Nav runa tikai par to, ka kaut kad nākotnē, kad visi to varēs atļauties, ceļošanai atkal vajadzētu sagādāt prieku. Valodu atšķirību un nacionālo robežu norobežota, katra no pasaules kultūrām pārstāv nenovērtējamu saikni ar pagātni un paver iespēju atšķirīgiem mākslinieciskiem un intelektuāliem sasniegumiem. Tos visus apdraud soļi pretī vienotai pasaulei.

Tagad, kad esmu skarbi izteicies par pieciem dažādiem utopijas paveidiem — ko es varu piedāvāt to vietā? Nekādus vieglus risinājumus. Nav vienkāršas formulas, kas mums parādītu, kā panākt līdzsvaru starp valdošo elitu vai vairākumu vai brīvo tirgus briesmām un starp iespējām un briesmām, ko rada jaunās tehnoloģijas. Tomēr nevaru atturēties, neiezīmējis pats savu utopiju, lai cik pieticīga tā arī būtu.

Civilizēta egalitāra kapitālisma utopija

Ražošana galvenokārt atrodas konkurējošu privātuzņēmumu rokās, kurus pārrauga demokrātiska valdība, kuru savukārt pārrauga neatkarīgas tiesas; šie uzņēmumi turpina izmantot augstas algas līdz ar statusu un autoritāti kā līdzekļus talantīgu strādnieku un menedžeru piesaistīšanai un dividendes kā līdzekļus kapitāla piesaistīšanai. Tie, kas saņem augstu atalgojumu, drīkst paturēt tikai daļu no tā; lai izvairītos no pārējo ienākumu aiziešanas nodokļos, lielu daļu no tā viņi ziedo muzejiem, universitātēm un citām iestādēm pēc pašu izvēles, pretī saņemot tādus labumus kā morāls gandarījums vai labākas vietas operā. Šīs bezpeļņas organizācijas izmanto ziedojumus investīcijām biznesa uzņēmumos, pakāpeniski nomainot bagātus indivīdus — industriālo korporāciju īpašniekus.

Nav sevišķi oriģināli? Nē, patiesībā tā būtu dabiskā lietu attīstība no dažām jau pastāvošām tendencēm. Bezpeļņas organizācijas ir visstraujāk augošais amerikāņu ekonomikas sektors pēdējos piecpadsmit gados. Taču amerikāņu politikas straume šobrīd šķiet plūstam pretējā virzienā. Šobrīd mēs pamazām atbrīvojamies no sava vislabākā ieroča pret nevienlīdzību: no pakāpeniskā ienākumu nodokļa, kas tiek uzlikts visu veidu ienākumiem un papildināts ar mantojuma nodokļiem. Krasi variētam ienākumu nodoklim, ja to papildina dāsni atvieglojumi par ziedojumiem, ir vēl viena priekšrocība: tas nozīmē sabiedriskas subsīdijas muzejiem, simfoniskajiem orķestriem, slimnīcām, universitātēm, zinātniski pētnieciskajām laboratorijām un dažādām labdarības iestādēm, nepakļaujot tās valdības kontrolei. Dīvainā kārtā ziedojumu atvilkumus apkaro konservatīvie, piemēram, Stīvs Forbss un Herberts Steins, kaut gan tie ir savpatni amerikānisks paņēmiens, kā nodrošināt valdības atbalstu kultūras vērtībām, nepaplašinot valdības varu.

Es piedāvāju šo pieticīgo utopiju bez īpašas degsmes, jo šaubos, vai cilvēkiem pietiek ar individuālistisku dzīvi, kurā ir tikai mīlestība, darbs, brīvība un vienlīdzība. Tā vien liekas, ka cilvēkiem allaž nepieciešams arī kāds aizraujošs kolektīvs pasākums, kas, lai arī destruktīvs, iznestu tos laukā no civilizētas dzīves ikdienas orbītas.

Turīgu eiropiešu vīriešu individuālistiskās dzīves 20. gadsimta sākumā bija apmēram tik patīkamas, cik spējam iedomāties: viņi dzīvoja dzīvi, kas ritēja elegantās kafejnīcās, teātros, lauku īpašumos un relatīvi nepiesārņotā dabā; par viņu ērtībām gādāja cieņas pilnas sievietes un kalpotāji, un tiem, kas par to interesējās, bija pieejami aizraujoši jauninājumi zinātnē un mākslā. Taču ir arī pierādījumi, ka daudzi no šiem vīriešiem cieta no tādas garlaicības un mērķa trūkuma, ka tad, kad viņi 1914. gadā devās Lielajā karā, viņi jutās kā “peldētāji, kas ielec tīrā ūdenī.” Tagad karš tiek uzskatīts par neciešamu. Var jau būt, ka kādu dienu mēs atradīsim labāku kopīgu mērķi, teiksim, Saules sistēmas kolonizācija, taču tas vēl ir aiz kalniem, turklāt lielākā daļa cilvēces tik un tā turpinās dzīvot uz zemes.

Vai mēs varam mainīties pietiekami, lai samie­rinātos ar civilizētu sabiedrību? Biheivioristu un marksistu sapnis par cilvēka dabas izmainīšanu man šķiet visļaunākais zinātnes iespēju pārspī­lē­jums. Trīs māsās Čehovs Baronam Tuzenbaham liek šādi atbildēt uz Veršiņina utopiskajiem sapņiem: “Ne tik vien kā pēc divsimt vai trīssimt, bet arī pēc miljons gadiem dzīve paliks tāda pati, kā bijusi, tā nemainās, ir pastāvīga, sekojot pati saviem likumiem, gar kuriem mums nav daļas vai, vismaz, ko jūs nekad nedabūsiet zināt.”

Ieejot jaunajā gadu tūkstotī mēs varam dalīties dažās no Veršiņina cerībām uz utopiju, taču izvērtējot iespējas patiesi mainīt veidu, kādā mēs dzīvojam, vairums no mums noteikti būs vienisprātis ar Tuzenbahu.

2000. gada janvārī no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

[1] no talanta atkarīga karjera (franču val.)