Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jāsāk droši vien būtu ar to, par ko ir runa intervijas beigu daļā - ar Deivida Bērna (1952) un Braiena Īno (1948) kopdarbu Everything That Happens Will Happen Today (Viss, kas notiek, notiks šodien), kas mp3 formātā pieejams kopš 18. augusta, un jāpaskaidro, ka nē, DB nav man maksājis par šo interviju un reklāmu Rīgas Laikā. Patiesībā viņš nereklamējas nekur - kā jau Bērnam raksturīgi, arī šajā projektā ietverts eksperiments - viņu interesē, cik informatīvi efektīva izrādīsies speciāli albumam izveidotā interneta vietne www.everythingthathappens.com, kur iespējams to noklausīties, lejuplādēt trīs dažādos variantos (un cenu kategorijās), uzzināt par tā tapšanu un, starp citu, arī ielūkoties Bērna studijā Ņujorkas SoHo rajonā, kur šā gada 5. marta pēcpusdienā notika mūsu saruna. Ja eksperiments izdosies, to droši vien varēs uzskatīt par kārtējo nagliņu mūzikas industrijas zārkā (sīkāk par DB uzskatiem šajā jautājumā, kuru pieminam arī intervijā, skat. viņa daudzpusīgo un, manuprāt, interesanto dienasgrāmatu http://journal.davidbyrne.com/ - un nekad, nekad nesauciet to par “blogu" - vismaz Deivida klātbūtnē ne!)
Jaunais albums daudziem šķiet pārsteigums - it kā tas būtu nokritis no zila gaisa, kaut gan kā Īno, tā vēl jo vairāk Bērns gandrīz pastāvīgi likuši par sevi manīt dažādās mākslas sfērās jau trīsdesmit un vairāk gadu. Tiesa, ne viens, ne otrs neuzturas “meinstrīmā", kur teju, teju - galvenokārt pēc vienas no visu laiku labākajām koncertfilmām, Džonatana Demma Stop Making Sense (1984) - iekļuva Bērns kā kādreizējās grupas Talking Heads līderis. Pirms šīs filmas - un, šķiet, lielā mērā līdz pat grupas izjukšanai 80. gadu beigās - Talking Heads klausīšanās bija tāda kā pazīšanās zīme, vismaz Amerikā - ā, ja tu klausies Talking Heads, tad tev krīt uz nerviem radio Top 40, toties noteikti zini arī par Devo, Zapu, B-52; tu nicini ģērbšanos “pēc birkas" vai “pēc modes", tomēr neuzkrītoši centies attīstīt savu stilu; droši vien tev ir slēpta vai atklāta nosliece uz kādu no mākslām, tieksme šaubīties un spriedelēt, tev patīk melnais humors - īsi sakot, tu esi drusciņ frīks. Pēc Talking Heads koncerta manā universitātē 1979. gada rudenī kā frīku Deividu Bērnu raksturoja topoša žurnāliste universitātes laikrakstā The Lantern, starp citu minot, ka viņš “spalgi klukstēja kā bezgalvaina vista" (bet neminot, ka, dziedot slaveno “Psychokiller", viņš nokrita no skatuves). Tā vietā, lai pasmietos par oksimoronu un liktos mierā, es pirmo reizi mūžā zvanīju uz redakciju, lai kašķīgi norādītu recenzentei, ka viņa itin neko nesaprot no andergraunda, avangarda, mūzikas un mākslas vispār. Ja tolaik man patika Talking Heads “citādā" skaņa un smalkā ironija par amerikāņu patērnieciskumu, nedzīvajām priekšpilsētām un klišejisko domāšanu, tad tagad man patīk tas, ka Bērns jau sen netiecas būt par katru cenu alternatīvs - viņš tāds vienkārši ir, jo nepārtraukti un ar prieku strādā (vecajā dziesmā “Found a Job" DB dziedāja: Ja tavs darbs nav tas, ko mīli/ Tad kaut kas nav kārtībā). Šogad, piemēram, viņš bija starp tiem, kurus Pols Saimons aicināja uz pasākumu BAM (Bruklinas Mūzikas akadēmijā) izpildīt viņa, Saimona, dziesmas; piedalījās Lorijas Andersones un Lū Rīda rīkotajā pasākumā pret karu Irākā un par saprātīgu politiku pašu mājās, kā arī izstādē “Maquinas y Almas" Madridē; līdz 10. augustam Manhatenā varēja klausīties, kā “spēlē" ēka (instalācija Playing the Building kādā pamestā prāmju terminālā pie Īstriveras), jau kuro gadu viņam ir savs interneta radiošovs, līdz gada beigām notiks turneja, kas veltīta Everything That Happens Will Happen Today. Viņa studijā, kur virs datorgalda acu augstumā piesprausta Džona Lenona bildīte, uz dažādām virsmām mētājas programmēšanas rokasgrāmatas, mākslas albumi, mapes ar rasējumiem un zīmējumiem un pat atsevišķas cilvēka ķermeņa daļas. Tiesa, izgatavotas no kaut kādiem polimēriem. Taču saimnieks nebūt neatgādina kādreiz galēji uzvilkto jauno cilvēku - viņš ir mierīgs, laipns un daudz smejas.
I.L.
Rīgas Laiks: Kad, tikko aizmukusi no Padomju Savienības, es savā Amerikas universitātes kopmītnes istabā klausījos Talking Heads pirmo, 1977. gada albumu, visvairāk mani piesaistīja ironija un teicamā absurda izjūta, ko es tur saklausīju. Manā jaunajā vidē tas bija kā atrast draugus, jo apkārt viss notika manai samaitātajai gaumei pārāk sirsnīgi, naivi un tieši. Taču nesen kādā senā jūsu intervijā žurnālam Rolling Stone lasīju, ka nekādas ironijas neesot bijis. Vai tiešām tā?
Deivids Bērns: Gan šā, gan tā. Protams, tāda dziesma kā “Neraizējies par valdību” bija domāta ironiski, taču, lai kritika būtu iedarbīga, man bija jāiejūtas tēlā. Jādzied, it kā es tiešām tā domātu. Un tas pats attiecas uz citām dziesmām - bija jāiemiesojas attiecīgajā tēlā un jātic, un jādzied no sirds, kaut gan kā cilvēks... nu, skaidrs, ka es tā nedomāju. Bet es uzskatīju, ka dziesma būs iedarbīga tikai tad, ja tā it kā būs ironiska, tomēr atstās publikai zināmas šaubas, vai es piekrītu tam, ko dziedu, vai ne. Proti, jāatstāj kāda kripata divdomības. Ja pastāv šāda nenoteiktība, manuprāt, tas ir iedarbīgāk. Tīra satīra, tīra kritika ir kā joks - vienreiz pajokoji un cauri. Otrreiz taču neatkārtosi. Turpretim divdomība publiku drusku satrauc, dara tā kā nemierīgu - un iedarbojas.
RL: Jā, man šķiet tieši tas arī mani piesaistīja Talking Heads - šī pagrīdnieciskā pieeja (Bērns smejas.) un gluži vai austrumeiropeiskā humora izjūta. Mēģinot to formulēt, nāk prātā ne tikai Bekets, bet, teiksim, arī komiķis Endijs Kaufmans: viss, ko viņš darīja, balstījās uz šādām publikas šaubām - vai tas ir joks, vai varbūt jāpieņem kā tīra manta...
Bērns: Tieši tā! Un nevienam tas nebija īsti skaidrs. Iegājis tēlā, viņš tur arī palika. Man gan bija vieglāk, jo es to darīju tikai vienas dziesmas ietvaros.
RL: Un nekad nezaudējāt skaidru apjautu par to, kur beidzas loma un sākaties jūs pats?
Bērns: Nu, varbūt reizēm. Varbūt reizēm. Uzstājoties gadās, ka tu sāc jaukt līdzekli - proti, tēlu, kurš dzied, ar sevi pašu. Bet man šķiet, ka pārāk bieži tā tomēr nenotika. Ar citiem gan esmu piedzīvojis, ka viņi it kā nespēj nokāpt no skatuves.
RL: Saprotu, ka nevēlaties atgriezties pie tā, ko darījāt savas mākslinieka karjeras agrīnajā posmā, tomēr nevaru nepavaicāt, vai nav nekādu cerību, ka Talking Heads varētu sanākt kopā kaut vai tikai kāda pasākuma vai projekta ietvaros?
Bērns: Nē, neliekas vis. Neteiksim, ka starp mums visiem, bet starp dažiem no mums pastāv īsts naidīgums, īsts vājprāts.Tāpēc tas diez vai ir iespējams. Kaut gan - ir jau citi, kas apgalvojuši, ka nekad kopā nespēlēs, un tomēr to dara. Jā... Taču man šobrīd nav nekādas īstas vēlēšanās, jo ir pārāk daudz ko darīt.
RL: Jebkuram māksliniekam droši vien ir svarīgi, lai viņu uztvertu adekvāti, taču Talking Heads gadījumā grupas vizuālajam tēlam bija vismaz tikpat nozīmīga loma kā mūzikai. Vai šobrīd imidžs jums ir mazāk svarīgs?
Bērns: Jā, droši vien man tas vairs tā nerūp. Nav jau tā, ka es neapzinātos, kā mani uztver, bet es par to neraizējos. Bet tolaik raizējos. Es jau vispār biju ļoti neveikls un kautrīgs - tikai zināmas dotības radošajā sfērā man ļāva mazliet atraisīties.
RL: Un kā jūs šobrīd uztver?
Bērns: Nu, nezinu (smejas). Droši vien jums tas jājautā citiem.
RL: Nu, piemēram, The New York Times jūs raksturo kā “būtisku andergraunda mākslinieku, kas iedvesmo jaunos un neatkarīgi domājošos”.
Bērns: (Smejas.) Nu, ja tas tā ir, tad jauki to dzirdēt. Es par to neko daudz nedomāju. Es vienkārši nodarbojos ar to, kas mani interesē. Man ļoti, ļoti paveicies - nu, varbūt man pat uz to ir nedaudz talants - ka esmu varējis strādāt, pārsvarā izvairoties no kompromisiem un darbojoties dažādos laukos. Tā nu es darbojos un reizēm no tā atlec drusku naudiņa, reizēm neatlec, bet tas netraucē man turpināt. Tā es vienkārši daru un mani neuztrauc, kā to uztver citi... vismaz ne pārāk.
RL: Tās dažādās sfēras... Interesanti, kas tas ir, kas liek pieņemt lēmumu: tagad es darīšu tā? Droši vien tam ir grūti izsekot. Un tomēr, kā jums šķiet - vai tā ir doma? Vizuāls tēls? Skaņa?
Bērns: Viss, ko jūs minējāt. Un nereti stimuls ir vienkārša sagadīšanās. Kaut kas notiek un tu piepeši aptver: ā, es taču kaut ko jau daru!
RL: Tas ir, jūs pieķerat sevi kaut ko darām?
Bērns: Jā, jā! Nu, piemēram... Redziet, zīmējums - viens stāv un izskatās, ka dzied (rāda)... Pirms dažiem gadiem es tepat Ņujorkā aizgāju uz tādu sava veida tehno, zinātnes izstādi ar nosaukumu Nextfest, un tur bija visādi roboti. Un viens jauns puisis no Teksasas, vārdā Deivids Hansons bija izgatavojis it kā pavisam parastu galvu, tikai acis bija kustīgas. Ja stāvēji galvai pretī, acis tev skatījās tieši virsū, bet kad pakustējies nost, acis sekoja kustībai. Līdz ar to bija iespējamas zināmas grimases. Tad, daudzus mēnešus vēlāk, mani uzrunāja Karalienes Sofijas muzejs Madridē, aicinot piedalīties izstādē, kur mākslas darbos būtu izmantotas jaunās tehnoloģijas. Viņi man jautāja: vai varat iedomāties, ko gribētu darīt? Un es piepeši teicu, ziniet, es satiku tādu puisi, kas taisa robotus, un es gribētu paskatīties, vai nevaram uztaisīt dziedošu robotu. Man gribētos papētīt,kas notiek ar seju, kad cilvēks dzied. Un viņi teica: jā, tāda ideja mums patīk. Nu, un tā, lūk, tas notiek - nevainīgs zīmējums pārvēršas par Hulio, dziedošo robotu(skat. un klaus. http://www.davidbyrne.com/archive/art/art_projects/robot/).
RL: Hm, bet tai zīmējumā es redzu ne tikai cilvēku, kas dzied. Es redzu cilvēku, kas stāv kaktā. Stūrī iedzītu cilvēku. Vai dziedot cilvēks būtu ieslēgts sava veida cietumā?
Bērns: (Smejas.) Tur būs kaut kas no zemapziņas! Tas ir, jums varētu būt taisnība. Man vienkārši tas nebija ienācis prātā. Bet jums noteikti varētu būt taisnība. (Ilgi un garšīgi smejas.)
RL: Man šķiet uzkrītoši, ka jums tik daudzos vizuālajos darbos figurē krēsli. Krēsls jums droši vien nav tikai mēbele...
Bērns: Krēsli man šķiet ļoti antropomorfiski - galu galā tiem ir kājas tāpat kā cilvēkam. Un kā dzīvniekam. Un vēl viņiem ir tāds kā kakls un rokas, līdz ar to arī stāja un raksturs. Tāpēc es to uztveru kā dažādu temperamentu radījumus. Viņi var būt smieklīgi un ļoti bēdīgi, pretenciozi vai pieticīgi (skat. www.davidbyrne.com/art/chairs/index.php).
RL: Kamēr jūsu studijas priekštelpā gaidīju solīto ūdens glāzi, mazliet papētīju jūsu grāmatplauktus un man šķita uzkrītoši, cik daudz bija muguriņu, uz kurām rakstīts “spiritual” šis vai tas. Būtu vietā samērā banālais jautājums, vai jūs ticat Dievam un...
Bērns: Ahā!
RL: ...ko īsti jums nozīmē šis “garīgs”, “garīgums” un tamlīdzīgi.
Bērns: Nu, Dievam šī vārda parastajā nozīmē es neticu. Un dzīvei pēc nāves arī ne. Taču man nudien šķiet, ka ir šausmīgi daudz kā tāda, ko mēs nesaprotam. Pasaulē ap mums pastāv dažādas saiknes starp dzīvo un nedzīvo, bet tas viss ir tālu ārpus mūsu saprašanas. Mūsu zināšanas ir tik nožēlojami niecīgas. Varbūt vienmēr nebūs, bet šobrīd ir. Nu, un man Dievs ir tas, kā viss karājas vai nekarājas kopā. Visuma ekoloģija, par kuru mēs zinām tikai nebūtiskus niekus. Es arī nevaru nepiekrist tam, ko esmu lasījis - ka organizētā reliģija varbūt sākās kā kaut kas viens, bet tagad kļuvusi par ko citu - par spēku, kas šķeļ kopienas, tautas, nācijas. Un apspiež savējos. Kari taču bieži vien sākas reliģisku iemeslu dēļ. Un tad tu sāc domāt: varbūt varētu būt kāda cita pieeja šai brīnumainajai pasaulei, kurā dzīvojam, pieeja, kas nebūtu tik sociāli nospiedoša un... kareivīga. (Smejas.)
RL: Bet Haiti - un daža laba cita vieta, kas jums šķitusi pievilcīga - arī ir asinīm slacīta un visai, kā jūs teicāt, kareivīga. Vai jums tomēr šķiet, ka tur saglabājies kas cilvēka būtībai atbilstošāks un nozīmīgāks nekā kristietība vai citas rietumnieciskās reliģijas?
Deivida Bērnsa zīmējums
"Nez kāpēc mēdz iedomāties, ka dziesma ir veids, kā dot vaļu priekam, skumjām vai dusmām un emocijām, veids, kā tās izpaust. Es tomēr teiktu, ka dziesma visdrīzāk rada vai visdrīzāk no jauna uzkurina vai uzvanda šīs emocijas dziedātājā. Un arī klausītājā. Labi veidota dziesma atdzīvina emocijas, kuras tā apraksta - nevis ir noteikti atvasināta no šīm emocijām. Izņemot metodes aktierus (un ir arī metodes dziedātāji), vairums aktieru patiesībā pirms uzkāpšanas uz skatuves vai stāšanās kameras priekšā neizjūt emocijas, kādas rāda savā priekšnesumā. Ja viņu amata prasme ir labi noslīpēta un arī scenārijs ir labs, tad viņi pārliecinās mūs - un, iespējams, paši sevi - ka viņi ir dziļi iemīlējušies, pārskaitušies vai zaudējuši prātu. Taču priekšnesums - prasmīgi liekot lietā kustības, žestus, grimases - reizēm iekustina šīs emocijas viņā pašā.”
No Deivida Bērna interneta dienasgrāmatas
Bērns: Saskaroties ar tādām Āfrikā sakņotām reliģijām kā vūdū Haiti vai condomble Brazīlijā, vai santeria Kubā, nevar nepamanīt, ka tām raksturīga spēcīga muzikālā tradīcija - bungu rībināšana, dejošana, cilvēki pārģērbjas speciālos tērpos, ziedo... Un es pavisam skaidri sapratu, no kurienes nāk liela daļa mūsu mūzikas - abos gadījumos tiek smelts no viena un tā paša avota, kas cilvēkiem ir fizioloģiskā un psiholoģiskā ziņā būtisks. Šajās reliģijās tas viss ir sistematizēts - zināmi arhetipi tiek saukti dievu vārdos, mūzikas iedarbība uz cilvēku un viņa nonākšana transā ir daļa no rituāla.
RL: Vai, piedaloties šais rituālos, jūs pats esat sasniedzis transa stāvokli?
Bērns: Nē, nekad. Nesaku, ka tas nekad nenotiks, bet līdz šim - nekad. Bet es gluži labi saprotu, kā... Reizēm uzstājoties es esmu tam bijis tuvu - tu lēkā pa skatuvi, mūzika ir vienmuļa un skaļa, un tu jūti, ka esi tuvu transam. Līdz ar to varu teikt, ka zinu, kā tas ir - vēl pāris soļi un tu nonāksi kaut kā cita varā. Un es no tā nebaidos. Man tas nozīmē daļu no attiecībām ar sevi pašu, ar savu ķermeni un arī ar apkārtējiem - un lielās reliģijas to visu ignorē. Bez tam te notiek arī zināma dabas pielūgsme, primitīvo spēku pielūgsme - nu, un tas jau ir visai mūsdienīgi, vai ne? Gandrīz “post-reliģiski”, gandrīz kā no kādas posttehnoloģiskas, ekoloģiski apzinīgas sabiedrības. Tikai šajās reliģijās tas ir instinktīvi. Skaidrs, ka tādam kā es, kas uzaudzis Ņujorkas sabiedrībā, pilnībā pieņemt šādu reliģiju būtu neiespējami, taču es varu to visu saprast un izjust.
RL: Labi, jūs tādā veidā izjūtat Āfriku, Haiti, Brazīliju. Bet kā turienes cilvēki jūt jūs, kā viņi reaģē uz jums un jūsu mūziku?
Bērns: Pa Dienvidameriku, piemēram, esmu daudz ceļojis un man tur bijušas daudzas turnejas. Reizēm tas bijis kā uz jūrmalu vest smiltis - tā es uz Latīņameriku esmu vedis salsas mūziku. Trakums, vai ne? Bet nav tik vienkārši. Daudzās no šīm zemēm jauniešu auditorijas bija atteikušās no jebkādas mūzikas, kas viņiem izklausījās pārāk lokāla un atpalikusi - viņiem, lūdzu, rokenrolu! Tas, ka misters psihokilleris ved uz Argentīnu salsu, nozīmēja viņus tā diezgan komplicētā veidā šokēt, bet galu galā tas viņiem traki iepatikās! Nu, apmēram tā kā Ēriks Kleptons vai Kīts Ričardss atdzīvināja Amerikā blūzu. Lai nu kā - man izveidojās draudzība ar daudziem vietējiem muzikantiem - var minēt kaut vai grupas Café Tacuba, Paralamas un La Porturaria, Tomu Zē, Kaetano Veloso, Selēnu, Marisu Monti un vēl citus. Dažu ierakstus es arī izdevu ar savas firmas - tāda man piederēja vairākus gadus - zīmi. Brazīlijā es uzņēmu dokumentālo filmu par condomble. Kaetano man - un vēl dažiem - veltījis savu nesen iznākušo autobiogrāfiju un, ņemot to visu vērā, es atļaujos uzskatīt, ka mani pieņem kā cilvēku, kas mīl un spēj novērtēt viņu mūziku.
RL: Diezgan daudzi mūziķi uzskata, ka viņi pilda sava veida dievišķu misiju - proti, ja tev dots talants, tad tavs pienākums ir to piepildīt, rādīt citiem. Vai arī jūs uzskatāt, ka esat kādam - vai kaut kam - parādā?
Bērns: Varbūt mazliet arī uzskatu. Es tā fanātiski... nu, es ļoti daudz strādāju. Savā ziņā mani kaut kas dzen - bet tas tāpēc, ka man patiešām patīk tas, ko es daru. Man patīk taisīt mūziku, rakstīt - vai kas nu tas kuru reizi ir. Nezinu, vai domāju par to kā par pienākumu. Attiecībā uz citiem - jā. Ja tu redzi muzikantu, kas kļūst par narkomānu, mirst jauns - tu brēc, kāds zaudējums! Kāds kauns! Viņam dotas tādas dāvanas, bet paskat vien, kā viņš tās izniekojis. Ja tādas dāvanas ir, tad vajag tās paturēt. Bet var arī būt, ka tie tikai tādi romantiski priekšstati (smejas). Jo dažam labam varbūt iekšā ir tikai kaut kas viens - viens albums, viena gleznu sērija vai tamlīdzīgi. Un tas nekas.
RL: Attiecībā uz literatūru mēdz sacīt, ka tad, ja cilvēks tiek līdz otrai grāmatai...
Bērns: ...viņš tiks arī līdz trešajai un ceturtajai, jā. Tikai reizēm tā otrā ir tieši tāda pati kā pirmā! (Smejas.) Pie tam jāatceras, ka reizēm tas vienīgais albums vai vienīgā grāmata ir kas tiešām pārsteidzošs un pat ja tas cilvēks tālāk neko nedara, viņš tomēr ir kaut ko paveicis.
RL: Esmu dzirdējusi atsauksmes par jūsu projektu, kas saistīts ar stāstu par Imeldu Markosu...
Bērns: Es joprojām pie tā strādāju.
RL: Bet jūs taču jau ar to uzstājāties Kārnegī zālē?
Bērns: Ā, tas bija koncertuzvedums. Divas sievietes dziedāja visas galvenās sieviešu partijas un es - vīriešu. Bet man likās, ka vajag to visu paplašināt un uztaisīt kompaktdisku ar lielāku balsu skaitu. Ar to es arī nodarbojos, bet iet ļoti lēni, jo man jālaužas cauri visiem šiem menedžeriem un jātiek galā ar citām problēmām. Bet kaut kā jau uz priekšu kust.
RL: Vai, strādājot pie šī projekta, esat nonācis pie kādiem jauniem secinājumiem par diktatoriem vai pašu Markosa kundzi?
Bērns: Jā. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka daudzi, kuru rokās ir vara, ar tās palīdzību izstrādā savas psiholoģiskās likstas - Imeldas gadījumā tās bija galvenokārt šķiru problēmas, jo Filipīnas ir ļoti šķiriska sabiedrība - vai, teiksim, bērnības traumas.
RL: Tikai plašā mērogā?
Bērns: Jā - valsts vai, kā Džordža Buša gadījumā, - starptautiskā. Protams, tas ir tik banāli, vai ne? Nu, kuram gan vēl varētu ienākt prātā iebrukt citā valstī tikai tāpēc, lai kaut ko pierādītu savam tēvam? Bet, re, ir cilvēki, kas... Viņi jau par to tā nedomā, bet viņos ir kas tāds, kas tos dzen uz šādu rīcību, kaut kas psiholoģisks, vajadzība pēc varas, lai varētu pieņemt šādus lēmumus. Bet, kad es lasīju par Imeldu... Kaut kā tas rosina nebūt gluži tik kritiskam.
RL: Jo diktatori, kā izrādās, ir gluži parasti cilvēki?
Bērns: Jā. Jo tu saproti emocijas, kas ir lēmumu fonā. Nē, tu nepiekrīti viņa rīcībai, bet nudien spēj just līdzi - viens neizslēdz otru. Bez tam ar Imeldu ir sarežģītāk, nekā biju domājis. Tāpat kā daudzi, es uzskatīju viņu par krāšņu, pustraku sievišķi ar milzu varu un milzumu naudas...
RL: Un veselu lērumu kurpju!
Bērns: Un veselu lērumu kurpju. Un ka pēc tam, kad viņa beidzot bija tikusi pie šīs varas, viņa vairs neizdarīja neko labu, vienkārši sazagās cik vien iespējams daudz naudas. Un tur ir sava daļa patiesības, taču kad aprunājies ar filipīniešiem - tādiem, kas nebūt nebija Markosu atbalstītāji, pat tādiem, kas tolaik sēdēja cietumā - izrādās, ka Markosi patiesi bijuši ļoti populāri un paveikuši daudz laba. Viņi uzbūvēja daudzas skolas un slimnīcas, un veselības centrus, arī ceļus uz nomaļiem ciematiem - visu to, ko citi politiķi bija solījuši, bet tā arī nekad nebija pildījuši. Tāpēc viņus ļoti mīlēja, kaut arī viņi ļoti zaga.
RL: Vai varam mazliet parunāt par jūsu jauno kopīgo projektu ar Braienu Īno? Vai arī tas ir noslēpums?
Bērns: Nē, nē - varam. Apmēram pirms gada mēs ar Braienu tikāmies Londonā, un viņš teica, zini, man te ir sarakstīta visāda mūzika, bet es nezinu, ko ar to iesākt, jo man riebjas rakstīt vārdus, nudien šausmīgi riebjas. Ziniet, man pat šķiet, ka viņš konsultējas ar visādiem datoristiem, lai izveidotu programmu, kas spētu ģenerēt vārdus, tā sacīt, rakstīt dzeju (ilgi smejas). Un es teicu, nu, ja tev nekas nav pretī, iedod kādus no tiem ierakstiem man, es pamēģināšu pierakstīt vārdus, aizsūtīšu tev atpakaļ un, ja tev patiks, mēs turpināsim, bet ja ne, tad visu pārtrauksim. Taču viss veidojās ļoti labi, tāpēc mēs turpinājām. Nekas nav tā kā tai albumā, ko mēs kopā ierakstījām pirms daudziem gadiem - te ir īstas dziesmas un tagad jau izskatās, ka es iedziedāšu lielāko daļu. Es rakstu vārdus, bet, lai nodemonstrētu, kā izklausās, man tie jādzied. Un Braienam, izrādās, patīk.
RL: Īno ir anglis, savukārt jūs esat dzimis Skotijā...
Bērns: Mhm.
RL: Vai Skotija jums joprojām kaut ko nozīmē?
Bērns: Nu, man tur patīk. Lauku ainava ir brīnišķīgi drūma. Skarba un bezcerīga. Man tas šķiet ļoti pievilcīgi. Un humora izjūta Glāzgovā - tas man arī iet pie sirds. Es tikai nedomāju, ka varētu tur dzīvot.
RL: Bet Ņujorka? Vai Ņujorkā jums patīk dzīvot?
Bērns: Jā. Patīk gan. Te var iet kājām un es arī daudz braucu ar divriteni.
RL: Lasīju, ka arī to jūs esat padarījis par sava veida performanci...
Bērns: Jā. Es vienkārši esmu braucis ar riteni tik ilgi, ka sāku domāt - varbūt pilsēta beidzot varētu kļūt riteņiem draudzīgāka. Galu galā Parīze, Kopenhāgena, Amsterdama, vēl daudzas citas pilsētas ir krietni draudzīgākas velosipēdistiem un gājējiem. Ja tas ir iespējams citur, tad kāpēc ne Ņujorkā? Nu, un tā es pērn nonācu pie sava pasākuma Pilsētas namā. Es arī rakstu grāmatu par riteņošanu dažādās pasaules pilsētās - kad dodos turnejā vai ceļoju tāpat vien, vienmēr ņemu līdzi divriteni.
RL: Kāda veida grāmata tā būs?
Bērns: Bez izvērsta sižeta. Divritenis kalpos tikai kā līdzeklis, lai no vienas vietas nokļūtu citā. Līdz ar to kādā pilsētā es varu mazliet parunāt par vēsturi, citā - par mākslu, nākamajā par dažādu laiku mūziku - līdz ar to tā būs grāmata par visu ko.
RL: Kā panākt, lai jūs kādreiz ar savu divriteni pabraukātu arī pa Rīgu?
Bērns: O, es jau varu... Lai uzstātos, pirmkārt vajag kaut ko jaunu. Es parasti savācu kopā mūziķu grupu un tad mēs gadu braukājam apkārt un tad savus pāris gadus ne. Tagad ceru uzstāties ar tām lietiņām, ko taisu kopā ar Braienu Īno. Viņš gan uzstāties negrib, bet viņam neesot iebildumu, ja to daru es. Man šķiet, būtu jauki iepazīstināt ar šo materiālu tieši turnejā. Protams, iznāks jau arī disks, bet diski šodien vairs neko lielu nenozīmē.
RL: No dažiem mūziķiem esmu dzirdējusi, ka mūzika zaudējusi savu sabiedrisko funkciju. Ka varbūt arī rodas lieliska mūzika, taču katrs to rada savā nodabā, nevis kopīgi improvizējot.
Bērns: Jā, es arī domāju tāpat. Bet no tā viedokļa, manuprāt, labi, ka sabrūk mūzikas bizness - tas nāks par labu mūzikai. Sociālā ziņā. Jo tad būs jāsaprot, kas mūzika patiesībā ir - tā ir satikšanās ar citiem - vai tu spēlē, vai tikai klausies - grupa cilvēku satiekas un kopā kaut ko dara. Nevis patērē, nevis pērk. Vienreiz taču tam jābeidzas, ka mūzika ir tas, ko tu nopērc, nevis tas, ko tu piedzīvo. Un kad tas vienreiz beigsies, būs pavisam labi.