Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rakstā aplūkota grāmata
Jon Ronson
The Psychopath Test: A Journey Through the Madness Industry.
Riverhead, 2011
Portāli 11. augustā pārstāstīja Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa teikto, ka Karens Drambjans, kas ar prāvu sprāgstvielu krājumu bija iebrucis Igaunijas Aizsardzības ministrijā, esot rīkojies nopietnu nolūku vadīts, turklāt viņu, visticamāk, esot iedvesmojis vēl pavisam nesen Norvēģijā notikušā slaktiņa vaininieks Anderšs Bērings-Breivīks. Vēlāk nāca zināms, ka Drambjans esot “smilkstējis pēc PSRS”. Pēc Breivīka sarīkotajiem sprādzieniem Oslo un slepkavošanas jauniešu nometnē žurnālisti, politiskie komentētāji un it visi, kam vien nebija slinkums, ķērās pie apspriešanas un dažādu skaidrojumu un versiju izvirzīšanas. Parasti visi šie skaidrojumi ieciklējās uz dažādām politiskām tēmām – tika piesaukta Eiropas valstu imigrācijas politika, nepatika pret sveštautiešiem, labējā ekstrēmisma izplatība, pārāk vaļīgās iespējas iegādāties ieročus, Breivīka kontakti ar citu valstu (un it kā pat Latvijas) nacionālistiem u.tml. Taču turpat ziņās parādījās arī jaunumi par Breivīka uzvedību jau pēc aresta – tika runāts par viņa aukstasinību, nožēlas trūkumu, pat par šķietami absurdo vēlmi tiesas zālē ierasties militārā uniformā. Jāpiebilst – tas bija pašizgudrots armijas formas tērps, un Breivīks tādējādi turpināja modi, kuras spilgtākais pārstāvis allaž laikam paliks nežēlastībā kritušais Lībijas galva Muammars Kadāfi.
Lai ainu padarītu vēl krāšņāku, der atcerēties, ka Breivīks nekad nav dienējis militārajā dienestā, jo ticis atzīts par tam nederīgu. Savienojumā ar viņa Facebook profilā publicētajām bildēm – rūpīgi izskūto bārdeli un Šreka multenes prinča frizūru – aina iezīmējās visai krāšņa un atgādināja neuzrakstītu nodaļu no šogad iznākušās Džona Ronsona grāmatas “Psihopāta tests jeb Ceļojums trakuma industrijā”. Diskusijas par un ap Breivīka gadījumu pārsvarā bija par politiku, šķiet, tikpat kā neviens rakstītājs vai runātājs neaizdomājās līdz tam, ka Breivīka “politikas” jeb internetā publicēto murgu vietā varētu būt pilnīgi jebkāds cits saturs – ja vien tas kaut kā ļautu viņam pašam sev “pamatot” savu rīcību. Politisku pārspriedumu vietā tur varētu būt reliģiski, gastronomiski, kaut vai ufoloģiski konspekti, lietas būtību tas nemainītu. Jo Breivīka pastrādātais, uzvedība un pat āriene viesa aizdomas, ka pasaulei atkal bijusi darīšana ar hrestomātisku psihopātu, psihopātu, kas apgalvo, ka rīkojies politisku mērķu vārdā.
Velsā dzimušais rakstnieks, žurnālists un laikrakstā The Guardian publicētu savai ģimenes dzīvei veltītu gabaliņu autors Džons Ronsons (1967) līdz šim bijis tādu grāmatu kā “Piedzīvojumi ar ekstrēmistiem” (2002) un “Vīri, kas skatās uz kazām” (2005) autors – pēc otrās grāmatas veidota tāda paša nosaukuma filma ar Džordžu Klūniju galvenajā lomā. Pirmā grāmata veltīta dažādu sazvērestības teoriju piekritējiem, otrā bija par mēģinājumiem ASV armijas vajadzībām izmantot New Age idejas un zināšanas par paranormālām parādībām. Grāmatas un filmas nosaukums ir atsauce uz eksperimentu, kura laikā pētnieki centās ar skatienu nogalināt kazas. Zinot šo fona informāciju, fakts, ka tieši Ronsons ķēries pie psihopātiem veltītas grāmatas rakstīšanas, drīzāk šķiet likumsakarība, nevis nejauša sagadīšanās.
Sākumā Ronsonu bija vadījusi iedoma atmaskot psihiatrijas represīvo un šarlatānisko dabu. Viņš gan nav no tiem, kas pilnībā noliegtu šo medicīnas nozari vai apšaubītu visu diagnožu, ārstniecības metožu un medikamentu pielietojuma pamatotību un iedarbību. Interesanti, ka šai jomai tieši šovasar pievērsta visai liela uzmanība un īsā laikā iznākušas vairākas grāmatas, kuru autori centušies atklāt psihiatrijas “melīgumu” un izgaismot tās tumšākos noslēpumus, – viens no lielāko troksni un skaļākos kritiķu iebildumus izraisījušajiem ir Ērvina Kirša darbs “Karaļa jaunās zāles jeb Antidepresantu mīta apgāšana”.
Arī Ronsons, nojausmu līmenī pārliecināts, ka psihiatrijā kaut kas īsti tīrs nav, uz brīdi pat ir bijis sameties kopā ar scientologu sektas pārstāvi Braienu (grāmatā aprakstīto personu vārdi ir mainīti), kas gluži neticamā veidā pamanījies Ronsonu vairākkārt ievest Broudmūras stingrā režīma psihiatriskajā slimnīcā. Tā ir iestāde, kurā ticis ieslodzīts Ians Bredijs jeb Morsas slepkava, kas nogalināja trīs bērnus un divus pusaudžus, tur bija dzīvojis Pīters Satklifs jeb Jorkšīras uzšķērdējs, kas 70. gados ar āmura sitieniem pa galvu bija nogalinājis trīspadsmit sievietes, Kenets Erskins jeb Stokvelas žņaudzējs, kas 1986. gadā nogalināja 7 sirmgalvjus. Slimnīcā nonāca sērijveida slepkavas, pedofili un visi pārējie, kam ar parastu cietumu vai slimnīcu nebūtu diezgan.
Scientologu sekta ir labi pazīstama ar saviem centieniem pierādīt, ka psihiatrija ir viltus zinātne un daļa no sazvērnieciska plāna pakļaut ļaužu prātus. “Mēs vēlamies ar vismaz vienu kauna zīmi apzīmēt ikvienu Anglijas psihiatru,” rakstīja scientologu patriarhs Rons Habards. “Par slepkavību, par ieslodzīšanu, par izvarošanu vai pat vairākām... Nav neviena dzīva klīniskā psihiatra, kas, raugoties parastā krimināllikuma kontekstā, nevarētu tikt arestēts un notiesāts par vardarbību, miesas bojājumu nodarīšanu vai slepkavību.” Tā nu 1969. gadā tika nodibināts scientologu antipsihiatrijas spārns jeb CCHR, kura uzdevums bija vērsties pret šo tūkstošgadu Tumsas impēriju, atmaskot to un gāzt. Savā krusta karā CCHR guva ne vienu vien uzvaru. Piemēram, 70.–80. gados viņi atmaskoja psihiatru Hariju Beiliju, kuram piederēja maza privātklīnika Austrālijā, Sidnejas priekšpilsētā. Pie viņa vērsās ļaudis, kas cieta no depresijas, šizofrēnijas vai ēšanas traucējumiem. Viņa ārstniecības metode bija vienkārša. Ikvienam tika iedota tablete un paskaidrots, ka tā ir “normāla prakse”. Pacienti iegrima dziļā komā. Psihiatrs bija nonācis pie pārliecības, ka komas laikā, saskaņā ar kreisās aktīvistes un publicistes Naomijas Kleinas plaši aprakstīto “šoka doktrīnas” principu, viņu prāti izdziedināsies paši. Vairāki desmiti pacientu no komas tā arī nepamodās.
Psihiatrijas un psiholoģijas vēsture ir pilna gan ar traģiskām, gan traģikomiskām vai vienkārši idiotiskām epizodēm, taču diez vai tas varētu būt iemesls šīs jomas noraidīt pilnībā, lai gan, piemēram, Pola Bindrima 60. gados radītā “kailās psihoterapijas” metode, par kuras stūrakmeni kļuva “lūrēšana kājstarpē”, varētu būt lielisks iemesls pret psihes ārstiem izturēties ar aizdomām. Metodes pamatā bija sēdēšana aplī. Centrā sēdošajai personai bija jāguļ augšpēdus, atsedzot savu anālo atveri un ģenitālijas, bet pārējiem jākoncentrē uz tām savi skatieni. Dažkārt šādas sesijas varēja turpināties stundām ilgi, un dakteris ik pa laikam iekliedzās: “Lūk, kur tas ir! Lūk, kur ir viss mūsu negatīvo noslieču sākums!” Netrūkst arī krietni vien nopietnāku piemēru ar smagākām sekām, un to pamatā lielā mērā varētu būt psihiatrijas tendence atklāt arvien jaunus sindromus un “stāvokļus”, kā arī fakts, ka robeža starp tiem un “normalitāti” kļūst arvien šaurāka un jau ir izplūdusi. Interneta atkarība, nervoza kājas tirināšana, froterisms (rīvēšanās gar citu pasažieri sabiedriskajā transportā) un kas tik vēl ne – tās visas pamazām kļūst par kaitēm, kuras kādu dienu varētu ienākt prātā arī ārstēt. Diskusijas par “psihiatriskām epidēmijām”, piemēram, spēju aizraušanos ar uzmanības deficīta sindroma ārstēšanu vai bipolāro traucējumu iespēju bērniem (pēc daudzu speciālistu uzskatiem, tādi neeksistē un tūkstošiem bērnu, kam tiek izrakstītas zāles to ārstēšanai, vienkārši tiek nozāļoti), nenorimst un droši vien turpināsies vēl ilgi.
Scientologu sektas pārstāvis Braiens Broudmoras klīnikā bija atradis šķietami izcilu psihiatrijas represīvās dabas apliecinājumu. Tonijs ieslodzījumā dzīvoja jau 12 gadus – kopš 17 gadu vecuma. Uz Ronsona jautājumu, ko tādu Tonijs pastrādājis, viņš saņēma Braiena atbildi: “Viņš ir pilnīgi normāls! Viņš izlikās par trako un tagad netiek no turienes laukā. Neviens viņam netic, ka viņš ir normāls.” No šausmu filmām un grāmatām mēs labi zinām, ka pat “normālajiem” cilvēkiem, kad tie nonāk nervu klīnikā, pierādīt savu normālību nav nemaz tik viegli. Tonijs 17 gadu vecumā Braitonā bija nežēlīgi piekāvis kādu bezpajumtnieku. Nonācis apcietinājumā, jaunais cilvēks, savu ieslodzījuma biedru samācīts, bija izdomājis izlikties par traku, tādējādi izvairoties no soda. Sava viltus trakuma iedvesmas avotus Tonijs bija smēlies populārās kinofilmās – “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, vēlāk papildinot priekšnesumu ar detaļām no “Mehāniskā apelsīna”, Deivida Kronenberga “Sadursmes” un “Hellraiser”. Viņš bija stāstījis, ka viņu seksuāli uzbudina mašīnu dauzīšana un viņš vēlētos nogalināt sievietes, lai viņu nāves brīdī ieskatītos tām acīs un tādējādi sajustos normāls. Tēlojums bija tik pārliecinošs, ka viņš nonāca Broudmūras klīnikā, ieinteresēti ārsti pie viņa plūda straumēm. Vienīgā nelaime – Tonijs vairs nespēja izkļūt laukā.
Tā nu Ronsons scientologa Braiena pavadībā devās uz savu pirmo satikšanos ar Toniju. Kā pret psihiatriju tik naidīgi noskaņotās scientologu sektas pārstāvjiem izdodas iekļūt no ārpasaules pamatīgi izolētajā un ar ieslodzītajiem nesaistītām personām gandrīz nepieejamajā klīnikā, no grāmatas tā arī nekļūst skaidrs, un paliek vieta visvisādiem minējumiem. Lai vai kā, Ronsons nokļuva klīnikas viesu pieņemšanas telpā. Vairākums ieslodzīto bija miesās izplūduši un bezveidīgās mīksta auduma drānās tērpti cilvēki, kuru miesa un gars pakļauti spēcīgu medikamentu iedarbībai. Šajā sabiedrībā īpaši izcēlās nevainojamā uzvalkā ģērbts jauns cilvēks, kas straujā un apņēmīgā solī pienāca pie Ronsona un Braiena, mundri sarokojās un stādījās priekšā. Tas bija Tonijs.
Klātienē Tonija stāsts šķita vēl pārliecinošāks nekā Braiena pārstāstā. Izstāstījis par savu arestu, mērķtiecīgi izplānoto un simulēto trakumu, Tonijs pastāstīja arī par “normāla” cilvēka nedienām, cenšoties pierādīt, ka nav nekāds trakais. “Psihiatriem patīk “neverbālas norādes”,” viņš bija stāstījis. “Viņiem patīk analizēt jūsu ķermeņa kustības. Taču cilvēkam, kurš vēlas uzvesties normāli, tas var kļūt par patiesu apgrūtinājumu. Kā jūs sēžat, ja esat normāls? Kā jūs mēdzat sakrustot kājas, ja esat normāls? Un, ziniet, viņi tam visam patiešām pievērš uzmanību. Tā nu arī jūs sākat tam pievērst uzmanību. Jūs pat smaidīt mēģināt normālā veidā. Bet tas... vienkārši kļūst neiespējami.”
Viens Tonija kaimiņš esot Stokvelas žņaudzējs, otrs – Tulpju izvarotājs. “Šeit esmu pavadījis laiku, kam vajadzētu būt dzīves labākajiem gadiem. Esmu bijis liecinieks pašnāvībām. Esmu redzējis, kā viens otram izrauj aci... ar koka gabalu, kurā iedzīta nagla.”
Tonijs klīnikā acīmredzami cieta. Ja ēdienreizē pie pusdienu galda tu neizrādīji interesi par turpat līdzās sēdošā mediķa jautājumiem, tavā lietā tika atzīmēts, ka pacients ir neatsaucīgs un neizrāda vēlmi sadarboties. Ikviena kustība, žests vai vārds, pēc Tonija ieskatiem, varēja tikt pavērsts tā, ka kļuva par “nenormālības” pierādījumu.
Satikšanās ar Toniju uz Ronsonu atstāja pamatīgu iespaidu. Taču pēc kāda laika viņš no klīnikas ārsta profesora Meidena saņēma elektroniskā pasta vēstuli: “Tonijs šeit nokļuva, izlikdamies par garīgi slimu, jo uzskatīja, ka tas nodrošinās labākus apstākļus nekā cietumā.” Tonijs pats apliecināja šādu rīcību, un par šādu notikumu gaitu bija pārliecināti arī visi viņu izmeklējušie psihiatri. Viņa uzvedība – tajā laikā, kad viņš tēloja trako – vienkārši nebija pārliecinoša. Tā bija pārāk pārspīlēta, pilna dažādām klišejām. Piedevām, kad viņš nonāca Broudmūrā un aptvēra, kas tā par vietu, visi simptomi bija pazuduši. Taču vēstules noslēgumā profesors rakstīja: “Vairākums psihiatru, kas viņu izmeklējuši, un tādu ir bijis daudz, ir atzinuši, ka viņš nav garīgi slims, bet gan cieš no psihopātijas.” Pierādījums tam bija arī pedantisms, ar kādu Tonijs bija izturējies pret filmās redzētu trakuma izpausmju simulēšanu.
Viena no pazīmēm, kas psihiatru būtu darījusi vērīgu jau pirmajā tikšanās reizē ar Toniju, būtu bijusi viņa āriene, jā, arī fakts, ka atšķirībā no citiem pacientiem viņam mugurā bija labi pašūts uzvalks. Šāda vērojuma pamatā būtu Roberta Hēra anketa jeb vienkārši “psihopāta tests”, kas tiek uzskatīts par “psihopātiskas uzvedības diagnozes zelta standartu”. Pirmais punkts šajā sarakstā ir “ārēja pievilcība un apburošas runas spējas”.
Jau 19. gadsimta beigās franču psihiatram Filipam Pinēlam radās aizdomas, ka pastāv kāds no citiem atšķirīgs trakuma veids, kas nav saistīts ar mānijām, depresiju vai psihozēm. Viņš to nodēvēja par “manie sans delire” jeb vājprātu bez murgiem. Viņš apgalvoja, ka personas, kas cieš no šīs vainas, ārēji var šķist normālas, taču viņām trūkst spēju kontrolēt savus impulsus un piemīt slieksme uz vardarbības lēkmēm. 1891. gadā vācu ārsts J. L. A. Kohs publicēja darbu “Die Psychopatischen Minderwertigkeiten”, un tā nu mēs šo parādību dēvējam par psihopātiju.
Kopš tā laika psihopātu uzvedības noslēpumi un pazīmes ir visai plaši pētītas un Pinēla izteiktajām aizdomām ir rasti arī eksperimentāli pierādījumi. Tas pats Roberts Hērs, kura vārdā nodēvēts “psihopāta tests”, laikos, kad tas vēl tika uzskatīts par ētiski pieļaujamu, veicis eksperimentus ar elektriskās strāvas triecieniem. Persona bez psihopāta pazīmēm, zinot, ka tūliņ saņems elektrības triecienu, nekā nespēja noslēpt savu satraukumu – tā sāka svīst, paātrinājās sirdsdarbība u.tml. Psihopātiem šādu pazīmju nebija. Taču pats pārsteidzošākais bija atklājums ar atkārtotiem strāvas triecieniem. Parasti cilvēkam, kas vienreiz jau dabūjis ar elektrību, apziņa, ka tūliņ sekos vēl viens trieciens, izraisīja vēl lielāku stresu un bailes, taču psihopāts palika tieši tikpat mierīgs un nesatricināms kā pirms pirmā strāvas trieciena. “Viņiem nebija elektrošoka izraisītu atmiņu par sāpēm pat tad, ja sāpes bija pārciestas tikai pirms pāris minūtēm,” Ronsonam stāstīja Hērs. “Tad kāda gan jēga viņiem draudēt ar ieslodzījumu vai ieslodzīt, ja viņi tāpat pārkāps jebkādus solījumus? Draudi viņiem nenozīmē neko.”
Par šī Hēra vērojuma patiesumu psihiatrijā, kriminoloģijā un tiesu medicīnā diemžēl ir iznācis pārliecināties ārkārtīgi bieži. Tāds, piemēram, bija stāsts par Maiklu Stounu. Kāda Megana un Džosija bija izvedušas pastaigā suni un pamanīja, ka tiek novērotas – mašīnā sēdēja un viņas pētīja nepazīstams vīrietis. Vīrietis izkāpa no mašīnas un palūdza naudu. Rokā viņam bija āmurs. Sievietes teica, ka nauda ir mājās, un bija gatavas pat doties tai pakaļ. Taču vīrietis viņām uzbruka. Dzīva palika tikai Džosija. Maikls Stouns bija jau iepriekš ieslodzījumā pabijis psihopāts. Saskaņā ar likumdošanu pēc ieslodzījuma termiņa beigām klīnikā piespiedu kārtā var paturēt tikai pacientus, kas uzskatāmi par ārstējamiem. Stouns par tādu atzīts netika.
Ronsona grāmata, protams, nav tikai Tonija gadījuma apraksts vai psihopātu pastrādāto šausmu darbu katalogs. Lai gan grāmata atgādina autora iepriekš atsevišķi publicētu rakstu un radiopārraižu kompilāciju, viņš vēlas nonākt pie vispārinājumiem un izvirza pats savas, ar nedaudziem un reizēm ne pārāk pārliecinošiem piemēriem ilustrētas hipotēzes. Tā, piemēram, viņš nonāk pie pieņēmuma, ka psihopātiskas uzvedības iezīmes varētu būt ne vienam vien liela uzņēmuma vadītājam vai valdes loceklim, kas savā karjerā gatavs “iet pāri līķiem” (ne tiešā nozīmē, saprotams). Kaut ko psihopātisku Ronsons saskata arī žurnālistu, proti, pats savā, darbībā – kaut vai pēc tādām kā psihopāta testa anketas metodēm atsijājot personas, par kurām būtu vērts rakstīt. Un, nenoliedzami, psihopātiska uzvedība jo plaši ir izplatīta internetā – kaut vai anonīmo komentāru un sazvērestības teoriju (kas patiesībā notika 11. septembrī u.tml.) miljardos, par kuru saturu to autoriem nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu. Nomierinoša vienīgi ir ziņa, ka par “īstiem” psihopātiem ārpus cietumiem, ārstēšanas iestādēm, politiskajām partijām vai akciju sabiedrību valdēm var uzskatīt tikai vienu procentu sabiedrības. Tāpat ir patīkami apzināties, ka psihopāti nekad neizjūtot bažas par to, vai tikai viņi nav psihopāti. Līdz ar to viņi diezin vai sevī mēģinās saskatīt Hēra anketā minētās pazīmes. Bet pārējie var šos desmit punktus paturēt prātā un vērīgāk paraudzīties sev apkārt.
Lai gan: “Nav nekādu pierādījumu, ka mēs esam nonākuši uz šīs planētas tāpēc, lai būtu īpaši laimīgi vai īpaši normāli. Un patiesībā mūsu nelaimīgums un dīvainības, mūsu satraukumi un apsēstības – visas šīs vismazāk cieņā esošās mūsu personību īpatnības – itin bieži var mūs aizvest arī pie visai interesantām lietām,” raksta Ronsons. Dažkārt, kā gadījumā, kad daudzi pasaules valstu matemātiķi, neirologi, filozofi un citu jomu zinātnieki sāka saņemt dīvainus sūtījumus ar noslēpumaina autora Džo K. grāmatu “Esamība un nekas”, Ronsonam var arī piekrist (patiesībā tieši ar stāstu par šo grāmatu un viņa centieniem atrast tās autoru, kas galu “galā aizveda līdz Gēteborgai, viņš arī sāk savu “psihopāta testu” – vairāk par šo gadījumu var meklēt internetā: ej.uz/strange). Citkārt, kad psihopāti savu pedantisko apdomu liek lietā slepkavojot, šis interesantums ir visai nosacīts, toties gūst plašu atspoguļojumu ziņās.
Roberta Hēra anketa jeb psihopāta pazīmju tests
1. Ārēja pievilcība un apburošas runas spējas.
2. Pārspīlēta pašvērtības apziņa.
3. Nepieciešamība pēc stimuliem un slieksme uz garlaikošanos.
4. Patoloģisks melīgums.
5. Blēdīgums un spēja manipulēt.
6. Nožēlas un vainas apziņas trūkums.
7. Emocionāls seklums.
8. Empātijas trūkums un cietsirdība.
9. Parazītisks dzīvesveids.
10. Vāja spēja kontrolēt savu uzvedību.
11. Juceklīga seksuālā dzīve.
12. Uzvedības traucējumi agrīnā vecumā.
13. Reālistisku ilgtermiņa mērķu trūkums.
14. Impulsīva uzvedība.
15. Atbildības trūkums.
16. Nespēja uzņemties atbildību par saviem darbiem.
17. Daudz īslaicīgu kopdzīves epizožu.
18. Likumpārkāpumi jau agrā jaunībā.
19. Nosacījumu pārkāpšana, ja piemērots nosacīts sods vai priekšlaicīga atbrīvošana.
20. Kriminālpārkāpumu daudzveidība.