Put-in. Put-out.

Dzīvoja reiz komunālajā dzīvoklī zēns, kura iemīļota nodarbošanās bija trenkāt žurkas mūždien mitrajā un smirdīgajā kāpņu telpā. Kādu dienu viņš skrēja pakaļ žurkai, līdz tā nonāca stūrī un, sapratusi, ka viss ir beidzies, piepeši pagriezās atpakaļ un metās tieši virsū savam vajātājam. Situācija vienā mirklī mainījās: vajātais kļuva par uzbrucēju, un zēns metās bēgt. Žurka sekoja pa kāpnēm, lēca pāri pakāpieniem, tuvojās arvien vairāk. Zēns pēdējiem spēkiem pieskrēja pie sava dzīvokļa durvīm, metās iekšā un aizcirta tās. “Tajā dienā es sapratu, ko nozīmē izteiciens — iedzīt stūrī,” pēc vairākiem gadiem, šo notikumu stāstot, piebilst zēns, kura vārds ir Vladimirs Putins.

Pirms prezidenta vēlēšanām kādā Krievijas televīzijā tika intervēti sabiedrībā pazīstami cilvēki. Cienījama aktrise, kuras sievišķīgums un popularitāte nevienam nerada šaubas, sāka uzvesties kā uzbudināta pusaudze un ķiķinot stāstīja, cik ļoti viņai patīk Putins, jo viņš esot “nu tāds... nu īsts vīrietis.” Mulsinošākais šajā apgalvojumā ir nevis acīmredzamā neatbilstība klasiskiem maskulinitātes kritērijiem, bet gan tas, ka par Putinu ir iespējams pateikt jebko. Viņš ir tik inteliģents, jo prot svešvalodas. Viņš ir tik drosmīgs, jo pats lido uz Čečeniju. Viņš ir tik vienkāršs, jo slēpo nevis Alpos, bet kopā ar tautas masām. Viņš ir tik īpašs, jo strādājis par spiegu Rietumos. Viņš ir tik trausls un vienlaikus tik spēcīgs. Viņš ir tik pieklājīgs un vienlaikus neticami rupjš. Daudzi ir nosaukuši Putinu par krievu sabiedrības spoguli, kurā katrs ir ieraudzījis to, ko vēlējies redzēt jau sen — sevi.

Piepeši uzradies no tādām kā zemapziņas dzīlēm, Putins kļuva par ideālu matricu sociālo fantomu radīšanai. Un to labprāt sāka izmantot ne tikai viņa polittehnologi (tas Krievijā šobrīd ir populārs vārds), bet arī ienaidnieki. Pareizāk sakot, lai kļūtu par Putina ienaidniekiem, arī viņiem nācās piepildīt matricu ar konkrētāku informāciju. Veiksmīga sagatave bija Putina noslēpumainā bērnība un baltie plankumi oficiālajā biogrāfijā. Dzimis 1952. gada 7. oktobrī Ļeņingradā. Tēvs — Vladimirs Putins. Māte — Marija Ivanovna Putina. Abi vecāki miruši. Taču neatkarīgi noskaņoto žurnālistu rokās nonākusi informācija, ka Gruzijas ciemā Metehi dzīvo sieviņa Vera Nikolajevna Putina, kurai 1951. gada sākumā Permas apgabalā piedzimis dēls Vova. Piedzimis nevis no vīra, bet gan no kaimiņa — dzērāja un bezdarbnieka Platona Privalova. Pati vēlāk apprecējusies ar gruzīnu, bet dēlu septiņu gadu vecumā atdevusi audzināšanā kaimiņiem. 10 gadu vecumā Vova aizvests uz Permas apgabala pilsētu Ačoru un pazudis pavisam. Taču fotogrāfijas, kas saglabājušās no tiem laikiem, ir pārsteidzoši līdzīgas tam 12-14 gadus vecajam zēnam, kas redzams Putina oficiāli izplatītajās bērnības fotogrāfijās. Atrasts ir arī Vovas Putina klasesbiedrs, kurš stāsta, ka viņi bijuši vienīgie teicamnieki klasē, ka Vova bijis noslēgts un nerunīgs, bieži gājis makšķerēt viens pats, bet iesauka skolā viņam bijusi — Velnēns. Visi jokojuši, ka teju teju parādīsies ragi —uz pieres mazajam teicamniekam bijuši skaidri saskatāmi divi simetriski izaugumi.

Te nepieciešami komentāri. Ideoloģizētajā karā, ko Putins iesācis pret Čečeniju, visspēcīgākie ieroči ir tikpat virtuāli kā pats karavadonis. Un pat vairāk nekā Persijas līča TV šovā šajā gadījumā tiek izmantota informācijas aprite internetā, kas izpaužas vizuālos tēlos un tekstā. Kas redzams šajos tekstos? Psihoanalītiski Putina bērnība Kaukāza reģionā ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors, patēvs gruzīns bez šaubām radīja Oidipa kompleksu un naidu pret “kaukāziskās nacionalitātes” agresoru, kas apdraud māti Krieviju. Pusaudža gadi Permas apgabalā jau prezidenta amatā ievēlētajam Putinam tika atgādināti, saņemot gūstā un nogalinot Permas OMON kaujiniekus. Leģenda par Putinu kā ārlaulības bērnu ir acīmredzami tapusi islāma kultūras cietajos diskos, taču pievēršanās mazā Vovočkas bērnībai ir cieši saistīta ar krievu pedofīlisko anekdošu arhīviem. Svarīga ir arī sātanisma tēma — pieaugušā Putina sejā ir pamanāmi pieres daivu izaugumi, kas izskatās pēc divām vertikālām svītrām pieres abās pusēs. Apokaliptiska noskaņa Putina mesiāniskajā atnākšanā bija jūtama jau no pirmās dienas premjera amatā.

Viņa uzjundītā katastrofas sajūta Krievijā uzreiz atsauca atmiņā daudzkārt vazātos pareģojumus par Antikrista ierašanos tieši šajā pasaules reģionā un tieši 20. gadsimta beigās. Gorbačova pieres zīmei daudzi neticēja labsirdīgā smaida un demokrātiskās uzvedības dēļ, taču atsaldētam tēraudam līdzīgais Putina sakodiens jau rada pavisam citas izjūtas.

Krievu valodā Putina uzvārds ir nepārprotami saistīts ar ceļu, kas Krievijai ejams, pēc krustcelēm, kurās tā atradusies kopš Rasputina laikiem, bet viņa mitoloģiskā tēva Privalova uzvārdā saklausāma atpūta šī ceļa malā (vai — galā). Augstākā līmenī ir izstrādāta asociāciju ķēde, kurā Putins parādās kā Platona dēls. Atceroties vēsturisko jaunplatoniķu misticismu, cilvēks ar elementārām angļu valodas zināšanām pamana pēctecību: Plat on ’ Plot in ’ Put in. Plat angliski nozīmē sastādīt plānu. Plot — iesaistīties sazvērestībā. Put — ielikt. Piemēram, bumbu ar laika degli.

Putina tēlā viegli pamanāms ielikteņa motīvs. Pat atceroties izlūka gaitas Vācijas Demokrātiskajā Republikā, viņš labprāt izstāsta gadījumu ar vācu darbaļaužu pūli, kas pēc Berlīnes mūra nojaukšanas klīdis pa Berlīni, sitot logus slepenpolicijas iestādēs. Aplencot VDK mītni, viņi uz brīdi apmulsuši un klieguši, lai kāds iznāk ārā. Iznācis Putins un teicis, ka šeit ir padomju armijas objekts, un lai ejot prom. “Bet kāpēc jums mašīnu numuri ir vācu?” jautājis pūlis. “Mums tāds līgums ar jūsu valdību,” atteicis Putins. “Kas jūs tāds esat un kāpēc tik labi vāciski runājat?” interesējies pūlis. “Es? Es esmu tulks,” atbildējis Putins un iegājis atpakaļ ēkā. Tā arī šodien viņš labprāt izliekas par marioneti oligarhu rokās, par nejaušu ienācēju Kremļa gaiteņos, par nedaudz paģirainu un nogurušu krievu cilvēku no tautas. Un tautai patīk. Tautai vieglāk skatīties.

Bet par to, ka pasaules gals vēl tālu, liecina anekdotes, kuras krievu tauta ar jaunu sparu metusies stāstīt par savu prezidentu.

Sēž vārna koka zarā ar siera gabalu knābī. Pienāk lapsa un prasa: “Par Putinu balsosi?” Vārna klusē. Lapsa otrreiz prasa: “Par Putinu balsosi?” Vārna klusē. Lapsa trešo reizi prasa: “Par Putinu balsosi?” “Jāāā!” ieķērcas vārna. Siers izkrīt. Lapsa paķer sieru un aizskrien. Vārna sēž dusmīga zarā, kādu brīdi klusē, tad nospļaujas un saka: “Nu, un ja es būtu pateikusi nē, vai tad kaut kas būtu mainījies?”