Aina pēc titriem

Pilnu priekšstatu par Ļeņina vēstures patiesajiem mērogiem var sniegt vienīgi titri – kad pēc vārda “BEIGAS”  pa iedomāto ekrānu slīd simtiem līdzdalībnieku uzvārdu. Pārskatot šo iespaidīgo sarakstu, pārņem apbrīns: ak tu dievs, cik viņu daudz, un kas par vārdiem, kas par titāniem, kolosiem un milžiem – par katru varētu rakstīt biezu sējumu, aizpildīt sēriju “Ievērojamu cilvēku dzīve” simt gadus uz priekšu: Frics Platens, Ivans Babuškins, Jūlijs Martovs, Apollinārija Jakubova, Nikolajs Baumanis, Cecīlija Zeliksone-Bobrovska, Germans Ušakovs, Jeļena Stasova, Innokentijs Dubrovinskis – simtu simti trapecveidīgā rindā slīd uz savām tālajām galaktikām, un rodas iespaids, ka viņu ir tikpat daudz, cik zvaigžņu debesīs.

Nudien, īsta planētu parāde: uzreiz nāk atmiņā, kā I. N. Uļjanovs, V. I. tēvs, 19. gadsimta 50. gadu vidū Kazaņas Universitātē aizstāvēja darbu par vācu zinātnieka Olbersa astronomisko metodi.

Šī paša Olbersa vārdā ir nosaukta viena īpatnēja kosmoloģiska parādība – tā sauktais Olbersa fotometriskais paradokss. Ideja tāda, ka Visums ir bezgalīgs un, lai kurā virzienā mēs skatītos, izplatījums vienmērīgā slānī piebārstīts ar neskaitāmām zvaigznēm, bet, tā kā katra no tām izstaro gaismu, sanāk, ka, debesīs raugoties, mums būtu jāredz tikpat neskaitāmi stari, žilbinošs gaismas mūris, gluži tāpat kā, vērojot mežu no attāluma, redzam nevis atsevišķus stumbrus, bet veselu koku joslu.

Tas būtu loģiski.

Bet naktī tomēr ir tumšs.

Šim paradoksam ir dažādi skaidrojumi, tai skaitā arī mūsdienīgi, balstīti uz evolucionējoša Visuma relativitātes teoriju.

Brīdī, kad izcēlās Lielais revolūcijas sprādziens, visapkārt neiedomājamos kvantumos saradās cilvēki, kuri pirmo reizi pasaules vēsturē uzzibsnīja tik spoži, ka bija redzami izplatījuma pretējā malā. Katrs no tiem vēsturei atstāja grāmatas, idejas, biogrāfijas, darbus: nav ne mazāko šaubu, ka fiziska nāve, pāreja no organiska stāvokļa neorganiskā, nekad nespēs apslāpēt pašu starojuma avotu – tas ir kā kodolreaktors, no kura laužas vulkāniski plazmas strūklu izvirdumi. Kā rakstīts vienā no 1924. gada janvārī sacerētajiem “tautas” nekrologiem, “biedrs Ļeņins ir kā bumba, pilna sprāgstvielu, kuras nepārtraukti eksplodē un nekad neizsīkst”. Šo neskaitāmo sprādzienu radītajai gaismai būtu uz mūžīgiem laikiem jāapstaro visa pasaule; taču pēc nieka simt gadiem mēs paceļam galvu un redzam: jā, atsevišķas zvaigznes vēl mirgo, bet, ja liekam roku uz sirds, tas pats vien ir – tumsa. Kas nogājis greizi? Kāpēc visi šie nokaitētie, enerģijas pārpilnie debesu spīdekļi kvēlo tik blāvi, uz melna fona?

Olbersa skaidrojums ir tāds, ka starp zvaigznēm uzkrājas necaurredzami kosmisko putekļu mākoņi, taču mūsdienu fiziķi apgalvo, ka, pat ja tā būtu, puteklīši tajos vienalga uzkarstu un izstarotu gaismu gluži kā zvaigznes.

Ikdienas dzīves fenomenu pielīdzināšana kosmoloģijai nereti noved pie groteskiem rezultātiem, taču Ļeņina laikabiedriem – tiem, kuri viņa pazušanu no politiskā debesjuma uztvēra kā vispārēju, kosmisku katastrofu, – vadoņa “solarizācija” likās absolūti dabiska, patiesa un pašsaprotama; biogrāfiem atlika vien piemeklēt pēc iespējas atbilstošāku metaforu, ar kuras palīdzību atspoguļot savu līdzdalību saules kultā, un aprakstīt “Ļeņina dzīvi” kā personisku mistisku pieredzi mijiedarbībā ar sakrālu būtni, kas dāvā siltumu, gaismu un auglību. Tā, piemēram, Majakovskis rakstīja par laivu, kas neizbēgami apaug ar bezjēdzīgajiem vulgārās ikdienas gliemežiem un jūraszālēm, un, lai tā spētu peldēt tālāk Revolūcijas okeānā, kādam tā jāattīra no visa pārlieku cilvēciskā un jānožāvē pie bortiem salipušās medūzu gļotas zem Ļeņina saules.

“Nākotnes cilvēkam,” kā teica grāmatas “Kristus” autors, tautgribietis N. Morozovs, “vajadzēs jaunu vēsturi,” – un visdrīzāk arī jaunu Ļeņina biogrāfiju; bet vai nu kruīzi pa revolūcijas ūdeņiem vairs nav tik rentabli kā agrāk, vai kodolreakciju intensitāte gājusi mazumā, vai ticība Ļeņinam kā pastāvīgam enerģijas avotam sarukusi līdz ar 1989. gada notikumiem, vai varbūt (par to pat Jeseņins ir sūdzējies: “Drēgna planēta! Pat ar Sauli-Ļeņinu to nevar piekurināt!”) pie visa vainīgi putekļu mākoņi, taču Ļeņina mistisko īpašību izpētes eksperiments, atkārtots uz brīvprātīga jaunās paaudzes pārstāvja ādas, vairs neizskatās nedz iespaidīgi, nedz perspektīvi, ja ar to gribam pārraidīt Ļeņina fenomena patieso būtību.

Un šis fenomens kā masīvs gaismas ķermenis joprojām uzrāda nesankcionētu, neprognozējamu aktivitāti un vēl aizvien ir neizsīkstošs satraukuma avots: atliek ieslēgt televizoru, lai redzētu, ka pat milzīgos cilvēku kolektīvos tiesības likvidēt vai saglabāt Ļeņina pieminekļus tiek uztvertas kā politiskās suverenitātes un pat sabiedrības dzīvotspējas pamats.

Cilvēki joprojām ir gatavi karot Ļeņina dēļ; un tas, ka organisms, kurš savulaik prata izdalīt pareizās skābes, lai sagremotu Staļina, Hitlera un pat Boženas Riņskas figūras, vairs nespēj panākt vienbalsību attiecībā uz Ļeņinu, ir ārkārtīgi nepatīkami.

Kur ir tas mūsdienu Doktors Streindžs, kurš māk pielietot grāmatu maģiju praksē, – un cik reizes viņam jāatkārto vārdi “Dormammu, es atnācu, lai vienotos”, lai Dormammu beidzot padotos un saprastu, ka vienošanās ir arī viņa paša interesēs?

Ar kādiem nosacījumiem sabiedrība būtu gatava noslēgt “Ļeņina miera līgumu”?

Kā būtu jāizskatās “pabeigtai” Ļeņina biogrāfijai, kas palīdzētu mums pārvarēt savulaik apspiestās psihotraumas izraisīto neirozi?

Vai tā varētu būt vienkārši objektīva “vēsture”? Nē, tas nestrādā: izskatās ideoloģiski angažēti.

Mistiska atklāsme? Nepārliecina: pārāk subjektīvi.

Varbūt kompromiss: Ļeņina “matērijas” un “fizikas” pētījums – tomēr balstīts uz personīgu pieredzi?

Piemēram, kā izvērstos divu cilvēku sadursme, ja viens no viņiem būtu parasts, mūsdienīgs propagandas, popkultūras un kontekstuālās reklāmas produkts, bet otrs – izlasījis kubikmetru Ļeņina Kopoto rakstu sējumu tumšzilos vākos?

Šī Ļeņina biogrāfija sākās kā eksperiments, īstenots pēc labi zināma modeļa – tas ir vesels non-fiction literatūras žanrs: cilvēks stāsta par to, kā ierobežotā laika posmā pakļāvis sevi kaut kādam pārbaudījumam. Viens veselu gadu ēdis tikai makdonaldā, cits gadu nav pircis preces ar marķējumu Made in China, trešais metodiski, no A līdz Z, lasījis Britu enciklopēdiju. Parasti uz šādu grāmatu vākiem autori raksta, ka sagādājuši sev “intelektuālu piedzīvojumu”, lai gan principā cilvēki to dara vienkārši intereses pēc – lai paskatītos, kas notiks, kas viņos mainīsies; jo pat visizmisīgākie konservatori slepus vēlas, lai rītdiena tomēr nebūtu tāda pati kā šodiena. Izsmeļoša iepazīšanās ar piecdesmit pieciem Ļeņina sējumiem un tūre pa visām vietām, kurās viņš dzīves laikā pabijis, sniegs iespēju veikt totālu Ļeņina dzīves un daiļrades revīziju un noslaucīt grimu no viņa patiesās sejas; tā taču būs, vai ne?

Tas, ka, izvērtēdams šīs parādības mērogus un kopējās kontūras, biju kļūdījies – turklāt pamatīgi –, noskaidrojās tikai vēlāk, kad kopotie raksti gluži dabiski, kā magnēts, apauga ar 12 Biohronikas sējumiem, pēc tam 40 dažādiem Ļeņina krājumiem, tad vēl kaudzēm grāmatiņu no sērijas “Ļeņins ..” (Londonā, Zviedrijā, Polijā...), laikabiedru galveno atmiņu 8 sējumiem, atsevišķiem Marksa un Engelsa darbiem, Искра saraksti, Ļeņina saraksti ar KSDSP komitejām... Tagad, uz to visu atskatoties, es saprotu, ka biju iekritis klasiskās “eskimosu lamatās”. Eskimosi, kā zināms, medī dzīvniekus, nometot sniegā asiņainu nazi. Dzīvnieki seko asiņu smaržai, sāk laizīt asmeni – “tikai intereses pēc”, protams –, sagriež mēli, bet turpina laizīt, pat nesaprotot, ka nu jau dzer paši savas asinis. Tie pat nepiefiksē mirkli, kad vienkārši pakrīt sniegā.

Kļūdaina izrādījās pat manis izvēlētā metode; ja es lasītu Britu enciklopēdiju un braukātu pa visiem pasaules makdonaldiem, tā varbūt arī darbotos – taču Ļeņina gadījumā vienkārša vēsturisko liecību uzkrāšana un kaloriju uzskaite liedz saskatīt parādības būtību.

Rakstot jebkuru šīs grāmatas nodaļu, bija jāveic procedūra, kas sekoja apmēram šādam algoritmam: lai pilnvērtīgi saprastu rakstu “Kopsavilkums pēc diskusijas par pašnoteikšanos”, man bija jāaizbrauc līdz Flumsai, jānoiet astoņi kilometri kalnup līdz Flumserbergai, precīzāk, līdz pansijai Kurhaus Tschudiwiese, kur tas tika sarakstīts, jāuzrāpjas vismaz vienā kalna virsotnē, pa kurām Ļeņins divus mēnešus staigāja (protams, precīzi tādos pašos Alpu zābakos, kādos Ļeņins pa taisno no Šveices ieradās Pēterburgas Somijas stacijā!), atpakaļceļā jāmeklē sēnes – tās pašas, kuru dēļ Uļjanovi 1916. gada septembrī nokavēja vilcienu uz Cīrihi, – un noteikti jāpaķer līdzi ne tikai Kopoto rakstu 30. sējums, saukts arī par “Čudivīzes sējumu”, bet arī 24., 26., 29. un 45., kuros runa ir par nacionālo jautājumu, lai, salīdzinot tekstus, saprastu, vai Ļeņina pozīcijas mainīgums bija saistīts ar viņa uzskatu dabisko evolūciju, līdzīgi kā agrārajos jautājumos, vai tomēr viņš savu pozīciju bija “aprēķinājis” caur Hēgeli, kas nozīmētu, ka atslēga uz to ir meklējama “Filozofijas burtnīcās”, un vai ir iemesls uzskatīt, ka šīs tēmas pamatteksts – “Par tautību jautājumu jeb par “autonomizāciju”” – tomēr, visticamāk, ir viltots un tāpēc ignorējams pilnībā?

Programmētājiem ir labs apzīmējums īpaši šādiem gadījumiem, kad pārāk gara un piņķerīga programma neturas tai atvēlētajos rāmjos un ir pilna ar izņēmumiem un loģiskām nesakritībām, un tās galvenā nelaime ir tāda, ka tā jau sākotnēji ir slikti uzprojektēta, – to sauc par “spageti kodu”.

Lūk, tas pats arī šeit.

Turklāt uz maniem spageti nebija norādīts, cik ilgi jāvāra.

Cik daudz vēl jāizlasa, jāizbraukā, jāuzzina, jāiztulko, lai varētu sev pateikt – stop, gatavs!

Kad – un kur – bija jāapstājas?

Pēc mēneša? Pēc gada? Pēc pieciem? Desmit?

Runā, ka pavāriem esot sena metode, kā pārbaudīt, vai spageti ir gatavi, – tie jāmet pret sienu: ja pielīp, tātad gatavi. Tā es vienā brīdī arī izdarīju. Rezultātā pēc pieciem “eksperimentam” veltītiem gadiem attapos telpā, kurā sienas bija aplipušas ar kaut ko ļoti dīvainu, ej nu nokasi... Un vispār nekas vairs neizskatījās tā kā agrāk. Interesanti arī, ka daudzi cilvēki, kuru sabiedrībā šos spageti biju sācis vārīt, vairs nebija atrodami; izrādījās, ka interese par ļeņinismu – 1989. gada traģēdija manā dzīvē atkārtojās kā farss – tiešām var novest sabiedrību līdz ekonomiskam kraham, un arī atsevišķas sabiedrības daļiņas – šeit gan iztiksim bez liekām detaļām – pēkšņi gulēja gruvešu kaudzēs; reizēm kopsavilkums pēc diskusijas par pašnoteikšanos ir tik drūms, ka labāk par to pat nedomāt, iekams grāmata nav gatava.

Vai grāmatas autors arī ir mainījies? O, jā, turklāt izskatās, ka neglābjami.

Kas attiecas uz pārrunām par “Ļeņina galējo statusu”, tās droši vien vēl turpināsies, un ir pat pamats cerēt uz pozitīvu iznākumu. Kā reiz izteicās pats V. I., “Kas gan ir pārrunas? Tas ir vienošanās sākums! Bet kas ir vienošanās? Tā ir pārrunu beigas!”

Titri nebeidzas un nebeidzas, un, lūk, pēc galveno varoņu un lomu izpildītāju vārdiem tiek uzskaitīti pēdējie asistenti, sekretāri, šoferi... Vispār jau titri skaitās tehniskā daļa, zālē tikmēr pamazām tiek ieslēgta gaisma, apkopējas nāk uzslaucīt izbārstīto popkornu – tā ir zīme skatītājiem, ka seanss ir cauri un visiem laiks doties mājās.

Taču daži skatītāji stūrgalvīgi sēž savās vietās – vai arī stāv un strīdas, parasti tie ir vecāki un bērni, jo vecāki grib iet prom – viss taču beidzies, ejam! –, bet bērni, pieraduši pie mārvela filmām, rausta vecākus aiz piedurknēm, pagaidi, tūlīt būs vēl. Nu kas, kas vēl būs?! Bērni rausta plecus – nezina un saprot, ka riskē: ja nu tomēr nekā nebūs, skandāls neizbēgams, pieaugušajiem nepatīk nokļūt muļķīgās situācijās.

Un reizēm tiešām nekas nenotiek, bet reizēm gadās, ka titri pārtrūkst un uz ekrāna parādās kāds no filmas varoņiem. To sauc par “ainu pēc titriem”, un nevar prognozēt, kāda tā būs. Kaut kāda smieklīga vai – visdrīzāk – savāda epizode. Vai – tā saucamā “ceturtā siena” pēkšņi kritīs, un kāds no personāžiem uzrunās publiku (kā filmā “Laipni lūdzam jeb Nepiederošiem ieeja aizliegta”: “Ko jūs te vēl darāt? Filma tak beigusies!”). Reizēm tas ir kaut kāds komentārs (kā “Karnevāla naktī”, kad pēc vārda “Beigas” pēkšņi atkal parādās Ogurcovs un saka: “Biedri! Vienu minūtīti! Oficiāli ziņoju, ka par visu, kas šeit šodien notika, es personīgi neesmu atbildīgs!”). Vai nākamās filmas treileris, vai jauna varoņa miniprezentācija, vai aina, kas izgaismo kāda tēla pagātni, vai tilts uz paralēlu Visumu, kur arī notiek kaut kāda dzīve, saistīta ar jau zināmo, bet tomēr atšķirīga – kā mājiens, ka visiem attēlotajiem notikumiem ir arī kāda cita, no mūsu uzmanības loka izslīdējusi šķautne, kura varbūt vēl tiks atklāta.

Ainā pēc titriem visi pārkāpj noteikumus: režisors dod mājienu uz kaut ko tādu, par ko it kā nevajadzētu runāt, bet jūs sēžat zālē, kad visi jau aizgājuši, un cenšaties pārvarēt sajūtu, ka droši vien izskatāties kā pilnīgs idiots, pat ne droši vien – pavisam noteikti; skaidrs taču, ka nekā vairs nebūs.

Un pēkšņi – pēkšņi – titri pārtrūkst un atkal iestājas tumsa.

Necaurredzama tumsa.

Upes krasts – tā ir Jeņiseja; dzirdama ūdens čalošana, plunkšķi, sprēgājošs ugunskurs un laiku pa laikam iznirstošs pludiņš – cilvēki makšķerē.

Pie ugunskura sēž trīs vīri.

Viens no tiem ir Stroganovs, gados jauns lauku bodītes īpašnieks no Šušenskas, kurš vēl nav izvēlējies, par ko kļūt – par lauku kapitālistu vai liberālu inteliģentu –, šaha spēles iesācējs.

Ir viņa kārta pieskatīt ugunskuru, bet viņš ir aizsnaudies. Atvēris acis, viņš atbalstās uz elkoņa un dodas pārbaudīt makšķeres.

Paskat tik, pie vienas ir pieķērusies liela, iespējams – pusotrkilogramīga vēdzele.

Dzīva, lokana un visai pabriesmīga – riebīgs purns, rumpis kā samam, tikai šaurāks, drīzāk līdzīgs murēnai.

Paņemts rokās, Stroganova loms šķiet pārāk vērtīgs, lai to vienkārši nosistu pret akmeni un nomestu zālē, pietaupot rītdienas zupai.

Ar tādu zivi varētu arī nobiedēt, ka maz neliekas.

Makšķerēšana ir samērā garlaicīga nodarbe – stāvi krastā un stundām ilgi kūko, un Stroganovs iedomājas, ka derētu biedrus mazliet izjokot.

Sosipatičs guļ, ērti iekārtojies, satinies savās zemnieku drēbēs, tādam pat gribēdams klāt netiksi.

Toties Vladimirs Iļjičs, lai arī ieritinājies puskažokā, tomēr ir pilsētnieks, viņš nav pieradis nakšņot zem klajas debess un, miegā grozoties, ir mazliet atsedzies.

Vispār jau viņš ir ne tikai Stroganova kaimiņš, bet arī skolotājs – jau pirmajā iepazīšanās reizē V. I. novērtēja viņa augsto intelektu un piecu seansu laikā iemācīja spēlēt šahu, lai pa rokai vienmēr būtu nopietns pretinieks.

Stroganovs skatās uz savu skolotāju, sper drošu soli viņa virzienā, paver puskažoka atloku un, daudz nedomājot, iestūķē zivi tieši V. I. azotē.

Kamēr V. I. mierīgi guļ, Stroganovs steigšus aizskrien līdz savai vietai ugunskura viņā pusē, apguļas, piever acis un izliekas, ka ne pie kā nav vainīgs.

Sākumā otrpus ugunskuram nekas nenotiek – bet pēkšņi vēdzele sarosās un, meklēdama izeju, palien V. I. zem krekla.

Tad klusā fāze beidzas.

V.I. miegā sajūt, ka pa viņu ložņā kaut kas auksts un slapjš. Viņš pielec sēdus, sāk bļaut pa visu Jeņiseju – viņam liekas, ka azotē ielīdusi čūska, – un dīrāt nost kreklu, lai tas, kas ir zem tā, pēc iespējas drīzāk tur vairs neatrastos, atkratītos, atlaistos. Viņš instinktīvi baidās likt roku azotē un cenšas izvilkt kreklu no biksēm, lai dzīvais radījums izkristu pa apakšu, sagādājot viņam pēc iespējas mazākus miesas bojājumus.

Visbeidzot viņam izdodas atbrīvot krekla malu, ievilkt vēderu – un ugunskura gaismā no azotes izkrīt kaut kas dzīvs, gļotains, brūngans, ūsains, zvīņains, iegarens un ar platu muti pa visu ģīmi.

Galīgi satriekts, V. I. sākumā palec malā, bet pēc tam, sapratis, ka tā ir zivs, ar šausmām uz to skatās, tad paceļ galvu, lai pavēstītu biedriem par savu atklājumu – zivs! Pie manis! Pati! Ielīdusi!

Viņš redz:

Sosipatičs ir pamodies un, protams, arī uz to visu skatās plašām acu zīlītēm, nesaprazdams, kas notiek, vai ir vērts iejaukties un vai viņš vispār var kā palīdzēt.

Stroganovs bezmaz raud, sten un rīstās no smiekliem.

V.I. skatās uz ugunskuru, uz Sosipatiču, uz Stroganovu, uz upi, uz makšķerēm, uz lokano zivi, uz debesjumu, kas droši vien piebārstīts ar zvaigznēm, – un tikai tad beidzot atgriežas nomoda stāvoklī, saprazdams, ka tas viss ir joks, ka zivs ir tikai un vienīgi zivs, nevis kāds pārdabisks radījums, kas sagrāvis visus viņa priekšstatus par pasauli, visus Lamarka pakāpienus, visu Darvina evolūciju, visu Marksa ateismu, visus centienus izprast dabu; ka pat visgudrākie skolnieki, protams, reizēm stulbi uzvedas un ākstās, bet pasaule joprojām ir izskaidrojama un katram, kurš spēj saskatīt tās nejēdzību, tiek pavērtas neizsmeļamas iespējas.

Zvaigznes acumirklī uzzibsnī un mirdz tik žilbinoši, ka uz brīdi viss kļūst gaišs kā dienā; visapkārt paceļas gaismas mūris.

V.I. sabāž īkšķus padusēs, aizver acis un sāk smieties – vispirms atliecies atpakaļ, tad sasvēries uz priekšu, šurp turp, šurp turp – gardi, spalgi, dzidri un skanīgi kā zvārgulītis.

Hahahahahaa-hahahahahaha-hahahahaha.