Atceroties Orsonu Velsu

Lai arī Orsons Velss bija tikai 10 gadus vecāks par mani, lielāko daļu manas dzīves viņš jau bija slavenība. Kad man bija 13, viņš radīja slaveno “marsieši nāk!” raidlugu. Tad, pēc trim gadiem, kad Velsam bija 26, pēkšņi parādījās “Pilsonis Keins”. Tā kā es uzaugu starp politiķiem un pats savu tēvu reizēm biežāk redzēju kinožurnālos nekā klātienē, “Pilsonis Keins” mani ļoti iespaidoja, jo īpaši tajā iekļautā “laika marša” epizode, kura viltīgā kārtā ir tik līdzīga reālajiem kinožurnāliem ar visu dobjo, dārdošo stāstītāja – pašas Vēstures – balsi, ka es burtiski jutos šajā filmā kā mājās: sajūta, ko nespēja sniegt tādi vizuāli iespaidīgāki kinoveikumi kā “Tas viss un vēl paradīze” (“All This and Heaven Too”).

Pēc pieciem gadiem viesnīcā Beverly Hills es pirmo reizi ieraudzīju tolaik vēl samērā slaido Orsonu Velsu.

– Ievēro, – man reiz teica Džozefs Kotens, viens no Mercury Theatre aktieriem, – kā Orsons nekad nesmaida kamerā un vienmēr ievelk vaigus, lai neizskatītos pēc Halovīna ķirbja.

Rita Heivorta, Orsona sieva, bija ieķērusies viņam elkonī. Atceros, kā absolūtas sajūsmas, ko vēl nebija skāris žēlums, pārņemts, nodomāju:

– Viņam ir viss.

Tolaik es vēl nezināju – vai viņš pats zināja? – ka tieši tad, kad es skatījos uz šo triumfu, viņa spožā karjera jau bija sākusi buksēt, bet mūsu sapņu meitenes Gildas vietu pamazām pārņēma vēl skaistākā Doloresa del Rio. Nu, Ritai nekad nebija īsti veicies. Bet Velsam…

Velsam. Pirmkārt, kas – un kāds? – bija Velss? Televīzijas paaudze viņu atceras kā milzīgi resnu un pļāpīgu vīru ar dārdošu balsi, ko visbiežāk varēja dzirdēt sarunu šovos un reklāmās, kurās viņš drūmā nopietnībā apliecināja, ka konkrētu vīnu nekad nelaidīs pārdošanā, “pirms būs pienācis tā laiks”, lai ko tas arī nozīmētu. Bet patiesībā pats Velss bija pārdošanā ilgi pirms sava laika tādā ziņā, ka viņš bija satriecošs brīnumbērns, kā to uzsver arī Frenks Breidijs “Pilsonī Velsā” – garā biogrāfijā, kas laimīgā kārtā detalizētāk pievēršas filmām nekā Velsa personības pretrunīgajām niansēm.

Velss, dzimis Kenošā Viskonsinā 1915. gada 6. maijā, bija turīgās, visai mākslinieciskās ģimenes luteklis. Viņš bija dzimis aktieris, rakstnieks un burvju mākslinieks. Skolas gaitas viņš beidza 15 gadu vecumā. 16 gados viņš veiksmīgi spēlēja pieaugušo lomas Dublinas Geita teātrī. 18 gadu vecumā viņš bija viens no redaktoriem un ilustrāciju autors trim Šekspīra lugām mācību grāmatu sērijā Everybody’s Shakespeare. 19 gadu vecumā viņš Brodvejā spēlēja gan Teicēju, gan Tibaltu “Romeo un Džuljetā”. 22 gadu vecumā viņš nodibināja pats savu aktieru trupu, The Mercury Theatre, kuras lielākais panākums bija mūsdienīgs “Jūlija Cēzara” iestudējums ar Velsu Bruta lomā. Mercury Theatre triecientempā iekaroja radio viļņus ar romānu un stāstu dramatizējumiem, tai skaitā H. G. Velsa “Pasauļu karu”, kas tika iestudēts reālistiski, izmantojot radio kā mediju, kurš soli pa solim ziņo par marsiešu ierašanos Ņūdžersijā. Panika, kas izcēlās valsts mērogā, šķiet, nesolīja neko labu, domājot par to neizbēgamo dienu, kad Ortega nometīs savu labā zēna, Señor Buen Muchacho, masku un uzlaidīs gaisā Maiami.

Drīz vien studija RKO Radio Pictures deva Velsam brīvas rokas – lai arī ierobežotu budžetu – viņa pirmās filmas uzrakstīšanai un režisēšanai, kā arī galvenās lomas atveidošanai tajā. Tie, kam patīk veidot sarakstus, vēl joprojām “Pilsonim Keinam” atvēl vietu 10 labāko filmu vidū, bieži vien tā ir pirmā vieta. Bet Velsa dzīvē teju vai tūlīt pēc šīs filmas uzņemšanas viss sāka iet uz leju. Tā kā Velss šķietami bija parodējis Hērsta personisko dzīvi, Hērsta laikrakstu konglomerāts pieteica viņam karu. Guļot nāves gultā, Keins nočukst vārdu “Rožpumpurs”. Šis vārds nez kāpēc tiek uztverts kā sava veida šifratslēga viņa dzīvei. Filmā izrādās, ka tā sauc zēna ragaviņas, ko Stīvens Spīlbergs nesen iegādājies par 55 000 dolāru. Īstajā dzīvē Hērsts par “rožpumpuru” sauca savas draudzenes Marionas Deivisas klitoru – bet tādas lietas bērnu filmu producenti parasti nekolekcionē. Lai arī nākamā Velsa filma, “Lieliskie Ambersoni”(1942), varēja būt pat labāka nekā “Pilsonis Keins”, radās problēmas filmas montāžā, lielā mērā tāpēc, ka Velss atradās Dienvidamerikā un montāžā nepiedalījās.

Lielāko daļu atlikušā mūža Velss nerimis ceļoja apkārt pa pasauli, atveidojot lomas uz skatuves, filmās un televīzijā. Viņam izdevās iestudēt un pašam spēlēt “Makbetā”, “Otello” un “Pusnakts zvanos”(pasaule no Falstafa skatpunkta). Viņš arī izgudroja (ne mazākā mērā kā citi) tā saukto film noir žanru, uzņemot filmas “Ceļojums bailēs”(1943), “Lēdija no Šanhajas” (1948), “Ļaunuma pieskāriens” (1958).

Viss, kam Velss pieskārās kā režisors, ir savā ziņā izcils – vismaz dažos aspektos –, bet viņam mūždien pietrūka naudas, nemaz nerunājot par galveno lomu aktrisēm. Viņa filmās tās mistiskā kārtā mūždien mainījās, jo Velsam bieži vien nācās uz ilgāku laiku pārtraukt uzņemšanu un, kad darbs tika atsākts, aktieri vairs nebija pieejami. Dezdemonas lomu “Otello” beigu beigās spēlēja ārkārtīgi izteiksmīga blonda parūka. Vienlaikus Velss pieņēma visus iespējamos lomu piedāvājumus, lai savāktu līdzekļus savām filmām un nomaksātu Amerikas nodokļus. Mēs iepazināmies 60. gados, periodā, ko misters Breidijs raksturo kā Velsa aktiera karjeras “nadīru”. Nu, ko es varu teikt – tajās dienās nadīra patiešām netrūka. Fakts ir tāds, ka viena no šīm nadīra filmām, kurā spēlēja Velss, ir ar manu scenāriju – filma “Vai Parīze deg?” (tā nedega, par milzu apbēdinājumu Mišelam Turnjē).¹

Vēlākos gados mēs šad tad sagadījāmies kopā televīzijā.

– Saproti, man jāiet uz sarunu šoviem, lai uzturētu līmenī honorāru par manām lekcijām universitātēs.

Orsons vienmēr izturējās tā, it kā būtu uz bankrota robežas, un, pieļauju, salīdzinot ar šajā biznesā pieņemto līmeni, arī bija. Šķita, ka Orsons dzīvo gan Spānijā, gan Holivudā, gan Lasvegasā.

– Tur es esmu tuvu lidostai, – viņš noslēpumaini teica. –Turklāt Nevadā nav nāves nodokļa, kā, teiksim, Haiti.

Orsons bieži runāja sirreāli un vienmēr noslēpumaini. Vai nu tu saprati, ko viņš grib teikt, vai paliki muļķos. Reiz viņš mani lūdza, lai viņa vārdā izlīgstu ar Džoniju Kārsonu, jo starp viņiem esot noticis kāds “pārpratums” un Velss vairs netika aicināts uz The Tonight Show, kā rezultātā esot smagi cietuši viņa lekciju honorāri. Es par to ierunājos Kārsonam. Kārsons bija pārsteigts. Viņam nekas tāds neesot zināms. Es Velsam atstāstīju šo sarunu vienā no mūsu biežajām kopīgajām pusdienām franču restorānā Holivudā, kur viņš vienmēr sēdēja milzīgā krēslā tieši pie durvīm. Vienīgajam viņa viesim bija atvēlēts mazāks krēsls, un vēl mazāks krēsliņš pienācās galīgi neaudzinātam melnam pūdelītim, kuru sauca Kikī.

– Džonijs tev nekad nestāstīs visu, kas notika, – Orsons noducināja. – Tur ir daudz, daudz kas vairāk. Un kāpēc, – viņš pavērsa mazo, auksto acu skatienu pret viesmīli, – tu man nes ēdienkarti, ja tāpat zini, kas man jāēd. Grilēta zivs!

Viņa balss dārdēja pa visu zāli.

– Un ledus tēja. Kā man riebjas grilēta zivs! Bet dakteris liek. Esmu zaudējis 20 mārciņas. Neviens tam netic. Bet neviens arī netic, ka es gandrīz vispār neko neēdu.

Mūsu pēdējās pusdienās 1982. gadā viņš svēra tuvu četriem simtiem mārciņu. Par apģērbu viņš izmantoja pāršūtas teltis, kurām bija diezgan nevērīgi piekļepāti krūšu un kabatu atloki un pogas, lai radītu iespaidu, ka tas ir parasts uzvalks. Viņam riebās joki par resnuļiem, kuri viņam bija obligāti jānoklausās – vismaz televīzijā – un jāreaģē ar priecīgu smaidu un nevērīgu repliku, kas bija jau iepriekš rūpīgi iestudēta. Kad jautāju, kāpēc viņš neiet uz operāciju, lai atsūknētu no ķermeņa taukus, Orsons izskatījās uzjautrināts.

– Tāpēc, ka esmu redzējis liposukcijas rezultātus, kad operācija neizdodas. Tā notika ar manu paziņu. Vispirms viņi ievieto zemādas katetru vēderā.

Orsons zināja visu par visām medicīnas procedūrām.

– Sākas atsūkšana, un tauki – tie izskatās pēc dzelteniem vistas taukiem. Tev jānomēģina šajā restorānā vista. Bet tad tauki – viņas, nevis vistas – tika atsūkti nevienmērīgi. Kādreizējā Rubensa sievietes torsa vietā tagad ir kaut kas drausmīgi viļņains un kalnains, un robains kā Mēness.

Viņš ieķiķinājās, un, kā vienmēr, viņam sejā saskrēja asinis – lēni, no apakšlūpas līdz pierei, līdz viņa acis pazuda purpursarkanā mākonī un es, kā vienmēr, prātoju, ko darīšu, ja viņš nokritīs beigts ar insultu.