Atvainojiet, kur es atrodos?

Ja jūs zināt, ko nozīmē vārds Omegle, tad, visticamāk, šobrīd domājat par nepazīstamu vīriešu ģenitālijām. Ja iztēlojāties ko citu – nav izslēgts, ka sev melojat. Bet, ja vispār nesaprotat, par ko ir runa, pastāstīšu. Omegle ir interneta vietne, kur lietotājus pēc nejaušības principa savieno ar svešiniekiem. 2009. gadā tur bija tikai čats, taču drīz parādījās arī videozvana iespēja, kuras dēļ Omegle ieguva savu bēdīgo slavu: līdztekus garlaikotiem jauniešiem to iemīļoja ekshibicionisti. Bet miers ar viņiem, stāsts ir par pavisam ko citu. Pirmajā mēnesī, kad svešiniekiem bija ļauts tikai sarakstīties, vietni ik dienu apmeklēja aptuveni 150 000 cilvēku. Kaut kur to vidū biju es. Un Slobodans.

Man bija 17 gadu, viņam vairāk. Es gāju vidusskolā Priekuļos pie Cēsīm, viņš grasījās studēt dramaturģiju Belgradā. Neatceros, par ko tolaik sarakstījāmies, bet šķiet, ka vadmotīvs bija pesimisms. Man bija izveidojusies alerģija pret savu ciemu un tā brutālajām reālijām, viņam pesimisms bija iestājies no dzīves Serbijā, varbūt pat no dzīves vispār. Es sapņoju izbraukāt Islandi, Serbiju un Mongoliju. Sarakstījāmies reti. Nevienu Slobodana fotogrāfiju tā arī nedabūju redzēt. Viņš savukārt nekad neprasīja manējās.

Pēc četriem gadiem nokļuvu Islandē kā apmaiņas studente. Jau pirmajā dienā iepazinu to pilnīgo tukšumu, kas rodas apziņā, stāvot autobusu pieturā pie benzīntanka ar skatu uz Islandes kalniem. Saujā man bija 200 eiro, kurus tur bija iespiedis nostopētās mašīnas šoferis.

– Tev vēl tālu jābrauc, ņem autobusu, – viņš laikam teica, kaut gan, ja tā padomā, viņš runāja islandiešu valodā, ko es tā arī neiemācījos. Priekšā bija vēl kādi 300 kilometri. Iespējams, viņš negribēja, lai kāpju svešu cilvēku mašīnās. Tā viņi dara – gādīgi apvaicājas, vai nav bail braukt ar svešiniekiem, paši būdami tie svešinieki, kas turklāt uzņem citus svešiniekus savās mašīnās. Bet autobuss nenāca, un pēc piecām minūtēm es jau sēdēju kārtējā nostopētajā mašīnā. Bija piepildījies tas, pēc kā tik ļoti ilgojos, stundām dirnēdama omeglē, – aizbēgt un pārmaiņas pēc ne par ko nedomāt, arī par autobusu grafikiem ne. Mana dvīņu māsa tikmēr klejoja pa Ungāriju. Arī viņu bija skārusi līdzīga kaite.

– Nebrauc uz Serbiju, tur visi ir zagļi. Tajā nakts vilcienā tevi apzags, – viņu brīdināja ungāri, bet viņa, protams, tik un tā brauca. Tā mūsu abu dzīvē kā absurdu notikumu priekšvēstnesis ienāca mans interneta draugs Slobodans. Vispirms viņš māsai sagādāja naktsmājas pie sava drauga Belgradā. Esot daudz pīpējuši, sēdējuši uz balkona un ēduši studentu ēdnīcā. Pats Slobodans gan uz tikšanos neesot ieradies. Man sāka likties, ka viņš ir sevi izdomājis un patiesībā kaut ko slēpj. Ka nav nekādu dramaturģijas studiju, viņam ir 54 gadi un netīri nodomi. Angliski tādus sauc par catfish, latviski – nezinu, kā. Par spīti visam, es Lieldienu brīvdienās aizlidoju uz Ungāriju un kopā ar māsu kāpu vilcienā uz Bresnopoļi, Slobodana dzimto ciematu, kur viņš bija solījies mūs gaidīt. Reiz psihoterapeite man stāstīja, ka jauniešiem esot raksturīga omnipotence – sajūta, ka viņi visu var un viss ir iespējams. Omnipotence apvienojumā ar eskeipismu diezgan būtiski samazina pašsaglabāšanās instinktu. Tā arī es nedomāju, vai Slobodans vispār eksistē. Galvenais bija nonākt Serbijā.

Pārbāztais vilciens stūmās cauri Serbijas laukiem. Mēs spiedāmies tamburā, neredzēdamas pieturas. Cilvēki teju kārās pa vagona durvīm, turklāt stipri lija. Kāda tante bija ģērbusies viscaur rozā kostīmiņā – nez kāpēc atmiņa paturējusi tieši šo faktu. Izkāpām, kur pagadās. Pietura, protams, nebija pareizā, bet Slobodans atbrauca mums pakaļ. Pavisam īsts, šķietami parasts jaunietis. Bija Lieldienas, un viņa māte bija mums saklājusi milzīgu svētku galdu. Slobodana vecāki rušinājās pa tomātu dobēm, bet mēs tikmēr piedzērāmies un gājām uz vietējo krogu, kur vērojām, kā koka interjerā dejo pārītis ādas jakās. Pie Slobodana mums ierādīja šķebinoši greznu guļamistabu otrajā stāvā. Nākamajā dienā par vēlu ierados Budapeštā un nokavēju lidojumu uz mājām, tāpēc aizbraucu ar nakts vilcienu uz Varšavu, lai pēc tam kultos uz Rīgu ar stopiem. Līdz tumsai jau biju Panevēžas pierobežā. Nakti plānoju nosēdēt benzīntankā un turpināt ceļu no rīta; pēdējai fūrei īkšķi parādīju tikai joka pēc. Bet tā apstājās. Šņākoņa, ar kādu bremzē kravas auto, joprojām ir mans Pavlova zvaniņš. Fūres brauc lēni, bet tālu – piemēram, kā šajā gadījumā, uz Somiju.

Šoferis bija lietuvietis.

– Es nemaz neredzēju, vai tu esi puisis vai meitene. Bet gribējās palīdzēt, – viņš sacīja lauzītā krievu valodā, un es vienkārši ļāvu viņam turpināt. – Man tā vienmēr notiek. Es aizvedu visus. Piekautas prostitūtas aizvedu līdz viņu mājām. Bomžus esmu ņēmis, aizmugurējais sēdeklis pēc tam smird pēc sūdiem, sieva dusmojas.

Pusnaktī viņš izlaida mani uz Mūkusalas ielas, un es devos kājām uz Āgenskalnu. Olgas ielā kāds iereibis vīrs uzprasīja:

– Atvainojiet, kur es atrodos?

Tas bija interesants jautājums. Es ļoti labi zināju, kur atrodas viņš. Bet es? Pēc loģikas man nebija šeit jābūt. Ir šoferi, kurus es saucu par eņģeļiem.

Otrreiz Slobodanu satiku divus gadus vēlāk, atceļā no Izraēlas. Man ar draudzeni bija sarunāts darbs tuksneša kotedžā Ramona krātera tuvumā. Pirmā mašīna no Telavivas bija pilna ar zēniem, kas pa salonu laida apkārt saņurcītu fantas pudeli, hašišu un šķiltavas. Tomēnes pieauga uz visām pusēm mesto raķešu daudzums. Kā vēlāk uzzinājām, Rietumkrastā bija nolaupīti un nogalināti trīs ebreju jaunieši, kas ar stopiem braukuši mājās.

– Galvenais – vienmēr smaidīt un teikt, ka viss ir okei, pat ja esi redzējis savus draugus mirstam, – vēlāk sacīja kāds kamuflāžā tērpies jaunietis, vezdams mūs Nāves jūras virzienā. Cits skumji un aizvainoti noteica:

– Latvija? Jūsējie tur manu vectēvu nogalināja.

Mēs skatījāmies, kā Nāves jūrā plunčājas resni krievu pensionāri, kamēr kāds vīrietis mūs nesekmīgi aicināja uz savu viesnīcas numuriņu. Izraēlā var iemācīties vismaz daļēji aprast ar gaisa trauksmes sirēnām. Tobrīd pat iedomāties nespēju, ka pēc vairākiem gadiem šo prasmi izmantošu Ukrainā.