Bailes būt labākajiem

Kautrība un piesardzība ir reklāmas ceļavējš. Pat ja ļoti gribas plātīties, ir jāsavaldās. Alus magnāts Carlsberg ir slavens šādas savaldības piemērs: “Iespējams, labākais alus pasaulē.” Viņi apzinās superlatīva subjektīvo dabu.

Bet alus Vārpa par šo sīkmanību pasmējās, reklāmā sakot skaidri: “Vārpa. Labākais alus Latvijā!” Un neviens viņiem neko nepadarīja, cik zinu. Tiesa, nav vairs šī zīmola. Nav vairs labākā.

Bauskas alus, kā saka, burkānam pievienoja arī mazliet rungas: “Bauskas alus – tīrs kā zītars; kas to nedzer, tas ir tītars!” Kas ir zītars, toreiz nezināju, nesapratu: cik tīrs tas alus? Taču tītaram būt negribējās, dzēru.

Kāds cits liels aldaris, varbūt Cēsu, varbūt ne, mēģināja uzbrukt precīzāk, par savu alu sakot: “Labāks par zeltu!” Uzreiz aldarim klupa virsū ne jau zeltkaļi, bet gan Aldara juristi, kas šai reklāmā saskatīja uzbrukumu Aldara “Zelta alum”. Ko tur iztiesāja, neatceros.

Kaut kad divtūkstošo pirmajā pusē kāds agrāk nezināms rupjmaizes grauzdiņš, vārdā Brex, gāja tālāk par zeltu, paziņodams: “Brex ir labāks nekā sekss!” Bija arī reklāmas klips televīzijā. Sekss maizi tiesā nesūdzēja, bet savs furors radās. Reklāmisti varēja jautri sašust, cik muļķīgs un primitīvs šis gājiens. Mēs par to snobiski smējāmies, bet kāds liels mūsu klients sapņaini teica:

– Bet visi par to runā. Ja mēs esam labāki, vai varam radīt ko tādu?

Un mēs aizvērāmies.

Ar kolēģi Reini izgājām ārā. Kioskā paņēmām pa Brex paciņai, lai izmēģinātu, kā tas ir. Skatījāmies uz upi, grauzām.

Bija tieši šāda jūlija pēcpusdiena.