Beigu gals

Roberta Frosta dzejolī “Strauts uz rietumiem” (West Running Brook) ir rindiņas: “It seriously, sadly, runs away/ To fill the abyss’ void with emptiness.” Manuprāt, es jautāju Stīvenam Veinbergam, kā viņš saprot šīs rindiņas, taču neatceros, ko viņš atbildēja.¹ Frosts bija pamanījies piekārt citu citam galā trīs tukšumus: abyss (bezdibenis), void (tukšums), emptiness (tukšums). Nedaudz palauzot galvu, var saprast, ka tukšums nav vienkārši nekas, tajā var būt pakāpes (tukšāks), turklāt var būt arī dažādi tukšumi. Šajā ziņā Frosta rindiņu varētu pārstāstīt šādi: tur ir par strautu, kurš pilnā nopietnībā skrien prom, lai piepildītu bezdibeņa (fiziskā nozīmē, lai arī nav nekā tāda, kam nebūtu dibena) tukšumu (bezdibeņa konkretizējums, tukšums, kurš “piepilda” bezdibeni) ar tukšumu (eksistenciālu tukšumu, bezjēdzību u.tml.).

Tukšumam ir nozīme, kuru var novietot arī aiz vārda “beigas”, kad vairs nav tā, kas beidzies. Taču latviešu valodā sastopamais “beigu gals” izsauc prātā dīvainu ainu, kur beigas izstiepjas līdz kādam galapunktam, un, tā kā “beigu gals” vienmēr tiek lietots lokatīvā, ikviens var iztēloties kādu visai tukšu un neomulīgu vietu, kur ne vien kaut kas beidzas, bet kur beidzas arī pašas beigas. Šādā nobeiguma noslēguma nozīmē, piemēram, vārdkopu izmantojis Kārlis Straubergs Aishila “Saistītā Prometeja” tulkojumā, kas publicēts Latvijas Sarga pielikumā 1919. gada 17. augustā:

…daudzas bēdas dalītas/ Starp daudziem klīst un beigu galā līdzinās.

Tomēr ilgu laiku “beigu gals” netika lietots, lai pastiprinātu beigu sajūtu, bet gan lai gluži vienkārši norādītu kādas rindas beigu daļu, īpaši sportā, runājot par tās vai citas komandas atrašanos turnīra tabulas beigās, kā, piemēram, Kurzemes Vārdā 1939. gada 16. septembrī:

Pārējās 4 vienības cīnīsies galvenā kārtā par stāvokli punktu tabeles beigu galā un par palikšanu virsligā.

Doktors Kārlis Ulmanis krāšņā tēlojumā “Brīvību par katru cenu”² laikraksta Brīvā Zeme pielikumā 1929. gada 6. augustā, kurā moralizē par cilvēka brīvības nosacījumiem³, raksta:

Daudz reiz pat vislabākās spējas un vislielākā enerģija nepietiek, lai tiktu atkal dzīves gājiena priekšgalā. Pa lielākai daļai viņiem jāpaliek gājiena pašā beigu galā.

Te skaidri noprotams, ka dzīves gājienam ir beigas, kuru beigās vēl ir arī gals. “Beigu gals” izrādās piemērots, lai raksturotu ilga mūža nobeiguma posmu. Piemēram, Aspazija, zūdīdamās par to, ka “vidējos gados” daudziem darbiem iepriekš nav pieticis laika, laikrakstā Pēdējā Brīdī 1931. gada 15. augustā raksta:

Tad dažādas sīkas ikdienišķas rūpes paņēma laiku un enerģijas vislielāko daļu, jo daudz soļu, domu un rūpju paņēma gādība par Raini, kuram trūka ikdienišķā praktiskuma. Tagad savā mūža beigu galā jāpadara tas, kas tai laikā nokavēts…

Vārdu sakot, vecums ir pietiekami dramatisks jēdziens, lai mūža nogali apzīmētu ar vairākām

beigām, īpaši dzejā (Dzejolis “Stirna”, Karogs, 1963. gada 1. decembrī):

No tālām pļavām žēlas klaigas raida./ Šķiet, satikšu es viņu meža malā,/ Kad manas dienas jau būs beigu galā./ Kad varēšu vairs tikai sacīt klusi –/ Kur biji tu tik ilgi pazudusi?

Piezīmes par latviešu “beigu gala” metafizisko skanējumu šeit varētu arī beigt, ja vien apmēram 70. gadu vidū valodā nebūtu ielavījies kāds cits vārdkopas lietojums, proti, aizvietot ar to veida apstākļus “galu galā” un “beigu beigās” ar nozīmi “rezultātā”. Var jau būt, ka “beigu gals” šajā nozīmē šur un tur lietots arī iepriekš; LNB digitālajā periodikā var, piemēram, atrast šādu lietojumu jau 1939. gadā avīzē Brīvā Zeme:

.. viss līdz laikam pašķīrās to priekšā, līdz vienu un otru aprija beigu galā pašu taisītās dzīves lamatas.

Tomēr, spriežot pēc šīs pašas digitālās periodikas bibliotēkas, šīs vārdkopas lietojums ievērojami pieauga septiņdesmitajos, kaut kādu iemeslu dēļ sākumā atrodot vietu vairāku latviešu rakstnieču un žurnālistu daiļradē. Teiksim, Monika Zīle 1977. gada 6. janvārī avīzē Cīņa raksta:

.. beigu galā Juris tai skurstenī bija iemunsturējis stikla gabalu: klāri spīd, bet dūmus nelaiž ..

Vai arī Ilze Indrāne savā “Zemesvēzi dzirdēt” jau 80. gadu vidū:

Vai nu tīri prātā nojuks beigu galā.

Un Selga Amata 1985. gada 31. decembrī Padomju Jaunatnē:

Tosestdien (beigu galā tomēr attaisnotais) vainīgais pērās kā traks un ne pušplēsta vārdiņa uz “gara biedru” jautājumiem neatbildēja.

Ilgākā laika posmā kopš 70. gadu vidus pie “beigu gala” atkal un atkal atgriezusies Dagnija Zigmonte:

Klaucāns savā saimniekošanas laikā atcerējās šeit tikpat daudz naudas ielicis kā izņēmis, diez vai zeme beigu galā vēl nav palikusi viņam parādā. (1977) Es centos neskatīties uz Beāti, cik ilgi spēdams, es turējos, bet beigu galā visam ir savas robežas. (1985)

Varbūt Teraponts beigu galā tomēr būtu sevi pierunājis uz tik briesmīgu izšķērdību, bet tad viņa smadzenēs uzzibsnīja trauksmes signāls. (1988)

Beigugalo arī Genovefa Bērsone (“beigu galā koleģiāli vienojamies nejaukties otra darbā… [..] Un beigu galā – tieši viņi veic visus labos uzdevumus”), Janīna Kursīte (“palīdz puisim pārvarēt daudzās grūtības ceļā, lai beigu galā tas varētu tikt pie iecerētās princeses”). Tomēr reizes desmit apsteidzot jebkuru latviešu rakstnieci, pārliecinošs līderis “beigu gala” lietošanā izrādās trimdinieks, “paidagogs, rakstnieks un kritiķis” Eduards Silkalns. Varētu pat teikt, ka tas ir viņa kroņa teiciens, “rokraksts”, liekot domāt, ka šis neglītais apstāklis ir viens no tiem teicieniem, kas reizēm cilvēkam “pielīp”, bet uz jautājumu, kāpēc tas notiek, atbildēt tikpat kā nav iespējams.

Tomēr atļaušos izteikt nepierādāmu apgalvojumu: veida apstākli “beigu galā” reizēm lieto arī tie stilisti, kuri savā valodā vēlas īpaši “iznesties”, savircojot to ar vecvārdiem, slenga vārdiem, vienkāršrunu un dīvainiem izteicieniem. Tikai tā es varu saprast, kāpēc šī vārdkopa iesprukusi Aivara Ozoliņa komentāros (“Divas balsis beigu galā pazuda, taču tas nav principiāli svarīgi ārpus vēlēšanu choreografu savstarpējo attiecību etiķetes”), Gunta Bereļa (“Tam, ko es beigu galā dabonu gatavu…”), Māra Bērziņa (“Tādēļ beigu galā Gūtenmorgens izlēma izvēlēties Japānu”) un Paula Bankovska (“viņš kritis lielinieku gūstā, sists un mežonīgā ienaidā spīdzināts, beigu galā pamests, piesists pie koka mežā”) prozā.

Labprāt šeit pieminu arī Normundu Naumani, kurš kādā savā 2014. gada recenzijā raksta:

Bet beigu galā smeldzīgi nopūšas – jo, kā jau teikts, viss atrodas, rodas, dzimst mūsu galvās. Ķermenis ir tikai kalps.

Piebildīšu vienīgi, ka man tomēr nākas piekrist kāda komentāra autorei LUNAI, kura divas dienas pēc šīs recenzijas publikācijas turpat apakšā plkst. 14:25 ierakstījusi:

.. pārliecina un uzrunā recenzija, taču vēl arvien nesaprotu, ko nozīmē vārdu salikums “beigu galā” – kas tas par vārdu salikumu, vai – kur ir beigām gals?