Demonstrācija

Pavasarīgā marta rītā brīnišķīgākajā Sicīlijas pilsētā Palermo pamodos no tā, ka suns laizīja seju. Vēl aizvakar biju izrādījis visai atturīgu attieksmi pret šo radījumu, kuru dzīvokļa biedre esot “negaidīti atguvusi no radiem, lai viņa dzīve nepaietu tik vienmuļi, kā vienmēr ziemās mēdz būt”. Es savukārt lūdzu, lai suns nekādā gadījumā nenāk manā istabā, neguļ gultā utt. Un tā arī notika, kaut gan tā bija kuce, un tādā gadījumā noteikumus tik ļoti nemaz nevajag ievērot, jo kuces labāk izprot cilvēku, un, kad tās saimniece aizbrauca brīvdienās, noteikumi tika atcelti vispār. Ar to brīdi Momo kļuva par brīvo suni, kas brokastu laikā drīkst sēdēt uz krēsla pie galda un skumji skatīties, kā es ēdu ar pistāciju krēmu pildītu cornetto. Tas, ka suns laizīja seju, šajā gadījumā nozīmēja nevis norādi uz suņa brīvības robežu paplašināšanu uz cilvēka gultas rēķina, bet gan to, ka biju aizgulējies, turklāt vēl tik īpašā dienā. Man bija jādodas demonstrācijā.

Es esmu mazais cilvēks un par politiku neinteresējos, mani vairāk aizrauj skaistais, piemēram, savvaļas fenheļu vākšana vai saldsērīgas pārdomas par pēdējā Hoenštaufenu mantinieka prinča Korradīno likteni. Turklāt tieši tobrīd mācījos studiju kursā, kur šādi bija noskaņots vairākums biedru, atskaitot spāņu meiteni, kas visu laiku rāvās piedalīties dažādos protestos, arī transporta darbinieku streikā, uz kuru nevarēja nokļūt, jo nekursēja autobuss. Taču mēs pārējie bijām mazie cilvēki un vēlējāmies tādi palikt. Pie šādas nostājas mēs nonācām ne paši savas ierosmes dēļ, bet ārēja pamudinājuma dēļ, jo dāma no studiju sekretariāta teica, ka “nebūtu slikti, ja mēs trešdienas pēcpusdienā visi kā viens sapulcētos ārā pie sekretariāta un pēc tam kopā ietu demonstrācijā”. Šķiet, ka demonstrācija bija domāta palestīniešu atbalstam, bet varbūt formālais iemesls bija cits, vienkārši tobrīd ielās un, kā vēlāk noskaidrojās, arī šajā pasākumā bija daudz cilvēku palestīniešu lakatos, kuri noteica gaisotni. Ziemeļniekiem dāmas sacīto iztulkošu vieglajā valodā: “nebūtu slikti” nozīmēja, ka jāiet noteikti, visi tiks pierakstīti uz lapas, neatnākušajiem netiks ieskaitīta tajā dienā atceltā nodarbība un tamlīdzīgi.

Tieši tādēļ mēs visi arī nonācām pie pārsteidzošas vienotības, ka esam mazie cilvēki, un tūdaļ izcēlās strīds par to, kā šādu izjūtu pamatot. Vācu meitene teica, ka to kaut kādā lugā esot formulējis Brehts, bet viņu tūliņ apstrīdēja francūzis, apgalvodams, ka šādu pasaules izjūtu pauduši franču filozofi, un nekavējoties nosauca vārdā visus sev zināmos domātājus, nez kādēļ īpaši kavējoties pie ikariešu kustības tēva Etjēna Kabē, kas savus sekotājus aizveda uz Amerikas laukiem dzīvot komūnās; francūzis arī mums ieteica sākt dzīvi komūnā laukos, taču sajūsmu viņa ierosinājums neguva, it īpaši no amerikānietes un japānietes, kuras vēlējās ar draudzenēm dzert tēju, lai apprecētos un paliktu Eiropā. Nesapratu, tieši kā viņas vēlējās to panākt ar tējas palīdzību, bet tas nebija vienīgais, ko es nesapratu. Bariņš vietējo sicīliešu teica, ka uz demonstrāciju vienkārši “var nepaspēt”. Diemžēl tas nespēja mazā cilvēka ideju pamatot teorētiski, toties pamatojumā lielisks izrādījās grieķis, sniegdams dziļu un detalizētu izklāstu, kāpēc politikā nevajag jaukties, daļēji atsaukdamies uz savas vecmāmiņas kārtainās mīklas recepti, bet daļēji – uz savas disertācijas tēzēm par atkritumu pārstrādi, no kā izrietēja, ka cilvēks dabai nodara tikai kaitējumu un mēs tāpat neko “nevaram darīt, jo visu nosaka “viņi””.

Šajā mirklī mani piemeklēja apgaismība, ka “viņi” ir cilvēki, kas vienmēr par sevi saka “mēs”. Tā ir universāla patiesība, kas visus pārējos argumentus apgāž, sniedzot šķīstu prāta skaidrību, paturot tikai šo vienīgo nostādni, kas, kā Gēte sacījis, ir “atslēga visam”. Tiesa, to viņš teica par Sicīliju, bet es vienkārši attīstu viņa domu tālāk. Piedzīvotās apgaismības spožumu, kas salīdzināma ar Pāvila vīziju ceļā uz Damasku, nevarēja aptumšot neviens un nekas; drīzi mēs tā vien tikai runājām: “viņi teica”, “viņi grib”, “viņi uzzinās” un līdzīgi. Vienlaikus mēs joprojām turpinājām aizbildināties: es teicu sekretariāta dāmai, ka jāved ārā suns – “Nāc ar visu,” teica dāma –, bet uz anglietes Džeinas jautājumu, kad “precīzi viss sāksies un beigsies”, viņa nicīgi atcirta: “Pēcpusdienā.” Izskanēja arī visādi citi iebildumi, piemēram, arābiete Mūna taisnojās, ka viņa var neiet, jo tur jau arābu pietiek, bet ukrainis atrunājās, ka sieva viņam likusi krievu veikalā nopirkt doktordesu olivjē salātu gatavošanai; nu, viņam gan labāk būtu bijis neizmantot gastronomisku argumentāciju, jo pirms dažām nedēļām viņš bija publiski nomelnojis picu ar anšoviem, un par to ar neslēptu sašutumu un nicinājumu runāja visa mācību iestāde.

Neko darīt, sarunājām tikties pie mācību iestādes vārtiem un visi kopā iet demonstrācijā.

Bet tas bija vakar, jo Momo laizīja man seju šodien, raidot nepārprotamus signālus, ka laiks iet ārā kaut ko uzkost. Atskārtu, ka trešdienas pēcpusdiena būs klāt jau pēc dažām stundām un nav ko kavēties.

Es devos ceļā. Vispirms pie serbu geja Marko uz tirgus ēstuvi: viņš vienmēr deva Momo maisiņu ar šķiņķa atgriezumiem; šis suns vispār pārtika tikai no ēdiena, kas iegūts, sveicinoties un smaidot viesmīļiem un pavāriem, kuri iznākuši pie durvīm uzpīpēt. Steigšus atvadījos no Marko, atvainodamies par to, ka nevaru papļāpāt, jo eju uz demonstrāciju. Turpat aiz stūra bija bārs, kur vācu tūristi bija mums ar Momo devuši naudu, par ko bāra saimnieks bija lādējies un dzinis mūs projām, savukārt es viņam nepieklājīgiem vārdiem biju vēlējis postu un iznīcību. Viņš nometa mums priekšā uz bruģa aizkostu maizes gabalu. Mēs ar suni uz viņu nicīgi paskatījāmies, un es teicu, ka pašlaik dodamies demonstrācijā pret tādiem kā viņš. Pēc laiciņa, bet ne pārāk tālu saskrējos ar Alberto, no kura biju īrējis dzīvokli. Viņš teica, ka uz brītiņu jāiegriežas pie viņa tēvoča, kura sieva tieši vilkšot no krāsns baklažānu sacepumu; pie viņa viesojoties arī kāds beļģis, kas fotografējot vulkānus. Sacepums jau esot krāsnī, ko kurinājuši vēl paši “svētie razbainieki”. Šī taisnības cīnītāju un nabago ļaužu aizstāvju grupējuma gaitas daudzos turpinājumos pirms mazliet vairāk nekā gadsimta aprakstījis Luidži Natoli darbā ar kopējo nosaukumu “I Beati Paoli”: viņi tikušies katakombās, kas joprojām glabā asiņainus noslēpumus un vendetas gaisotni. Baklažānu sacepums bija izcils, bet ilgi nepaliku, jo man taču bija jāiet demonstrācijā. Alberto piezvanīja brālēnam, kas manā mācību iestādē strādāja par elektriķi, lai mani aizbildina, jo cits viņa radagabals šodien atvedīšot jūras ķemmītes, ko sutināt baltvīnā ar ķiplokiem. Padzirdējis, ka brālēns “ar viņu parunās”, es, īsti tam neuzticēdamies, devos tālāk. Izmetis loku ar suni, jau tuvāk demonstrācijas vietai satiku jauno cilvēku Mohammadu, ar kuru kopā biju apmeklējis mācību ekskursiju. Toreiz viņš bija nerunīgs, kas nav tunisiešiem raksturīgi, taču tagad bija bezgala priecīgs, jo bija dabūjis uzturēšanās atļauju kā mazgadīgais, kaut gan viņam esot jau pilni astoņpadsmit. Viņš ierosināja to atzīmēt ar kafiju bārā pie mūsu paziņas, arī tunisietes, Sivāras, kura sagadīšanās dēļ bija mana tagadējā kursabiedre. Kafijas dzeršanas laikā ieminējos, ka mēs tā arī nekad netiksim līdz demonstrācijai, taču mans arābu draugs un draudzene atbildēja, ka neesot kur steigties, jo tāpat nekas nesākšoties laikā un tur tāpat pulcēšoties tikai tumši ļautiņi. Kāda sakritība, to pašu bija teicis arī ķīnietis, kurš uz mani reiz bija šaušalīgi apvainojies, jo biju samelojis, ka neprotu angliski, lai nebūtu jārunā šajā valodā, bet viņš mani pieķēra jautri triecam ar anglieti Džeinu. Tagad sapīkums bija zudis, un viņš, ar dūnu jaku mugurā un milzu telefonu rokā, teica, ka ies “paskatīties uz to pūli, kas traucē satiksmi”. Kaut gan uz demonstrācijas sākuma laiku mēs tur nenonācām, tomēr izdevās satikt pārējos un, pats galvenais, dāmu no studiju sekretariāta. Dāma no studiju sekretariāta redzēja – mēs piedalāmies, lai gan mēs nekur nepiedalījāmies, jo biedri bija aizņēmuši divus galdiņus pie galvenās ielas blakus tirgum un tos rūpīgi sargāja, tāpēc ka dārzeņu tirgotāji visu laiku traucēja mierīgi pasēdēt, spalgi un ritmiski sicīliešu izrunā klaigādami: “Paēdiet un ejiet!”

Kad mums garām gāja demonstranti, kas nemaz nebija tumši ļautiņi, bet gan, gluži pretēji, kā vairums atzīmēja, “līķa bālumā”, lielākoties pensijas vecuma ļaudis, bēdīgi par pasaulē notiekošo ļaunumu, mēs joka pēc šo saukli pārņēmām un no visas sirds ritmiski aurojām, it kā piedaloties gājienā. Pienāca policists un pajautāja, kāpēc mēs tik kaismīgi izkliedzam tieši šos vārdus, un mēs viņam paskaidrojām, ka tāda ir kopējā noskaņa. Nez kādēļ viņam kabatā bija suņu gardumi, un viņš sāka ņemties ar Momo, likdams viņai sēdēt, riet un izpildīt citas komandas. Momo apēda visus gardumus, bet pēc tam uzrēja arī viņam.

Pagāja apmēram nedēļa, viss bija jau aizmirsts. Pa Vučīrijas tirgu pirmdienas vējš dzenāja papīrus. Es gāju uz pēcpusdienas nodarbībām, bet todien mazliet aizkavējos, jo satiku pazīstamu klaidoni ar suņiem, kurš piecus gadus esot žonglējis un rijis uguni Štutgartē. Tiem, kas aizkavējušies, parasti jāiet garām studiju sekretariātam. Ārā iztraucās dāma, kura bija mudinājusi piedalīties demonstrācijā, un izteica komplimentus, apgalvojot, ka es esot teju vienīgais sociāli atbildīgais un aktīvais cilvēks visā studiju grupā, visā pilsētā, visā pasaulē; pat viņas radagabals Alberto brālēns esot stāstījis, cik aktīvi es piedaloties pilsētas sabiedriskās dzīves norisēs. Es pateicos un paskaidroju, ka esmu tikai mazais cilvēks.

– Un vēl mīli dzīvniekus! – viņa sajūsmā izsaucās.