Dieva suņi starp ekstāzi un pašcieņu

Rakstā aplūkota Karlo Gincburga un Brūsa Linkolna grāmata “Vecais Tīss, Livonijas vilkatis: klasisks gadījums salīdzinošā perspektīvā”¹

Kādā 1691. gada pavasara dienā vietā, kas¹ tagad pazīstama kā Latvijas pilsēta Cēsis, pulciņš vietējo iedzīvotāju apriņķa tiesas zālē gaidīja savu kārtu dot liecību. Lieta, ko todien izskatīja, bija necila – zādzība vietējā baznīcā. Tiesneši, visi no bagātās vāciski runājošās elites, pa vienam aicināja klātesošos ieņemt vietu uz liecinieku sola. Kad pienāca kārta vecam vīram, vārdā Matīss, soģi ievēroja, ka vietējais krodzinieks, kurš jau bija izvaicāts, smaida. Vaicāts, kāpēc tā, krodzinieks atbildēja, ka viņam nākot smiekli, redzot, kā vecais Tīss, viņa kaimiņš un rentnieks, pirms liecības zvēr pie Bībeles, jo “katrs taču zinot, ka viņš saejoties ar velnu un esot vilkatis”.

Tas, ka Tīss ir vilkatis, šķiet, bija visiem zināms, un arī viņš pats to labprāt atzina – vēl vairāk, piebilda, ka tā nav pirmā reize, kad par to runāts tiesas zālē. Pirms 10 gadiem Tīss jau ticis izjautāts par lauzto degunu un paskaidrojis tiesai, ka viņam kāds kaimiņš iesitis ar slotaskātu, kamēr abi viesojušies ellē. Tiesneši toreiz pasmējušies un ļāvuši viņam iet. Taču šoreiz Cēsīs prāva mainīja iesākumā uzņemto gaitu un tiesneši pievērsās vilkaša nopratināšanai.

Tiesa vecajam Tīsam jautāja, kāpēc viņš kļuvis par vilkati – kāds no tā viņam ticis labums, ja tik un tā palicis trūcīgs? Viņš paskaidroja, ka pirms vairākiem desmitiem gadu pieņēmis noburtu dzērienu, ko viņam krogā padevis kāds “blēdis” no Marienburgas. Tas pats vīrs viņam arī iemācījis apsvētīšanas vārdus, kas piesauc sauli un mēnesi, un iemācījis dziedēt slimus cilvēkus un lopus. Ar zināšanām par zālītēm un burvju vārdiem Tīss kļuvis labi pazīstams visā apkaimē. Viņš atcerējās, ka jauno identitāti pieņēmis mierīgi, bet nav domājis, ka “tam līdzi nāks tik daudz ļaunuma”.

Tīss pastāstīja, ka viņi ar biedriem, pārējiem vilkašiem, vilka izskatu pieņemot trīs reizes gadā – ap Vasarsvētku nakti un Jāņa nakti un Lūcijas naktī. Tad viņi kopā kājām dodoties uz elli, kur varot iekļūt caur vietējo purvu. Pati elle citiem paliekot neredzama, Tīss paskaidroja, jo atrodoties pazemē un ieeju varot saskatīt tikai tie, kuri tur piederīgi. Viņš stāstīja, ka tā esot vieta, kur valda pārpilnība – ar greznām ēkām un bagātīgiem mielastiem. Turpat glabājoties arī visādi virszemes labumi – labība, zivis, augļi un gaļa –, ko sazaguši un sanesuši “burvji” (die zauberer). Vilkašu uzdevums esot cīnīties ar elles spēkiem un uzstiept atpakaļ virszemē tik daudz salaupītā, cik nu varot panest (Tīss atminējās, ka viņš pats esot iznesis no elles “daudz miežu, auzu un rudzu”), lai pilsēta varētu dzīvot pārticībā.

Šajos sirojumos vilkaši paši arī nodevušies karnevāliskai dzīrošanai. Tīss tiesai pastāstīja, ka vilkaši “skrejot apkārt kā vilki un saplēšot zirgus un lopus, kas gadoties ceļā”. Tad viņi savācoties vienkop (parasti ap 20 vai 30 vilkašiem) un ceļa malā cepot un ēdot nolaupīto lopu gaļu. Tas tiesai likās intriģējoši: ja reiz šie cilvēki bija vilku izskatā, kāpēc viņi gaļu neēda tāpat jēlu? Tīss palika pie sava: gaļu viņi cepuši un ēduši kā cilvēki, un, lai gan roku un vēl jo vairāk nažu viņiem nav bijis, vilkaši ar ķetnām uzdūruši gaļu uz iesmiem un plēsuši to ar ilkņiem. Līdz mielasta beigām viņi jau atkal bijuši cilvēku paskatā.

Tīsa stāsts izsauca sašutuma pilnu jautājumu lavīnu no tiesnešu puses. Vai viņš esot uz vienu roku ar velnu? Citos jautājumos Tīsa liecība nopratināšanas gaitā nedaudz mainījās, taču šajā lietā viņš palika nelokāms. Vilkaši neesot sātana kalpi; patiesībā velns viņus neieredzot un darot, ko varot, lai padzītu no elles “kā suņus, jo viņi arī esot Dieva suņi”. Burvji, zvērinātie vilkašu ienaidnieki, dzīrojot kopā ar velnu un darot visu, ko tas viņiem liek, “tādēļ arī viņu dvēseles tam piederot”. Turpretim vilkaši gribot darīt cilvēkiem tikai labu. “Ja viņu nebūtu,” Tīss paskaidroja, “visa pasaules svētība būtu prom.”

Tad tiesa pieaicināja vietējo mācītāju, kurš Tīsu nostrostēja. Tas, ko viņš pastrādājis, esot grēks pret Dievu, un viņš tikšot pazudināts, ja vien nenožēlošot. Tīss atkal uzstāja, ka viņš ar pārējiem vilkašiem kalpojis Dievam; pateicoties saviem darbiem, viņi pilnīgi noteikti nonākšot debesīs. Kad mācītājs tādu paziņojumu stingri noraidīja, Tīss zaudēja savaldību. Kāpēc viņš tagad tiekot tiesāts, ja “neesot pirmais un nebūšot arī pēdējais, kurš tamlīdzīgas lietas piekopis”? Pēc visiem šiem tiesas centieniem “vienādā mērā ar labu un ar draudēšanu” panākt, lai Tīss atzīst savu vainu, viņš beigu beigās teica, ka “ja nu [tiesa] tagad gribot panākt, lai viņš tā vairs nedarot, tad viņš to atstāšot arī, jo jau tāpat esot vecs un vārgs”.