Dž. F. K., traģēdija, mīts

“Mans mīļākais dzejnieks ir Aishils.” Tā teica senators Roberts F. Kenedijs, 1968.gada aprīlī uzrunājot baisas ziņas šokētu pūli. Kenedijs bija ieradies nabadzīgā melnādaino rajonā Indianapolisā, lai uzstātos ar kārtējo priekšvēlēšanu kampaņas runu, bet ceļā uzzinājis, ka nogalināts Mārtins Luters Kings; tieši viņam, Ņujorkas senatoram, nācās paziņot traģisko vēsti. Cenšoties atrast piemērotus vārdus tās dienas asiņainajai slepkavībai – kura, protams, nenovēršami atsauca viņa un klausītāju atmiņā Kenedija brāļa Džona nogalināšanu pirms pieciem gadiem –, Kenedijs vērsās pie Aishila “Orestijas”, dižās triloģijas, kas vēsta par ilgām pēc taisnīguma pasaulē, kuru caurcaurēm pārņēmusi vardarbība. Vārsmā, kuru viņš citēja, pilsētas vecajo koris prāto par varmācības un ciešanu nozīmi:

Kad miegā dvēseli spiež atmiņas

Par pārciestajām sāpēm, tad

Pret paša gribu cilvēks dzīvi izprast sāk.

Tā dievi, visa valdītāji, vēlību

Dāvā ar varu.¹

Savu uzrunu Kenedijs noslēdza ar aicinājumu ieklausīties seno klasiķu gudrībā: “Veltīsim savu dzīvi tam, par ko grieķi runāja jau pirms tik daudziem gadiem, – cilvēka mežonīguma savaldīšanai un tam, lai padarītu dzīvi uz šīs pasaules rimtāku.” Tas, ka mežonīgums nav savaldāms, ar baisi grieķisku ironiju pierādījās trīs mēnešus vēlāk, kad Kenedijs pats tika nogalināts. Vārsma, kuru viņš citēja Kinga nāves dienas novakarā, vēlāk tika iekalta kā epitāfija viņa paša kapakmenī.

R.F. Kenedija atsaukšanās uz senajiem grieķiem izrādījās pravietiska. Lai kā Žaklīna Kenedija būtu pūlējusies par Kenedija administrācijas oficiālo mītu padarīt Kamelotu, reizēs, kad esam centušies izprast Kenedijus un viņu dzimtas stāstu – tas ir, centušies atrast lielāku, “mītisku” struktūru aiz viņu dzīves faktiem –, mēs parasti vēršamies pie grieķiem, jo īpaši pie viņu traģēdijām. Nav grūti nojaust, kāpēc. Atēniešu lugas atkal un atkal atgriežas – kā katru 22. novembri to darām arī mēs – pie šokējošas, tomēr, tā vien šķiet, nenovēršamas ainas: pie kritušā ķēniņa, pie varas, skaistuma un privilēģijām, kas nežēlīgi ietriektas dubļos. Turklāt daudzu traģēdiju sižeti griežas ap ģimenes lāsta asi un tā raisītajām kolīzijām, ap dzimtas patriarha pastrādāto “pirmgrēku”, kas atgriežas, lai vajātu nākamās, nevainīgās paaudzes. Abi šie naratīvi atšķirīgos veidos ieausti arī Kenediju dzimtas stāstā, jo īpaši slepkavību stāstā.

Domājot par Kenedijiem, mums it sevišķi patīk piesaukt “ģimenes lāsta” motīvu. Nekur šis motīvs neatklājas spēcīgāk kā pašā “Orestijā” – tekstā, kuru Roberts Kenedijs citēja tajā aprīļa vakarā pirms 45 gadiem. Kad koris runā par ciešanām un sāpēm, liekas, it kā tas atsauktos uz tābrīža “karstajām ziņām” – uz valdnieces Klitaimnēstras plānu noslepkavot savu vīru Agamemnonu, atriebjoties viņam par lēmumu upurēt viņu abu meitu Ifigeniju, lai izlūgtos dieviem labvēlīgu ceļavēju ahajiešu flotei uz Troju. Bet, kā izrādās vēlāk, šis atriebības akts ir tikai skaudrs turpinājums veselai slaktiņu virknei, kura, kā koris labi zina, iesniedzas paaudžu paaudzēs – līdz Agamemnona tēvam Atrejam, kurš nogalināja sava miesīgā brāļa bērnus; līdz Atreja tēvam Pelopam, kurš ieguva savu līgavu ar varmācību un nodevību un kuru nolādēja vīrs, ko viņš nodeva; līdz Pelopa tēvam Tantalam – valdniekam, kuru dievi bija tik ļoti iemīļojuši, ka viņš dzīroja kopā ar tiem līdz brīdim, kad viņš nogalināja pats savu dēlu un piedāvāja viņa miesu kā cienastu saviem dievišķajiem viesiem, lai pārliecinātos, ka viņi tik tiešām ir visu zinoši.