Es nespēju iztēloties pasauli bez Izraēlas

Šo atklāto vēstuli Nobela prēmijas laureāte Herta Millere 25. maijā nolasīja organizācijas “Ebreju kultūra Zviedrijā” rīkotajā Septītā oktobra forumā Stokholmā

Lielākā daļa aprakstu par karu Gazā norāda, ka karš sācies citur. Karš nesākās Gazā. Tas sākās 7. oktobrī, tieši 50 gadus pēc Ēģiptes un Sīrijas iebrukuma Izraēlā. Palestīniešu grupējuma Hamās teroristi sarīkoja Izraēlā neiedomājamu slaktiņu. Viņi sevi filmēja kā varoņus un svinēja pašu sarīkoto asinspirti. Šīs uzvaras svinības turpinājās pie viņiem Gazā, kur teroristi aizgādāja sakropļotos gūstekņus un, palestīniešu gaviļu sveikti, izrādīja tos kā kara trofejas. Asiņainās gaviles vēlās līdz pat Berlīnei. Neikelnes ielās dejoja, un palestīniešu organizācija Sāmidūn dalīja saldumus. Internetu pārpildīja triumfējoši komentāri.

Slaktiņā gāja bojā vairāk nekā 1200 cilvēku. Pēc spīdzināšanas, sakropļošanas un izvarošanas 239 cilvēki tika nolaupīti. Hamās sarīkotais slaktiņš ir pilnīgs civilizētības sabrukums. Es nespēju pieņemt, ka mūsu laikos vēl iespējami šajā asinspirtī pastrādātie arhaiskie šausmu darbi. Šis slaktiņš līdzinās pogromiem, ko ebreji tik labi pazīst jau gadu simtiem. Tādēļ izraēlieši bija tik satriekti, jo viņu dibinātajai valstij taču vajadzēja viņus no šādiem pogromiem pasargāt. Un līdz pat 7. oktobrim viņi arī ticēja, ka ir pasargāti. Turklāt Hamās sēž Izraēlai uz kakla kopš 1987. gada. Hamās dibināšanas harta pilnīgi skaidri par savu mērķi deklarēja ebreju iznīcināšanu, kā arī apgalvoja, ka nāve dieva vārdā ir viņu augstākā vēlme.

Lai arī viņu hartā kopš tā laika ir ieviestas izmaiņas, skaidrs arī, ka nekas nav mainījies: ebreju un Izraēlas iznīcināšana joprojām ir Hamās mērķis. Tieši tas pats ir arī Irānā. Arī Irānas Islāma Republikā ebreju iznīcināšana ir valsts doktrīna kopš tās dibināšanas 1979. gadā.

Runājot par Hamās teroru, vienmēr jāpiemin arī Irāna, jo lielais brālis Irāna mazo brāli Hamās finansē, apbruņo un padara par savu rokaspuisi. Runa ir par nežēlīgām diktatūrām. Un mēs labi zinām: jo ilgāk diktatori valda, jo vairāk tie radikalizējas. Tagad Irānas valdība sastāv tikai no radikāļiem. Mullu valsts ar tās revolucionāro gvardi ir nežēlīga, savu ietekmi paplašinoša militārā diktatūra. Reliģija nav nekas vairāk kā piesegs. Politikā islāms nozīmē nicinājumu pret cilvēkiem, publisku pēršanu un nāvessodus Dieva vārdā. Irāna ir apsēsta ar karu, taču vienlaikus izliekas, ka neizstrādā atomieročus. Tā dēvētās teokrātijas dibinātājs ājatolla Homeinī izdevis reliģisku dekrētu jeb fatvu, paziņojot, ka kodolieroči esot neislāmiski.

To, ka Irāna īsteno slepenu kodolieroču programmu, starptautiskie inspektori bija atklājuši jau 2002. gadā. Izstrādāt bumbu bija nolīgts kāds krievs: kodolieroču eksperts jau gadiem bija strādājis Irānā. Šķiet, ka Irāna pēc Ziemeļkorejas parauga cenšas izmantot kodolieročus iebaidīšanai, un tā patiešām ir biedējoša doma. Īpaši Izraēlai, taču arī visai pasaulei.

Mullas un Hamās ir tik apsēsti ar karu, ka attiecībā uz ebreju iznīcināšanu vairs nav svarīga reliģiskā piederība pie šiītiem vai sunnītiem: viss pakārtots šai apsēstībai. Iedzīvotāji apzināti tiek turēti nabadzībā, tajā pašā laikā Hamās vadoņu bagātība neizmērojami pieaug: runā, ka Ismāīla Hanijes rocība Katarā mērāma miljardos. Un viņu nicinājumam pret tautu nav robežu. Palestīniešiem gandrīz vairs nav citas iespējas kā kļūt par mocekļiem. Nav iespējams izvairīties no totālas pārraudzības, ko īsteno militārisms līdz ar reliģiju. Palestīniešu politikā Gazā burtiski nav ne spraudziņas atšķirīgam viedoklim. Hamās ar neticamu brutalitāti izspiedis no Gazas joslas visus pārējos politiskos strāvojumus. Pēc Izraēlas spēku atvilkšanas no Gazas joslas 2007. gadā Hamās kustības Fatah biedrus nometa no 15 stāvu ēkas jumta. Hamās ir pārņēmis kontroli pār visu Gazas joslu un izveidojis neapstrīdamu diktatūru. Neapstrīdamu tāpēc, ka neviens, kas to apstrīd, ilgi nedzīvo. Hamās izveidojis nevis sociālās drošības tīklu iedzīvotājiem, bet tuneļu tīklu zem palestīniešu kājām – pat zem slimnīcām, skolām un bērnudārziem –, ko finansē starptautiskā sabiedrība. Gaza ir viena vienīga kazarma, antisemītiska valsts dziļi pagrīdē. Visaptveroša, tomēr neredzama. Irānā mēdz teikt: Izraēlai vajadzīgi ieroči, lai aizsargātu savu tautu; Hamās vajadzīga tauta, lai aizsargātu savus ieročus.

Šis teiciens ir īsākais apraksts tam, ka Gazā nav iespējams nošķirt civiliedzīvotājus no militārpersonām. Un tas attiecas ne tikai uz ēkām, bet arī uz ēkās esošo personālu. Izraēlas armija, reaģējot uz 7. oktobri, tika iemānīta šajos slazdos. Nē, nevis iemānīta, bet piespiesta. Piespiesta aizstāvēties, lai, iznīcinot infrastruktūru un pieļaujot civiliedzīvotāju upurus, tiktu padarīta par vainīgu. Un tieši to arī Hamās vēlējās, un tieši to tas izmanto. Tas stingri kontrolē ziņas, kas nonāk pasaulē. Jo ciešanu skati mūs satrauc. Taču neviens kara reportieris Gazā nespēj strādāt neatkarīgi. Hamās kontrolē attēlu atlasi un diriģē mūsu jūtas. Mūsu emocijas ir viņu spēcīgākais ierocis pret Izraēlu. Un, atlasot attēlus, Hamās pat izdodas sevi pasniegt kā vienīgo palestīniešu aizstāvi. Šis ciniskais aprēķins ir attaisnojies.

Kopš 7. oktobra es atkal un atkal atceros grāmatu par nacisma laiku, Kristofera Brauninga grāmatu “Parasti vīri”. Viņš apraksta ebreju ciematu iznīcināšanu Polijā, ko veica policijas 110. rezerves bataljons, kamēr vēl nebija gāzes kameru un krematoriju Aušvicā. Tas līdzinājās Hamās teroristu asinspirtij mūzikas festivālā un kibucos. Vienā 1942. gada jūlija dienā tika noslaktēti 1500 Juzefovas ciemata ebreju iedzīvotāji. Bērnus un zīdaiņus nošāva uz ielas pie viņu mājām, vecus un slimus ļaudis – gultās. Pārējos aizdzina uz mežu, kur piespieda izģērbties kailiem un rāpot pa zemi. Par viņiem ņirgājās un viņus spīdzināja, tad nošāva un atstāja guļam asiņainajā mežā. Nogalināšana bija kļuvusi par perversiju.

Grāmatas nosaukums ir “Parasti vīri”, jo šo rezerves policijas bataljonu veidoja nevis esesieši vai vērmahta karavīri, bet gan civiliedzīvotāji, kuri vecuma dēļ vairs nebija piemēroti militārajam dienestam. Viņi nāca no pavisam normālām profesijām, bet kļuva par briesmoņiem. Šie kara noziegumi līdz tiesai nonāca tikai 1962. gadā. No tiesas procesa protokoliem izriet, ka daži no šiem vīriešiem “guva no tā visa milzīgu baudu”. Sadisms sasniedza tādu pakāpi, ka kāds tikko precējies kapteinis uz slaktiņu atveda savu sievu, lai svinētu medusmēnesi. Jo asinspirts turpinājās arī citos ciematos. Un sieviete baltajā kāzu kleitā, ko bija paņēmusi līdzi, pastaigājās starp tirgus laukumā sadzītajiem ebrejiem. Viņa nebija vienīgā sieva, kas drīkstēja ierasties. Tiesas dokumentos fiksēts kādas leitnanta sievas teiktais: “Kādu rītu mēs ar vīru sēdējām mājas dārzā un ēdām brokastis, kad pie mums ieradās kāds vienkāršs vīrietis no viņa rotas, nostājās miera stājā un ziņoja: “Leitnanta kungs, es vēl neesmu brokastojis!” Kad mans vīrs uz viņu jautājoši paskatījās, viņš turpināja: “Es vēl neesmu nogalinājis nevienu pašu žīdu.”

Vai tas ir pareizi – saistībā ar 7. oktobri atcerēties nacistu paveiktos slaktiņus? Domāju, ka ir, jo Hamās pats vēlējās atgādināt par Holokaustu. Un vēlējās nodemonstrēt, ka Izraēlas valsts vairs negarantē ebreju izdzīvošanu. Ka ebreju valsts ir mirāža, ka tā viņus neglābs. Mēs liedzamies vārdu “Holokausts” attiecināt uz citiem notikumiem. Bet kāpēc gan? Mūsu pašu jūtas nespēj izvairīties no šīs pulsējošās tuvības.

Un nacismu man atgādina vēl kaut kas – sarkanais trīsstūris uz palestīniešu karoga. Koncentrācijas nometnēs tā bija ieslodzīto komunistu zīme. Un šodien? Šodien tas atkal redzams Hamās videoklipos un uz ēku fasādēm Berlīnē. Videoklipos tas tiek izmantots kā aicinājums nogalināt. Uz fasādēm tas iezīmē mērķus, kam jāuzbrūk. Liels sarkans trīsstūris ir uzzīmēts virs ieejas tehnoklubā About Blank. Šķita pats par sevi saprotams, ka gadu gadiem šeit kopā dejojuši sīriešu bēgļi un izraēlieši geji. Taču tagad nekas vairs nešķiet pats par sevi saprotams. Tagad sarkanais trīsstūris virs ieejas kliedz. Kāds reivotājs, kura ebreju ģimene nāk no Lībijas un Marokas, šodien saka: “Politiskais klimats atmodinājis visus dēmonus. Labējiem mēs, ebreji, neesam pietiekami balti, kreisajiem esam pārāk balti.” Naids pret ebrejiem ieviesies Berlīnes naktsdzīvē. Pēc 7. oktobra Berlīnes klubu dzīve burtiski sabrukusi. Lai gan tehno festivālā Izraēlā noslepkavoja 364 jauniešus, tādus pašus reiverus kā viņi, klubu asociācija to komentēja tikai pēc dažām dienām. Un pat tad tikai virspusīgi, jo antisemītisms un Hamās netika pat pieminēti.

Vairāk nekā 30 gadus esmu nodzīvojusi diktatūrā. Un, ierodoties Rietumeiropā, nevarēju pat iedomāties, ka demokrātiju varētu jebkad šādi apdraudēt. Uzskatīju, ka diktatūrā cilvēkiem sistemātiski mazgā smadzenes. Un ka demokrātijā cilvēki iemācās domāt paši, jo svarīgs ir indivīds. Atšķirībā no diktatūras, kur patstāvīga domāšana ir aizliegta un cilvēku audzina piespiedu kolektīvs. Un kur indivīds nav kolektīva daļa, bet gan ienaidnieks. Man liekas šausmīgi, ka jaunieši, studenti Rietumos ir tik apjukuši, ka vairs neapzinās savu brīvību. Viņi acīmredzami zaudējuši spēju atšķirt demokrātiju no diktatūras.

Absurdi, piemēram, ka homoseksuāļi un kvīri piedalās demonstrācijās par labu Hamās, kā tas bija Berlīnē 4. novembrī. Nav noslēpums, ka ne tikai Hamās, bet visa palestīniešu kultūra nicina un soda LGBTQ cilvēkus. Pat varavīksnes karogs Gazas joslā nav iedomājams. Hamās sodi pret gejiem svārstās no vismaz 100 sitieniem ar pātagu līdz pat nāvessodam. Palestīniešu teritorijās 2014. gadā veiktajā aptaujā 99% respondentu norādīja, ka homoseksualitāte ir morāli nepieņemama. Var izmantot arī satīrisku pieeju, kā to dara blogeris Deivids Letervuds vietnē “X”: homoseksuālim piedalīties demonstrācijā par Palestīnu ir tas pats, kas vistai piedalīties demonstrācijā Kentucky Fried Chicken atbalstam.

Es arī neesmu pārliecināta, vai daudzu ASV universitāšu studenti zina, ko viņi dara, kad demonstrācijās skandē: “Mēs esam Hamās!” vai pat: “Mīļais Hamās, bombardē Telavivu!”, vai: “Atpakaļ uz 1948. gadu!” Vai tas ir kaut kas joprojām nevainīgs vai jau konkrēts stulbums, ka 7. oktobra slaktiņš šajās demonstrācijās vispār netiek pieminēts vai pat tiek apgalvots, ka Izraēla pati esot to inscenējusi? Ka ne ar vārdu netiek pieminēta prasība atbrīvot ķīlniekus. Ka tā vietā Izraēlas karš Gazā tiek attēlots kā patvaļīgs koloniālas lielvaras iekarošanas un iznīcināšanas karš.

Vai jaunieši skatās vienīgi TikTok klipus? Tagad vārdi “sekotājs”, “influenceris” un “aktīvists” man vairs nešķiet tik nekaitīgi. Šie trāpīgie interneta termini domāti nopietni. Tie pastāvēja jau pirms interneta. Es tos tulkoju atpakaļ laikā. Un pēkšņi tie ir cieti kā skārds un kļūst pavisam nepārprotami. Jo ārpus interneta tie nozīmē līdzskrējējus, pārliecinātājus, aktīvistus. It kā tie būtu pārņemti no fašistiskās vai komunistiskās diktatūras apmācības plača. Šo vārdu nevainīgums ir šķietams. Jo es zinu, ka vārdi dara to, ko tie saka. Tie veicina oportūnismu un paklausību kolektīvā un pasargā cilvēkus no atbildības par to, ko dara grupa.

Mani nepārsteigtu, ja daļa no demonstrantiem izrādītos tie paši studenti, kuri vēl pirms dažiem mēnešiem protestēja pret apspiešanu Irānā ar saukli “Sievietes, dzīvība, brīvība!”. Mani šausmina, ka tie paši demonstranti šodien solidarizējas ar Hamās. Man šķiet, ka viņi vairs nesaprot, kāda milzīga saturiska pretruna ir šajos uzsaukumos. Un es brīnos, kāpēc viņus neuztrauc, ka Hamās nepieļauj ne mazāko demonstrāciju par sieviešu tiesībām. Un ka 7. oktobrī izvarotās sievietes tika uzskatītas par Hamās kara trofejām.

Vašingtonas Universitātes pilsētiņā demonstranti izklaidējoties spēlē grupu spēli “Tautas tribunāls”. Universitātes pārstāvji joka pēc tiek tiesāti. Un tad seko spriedumi, un visi korī kliedz: “Uz karātavām!” vai: “Giljotīna!” Klaigas un smiekli; savu spēļlaukumu viņi dēvē par “Mocekļu laukumu”. Hepeninga veidā viņi ar tīru sirdsapziņu svin savu kolektīvo muļķību. Jāvaicā, ko šodien māca universitātēs?

Man šķiet, ka kopš 7. oktobra antisemītisms izplatījies kā kolektīvs peles klikšķis, it kā Hamās būtu influenceris, bet studenti – sekotāji. Influenceru un viņu sekotāju pasaulē skaitās tikai ātrie klikšķi uz klipiņiem. Plakstiņu mirkšķis, dzīvas emocijas piesitiens. Tas pats triks, kas reklāmā.

Vai no jauna izplatās tā pati masu pavedināšana, kas izraisīja 20. gadsimta katastrofu? Sarežģīts saturs, nianses, sakarības, pretrunas un kompromisi mediju pasaulei nepiemīt.

Par to liecina arī interneta aktīvistu muļķīgais aicinājums vērsties pret Oberhauzenes īsfilmu festivālu. Tas ir vecākais īsfilmu festivāls pasaulē, un šogad tas svin savu 70. gadadienu. Daudzi izcili kinorežisori savu karjeru sāka tieši šeit: to vidū ir Milošs Formans, Romans Polaņskis, Mārtins Skorsēze, Ištvāns Sabo un Aņesa Vardā. Divas nedēļas pēc Hamās svinībām Berlīnes ielās festivāla direktors Larss Henriks Gass rakstīja: “2022. gada martā pusmiljons cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tas bija svarīgi. Lūdzu, sūtīsim tikpat spēcīgu signālu arī tagad. Parādiet pasaulei, ka Neikelnes Hamās draugi un ebreju ienaidnieki ir mazākumā. Nāciet visi! Lūdzu!”

Gasa aicinājums internetā izsauca naidīgu reakciju. Kāda anonīma grupa viņam pārmeta, ka viņš demonizējot solidaritāti ar palestīniešu atbrīvošanos, apsolīdama “mudināt” starptautisko kino kopienu pārskatīt savu dalību festivālā. Tas bija slēpts aicinājums festivālu boikotēt, kam daudzi filmu veidotāji arī sekoja, atceļot savu dalību Oberhauzenē. Larss Henriks Gass pamatoti apgalvo, ka pašlaik mēs politiskajā dalībā piedzīvojam regresu. Politiskās domāšanas vietā dominē ezoteriski priekšstati par politiku. Aiz tā slēpjas izvairīšanās no pretrunām un vēlme pielāgoties. Arī mākslā ir kļuvis neiespējami aizstāvēt Izraēlas tiesības pastāvēt un vienlaikus kritizēt Izraēlas valdību.

Tāpēc pat netiek jautāts, vai globālais sašutums par daudzajiem bojāgājušajiem un ciešanām Gazā nav daļa no Hamās stratēģijas. Hamās ir kurls un akls pret savas tautas ciešanām. Kāpēc gan citādi tas apšaudītu Kerem Šalom robežšķērsošanas punktu, kur nonāk lielākā daļa palīdzības sūtījumu? Vai kāpēc gan citādi tas šautu uz pagaidu ostas būvlaukumu, kur drīzumā ieradīsies palīdzības piegādes? No Sinvāra un Hanijes kungu puses mēs neesam dzirdējuši ne vārda līdzjūtības Gazas iedzīvotājiem. Viņi nevis apliecina vēlmi pēc miera, bet tikai izvirza maksimālas prasības, kuras, kā viņi labi zina, Izraēla nespēj izpildīt. Hamās cer uz nepārtrauktu karu ar Izraēlu. Tā būtu labākā garantija viņu turpmākai pastāvēšanai. Hamās arī cer izolēt Izraēlu starptautiskā mērogā, lai ko tas maksātu.

Tomasa Manna romānā “Doktors Fausts” teikts, ka nacionālsociālisms “visu vācisko padarīja pasaulei nepanesamu”. Man rodas iespaids, ka Hamās un tās atbalstītāju stratēģija ir padarīt pasaulei nepanesamu visu izraēlisko un līdz ar to visu ebrejisko. Hamās vēlas uzturēt antisemītismu kā pastāvīgu globālu noskaņojumu. Tāpēc tas arī vēlas no jauna apšaubīt Holokaustu. Tāpēc jāapšauba arī nacistu īstenotās ebreju vajāšanas un bēgšana uz Palestīnu. Un galu galā – arī Izraēlas tiesības pastāvēt. Šī manipulēšana pat nonāk līdz apgalvojumiem, ka vācu Holokausta piemiņa kalpo tikai par kultūras ieroci, lai leģitimētu Izraēlas “apmetņu projektu”. Šāda nevēsturiska un ciniska vainīgā un upura samainīšana vietām vajadzīga, lai Holokaustu pielīdzinātu koloniālismam. Aiz šīm ideoloģiskajām konstrukcijām Izraēla vairs neizskatās kā vienīgā Tuvo Austrumu demokrātija, bet gan drīzāk kā tāda koloniāla paraugvalsts. Un kā mūžīgs agresors, kuru ienīst ir attaisnojami. Tāpat kā attaisnojami ir vēlēties to iznīcināt.

Ebreju dzejnieks Jehuda Amihajs teic, ka mīlas dzejolis ivritā vienmēr ir dzejolis par karu. Bieži vien tas ir dzejolis, kas rakstīts kara laikā par karu. Viņa dzejolis “Jeruzāleme 1973” atgādina par Jomkipura karu:

Skumji vīri nes atmiņas

uz muguras, sānu kabatās,

munīcijas jostās, dvēseles somās,

smagos sapņu maisiņos zem acīm.

Kad Pauls Cēlans 1969. gadā apmeklēja Izraēlu, Amihajs tulkoja Cēlana dzejoļus ivritā un lasīja tos skaļi priekšā. Šeit satikās divi, kas bija izdzīvojuši Holokaustā. Kad viņa vecāki bēga no Vircburgas, Jehudu Amihaju sauca par Ludvigu Pfeiferu.

Izraēlas apmeklējums Cēlanu aizkustināja. Viņš satika skolas draugus no Čerņivciem Rumānijā; viņi atšķirībā no noslepkavotajiem dzejnieka vecākiem bija paspējuši aizbēgt uz Palestīnu. Pēc Izraēlas un īsi pirms nāves Sēnā Pauls Cēlans rakstīja Jehudam Amihajam: “Dārgais Jehuda Amihaj, ļaujiet man atkārtot vārdus, kas mūsu sarunas laikā spontāni nāca man pār lūpām: “Es nespēju iztēloties pasauli bez Izraēlas, un es arī nevēlos to darīt.”