Govs ar mugurkaulu

Katram savvaļas bara zirgam ir savs vārds. Piemēram, Ronalds, Bekija un Klaids. Tie izklausās pavisam ikdienišķi, pat kā zirgu vārdi, tomēr katrs ir kā īpašniekam piešķirta goda zīme. Nu jau gadiem ilgi Ziemeļkarolīnas pavalsts Sīdaras salas ļaudis ikvienu jaundzimušo vietējā mustangu bara kumeļu nosauc par godu vecākajam vietējam iedzīvotājam, kura vārds vēl nav dots nevienam bara zirgam. Katrai no senākajām salas ģimenēm ir šāda saikne ar mustangu baru.

Sīdaras sala atrodas Ziemeļkarolīnas piekrastes nostūrī, kas pazīstams ar apzīmējumu Lejasaustrumi, un ir tieši tāda vieta, uz kādu mūsdienu kontinentālajās Savienotajās Valstīs mēdz attiecināt vārdu “nomale”. Lai gan sala, mērot attālumu kaijas lidojumā, atrodas tikai 65 km no Haterasas raga, kur papilnam tūristu, hipotēkas mākleru un restorānu ar tādiem nosaukumiem kā Dirty Dick’s Crab House, uz tās vēl joprojām var atrast tikai saujiņu cilvēku un dažus veikalus un nav nekādas garantijas, ka svētdienas vakarā izdosies atrast atvērtu ēstuvi, kur varētu pasūtīt kaut vai šķīvi fritētu kukurūzas klimpu. Ceļā uz šejieni var pat nepamanīt, ka Sīdara vispār ir sala. Braucot pa augsto Monro Gaskila tiltu, kas to savieno ar kontinentu, ūdeņus, ko šķērsosiet, viegli noturēt par kādu no miegainajām, līkumotajām šī reģiona upēm. Patiesībā tas ir Torofērs, šaurs sālsūdens kanāls, kas savieno Pamliko zundu ziemeļos ar Koras zundu dienvidos. Pamliko ir viena no lielākajām lagūnām ASV piekrastē, bet Koras zunds ir šaurs un kompakts. Pa vidu tiem atrodas Sīdaras sala, un gar visiem trim stiepjas barjersalu virkne, ko sauc par Āra sērēm.

Es nupat uzrakstīju, ka Sīdaras sala šķir divus zundus, un uz kartes tā arī ir uzzīmēts. Realitāte ir nedaudz izplūdusi. Daļa mazās salas reizēm atrodas zem ūdens – atkarībā no vēja, plūdmaiņām un gadalaika; īpaši tas attiecas uz viesuļvētru sezonu.

Visskaidrāk Sīdaras salas svārstīgā abinieka daba par sevi atgādināja 2019. gada 6. septembra rītā. Viesuļvētras “Doriana” plosīšanās dēļ kartes zaudēja jebkādu nozīmi. Pamliko un Koras zunds saplūda, veidojot vienotu satracināta ūdens plašumu un liekot Sīdaras salai sarukt līdz pavisam nelielai daļai no sākotnējās platības. Tagad salu no kontinenta šķīra ne vairs tievā, zilā Torofēra svītra, bet gandrīz 10 km okeāna.

Vairums no aptuveni 250 cilvēkiem, kas dzīvo uz salas, bija drošībā, jo viņu mājas būvētas uz ne sevišķi augsta pacēluma – tieši tādēļ, lai izturētu viesuļvētru trakošanu. Daudz lielākas nepatikšanas draudēja savvaļas zirgiem, skaitā 49.

Uz salas dzīvoja arī dažas govis. Govīm vārdu nebija.

Īstu savvaļas govju nemaz nav. Lai gan Sīdaras salas liellopi dzīvo vairāk vai mazāk brīvi, pareizi būtu sacīt, ka tie atgriezušies savvaļas dzīvē: šīs govis ir no cilvēkiem aizklīdušu mājlopu pēcnācējas. Tieši tas pats attiecas arī uz salas mustangiem, un tomēr tūristi bieži dodas uz Sīdaru cerībā ieraudzīt sēres zirgus, bet gandrīz neviens šo ceļu nemēro, lai nofotografētu “jūras govis”.

Taču šīs govis izskatās satriecoši. Krāsa mēdz būt dažāda, tomēr daudzām apmatojums ir gaišs kā saules izbalināts un saplūst ar blāvajām smiltīm un spilgto saules gaismu Sīdaras salas āmura galvai līdzīgajā ziemeļu ragā, kur klaiņo gan liellopu, gan zirgu bari. Tūristi priecājas, redzot govis, bet ne tik ļoti, kā ieraugot zirgus. Šeit, tāpat kā citur Amerikā, mustangs ar plandošām krēpēm un kājām, kas dimdina zemi, ir skaistuma un brīvības iemiesojums. Ar govīm ir citādi.

Sīdariešiem govis ir viena no iezīmēm, kas viņu salu atšķir no citām vietām, mīļa un labi pazīstama vietējās kopienas un tās vēstures daļa. Patiesībā govis uz salas mājo krietni senāk nekā mustangi, ko no slavenā Šaklfordas sēres bara uz Sīdaras salu pārveda tikai pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr salinieku attiecības ar zirgiem ir citādas nekā ar govīm, tieši tāpat kā cilvēkiem gandrīz visur citur pasaulē.

– Te agrāk bija īsta zirgu zeme, – sacīja Prisila Stairone, kas Sīdaras salā vai tās tuvumā dzīvo jau 30 gadus un strādā prāmju piestātnē. – Visi prata jāt; cilvēki rīkoja zirgu svētkus, visvisādas izdarības. Visi vienmēr sēdēja seglos.

Ja runājam par govīm, nav tālā pagātnē tie laiki, kad jebkurš salinieks varēja pludmalē kādu noķert, aizvest mājās un ganībās labi uzbarot, bet pēc tam nokaut un apēst.

Kad Sīdarai tuvojās viesuļvētra “Doriana”, cilvēki daudz nelauzīja galvu ne par vieniem, ne otriem dzīvniekiem. Kāds salinieks, kurš pats sevi nosauca par “vienkāršu lauku cilvēku” un lūdza, lai neminu viņa vārdu, nicīgi nosprauslājās par domu, ka savvaļas dzīvnieks varētu paciest, ka to iedzen aplokā un aizved no salas, līdz vētra nomierinās. Nevienam jau arī nelikās, ka tas būtu vajadzīgs, vismaz tā domā Stairone.

– Dzīvnieki parasti gādā paši par sevi. Par tiem nav jāraizējas, – viņa sacīja. – Dzīvnieki sajūt briesmas labāk nekā mēs.

Sīdaras sala līdz šim nevienā vētrā nebija zaudējusi vairāk par vienu vai diviem savvaļas ganāmpulka zirgiem; lai nu kur, bet Lejasaustrumos vētras atgadās bieži.

2019. gadā uz salas dzīvoja kādas pārdesmit govis – precīzo skaitli neviens nezina, jo neviens tās neskaita, pat ne vietējie, kuri pieķērušies saviem ragainajiem kaimiņiem. Vismaz dažām govīm “Doriana” nebija nekas jauns. ASV reti kura govs nodzīvo ilgāk par sešiem gadiem; vairumu nokauj daudz jaunākas. Turpretim Sīdaras salas govij ir labas izredzes nodzīvot padsmit gadus un varbūt pat sagaidīt 30. dzimšanas dienu. Govs, kurai 2019. gadā bijis 20, savā mūžā pieredzējusi ne mazāk par 10 viesuļvētrām – Denisu, Floidu, Izabelu, Aleksu, Ofēliju, Arturu, Matjū, Florensu un divas Airīnas. Bars varēja paļauties, ka tā vecākie locekļi rādīs pārējiem piemēru.

Biologi tikai nesen atzinuši, ka govīm raksturīga sarežģīta sociālā uzvedība, kam nepieciešama tik attīstīta sapratne, kādu mēs negaidām no dzīvniekiem, kurus mēdzam uzskatīt par mēslos novārtītiem, apātiskiem un prātā patruliem. Savvaļas bars, piemēram, organizē bērnudārzus, sadalot teļus pa vecuma grupām, ko parasti pieskata viena no pieaugušajām govīm, kamēr pārējās dodas ganīties. Lai kas tāds būtu iespējams, auklei jāapzinās, ka tās loma ir pieskatīt teļus, kas nav viņējie, – pat tad, ja tas nozīmē samierināties ar otršķirīgu barību, kamēr pārējais bars var izbaudīt leknākas ganības. Teļiem savukārt jāsaprot, ka tos uzmana, kaut arī īstās mātes tuvumā nav.

Neviens nezina, kā Sīdaras govis reaģēja uz “Dorianas” tuvošanos, bet diezgan labu priekšstatu par to var sniegt Monika Padilja de la Torre, evolūcijas bioloģe.

– Govis parasti no vētrām nebaidās. Vētras tām pat patīk, – viņa teica. – Govīm patīk vēsums. Tām patīk ēna. Tās ar patiku uztver lietus sākšanos.

Visticamāk, viesuļvētra vēl nebija parādījusies pie salas dienvidu horizonta, kad bars govīm raksturīgajā gausajā gaitā, kā sperot soļus uz Mēness, sāka virzīties uz patvēruma pusi. Tajos laikos, kad viesuļvētras netika izsekotas ar satelītiem un meteoroloģiskajiem radariem, govis labi noderēja par stihijas tuvošanās prognozētājām. Padilja sacīja, ka pārceļošanas iniciatori noteikti bijuši bara vadoņi. Liellopi mēdz izcīnīt sīvas cīņas, lai iedibinātu barā hierarhiju, taču, kad tā ir noskaidrota, valda labdabīga diktatūra. Vadoņiem ir nodrošinātas labākās ganību vietas un labākā ēna, kur nosnausties, un tie pieņem svarīgus lēmumus, teiksim, kad atkāpties uz augstākām vietām, ja tuvojas vētra.

Sīdaras salas baram šāda augstāka vieta bija brikšņaina kāpu strēle starp pludmali un dumbrāju. Te govis ganījās, košļāja savus gremokļus un atgremoja, izlaižot vēl nesasmalcināto barību caur vienu no saviem kuņģa kambariem – spurekli, kāda cilvēkam nav. Ap šo laiku barā, visticamāk, ne tuvu nevaldīja panika; tas droši vien izskatījās idilliski bukoliski (no grieķu valodas vārda boukolos, kas nozīmē “govju gans”).

Padilja skaidroja, ka uzmanīgāks vērotājs būtu pamanījis neuzkrītošas atšķirības starp dažādiem dzīvniekiem – modrām vai mierīgām mātēm, rotaļīgiem vai laiskiem teļiem, nepārprotamiem vienpašiem vai pāriem, kas laiza vai apčubina viens otru. Viņa savulaik vairākus mēnešus pavadīja, pētot govju komunikāciju (es nupat konstatēju, ka kārdinājums uzrakstīt “komūūnikāciju” ir pārsteidzoši spēcīgs), un, lai būtu vieglāk atšķirt brīvā barā dzīvojošos liellopus, deva tiem iesaukas, teiksim, Tumšgalve un Melnā Tesmene. (Tolaik viņai neienāca prātā, ka pēdējā iesauka, angliski Black Udder, teicami apspēlē klasiskās britu TV komēdijas “Blackadder” – “Melnā Čūska” – nosaukumu. Kāpēc, runājot par govīm, vienmēr gribas rotaļāties ar vārdiem?) Un Padilja sacīja, ka govis uz Sīdaras salas nebija vienkārši bars, kuram tuvojas vētra. Tā bija indivīdu grupa, kurā katru dzīvnieku ar pārējiem saistīja noteiktas attiecības, tajā skaitā – Padilja šo vārdu lieto bez mazākajām šaubām – draudzība.

“Doriana” ieradās dziļā tumsā, 6. septembra pirmajās stundās. Trīs dienas pirms tam viesuļvētra bija izplosījusies Bahamās, kur tās brāzmu ātrums, 85 m/s, atkārtoja līdzšinējo Atlantijas ciklona cietzemes rekordu. Daži novērotāji izteicās, ka “Dorianai” vajadzētu piešķirt neeksistējošo 6. kategoriju pēc viesuļvētru stipruma piecu punktu skalas. Nonākusi līdz Ziemeļkarolīnai, “Doriana” jau bija zaudējusi daļu jaudas, tomēr tā vēl joprojām bija viesuļvētra. Biezi mākoņi aizklāja mēnesi un zvaigznes; Sīdaras salas retās gaismas tik tikko izlauzās cauri lietus sienai. Brāžoties gar pašu krastu uz Haterasas ragu, kur notika īstā sastapšanās ar sauszemi, viesuļvētra pa ceļam sakūla putās Pamliko un Koras zundu un kāpās savirpināja kaucošas smilšu sienas. Pastāvīgo okeāna vēju ieveidotie līkie zari un zemā lapotne, zem kuras govis, visticamāk, bija patvērušās, locījās un drebēja vētras varā. Sīdaras salas brāzmas, kuru ātrums sasniedza 50 m/s, bija pašas spēcīgākās, kādas “Dorianas” viesošanās laikā reģistrētas visā Ziemeļkarolīnas pavalstī.

Kad virs salas nonāca “Dorianas” spokaini mierīgais epicentrs un vēja ātrums norima līdz spēcīgai brīzei, likās, ka vairs nav īpaši jābaidās. Vēl vajadzēja izturēt vētras otro pusi, taču Sīdaras salas iemītnieki, gan cilvēki, gan citas būtnes, bija piedzīvojuši trakākas lietas. Ziemeļkarolīnā viesuļvētras iespēja jāpatur prātā arī klusajā sezonā. Ja jums kādreiz gadījies redzēt kadrus, kuros, okeāna bangu šaustīta, sabrūk krastmalā uzcelta ēka, ļoti ticams, ka tas filmēts Āra sērēs. Pabraukājiet pa Lejasaustrumiem, un jūs redzēsiet daudzas ēkas, kas būvētas uz trīsarpusmetrīgiem pāļiem; dažās mājās pirmajā stāvā var nokļūt ar liftu. Kartēs redzams, ka, jūras līmenim ceļoties tikai nedaudz vairāk nekā par 30 cm, liela daļa no Āra sērēm, ieskaitot gandrīz visu Sīdaras salu un krietnu kontinentālās piekrastes daļu, atradīsies zem ūdens. Tomēr šejienieši nesteidzas pārcelties uz dzīvi citur. Te valda pārbaudījumos norūdīta pārliecība, ka pareizā pieeja ir skatīties, kas notiek, un tad pielāgoties.

Taču “Dorianas” gadījumā, kad vētras epicentrs sāka virzīties uz ziemeļiem, notika kaut kas negaidīts. Aptuveni 5.30 no rīta Šērmanam Gudvinam, Sīdaras salas vienīgā universālveikala Island’s Choice un degvielas stacijas īpašniekam, piezvanīja draugs, kurš dzīvoja netālu no veikala. Viņš brīdināja, ka vētra pieņemas spēkā. Pēc 15 minūtēm, kad Gudvins pirmajā blāvajā rīta gaismā jau bija ceļā uz veikalu, ūdens sniedzās tik augstu, ka šļakstījās pāri viņa apvidus balstiekārtas un dubļu riepu paaugstinātā Chevrolet pikapa motora pārsegam.

– Ūdens gāzās kā paisuma vilnis, – teica Gudvins. – Viss notika ļoti strauji.

Kad Šērmans un viņa sieva Velveta (“Mamma mani nosauca par godu Velvetai no savas iecienītās filmas “National Velvet”,” viņa man paskaidroja) beidzot tika līdz savam veikalam, viņi bija spiesti patverties ēkā. Velveta redzēja, kā garām logam aizlido brāzmas pūsta varde. Kāds jūras bruņurupucis bija uzskalots līdz ieejas kāpņu augstākajam pakāpienam.

– Cik tur trūka, ka lauztos iekšā veikalā, – Šērmans sacīja, ar to domājot ūdeni. Kādā fotogrāfijā redzams, ka benzīntanka sūkņi applūduši līdz pat skaitītāja lodziņam.