Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Viens no Vācijas nacionālajiem laikrakstiem 1929. gadā publicēja foto sēriju ar pasaulē ietekmīgiem cilvēkiem, kuri, kā vēstīja virsraksts, “kļuvuši par leģendām”. Viņu vidū bija kādreizējais ASV prezidents Vudro Vilsons, Krievijas revolucionārs Vladimirs Ļeņins un Indijas antikoloniālistu līderis Mahātma Gandijs. Līdzās viņiem bija sen aizmirsta vācu dzejnieka fotogrāfija. Viņa vārds bija Štefans George, bet tie, kas atradās viņa ietekmes zonā, viņu dēvēja par “Meistaru”.
Tobrīd Georgem bija 61 gads, viņam nebija pastāvīgas dzīvesvietas, un par viņa personīgo dzīvi un pagātni bija zināms ļoti maz. Taču viņa sekotājus tas neuztrauca. Tiem viņš bija vairāk nekā cilvēks: “kosmisks ego”, “prāts, kas apcer pats savu esību”. Traumētajā un pazemotajā pēckara Veimāras Vācijā, kas bija zaudējusi ticību tradicionālajiem politiskajiem un kulturālajiem iedibinājumiem, George savā dzejā sludināja alternatīvu realitāti. Viņa vārdi peldēja iracionālisma okeānā, stāstot par pagānu dieviem, seniem likteņiem un “garīgo impēriju”, ko viņš dēvēja par “Slepeno Vāciju”, kura mutuļo zem ikdienišķās dzīves virsmas. Būtībā George izsapņoja biedējoši noturīgo politisko fantāziju – pagātnes iedvesmotu nākotni. Viņš gribēja padarīt Vāciju atkal diženu.
George apžilbināja vāciešus no plaša politiskā spektra (kaut gan daudzi vēlāk ar nožēlu distancējās). Valters Benjamins stundām ilgi klaiņoja pa Heidelbergas parkiem, kuros mēdza uzturēties dzejnieks, cerībā viņu satikt. “Es pievēršos Štefanam Georgem,” dienasgrāmatā rakstīja jaunais Bertolts Brehts. Ekonomists Kurts Zingers vēstulē filozofam Martinam Būberam paziņoja: “Neviens cits mūsdienās neiemieso dievišķo tik tīri un radoši kā George.”
Makss Vēbers, viens no socioloģijas pamatlicējiem, ar Štefanu Georgi iepazinās 1910. gadā, un tas viņu tūdaļ ieintriģēja. Viņš neticēja Georges vēstījumam – viņaprāt, viņš kalpoja “citiem dieviem” –, taču Vēberu piesaistīja viņa dīvainā vara pār sekotājiem. Kādā konferencē Frankfurtē viņš ap Georgi augošo “kultu” raksturoja kā “modernu reliģisku sektu”, ko vieno “mākslinieciska pasaules izjūta”. Tā paša gada jūnijā viņš kādam savam studentam rakstīja vēstuli, kurā aprakstīja Georgi kā cilvēku, kuram piemīt “patiesas diženuma iezīmes apvienojumā ar citām, kas gandrīz robežojas ar grotesku”, un, lai apzīmētu to, ko bija novērojis, atdzīvināja kādu īpaši retu vārdu – “harisma”.
Tajā laikā harisma bija neskaidrs reliģisks jēdziens, ko galvenokārt izmantoja kristīgās teoloģijas dzīlēs. Tas bija parādījies Pāvila vēstulēs Jaunajā Derībā gandrīz pirms 2000 gadiem, aprakstot tādas personības kā Jēzus un Mozus, kuri bija pilni ar Dieva spēku vai žēlastību. Pāvils to bija aizguvis no sengrieķu vārda charis, kas apzīmē cilvēku, kurš svētīts ar žēlastību. Vēbers uzskatīja, ka harismu nevajadzētu attiecināt tikai uz kristietības pirmsākumiem, bet ka tas drīzāk ir jēdziens, kas izskaidro daudz plašāku sociālo parādību, un savos rakstos viņš to minējis vairāk nekā tūkstoš reižu. Harismas atbalsis viņš saskatīja kultūrā un politikā, pagātnē un tagadnē, bet īpaši skaļi – Štefana Georges dzīvē.
Noteikti palīdzēja arī Georges pievilcīgā āriene. Viņš bija ļoti garš, ar gaišu, zilganbālu ādu un izteiksmīgu, kaulainu seju, iegrimušām, tumši zilām acīm un vienmēr atpakaļ atķemmētiem baltiem, kupliem matiem. Viņš bieži tērpās garā, mācītāja uzsvārcim līdzīgā mētelī un nevienā fotogrāfijā nav redzams smaidošs. Savus dzejoļus viņš deklamēja ekskluzīvos lasījumos krēslainā apgaismojumā dziedājumiem līdzīgā stilā, runājot zemā, valdonīgā balsī. Viņš nicināja Veimāras Republikas demokrātiju, nolādēja modernisma racionālismu un bezdvēseliskumu un vainoja kapitālismu sabiedriskās un privātās dzīves izpostīšanā. Vairākus gadus pirms Ādolfa Hitlera un nacistu nākšanas pie varas viņš paredzēja vardarbīgu izrēķināšanos, kas novedīs pie mesiāniska “fīrera” un “jauna reiha”.
Daudzus George tūdaļ sajūsmināja, citus – satrauca. Kā savā grāmatā “Slepenā Vācija” minējis Notrdamas Universitātes vēstures profesors Roberts Nortons, Ernstu Bertramu tikšanās ar Georgi vajāja vēl ilgi. “Vilkatis!” viņš rakstīja. Turpretī Bertrama partneris Ernsts Glekners pirmo sastapšanos ar Georgi raksturoja kā “briesmīgu, neaprakstāmu, svētlaimīgu, pretīgu .., ar daudziem sīkiem laimes drebuļiem un tikpat biežu ieskatīšanos bezgalīgā bezdibenī”. Atceroties, kā viņu pārņēmis Georges personības spēks, Glekners rakstīja:
Es zināju – šis cilvēks pret mani izturas vardarbīgi, bet es vairs nebiju pietiekami stiprs. Es noskūpstīju roku, ko viņš man sniedza, un aizžņaugtā balsī izstostīju: “Meistar, ko lai iesāku?”
Kad nemieru un hiperinflācijas spiediena ietekmē Vācijas demokrātija sāka šķobīties, Georges pravietojumi kļuva vēl iespaidīgāki. Viņš kļuva par izglītotās jaunatnes apsēstību, un daži izredzētie pievienojās viņa “mācekļu” lokam. George-Kreis jeb Georges pulciņā, kā to sāka dēvēt, bija tādi ievērojami rakstnieki, dzejnieki un vēsturnieki kā Frīdrihs Gundolfs, Ernsts Kantorovics, Makss Kommerels, Ernsts Morvics un Frīdrihs Volterss, tādi aristokrāti kā brāļi Bertolds, Aleksandrs un Klauss fon Štaufenbergi, kā arī farmācijas magnāts Roberts Bēringers. Tie bija daži no intelektuāli apdāvinātākajiem jauniešiem valstī. Tie vienmēr bija jauni vīrieši, turklāt pievilcīgi – daļēji pateicoties Georges mizoginiskajiem uzskatiem, viņa homoseksualitātei un viņa piekoptajai sengrieķu vīriešu biedrošanās kultūras valorizācijai.
No 1916. līdz 1934. gadam Georges pulciņš publicēja 18 grāmatas, un daudzas no tām kļuva par bestselleriem. Lielākā daļa bija rūpīgi atlasītas vēsturiskas biogrāfijas par tādām ģermāņu personībām kā ķeizars Frīdrihs II, Gēte, Nīče un Leibnics, kā arī citām, kuras, pēc Georges domām, piederēja pie tās pašas garīgās impērijas, – Šekspīru, Napoleonu un Cēzaru. Grāmatu autori atteicās no tam laikam raksturīgās vēsturisko biogrāfiju objektivitātes par labu spožiem aprakstiem un ideoloģisku mītu jaunradei. Viņu ne pārāk apslēptais nolūks bija veidot nākotni, piedāvājot tādu Vācijas vēstures revīziju, kurā glābiņu un jēgu tautai nodrošina varonīgu indivīdu rīcība.
1928. gadā George publicēja savu pēdējo dzejas grāmatu “Jaunais reihs”, un tajā attēlotā vīzija padarīja viņu par sava veida orākulu galēji labēji noskaņotajiem vāciešiem. Hitlers un Heinrihs Himlers studēja Georges pulciņa grāmatas, un Hermanis Gērings vienu no tām uzdāvināja Benito Musolīni. Grāmatu dedzināšanas laikā Georges darbi tika minēti kā literatūras piemērs, ko ir vērts paturēt, pat apsprieda iespēju piešķirt viņam dzejas balvu.
Vēbers nomira 1920. gadā, pirms George bija sasniedzis savas ietekmes virsotni (un pirms totalitāro diktatūru viļņa, kas noteica lielāko daļu gadsimta), taču viņš jau bija redzējis pietiekami daudz, lai gūtu apstiprinājumu savai harismas teorijai. Vēbers uzskatīja, ka krīzes, apjukuma un sarežģītu notikumu brīžos mūsu ticība tradicionālajiem un racionālajiem iedibinājumiem sabrūk un mēs meklējam glābiņu atsevišķu indivīdu iracionālajā valdzinājumā. Šie indivīdi izraujas no ierastā un izaicina pastāvošās normas un vērtības. Harismātisku personību sekotāji sāk tos uztvert kā “neparastus”, “pārcilvēciskus” vai pat “pārdabiskus” un uz kaislīgu emociju viļņa virza tos uz varas pozīcijām.
Vēbers uzskatīja, ka par šādu harismātisku spēku liecina ne tikai vēsture – reliģijas un sabiedrības, kas izveidojušās, pulcējoties ap praviešiem, svētajiem, šamaņiem, kara varoņiem, revolucionāriem un ekstrēmistiem. Tas atbalsojas arī stāstos, ko stāstām paši sev, – teikās par tādiem mītiskiem varoņiem kā Ahillejs un Kuhulins.
Šie harismātiskie sprādzieni parasti ir īslaicīgi un nestabili: “Ar katru savas pastāvēšanas stundu tie tuvojas galam,” rakstīja Vēbers, – taču visspēcīgākie no tiem varējuši radīt pasaules un atstāt aiz sevis jaunu tradīciju un vērtību mantojumu, kas pēc tam nostiprinājies tradicionālākās varas struktūrās. Būtībā, kā uzskatīja Vēbers, visas varas formas sākas un beidzas ar harismu. Tā izraisa sociālo apvērsumu vulkāniskos izvirdumus. Viņš uzskatīja, ka ar šo teoriju ir atklājis vēstures “radošo revolucionāro spēku”.
Vēbers nebija pirmais, kas tā domāja. Līdzīgas idejas bija izskanējušas jau 18. gadsimta vidū, kad skotu filozofs Deivids Hjūms rakstīja, ka cīņā starp saprātu un kaislību vienmēr uzvarēs kaislība. Tās ieskanējās arī 19. gadsimtā Tomasa Kārlaila “Dižā cilvēka teorijā” un Nīčes idejā par pārcilvēku. Taču nevienai no šīm idejām nebija tādas ietekmes kā Vēbera rakstītajam par harismu; viņš šo jēdzienu izveda ārpus reliģijas zinātnes aploka un palaida tādā trajektorijā, kas to padarīja par vienu no visbiežāk lietotajiem, taču vismazāk saprastajiem vārdiem angļu valodā.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies