Intīmais apgaismojums

Aki Kaurismeki: “Kāda šizofrēnija, kāda garīga slimība ik gadu dzen cilvēkus uz Dieva aizmirstu ciematu klausīties sliktas prezentācijas un skatīties sliktas filmas, barot odus un ik dienu ciest no paģirām?”

Atbilde no zāles: “Mēs šeit dzīvojam, šeit nav nekā cita, ko darīt.”

Lai nokļūtu Sodankilē, var lidot stundu 20 minūtes no Helsinkiem uz Rovaniemi vai braukt 8,5 stundas ar vilcienu (starp citu, Rovaniemi esot Eiropā lielākā pilsēta pēc platības, lai gan, manuprāt, tajā atrodas galvenokārt mežs), bet pēc tam 2 stundas ar autobusu līdz Sodankilei. Var braukt 6 stundas ar mašīnu no Murmanskas, bet tas nav nopietni. Var braukt vienkārši 11 stundas ar mašīnu no Helsinkiem. Un var braukt kā mēs: 5,5 stundas ar somu draugiem viņu mašīnā līdz Īsalmi, pārnakšņot pie draugu draugiem pie ezera ar somu pirti, bet nākamajā rītā ar vilcienu doties līdz Rovaniemi (6 stundas), tur noīrēt mašīnu, nofotografēties ar Santaklausu un tad vēl pēc pusotras stundas, šķērsojot polāro loku un apbraucot ziemeļbriežus uz šosejas, sasniegt Sodankili.

Runājot par ziemeļbriežiem, sākumā to parādīšanās uz ceļa šķiet tikpat piemīlīga kā, teiksim, aitu bars kādā Rumānijā, taču jau mūsu somu kolēģis nosauca ziemeļbriežus par stulbiem, jo no ceļa tie labprāt prom neiet, tādēļ nobraukto dzīvnieku daudzums daudzkārt pārsniedz to, ko nogalē plēsēji. Reiz pat, kā raksta žurnāls Dadzis rubrikā ar lielisko nosaukumu “Kas gan viss nenotiek pasaulē” 1974. gadā: “Sodankilas provinces (Somijā) iestādes ir publicējušas rīkojumu, ka visi ziemeļbrieži jāapgādā ar pakaļējām signālugunīm. Savu rīcību tās motivē šādiem vārdiem: “Dzīvnieki labprāt skrien pa šoseju, jo nevēlas brist pa dziļu sniegu.”” Tiesa gan, no ziemeļbriežiem tiek arī citiem: “80 ziemeļbriežu nokodis viens daudzrija. Par šādu gadījumu ziņo no Sodankilas ciema Somijas ziemeļos. Plēsīgais daudzrija jeb tinis, kas ir no caunu dzimtas un sasniedz prāva suņa lielumu, nelielā skaitā apdzīvo Somijas ziemeļus, slēpjoties Lapzemes kalnainos mežu apgabalos. Viņš bieži nogalina daudzus briežus, no koka vai klints uzlēkdams tiem uz skausta un pārkozdams rīkli, pēc kam izsūc tikai asinis un meklē sev jaunu upuri.” (Daugavas Vanagi, 1943. gada 5. martā) Varbūt tieši priekšstats par briežu asiņu dzeršanu, lai pa taisno uzņemtu dabas spēkus, lika manam pastāvīgajam draugam un kolēģim ierosināt katru rītu Sodankilē sākt ar nelielu malku ziemeļbrieža asiņu; somi gan (lapus mēs tā arī īsti nesatikām) par asiņu dzeršanu neko negribēja zināt un likās pat pārsteigti, uzzinot, ka ziemeļbrieža asinis saldētā veidā mēs esam nopirkuši turpat vietējā lielveikalā. Toties presē (pirms ceļojumiem labprāt iepazīstos ar etnogrāfisko literatūru) var lasīt par ziemeļbriežu piena dzeršanu. P. Akmens-Asmens laikrakstā Kurzemes Vārds 1936. gada 26. augusta numurā savā ceļojuma aprakstā “Pie lapiem Somijas ziemeļos” stāsta šādi: “Sodankilas tuvumā lapu mājās es dzeru briežu pienu. Briežu ganāmpulku te daudz. Meži pilni mīkstām, baltām sūnām, tās briežu ziemas barība. Bet briežu piens tomēr pa daudz šķidrs, tāds kā eļļains. Lapu meiča ar taukainu muti manī ziņkārīgi nolūkojas. “Sak, vai pie jums ar ir piens, puisīti?””